Klasika +

Par pavasara atnākšanu mēdz teikt "daba mostas", bet ar dabu esam nonākuši sarežģītās attiecībās, tāpēc jāmostas arī cilvēkam!

Lai sarunātos par putniem, priedēm, zilsniedzītēm, skudrām un citām būtnēm, lai palasītu pavasarīgu literatūru un apdomātu ne vien cilvēka, bet arī rakstīta vārda attiecības ar dabu, Roberts Vilsons uz studiju aicinājis trīs ekoloģiski domājošus rakstniekus – Ievu Melgalvi, Viesturu Ķeru un Sanitu Rībenu.

Raidījumā dzirdēsiet Ineses Zanderes, Jāņa Baltvilka, Imanta Ziedoņa, Marta Pujāta un Tomasa Stērnsa Eliota dzeju, Džeralda Darela, Haruki Murakami un Gabijas Grušaites prozu.

Pārraides producente – Baiba Nurža.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" šoreiz ielūkojamies Rīgas Fotogrāfijas biennāles desmitgades notikumos, pārmaiņās un izaicinājumos Latvijas fotomākslā.

Studijā viesojas leģendārā fotogrāfe Māra Brašmane, kura atklāj savu jaunāko izstādi "Mani draugi" – sirsnīgu, autentisku portretu ciklu no pašas jaunības gaitām, kur, kā viņa atzīst, katrs attēls ir gan laikmeta liecība, gan personisks stāsts.

Sarunas gaitā mākslas kritiķe Santa Hirša un galerijas "Alma" pārstāvis Kristiāns Fuks palīdz saprast, kā fotogrāfijas jēdziens mainījies līdz nepazīšanai – vai video un tekstils jau kļūst par fotomākslu? Kā saglabāt vērtību laikmetā, kad attēli mūs pārpludina, bet tehnoloģijas maina rituālus?

Raidījumā tiek atklāts arī, kādu lomu Māras Brašmanes arhīvs un līdzšinējā pieredze spēlē gan padomju laika dokumentēšanā, gan mūsdienu fotogrāfijas dialogā ar pagātni un jauno paaudzi. Vai klasiska melnbalta fotogrāfija spēj sacensties ar digitālo pārsātinājumu? Kāpēc jaunie mākslinieki atgriežas pie analogajām tehnikām? Meklējam atbildes uz šiem un citiem aktuāliem jautājumiem!

Raidījuma producente – Inga Saksone.

Raidījuma fokusā jautājums, kāpēc rūpīgi izpētīti ir tikai daži dizaina segmenti, piemēram, porcelāna vēsture, bet daudzi citi paliek ēnā? Vai dizains joprojām tiek uzskatīts par "zemāka līmeņa" mākslas formu, un kādēļ sabiedrība un  paši dizaineri nereti kaunas par padomju laika mantojumu?

Sarunā ar Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas zinātnes nodaļas vadītāju Inesi Siricu, mākslas zinātnieci, kuratori, Latvijas Mākslas gada balvas par mūža ieguldījumu saņēmēju Irēnu Bužinsku un mākslas zinātnieci Zandu Zībiņu atklājas pārsteidzoši stāsti par aizmirstām personībām un zudušiem arhīviem, kas apgrūtina pētījumus, kā arī tiek diskutēts, vai mums vispār vajadzīgs visaptverošs akadēmisks pētījums, vai tomēr pietiek ar spilgtiem dizaina stāstiem.

Raidījuma producente — Inta Pīrāga

Rūdolfa Blaumaņa luga "Ugunī" pirmoreiz pie skatītājiem iznāca 1905.gadā Ērgļos – amatieriestudējumā, kurā Baronu spēlēja pats autors, bet Kristīnes lomu atveidoja Blaumaņa brāļasieva Anna.

Par pirmo profesionālo Kristīni gan kļūst pavisam cita mēroga aktrise – Dace Akmentiņa, kas 20. gadsimta sākuma teātrī iemiesoja gan mākslinieces, gan sievietes ideāltēlu.

Ir pagājis vairāk nekā gadsimts, un mums ir jauna Kristīne: Nacionālajā teātrī Ineses Mičules režijā tapis jauns "Ugunī" iestudējums. 

"Šņorbēniņos" viesojas divas Kristīnes: Elza Rūta Jordāne no jaunā iestudējuma un Lidija Pupure, kuras Kristīne uz Dailes teātra skatuves pirmoreiz kāpa 1966. gadā.

Lai saprastu, kāds tad ir bijis Kristīnes gadsimts latviešu kultūrā, raidījuma vadītāja Zane Radzobe uz sarunu aicinājusi arī kinozinātnieci Ingu Pērkoni, kura par latviešu sievietēm latviešu kinofilmās ir uzrakstījusi grāmatu, tās nosaukumā liekot Blaumaņa Kristīnes sacītos vārdus: "Es varu tikai mīlēt". 

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.

Šomēnes pie lasītājiem nonācis īpašs portāla „Kino Raksti” iespiedizdevums – žurnāls „Kino Raksti. Arhivālijas”. Atspēriena punktam izmantojot vairākas zīmola „Kino Raksti” jubilejas, redakcija aicinājusi īpaši izvēlētus autorus visdažādākajos un pat pilnīgi negaidītos rakursos apskatīt arhīva un vēstures veidošanās tematiku. 

Žurnāls "Kino Raksti", kas dibināts 2000. gadā, nav iznācis drukātā formātā kopš 2015. gada, veiksmīgi darbojoties kā plaukstošs interneta kultūras medijs, vienīgais profesionālais kino izdevums latviešu valodā. Šādas gadskaitļu sakritības iedvesmojušas žurnāla redakciju izveidot īpašu tematiski fokusētu žurnālu, kura 106 lappusēs 14 autori piedāvā savu skatījumu dažādos formātos – 

piezīmes un intervijas, fotostāsti un apcerējumi, kinoteorija un stāsts par kādas filmas tapšanu, mākslīgā intelekta ekskurss Latvijas kinovēsturē un citi ar atvērtu prātu analizēti temati.

Uz sarunu "Piejūras klimata" studijā Sonora Broka aicinājusi "Kino Rakstu" veidotājas – galveno redaktori Kristīni Matīsu, līdzredaktori Elīnu Reiteri un producenti Agnesi Zeltiņu, lai skaļi padomātu par kino izdevumu lomu un likteni mūsdienās.

Tuvojoties Preiļu konceptuālistu grupas 10 gadu jubilejai, Roberts Vilsons uz sarunu par konceptuālismu literatūrā un konceptuālo dzeju Latvijā aicina trīs dažādu literāro izdevumu redaktorus, dzejniekus un konceptuālās literatūras pazinējus: dzejnieci, literatūrzinātnieci, žurnāla "Strāva" redaktori un grupējuma "Preiļu konceptuālisti" dalībnieci Annu Auziņu, literatūras žurnāla "Punctum" redaktoru, dzejnieku, literatūrzinātnieku un bijušo Preiļu konceptuālistu dalībnieku Arti Ostupu un avangarda literatūras žurnāla "Avīzes Nosaukums" galveno redaktoru, dzejnieku un humoristu Valteru Libertu.

Kamēr Anna, Artis un Valters sarunājas par neradošās rakstības metodēm, konceptuālisma vēsturi un nākotni latviešu literatūrā, kā arī par plašākas sabiedrības uzmanību piesaistījušiem notikumiem, dzejniece un konceptuāliste Elvīra Bloma uzraksta konceptuālu dzejoli, kas dzirdams raidījuma izskaņā.

Raidījuma producente – Baiba Nurža.

Vai konceptuālus tekstus drīkst nelasīt? 

Roberts Vilsons: Man patīk domāt par konceptuāliem tekstiem, patīk par tiem sarunāties, reizēm man patīk uz tiem paskatīties, bet ne vienmēr tos ir interesanti lasīt. Vai šādas izjūtas, sastopoties ar konceptuālu tekstu, ir normālas? 

Anna Auziņa: Kurus konceptuālos dzejoļus tev patīk lasīt?  

Roberts Vilsons: Man patīk lasīt tavējos! Tavi konceptuālie teksti tiecas pretī lirikai, to liriskās kvalitātes lasīšanas pieredzi padara piepildītu, jēgpilnu. Kurpretim Valtera brīnišķīgo dzejoli "Petīcija 21. gadsimta dzejas korpusu sastādītājiem" es neesmu izlasījis. Dzejolis ir skaists, es uz to skatos, es labprāt par to domāju, bet nelasu, neesmu izlasījis un nekad neizlasīšu. Valter, vai tu pats kādreiz esi šo savu dzejoli izlasījis? 

Valters Liberts: Es to neesmu ne vien izlasījis, bet es to neesmu arī uzrakstījis.  

Roberts Vilsons: Domāju, pie šī dzejoļa vēl atgriezīsimies. Arti, ko tu saki par konceptuālu tekstu lasīšanu un nelasīšanu? 

Artis Ostups: Tas ir normāli, ja tu tā jūties. Es domāju, ir daudzi konceptuālisma teksti, kas nemaz nav iecerēti, lai tos lasītu no sākuma līdz beigām. Varbūt latviešu literatūrā pilnīgi nelasāmu konceptuālu tekstu ir mazāk, iespējams, tāpēc, ka mums ir bijusi spēcīga liriskā tradīcija, kas ir tuva arī mūsdienu autoriem.

Kad es rakstu konceptuālus dzejoļus, tas parasti nozīmē, ka atrodu kādu prozas tekstu, kas tapis sen un nav iecerēts kā dzejolis, apstrādāju to savā aranžijā un pasniedzu lasītājiem kā savu dzejoli.

Metodes, protams, ir dažādas. Un tipiskākā – vismaz Rietumos – ir paņemt kādu milzīgu teksta blāķi, pārcelt to no neliterāra konteksta literārā kontekstā un nosaukt to par dzeju. Ne vienmēr to gribas lasīt. Bet tas var būt interesants notikums citā ziņā.

Krievu literatūras lasīšana kara laikā

Anna Auziņa: Es esmu atvērusi Kārļa Vērdiņa sastādīto un tulkoto Ļeva Rubinšteina izlasi "Tas esmu es" ["Orbīta", 2026]. Manuprāt, Rubinšteins pieder pie tiem konceptuālistiem, kurus var lasīt. Tas sausais, nelasāmais – tas laikam būtu klasiskais konceptuālisms: gari teksti, ko paši konceptuālisti nav ne izlasījuši, ne uzrakstījuši. Turpretī Rubinšteina konceptuālisms ir kolāžveidīgs. 

Artis Ostups: Ir divi klasiskie: krievu konceptuālisms un amerikāņu konceptuālisms. Man liekas, Rubinšteins runā ikdienišķā valodā par ikdienišķām lietām, teksts ir ļoti aizkustinošs, bet konceptuālais moments ir tas, ka viņš paņem gatavas runas figūras.

Amerikāņu konceptuālisms varbūt ir vēsāks, provokatīvāks un vairāk orientēts uz laikmetīgās mākslas paņēmienu pārcelšanu literatūrā. 

Roberts Vilsons: Saprotu, ka Ļevs Rubinšteins nesen ir gājis bojā un bijis dedzīgs Putina režīma kritiķis. Tomēr –  kā jūs raugāties uz to, ka šobrīd lasām krievu literatūru? 

Anna Auziņa: Es piekrītu, ka mums vajadzētu pievērsties citu tautu literatūrai. 

Artis Ostups: Es domāju, ka tie divi krievu autori, kas kopš kara sākuma ir parādījušies latviešu valodā – Gaļina Rimbu un Ļevs Rubinšteins – to ir pelnījuši. Es viņus vērtētu atsevišķi no visas kopējās krievu kultūras. Mēs zinām par viņu politisko nostāju un nešaubāmies, ka tie ir morāli domājoši cilvēki.

Konceptuālā rakstība un konteksts

Roberts Vilsons: Valter, es redzu, ka tev līdzi ir grāmata "Against Expression" [Against Expression. An Anthology of Conceptual Writing], ko latviski varētu tulkot – "Pret izpausmi". Grāmata ir antoloģija, kurā apkopoti amerikāņu konceptuālisma darbi. Vai vari pastāstīt vairāk par šo antoloģiju? 

Valters Liberts: Laikam ir taisnība, ka tā pārstāv vairāk to otru pusi, bet jāsaka, ka pats esmu izlasījis tikai trešdaļu šīs grāmatas, lai gan lasu to jau kādu gadu. Man šī grāmata ļoti patīk, katru reizi, kad to atveru, jūtos iedvesmots! Antoloģijas formāts, manuprāt, ir piemērots, jo konceptuālās rakstības darbi bieži vien ir milzīgi – piemēram, kāds pārkārto visu Bībeli alfabētiskā secībā. Tas var būt ļoti skaists konceptuālās rakstības darbs, grāmatobjekts, bet droši vien ne visi to izlasīs, tāpēc lētāk šo ideju izlasīt antoloģijā, kur teksti ne vienmēr publicēti pilnā apjomā, toties parādās starptekstualitāte, kas ļauj redzēt lauku kopumu.

Man šķiet, viena no konceptuālās rakstības iezīmēm ir tās pastāvēšana ļoti augsta konteksta vidē.

Ķieģelis var būt vienkārši būvniecības ķieģelis, bet, ja tam pievieno UDK indeksu, tas pēkšņi kļūst par dzejas darbu. [Eināra Pelša grāmatobjekts "Janka", "Valters Dakša", 2021]

Preiļu konceptuālistu sākums

Roberts Vilsons: Mēs esam nonākuši 2016. gadā Preiļos, alfabēta dzimtenē – Eināra Pelša, Preiļu konceptuālisma centrālās figūras, mājās. Vai varam savilkt kopā tās ietekmes un vēsturi, kas ir novedusi līdz kulminācijai 2016. gadā, kad Latvijā top Preiļu konceptuālistu grupējums? 

Valters Liberts: Pirmais pasaules karš? 

Artis Ostups: Dadaismā parādās ideja, ka ikdienišķu objektu var eksponēt galerijā, un tad tas kļūst par mākslu. Līdzīgi notiek arī konceptuālisma literatūrā, tikai galerijas vietā ir grāmata. Šim paņēmienam ir simts gadu sena vēsture. Arī kubisma gleznās mēs redzam, ka biļetes vai citus ikdienas priekšmetus piestiprina audeklam – tā ir sava veida konceptuāla metode. 

Roberts Vilsons: Kā ir ar Eināru Pelšu? Vai viņu vairāk iedvesmojis krievu konceptuālisms vai Rietumu avangards? 

Artis Ostups: Baidos, ka šis jautājums ir neatbildams. Kad pie Eināra ciemojāmies, arī mēs mēģinājām viņa darbību savilkt kopā ar avangarda vēsturi, bet viņš pats tam pretojās, un īsti nebija skaidrs, kāpēc viņš sācis rakstīt šādi. Laikam gribēja rakstīt mazāk nopietni, mazāk tradicionāli. Pirms konceptuālā pavērsiena Pelšs bija ļoti lirisks dzejnieks, prasmīgi rakstīja klasiskās formās. 

Man šķiet, konceptuālisms vairākus latviešu autorus ir piesaistījis tāpēc, ka ļoti ilgi – gandrīz kopš [pagājušā gadsimta] sešdesmitajiem gadiem – mēs dzīvojām sarežģītas, nopietnas, liriskas, muzikālas, uz ģenialitāti pretendējošas dzejas vidē.

Konceptuālisms bija viens no veidiem, kā no tās tradīcijas atvilkt elpu. 

Sarunu teksta formātā pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv!

Raidījuma "Mākslas vingrošana" fokusā – Latvijas jaunākā tradīcija vizuālajā mākslā: Latvijas Mākslas gada balva.

Studijā viesojas balvas radošā producente Kitija Vasiļjeva, mākslas zinātniece un žūrijas locekle Aiga Dzalbe, kā arī mākslinieks Krišs Salmanis – pats reiz Purvīša balvas laureāts, bet šoreiz arī balvas dizaina autors.

Raidījumā tiek apskatīts, kāpēc Latvijā radusies nepieciešamība pēc jaunas mākslas balvas, kā top nominantu saraksti un kādus izaicinājumus sagādā mēģinājums aptvert visu Latvijas daudzveidīgo mākslas dzīvi – no Rīgas galerijām līdz jauniešu iniciatīvām reģionos.   

Vai balvas izvēles process spēj būt iekļaujošs, vai tomēr vienmēr kāds paliek ārpus uzmanības loka? Kā žūrija tiek galā ar neizbēgamajām pretrunām un ģeogrāfiskajām barjerām?                                                       

Sarunā skan arī domas par mākslas sacensības jēgu, balvu ietekmi uz māksliniekiem un to, kā balvas pasniegšana pārtop par veselu Mākslas nedēļu Valmierā.

Vēl arī par to, kāpēc balva nav tikai sacensība, bet arī nozīmīgs nozares notikumu kartējums; kas ir šīgada nominanti un kāpēc Latvijas mākslas vide, lai cik fragmentēta, tomēr ir dzīvīga un pārsteigumiem pilna.

Pārraides producente – Inga Saksone.

Kā palīdzēt dzirdēt, redzēt, saprast un nokļūt kultūras iestādē visiem, kam ir interese? Kādi piekļūstamības risinājumi šobrīd dažās no kultūrvietām jau īstenoti un cik loma loma tajos ir dizainam? Kas mudinātu šādus uzlabojumus ieviest plašāk? 

Par to raidījumā "Kāpēc dizains?", Ilzes Dobeles uzrunāti, diskutē Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore Barbara Ābele, LR Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktores vietniece Agnese Rupenheite, dizainers, informācijas un vides piekļūstamības eksperts Rihards Funts un Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis. 

Pārraides producente – Inta Pīrāga.

Diskusija teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Teātra vide mainās līdzi laikam. Bet ko tas nozīmē cilvēkiem, kas tajā strādā? Ko nozīmē būt aktierim šodien? Un kā skatītājam orientēties teātru skandālos?

"Šņorbēniņos" par darbu teātrī, pensijām un talantu diskutē aktrise, dramaturģe, viena no neatkarīgās teātra trupas "Kvadrifrons" dibinātājām Ance Strazda, Latvijas Nacionālā teātra aktrise, Latvijas Teātra darbinieku savienības fonda "Rampa" valdes locekle Daiga Gaismiņa, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieris, dramaturgs un režisors Gerds Lapoška, kurus uz sarunu aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe.

Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka. 

Zane Radzobe: No vienas puses, aktieris ir ļoti publiska, bet no otras – arī noslēpumaina profesija, jo no tā, ko darāt, publika redz tikai pašu aisberga smaili. Vai tas ir labi, vai arī tā ir problēma?

Ance Strazda: Tas ir ambīciju jautājums. Šī profesija var būt tik publiska, cik tu pats izvēlies to iznest publiskajā telpā, un tā var būt tieši tik privāta, cik tu vēlies to saglabāt. 

Daiga Gaismiņa: Ļoti labi atceros mirkli, kad apmēram trīsdesmit gadu vecumā man bija lielas pārdomas, vai gribu tādu publicitāti, kādu vajadzētu, lai es savā profesijā attīstītos. Izvēlējos iet to ceļu, kurā varu sadzīvot ar sevi un savu ģimeni. 

Gerds Lapoška: Man šķiet, ka skatītājam jāredz un jāzina viss tikai par un ap izrādi un to, kas notiek uz skatuves, nevis aizkulisēs vai aktieru grimētavās. Un turos pretī visiem, kuri grib filmēt rullīšus "tiktokiem" vai "instagramiem" par to, kas un kā notiek aizkulisēs. Tas ir nevajadzīgi – pazūd brīnums.

Kā aktieri vispār nonāk savā profesijā? Cik daudz jaunietis, kurš tikai sāk studēt, vispār nojauš, kāda ir šī profesija. Vai atceraties, no kurienes jums radās priekšstats par to, kas ir aktieris, un vai tas ir mainījies, reāli strādājot?

Ance Strazda: Sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē. Nostrādāju tur gadus desmit, un tieši tur arī mīlestība pret teātri radās un izauga, un viss tālākais ceļš likās ļoti loģisks un secīgi gāja uz priekšu. Ir gan pilnīgi citādāk, nekā likās, ka būs. To jau kaut kādā mērā uzrāda arī tas, ar cik daudz cilvēkiem tu iestājies kopā [Kultūras akadēmijā], cik daudzi no viņiem pabeidz un cik daudzi pēc tam strādā profesijā. 

Gerds Lapoška: Man sākumā bija citi priekšstati un fantāzijas. Tad viss lūza, bruka un veidojās no jauna. 

Daiga Gaismiņa: Man līdzīgi…

Kas ir tās lietas, kas fundamentāli mainījušās?

Ance Strazda: Agrāk bija sajūta, ka tas nav rutinēts darbs. Bet ir! Ļoti! Rutīna gan ir jebkurā lietā, bet šajā gadījumā tā ir specifiska. It kā tu visu laiku taisi jaunas izrādes un strādā ar citu saturu, bet faktiski tu visu laiku… taisi izrādes! Viena no domām ir arī par to, ka aktiera profesija ir mainīga. Nav. Un uz to nevar paļauties. Sākot šo darbu, liekas – tagad nu gan strādāšu, bet var gadīties, ka tu diezgan ilgi sēdēsi un gaidīsi, ka varbūt tu strādāsi. 

Daiga Gaismiņa: Uzreiz pēc Teātra fakultātes beigšanas ir dažādas ilūzijas par to, kas būs, jo muskuļus esi uztrenējis dažādās jomās: esi iemācījies dziedāt, dejot, dažādos veidos performēt. Kad nokļūsti darba attiecībās, tas, ko un cik no tevis prasa… Viss kļūst savādāks. Nonākot uz lielās skatuves, sākas pilnīgi jauna skola, kas jāapgūst turpmāko gadu laikā.

Ance Strazda: Tāpēc aktiera profesija no ārpuses noteikti izskatās daudz savādāka, nekā patiesībā. Tā ir ļoti liela pašdisciplīna. Ir diezgan skarbi jāstrādā ar sevi un jāveido savs tēls, lai tu šajā profesijā noturētos.

Gerds Lapoška: Sākumā šķiet – katra izrāde, kurā tu piedalīsies, būs pasaulē labākā! Bet izrādās visādi. Par pašdisciplīnu piekrītu – no jauna jāsāk būvēt sava iekšējā struktūra. Bet tas ir skaisti, tur nav nekā slikta.

Diskusiju pilnā apjomā lasiet portālā LSM.LV!

Februārī notiek viens no Eiropas vadošajiem festivāliem "Berlināle", kura ietvaros šogad tika izrādītas 345 filmas. "Berlināles" programmiskās izvēles nereti nosaka toni visam gadam, signalizējot, kādas būs aktuālās tēmas, reģioni, kāda filmveide šobrīd izvirzās priekšplānā. Vērienīgais pirmizrāžu klāsts, kā arī programmā iekļautās filmas no, piemēram, nesenā Sāndensas festivāla, sniedz iespēju iepazīties ar kino, kas vēlāk nonāks arī līdz Latvijas kinofestivāliem un kinoteātru repertuāriem.

Uzmanības centrā ierasti nonāk "Berlināles" konkurss, kurā šogad bija iekļautas 22 filmas no visas pasaules, ko veidojuši gan atpazīstami režisori Kornels Mundručo, Alēns Gomī, Vorviks Torntons, Angela Šaneleka, gan arī, piemēram, dokumentālā kino režisors Grānts Džī ar savu pirmo spēlfilmu “Everybody Digs Bil Evans” vai somu folk-horora autore Hanna Bergholma ar “Nightborn” - filmu, kas tapusi kopražojumā ar Lietuvu. 

Pavisam īsu mirkli pirms 76. Berlīnes starptautiskā kinofestivāla jeb "Berlināles" balvu noslēguma ceremonijas studijā tiekamies ar  Latvijas kino profesionāļiem, kuri apmeklēja kā filmu seansus - publisko festivāla programmu, tā arī slēgto, tikai industrijai domāto Berlīnes Eiropas filmu tirgu.

Studijā viesojas producente Sabīne Andersone, "Kino rakstu" korespondente, scenāriste Aiva Birbele, kinofestivāla Riga IFF vadītāja Liene Treimane un producents Uldis Cekulis.