Reģioni Krustpunktā

Šis laiks, kad dārdzības dēļ ar vien vairāk piedomājam pie saviem tēriņiem, daudziem liek arī apdomāt, ko un cik daudz atļauties šajos Ziemassvētkos; kādas dāvanas saviem tuvākajiem pirkt? Tas dzirdams gan savstarpējās sarunās, gan arī dažādas aptaujas rāda, ka daudzi dāvanām šogad tērēs mazāk, bet vien neliela daļa tās neiegādāsies vispār.

Sākoties Ziemassvētku gaidīšanas laikam, pilsētās un pagastos atkal notiek Ziemassvētku tirdziņi. Lielāka interese šoreiz ir par amatnieku ražojumiem, adījumiem un citām interesantām lietām. Kā teic uzrunātie Dobeles tirdziņā, lai gan šis gads visiem prasījis daudz lielākus izdevumus ikdienas vajadzībām, Ziemassvētki bez dāvanām neesot iespējami.

Par dāvināšanas prieku un, cik liels tas būs šajos Ziemassvētkos, par to raidījumā “Reģioni Krustpunktā”, ko veidoja Elīna Lapiņa un Sandra Leitāne, ReTV.

„Malka vai nu tiek pirkta pa ziedoto naudu, vai kā šobrīd – viens vīrietis, kuram palīdzējām ar suni, mums atveda malciņu. Un citi cilvēki mums atveda briketes. Jo mums ārā ir kaķu jaunā uzceltā māja, tā ir jākurina ar briketēm,”

par kurināmo šobrīd nesūdzas Cēsu dzīvnieku patversmē Lācīši. Te saimnieko un par dzīvniekiem rūpējas Liene Mališeva no Cēsu dzīvnieku aizsardzības biedrības. Viņa atzīst, ka kurināmā patversmes sasildīšanai ziemā vajag daudz, jo ēka ir visai veca un ikdienā te jākurina trīs krāsnis.

Liene neslēpj, ka šobrīd tikt galā ar visām izmaksām, kas patversmē rodas ir izaicinoši. „Tad, kad tika noslēgts deliģēšans līgums, tad mēs vēl nezinājām, ka cenas tik ļoti celsies gan degvielai, gan elektrībai. Lai arī izsaukumi ir mazāk un degvielas patēriņš ir mazāks, bet cenas ir augstākas. Un algas cilvēkiem ir jāmaksā, kuras mums tāpat nav nekādas lielās. Rēķinus mēs nomaksājam un paēduši mēs esam, bet tā teikt, ka mums ir ļoti spīdoši, tā nav.”

Kā, ņemot vērā visa veida izmaksu sadārdzināšanos, šobrīd dzīvo un izdzīvo dzīvnieku patversmes, ar kādām problēmām saskaras un kādi risinājumi tiek rasti, plašāk no Vidzemes pētījusi Solvita Stara un Oskars Brasliņš, ReTV

Kas ir nemateriālais kultūras mantojums? Tās ir zināšanas, prasmes, paražas un prakse, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē vai no skolotāja skolēnam un tiek izmantota šodien. Nereti to dēvē arī par dzīvo mantojumu, jo nemateriālo mantojumu nevar atdalīt no cilvēka dzīves – strādājot dārzā, gatavojot ēst vai svinot svētkus, mēs bieži izmantojam ģimenē apgūto pieredzi, paši to īpaši neapzinoties. 2003. gadā tika pieņemta UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, uzsverot, ka ikviena Konvenciju pieņēmusī dalībvalsts ir atbildīga par nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošanu un kultūras savdabības saglabāšanu kā pretstatu kultūras standartizācijai.

No psalmu dziedāšanas Ziemeļlatgalē, Siguldas spieķu darināšanas prasmēm, līdz pat dažādu instrumentu spēlēšanas prasmēm un dažādām kultūrtelpām – tik raibs un bagāts ir Latvijas Nacionālais Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts, ko Latvijā sāka veidot 2017. gadā. Šogad tas papildināts ar četrām jaunām vērtībām, bet pavisam tajā ir 34 par nacionālā nemateriālās kultūras mantojumu atzīti elementi.

Kā iekļūt šai sarakstā un ko dod atrašanās tajā pētījusi Ieva Benefelde, ReTV no Kurzemes.

„Ir labi cilvēki pēdiņās, kas viņiem palīdz. Pārsvarā, skatoties no paskaidrojumiem, tie ir bezpajumtnieki, kuri tādā veidā dabū sev arī kādu labumiņu. Nopērk  cigaretes vai alkoholu nepilngadīgajiem. Tie viņiem par pakalpojumu iedod kādu cigareti vai pāri palikušo sīknaudu.

Tādā veidā viņi piepelnās,” Jelgavas valstpilsētas domes Administratīvās komisijas priekšsēdētājs Normunds Pūce skaidro, ka nereti tieši pieaugušie, aizbildinādamies, ka kurš gan jaunībā nesmēķēja vai nelietoja alkoholu, iegādājas aizliegtas vielas nepilngadīgajiem.

Kopumā šī gada pirmajā pusgadā fiksēti teju 1400 gadījumi, kad nepilngadīgais smēķējis vai glabājis tabakas izstrādājumus un citus smēķēšanas produktus. Savukārt par alkohola lietošanu - 889 gadījumi. Valsts policijā norāda, tendence varētu teikt ir nemainīga un problēma aizvien aktuāla. Nepilngadīgo kontrolē un uzraudzībā iesaistās arī pašvaldību policijas darbinieki, pašas pašvaldības, skolas, arī sociālie dienesti. Kā problēmu izdodas risināt un, kas notiek tālāk, kad nepilngadīgais ir pieķerts smēķējam vai alkohola reibumā, to plašāk pētījušas Elīna Lapiņa un Sandra Leitāne, ReTV.

“Paskatījos sludinājumus, taču tur nekādas plašās izvēles nebija – vai nu neadekvāta īre vai lokācija nederēja. Pēc tam atradu tomēr vienu piedāvājumu,

aizbraucu apskatīties un biju diezgan lielā šokā – 300 eiro īres maksa par vienas istabas dzīvokli, kā man pašai patika teikt, kabatas izmēra dzīvoklis. Un arī māja nebija diez ko labā stāvoklī, kāpņu telpa bija vispār briesmīga,"

savā pieredzē dalās Iluta Rusiņa, kura meklēja īres dzīvokli aizvadītā gada beigās, lai nebūtu no Preiļiem jāmēro 50 kilometrus uz darba vietu Rēzeknē.

Trūkst dzīvokļu īrēšanai un maksa ir pārāk liela, arī dzīvokļa iegāde mēdz kļūt par garu un sarežģītu procesu, kam tiek pat atmests ar roku, jo cenas ir dārgas un to kvalitāte saglabājusies vēl no padomju laikiem – šādus viedokļus ne vienu vien reizi nākas dzirdēt  no tiem, kas mēģina atrast sev jaunu dzīvesvietu Rēzeknē. Šobrīd gan ir palielinājies dzīvokļu pārdošanas piedāvājumu skaits.

“Janvārī, februārī tirgus bija pārdevēju rokās. Šobrīd situācija vairs nav tāda. Pircējs ir galvenais tirgū. Nedaudz samazinājies pieprasījums, bet arī pieauga piedāvājums. Un piedāvājuma palielināšanos var izskaidrot ar daudziem faktoriem, tai skaitā ar to, ka īpašniekiem, kam bija vairāki objekti, vairāki dzīvokļi, nolemj tomēr pārdot, jo skaidrs, ka maksāt rēķinus par vairākiem objektiem ir diezgan neprātīgi,” šī brīža situāciju raksturo nekustamo īpašumu aģentūras “Latio” tirgus analītiķe Ksenija Ijevleva, norādot, ka  pēdējā gada laikā Rēzeknē noslēgti 274 darījumi par dzīvokļu pārdošanu. Šobrīd dzīvokļu piedāvājums pirkšanai ir palielinājies, pircējam ir no kā izvēlēties. Tiesa, vēl pirms deviņiem mēnešiem situācija bijusi citāda.

Plašāk situāciju nekustamā īpašuma tirgū vienā no Latgales pilsētām, Rēzeknē pēta Lāsma Zute-Vītola un Karina Važnaja.

“Es uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi, jo Covid laiks jau tā apstādināja baseinu darbību turpat uz gadu, ja nemaldos. Vesela viena nodarbība notika pa visu sezonu.

Un tas jau nav tikai par baseinu, tas ir par jebko, kas ir saistīts ar bērnu iespēju ārpus skolas izglītoties, sportot. Viennozīmīgi, tam ir jābūt prioritātei un tas ir jāatstāj līdz pašam pēdējam vaļā,”

saka Ģirts, kurš savu astoņgadīgo meitu ved uz peldēšanas apmācībām Valmieras peldbaseinā. Tā kā šīs ir ārpusskolas nodarbības, tad maksu par nodarbībām sedz viņš pats.

Gandrīz katrā lielākā pilsētā ir peldbaseins, kas ir būtiska sporta infrastruktūra kā iedzīvotājiem tā bērnu peldētprasmes attīstīšanai. Kovida krīzi pārcietušie peldbaseini nu atkal mēģina noturēties virs ūdens. Par to kā energokrīzi pārdzīvo Vidzemes peldbaseinos pēta Solvita Stara un Oskars Brasliņš ReTV.

"Ir bijušas situācijas, kad zvērs ir, bet tu neizšauj, jo nav droši," tā saka mednieku kluba "Skrunda" mednieks ar vairāk nekā 40 gadu stāžu Dainis Kučka.

"Kas mūsu kolektīvā man patīk, ka, ja ir bijis kāds pārpratums sevišķi par drošības jautājumiem,  tas tiek pārrunāts uzreiz, nākošo mastu dzenot. Uzreiz tiek pārrunāts, atgādināts velreiz. Drošību pārrunāt nekad nav par daudz."

Drošības prasību noklausīšanās, sadzirdēšana un galvenais arī ievērošana ir galvenais priekšnoteikums jebkurās medībās. Diemžēl šogad jau noticis pirmais negadījums, kad medībās, neuzmanīgi izdarot šāvienu, ticis savainots cits mednieks. Tas noticis oktobra vidū, dzinējmedību sezonas pirmajā mēnesī. Valsts meža dienestā uzsver, ka tieši drošības prasību neievērošana ir galvenais cēlonis nelaimes gadījumiem, kas nereti noved pie smagiem ievainojumiem vai pat letāla iznākuma.

Par to kā medību kolektīvi gatavojas medībām un kā notiek drošības prasību instruktāža un ievērošana, un kā šādas nelaimes novērst, plašāk no Kurzemes pētījusi Ieva Benefelde.

"Pēdējā kāpņutelpā es viena dzīvoju. Vidējā - viena, divas, trīs.. un nākamajā arī viena ģimene. Un šinī mājā arī tikai divas ģimenes. Vispār kaut kāds vājprāts. Un tās mājas brūk kopā. Žēl skatīties," savu pagasta centru apraksta Olita, kas dzīvo vienā no daudzdzīvokļu mājām Dobeles novada Ukros.

Par to, ka lauki paliek ar vien tukšāki, pēdējos gados dzird runājam bieži. Attālāku pagastu iedzīvotāji nereti atceras, kā savulaik viņu ciemā vai pagastā kūsāja dzīvība, bet tagad ir kļuvis klusāks. Daudzi aizbraukuši vai pārcēlušies uz dzīvi pilsētā. Pagalmā uz soliņa vai pie vietējā veikala biežāk sastopami gados vecāki cilvēki, kuri tā arī mēdz teikt, ka te jau tikpat kā vairs nekas nenotiek. Arī mājas paliek ar vien noplukušākas un šur tur kā rēgs pagasta centrā stāv slēgtā skola. Ne vienam vien zudusi arī ticība, ka vēl kas var mainīties, pagasts vai ciems nīkuļo.

Vai un kādas ir mazapdzīvoto vietu nākotnes iespējas, to pētījušas Elīna Lapiņa un Sandra Leitāne, ReTV.

Sākoties jaunajam mācību gadam visiem ukraiņu bērniem Latvijā no pirmsskolas līdz vidusskolai izglītība jāapgūst tikai valsts valodā, to nosaka Saeimas pieņemtie grozījumi Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā. Šobrīd Latvijas skolās  mācās teju 4 400 ukraiņu skolēnu, no kuriem 1 200 pirmsskolas izglītības iestādēs. Un  līdz šim lielas izmaiņas skolēnu skaita ziņā nav novērotas, atzīst Izglītības un zinātnes ministrijā.

“Tā tendence patiesībā ir nemainīga, apmēram 50 vai 100 skolēnu mēneša laikā vai nu nāk klāt vai aizbrauc prom. Un tendence, ka apmēram 4 tūkstoši skolēnu ikdienā ir izglītības iestādēs ir nemainīga.”

Kā notiek mācības ukraiņu skolēniem vienā no Rēzeknes skolām, vai viegli padodas valoda, un ar kādām grūtībām saskaras gan skolēni, gan pedagogi. Par to stāstām raidījumā “Reģioni Krustpunktā.”

Kāds pērk bez čeka, kāds ar, kāds zāģē savā mežā, cits sagādā Latvijas Valsts mežos. Vairāki desmiti tūkstoši mājsaimniecību Latvijā kā kurināmo izmanto malku. Arī par to, līdzīgi kā citiem energoresursiem, šobrīd nākas maksāt vairāk nekā iepriekš.

“Smagā mašīna ar malku šobrīd maksā 1200 eiro, mums kā daudzbērnu ģimeni tas ir ļoti no svara. Viņš jau vienalga ir baļķis - man jāzāģē tāpat un jāskalda. Un, ja pērk skaldītu, tas sanāk vēl dārgāk,”

Armands Balams no Siguldas malku ziemai gādā pats, kopā ar sievu Latvijas Valsts mežu izcirtumos. „….lūk šis ir ņemamais materiāls. Sievas kundze ņem mazākus, es tādus lielākus, divus trīs un uz mašīnu, un nākam pēc tam atpakaļ.” Armands rāda dažāda izmēra koka baļķus, kuri pēc mežistrādes vēl atrodami izcirtumā un lieliski noderēs kā malka. Viņš tos jau atlasījis turpat malā no traktortehnikai veidotā zaru ceļa. Liela vērtība ir dažādas koku ripas un bluķīši, ar vienu tādu pietiekot veselai krāsnij. Armandam tas ir būtiski, jo mājās jākurina četras krāsnis un vēl plīts ēdiena gatavošanai. Ziemai nepieciešams vairāk kā 10 kubi malkas. Ģimenē aug septiņi bērni, tāpēc pie pašreizējām malkas cenām iespēja kurināmo visai ziemai vākt bez maksas ir ļoti nozīmīgs finansiāls atspaids.

Malku, ko kurināt gada aukstajos mēnešos, katrs sagādā pa savam. Kāds jau laikus to iepirka pavasarī, citi cerēja uz cenu stabilizēšanos un malkas iegādi atlika līdz rudenim. Ņemot vērā tās dārdzību, valsts piedāvā arī atbalstu. Kāpēc dažiem to atsaka, un ar kādu summu rēķināties, par to plašāk Oskars Brasliņš un Solvita Stara no ReTV.