Klasika +

Raidījuma viesi - aktieris Ģirts Krūmiņš un dzejnieks Kirils Ēcis. Ģirts lasa Kirila un Friča Bārdas dzeju, Kirils klausās, lasa pats un meklē līdzīgo ar Bārdu.

Kad sezona beigusies, teātri joprojām var baudīt. Tikai - citviet. Kāpēc skatītāji mīl izklaidi repertuāra un citos teātros, kādas ir tās funkcijas un ko vajadzētu iemācīties lielo teātru māksliniekiem - par to sezonas noslēguma "Šņorbēniņos" ar Zani Radzobi sarunājas producente Jurate Silakaktiņa un režisori Juris Rijnieks un Klāvs Mellis.

Zane Radzobe: Kā jūs katrs definētu, ko darāt izklaides žanrā? Ņemot vērā, ka jums visiem ir akadēmiskāka teātra saknes, kā pie šiem projektiem nonācāt?

Juris Rijnieks: Jaunībā daudz laika esmu patērējis visādām interesantām teātra mākslas novirzēm un stiliem. Man jāatzīst, ka teātris izklaidei pēc manas sapratnes visvairāk atbilst teātra būtībai kā tādai.

Teātra būtība ir pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu uzrunāt ar tām alūzijām un spoguļiem, kas sabiedrībā spoguļojas.

Tas domāts lielām skatītāju masām, mazākais, 300 cilvēkiem. Jau šajā aspektā varam domāt par to, kā uzrunāt vai kā atrast to interesanto dvēseles stāvokli cilvēkiem, kuri būtu ar mieru ziedot laiku un naudu, skatoties kaut ko, ko esi izdomājis. Otra lieta, protams, ka izklaide - tas vienmēr ir jautri. Tam ir jābūt jautri, kas dod iespēju atlasīt materiālu, kādā virzienā cilvēkus uzrunāt un nepalikt jēlam. Vistrakākā izklaides žanra problēma ir jēlība. Tāpēc, no vienas puses, profesionāļiem ar to jānodarbojas, kaut gan tas absolūti nenozīmē, ka profesionālis nevar kaut ko jēlu uztaisīt, pilnīgi droši to var izdarīt (smejas). Vismaz līdz šim tās izrādes, ko mēs taisām, un tie materiāli, ko mēs atlasām, atrod atsaucību cilvēkos.

Tādā veidā, kā mēs esam pieraduši izrādes analizēt, kritizēt, skaitļot, skaidrot, šo žanru nevar izskaidrot.

Ja nesaproti, kas un kā tajā brīdī cilvēku ietekmē, tad arī priekšnesumam ir maz skaidrojuma.

Jurate, pirms sarunas man rakstījāt, ka gribat parunāt par mītu, ka projektu teātri vienmēr ir haltūras. Kāpēc cilvēki uzskata, ka projektu teātri ir haltūra?

Jurate Silakaktiņa: Ne vienmēr. Ir arī ļoti atklātas haltūras, nenoliedzami. Šobrīd tas ir viens no maniem mērķiem - šo mītu salauzt un ārpus valsts teātra taisīt labāko, ko spēju. Šurp nākot mēģināju atcerēties, kā es projektos kā tādos nonācu, un man šķiet, ka tas bija Operetes teātris, kur man piedāvāja veidot vienu izrādi. Es atteicu, sapratu, ka tur nebūs vienkārši, jo mums ar režisoru ir pilnīgi cits redzējums par aktuālo estētiku un ideju. Pēc tam bija “Jautrā atraitne” un “Balle Savojā”. Tas bija ļoti grūti, bet tur ieslēdzās mans spīts.

Tā droši vien ir zināma psiholoģiska īpatnība, ka visu laiku vajag kaut ko izcīnīt. Tā es turpinu ar to nodarboties dažādos formātos.

Neteikšu, ka esmu producents, nē, bet projektu vadītāja varbūt, protams, kostīmu māksliniece, tekstu autore un tā tālāk.

Klāv, šogad [darbojies] ļoti konceptuāli, un man liekas, ka tā ideja ir asprātīga - esi mēģinājis ienest tādu teātri, ko parasti īsti neredzam lielajos valsts teātros, uz lielo teātru skatuvēm. Tas droši vien nozīmē, ka tu paņem, pieņemsim, šādu izklaides repertuāru un mēģini ar to vēl kaut ko izdarīt. Kā tu noformulētu, kā to dari?

Klāvs Mellis: Godīgi sakot, nezinu, vai es mēģinu vēl kaut ko izdarīt. Izvēle tā darīt kopumā nāk no divām pusēm - viens ir ārējāks impulss un otrs ir iekšējāks. Man liekas, tas iekšējais impulss ir tāds, ka dažus pēdējos gadus jūtos drusku slikti, tīri emocionāli.

Skaidrs, ka teātra taisīšana un droši vien jebkura profesija ir nedaudz pašterapijas metode.

Man liekas, ka diezgan ilgi mēģināju terapeitēties no tās puses, kurā meklē sliktos cēloņus, baksti savās brūcēs un citu vainās ar pirkstu un tamlīdzīgi. Ne pavisam apzināti, bet, tagad atskatoties, man šķiet, ka tas tā ir. Tad kādā brīdī sapratu, ka varbūt tā nav tā pareizākā terapijas metode. Kāpēc vairot skumjas? Lai vairojas prieks. Es, protams, ceru, ka tas tiek nodots arī skatītājiem, bet vairāk vai mazāk tas ir man pašam. Es gribu kaut ko tīru.

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" - Ingas Šteimanes saruna ar trim radošām personībām, kas strādā ar telpu, - Kristapu Ancānu, Paulu Rietumu un Renāti Lagzdiņu par to, kā telpa var būt mākslas materiāls, kādus pienākumus tā uzliek māksliniekam un kā domāt par mērķiem, ja par materiālu ir izvēlēta telpa.

Mākslas vēsturniece un kuratore, Rīgas Botāniskā dārza direktore Renāte Lagzdiņa plašāk Latvijā pazīstama Sporta pils dārzu projektu Rīgā un vides mākslas objektu "Rotaļu skatuve" Valmierā.

Kristaps Ancāns ir mākslinieks un starpdisciplinārās maģistra studiju programmas POST līdzdibinātājs un pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā. Paulam Rietumam aiz muguras ir maģistra studijas arhitektūrā Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Lozannā, 

Signe Šteimane: Telpa ir plašs jēdziens, un mūsdienās mēs runājam par komplicētu, saliktu telpu. Tā var būt publiska, privāta, virtuāla, dabiska, mākslīga, arhitektoniska vai vēsturiska, profesionāla, vai ainaviska utt. Kā jūs uztverat telpu? Vai tā jūsu apziņā vairāk ir vienota vai sadalīta?

Renāte: Renāte: Mani interesē, kas ir cilvēki, apdzīvo telpu. Katram uztvere ir citāda, kā viņš tajā jūtas. Pēdējā laikā vairāk domājusi par bērniem, kas atrodas viņa acu līmenī, ko redz cilvēks ratiņkrēslā, reāli skatoties pēc fiziskā auguma. Tāpēc es teiktu, ka

telpa pieder daudziem cilvēkiem, līdz ar to tā ir fragmentāra.

Mani interesē atrast kaut nelielus aizmetņus tām lietām, kas telpā var savest kopā šos dažādos lietotājus - telpas patērētājus un cauri gājējus, kas viņus veido pēc tam par tādu vienotu kopumu kā kopiena.

Pauls Rietums: Viena lieta, no kā nevaram izbēgt, ir būšana telpā. Mēs varam būt tikai mazāk vai vairāk apzināti par to, kādi mēs tajā esam un kā mēs dalam to ar citiem.

Telpa vienmēr ir vieta, kurā esam vienoti, no kuras mēs tiešām nevaram izbēgt.

Mēs varam tikai būt prātīgāki šajā apziņā vai neprātīgāki.

Kristaps Ancāns: Interesanti, ka Renāte pieminēja bērnus. Bērni ir starta pozīcija, kurā mēs uzzīmējām šo nelielo perimetru, mūsu mājas. Iepazīstot pasauli, šo perimetru zīmējam arvien lielāku un lielāku, līdz sākam pēc funkcijas, nepieciešamības, atrašanās cilvēkiem, kas mums apkārt, sadalīt šīs telpas dažādos ietvaros. Kādā brīdī saprotam, ka mēs paši varam veidot šo perimetru, paši veidojam to, kāda šī telpa būs. Ir svarīgi apzināties, ka tu esi telpas veidotājs un tev ir visi rīki, lai to darītu.

Raidījuma producente – Ieva Zeidmane.

Cik sabiedrībai svarīgas un asas bija plakāta idejas pirms dažām desmitgadēm, un ko tas vēstītu mūsdienās – par cilvēkiem, varu, attiecībām? Kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus un kur tajos sakoncentrētā doma precīzi ataino laikmetu?

Par plakātu vēsturi, nozīmi, tajos ietvertajiem simboliem raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājas mākslas zinātniece RAMONA UMBLIJA, literatūrzinātniece JANĪNA KURSĪTE un mākslinieks KRIŠS SALMANIS, kurus studijā aicinājusi Ilze Dobele.

Ilze Dobele: Vaicāsit – kāpēc šodien par to gribas runāt? Tāpēc, ka šobrīd ir tik ļoti daudz bezpieturzīmju paziņojumu. Varbūt valodnieki apstrīdētu šāda vārda lietojumu, bet man tiešām šķiet, bezpieturzīmju paziņojumi un arī mūsu ikdiena ir tāda attēlu virpuļu pārņemta ņirboņa, un koncentrēts vēstījums ir diezgan reta parādība. Ikreiz, kad mēs ar ko tādu sastopamies, mūsu prātam tas šķiet kā patīkams jūras vējš, kas mazliet atsvaidzina. Kur to īsti rast mūsdienās: kultūrā, literatūrā, mākslā, dažādos citos vēstījumos? Publiskā vidē grūtāk pateikt, kur mēs to redzam – varbūt kādos ielu zīmējumos. Reizēm skatāmies uz žurnālu titullapām. Un vēl man ļoti kodēts vēstījums reizēm šķiet veiksmīgas karikatūras.

Bet sarunu sākam par plakātu, kurā viss minētais par koncentrēto domu bijis atrodams dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem. Kas ir svarīgākais plakātā, un kāpēc tas var būt tik iedarbīgs?

RAMONA UMBLIJA: Aktualitāte. Aktualitāte, kas ietverta vizuālajā tēlā. Vizuālais tēls nenozīmē, ka vienmēr ir jābūt zīmējumam, jo plakātā ļoti iedarbīgi ir arī vārdi. Septiņdesmitajos gados viens no populārākajiem plakātiem, kas slavenajā populārajā Varšavas plakātu biennālē arī vinnēja, bija uz balta fona rakstīti Šekspīra vārdi melnā krāsā: "To be, or not to be". Ja mēs šodien šo plakātu uzliktu uz ielas, vienalga, kur, domāju, tas iegūtu pavisam jaunu jēgu mūsu konkrētajā kontekstā. Tā kā ir ārkārtīgi svarīgi uztvert laikmeta elpu un atrast tam vizuālu izteiksmi.

JANĪNA KURSĪTE: Tas ir salikums. Skatoties vēsturē, ir brīži, kad bija tikai melna un balta krāsa, un bija ļoti svarīgs šis kontrasts, jo plakāts visbiežāk ir būvēts pēc kontrastu principa un ar to uzrunājošs. Plakātā vēsturiski svarīga loma bijusi ornamentam – īpaši kara apstākļos, nemiera apstākļos, arī atmodas laikos. Tātad krāsu izvēle un spēcīgs vārdu salikums. Un, ja runā par nozīmēm, te Ramona jau iesāka ieskicēt: plakātam bijusi informatīva nozīme teātrī; kino jau vajadzēja ievilināt skatītāju, tātad klāt nāk šī maģiskā nozīme – informēt un saukt, bet politiski izšķirīgos brīžos ļoti svarīgi ir pārliecināt – par vai pret. Vai arī uz kaut ko aicināt. Kā 1916. gadā tapušais Riharda Zariņa slavenais plakāts "Aizstāvēsim tēvu zemi!" Sieviete tautas tērpā un ar paceltu zobenu rokās.

KRIŠS SALMANIS: Pats galvenais ir ziņojums. Un man kā māksliniekam interesē, kā tas ziņojums ir ietērpts. Visinteresantāk – kā attēls saspēlējas ar tekstu. Pirmais, kas nāk prātā, par plakātu domājot, ka tā ir koša bilde – varbūt ne krāsu ziņā, bet vienkārši iedarbības ziņā kopā ar tekstu. Man šķiet interesanti, ja teksts nevis paskaidro bildi, bet lauž to vai varbūt atrisina. Vai dažkārt otrādāk – kad ir skaidrs, kādam jābūt tekstam, bilde pasaka kaut ko mazliet citu, un plakāts iedarbojas kā vienība. Tātad pretnostatījums arī pilnīgi noteikti var būt – nevis viens otru papildinošs, bet viens otram pretstāvošs. Pretstati kopā veido ziņojuma summu.

Protams, gadās plakāti, kuriem nav teksta un to pat nevajag, un gadās tādi, kuriem pilnīgi pietiek ar melnbaltu tekstu vai ir vārds, kurš grafiski atrisināts ļoti skaistā krāsu vai burtveidolu formā.

Pārlecot uz priekšu mūsdienās, viena no plakāta vietām ir dzīvojamā istaba, kur plakāts bieži ir rotājums. Kādam pie sienas ir slavenais plakāts "Nav cīņas bez uzvaras". Skaidrs, ka tur ir saturs, bet šķiet, ka tad, kad šos plakātus sāka taisīt, vairāk sajūsminājās par burtveidoliem, minimālismu un skaistumu. Tāpat kā "Būt vai nebūt". Bet ir liels jēdzieniskais smagums šajā plakātā – tas nav vienkārši rotājums.

Mājas saimnieki uz to varbūt skatās pilnīgi citām acīm un domā, vai vajadzētu katru dienu uz to skatīties? Varbūt dzīvojamā istabā tomēr varētu kaut ko vieglāku...

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Raidījuma producente - "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Nesen pasniegtas Latvijas Literatūras gada balvas, tūlīt gaidāma vasara – ko šajā laikā lasīt? Kas palicis balvu neievērots? Ar saviem ieteikumiem un refleksiju par šobrīd aktuālajām parādībām literatūras ainavā raidījumā dalās rakstnieks, viens no balvas žūrijas locekļiem Vilis Kasims, interneta žurnāla “Satori” galvenais redaktors Andrejs Vīksna un dzejniece, žurnāla “Strāva” redaktore Elvīra Bloma. Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.

Henriks Eliass Zēgners: Lūdzu studijas viesiem pēc trim ieteikumiem grāmatām, ko lasīt šajā vasarā!

Vilis Kasims: Man laikam ir galvenā doma par to, kurš no mums pirmais ieteiks Svena Kuzmina “Brīvībeni” no pagājušā gada grāmatām. No pagājušā gada ražas tas ir drošākais ieteikums. Nav tā, ka patiks pilnīgi visiem, bet vasarai, man šķiet, ļoti labi piemērota lasāmviela. Cerams, biežāk tiks pieminēta arī Mika Koljera grāmata “Stārks”, kas arī iznāca pagājušgad. Tas ir ļoti atmosfērisks ceļojums gadsimtus senākā Latvijas pagātnē, muižas dzīvē, ar humoru, kas Mikam raksturīgs, bet arī tiešām interesanti savīts stāstījums sižetiskā ziņā. Vēl viens variants, kas ienāca prātā - Pētera Sautera “Neliec mani mierā”, kas varbūt nav klasiska vasaras lasāmviela. Tur ir daudz dzeršanas, daudz seksa, daudz visa kā, bet domāju, ka,

ja vasaras lasāmviela ir tāda, kas neliekas kā darbs, tad šī būs tieši laikā.

Andrejs Vīksna: Gribētos jautāt - kas ir klasiska vasaras lasāmviela? Es arī par to domāju, domāju, domāju, bet tad pie mums šodien birojā parakstīt līgumu ienāca tulkotāja Māra Poļakova, kura teica, ka pavisam drīz, vēl maijā, “Latvijas medijos” iznāks jaunā ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabuško grāmata, kuru vēl neesmu lasījis, bet domāju, ka to jau varu ieteikt, jo Māras tulkojumiem var uzticēties un Zabuško ir jau pazīstama ar divām citām grāmatām, kas latviski jau iznākušas. Māra brīdināja, ka šajā grāmatā pirmais teikums sākoties pirmajā lapā un beidzoties trešajā lapā.

Domāju, ka vasaras grāmatām ir jābūt mazliet piņķerīgām un sarežģītām,

tā kā tas ir ļoti atbilstoši. Otra varbūt izklausīsies pēc reklāmas, bet es patiesi ticu, ka Elizabetes Lukšo-Ražinskas stāstu krājums “Netīro matu diena” ir pelnījis būt vasaras lasāmo grāmatu sarakstā, jo tas ir šķietami viegls un vasarīgs, un plāns, bet, ja to lasa lēni, tas atstāj pamatīgus nospiedumus. Trešais, lai būtu ne tikai proza, es ieteiktu Katrīnas Rudzītes dzejas krājumu “Dažas piezīmes par ķermeni”, kas ir ass un dusmīgs dzejas tekstu krājums.

Mums trūkst asu un dusmīgu tekstu, tāpēc tas ir jālasa.

Elvīra Bloma: Izskanēja ļoti daudz prozas, tāpēc man, protams, gribētos uzsvērt, ka pēdējā laikā ir iznākušas vairākas tiešām spēcīgas dzejas grāmatas, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Līvas Martas Rozes “Struktūra” un Sintijas Sudmales “Uz manas mēles” pilnīgi noteikti ir uzmanības vērtas. Kā trešo gribēju minēt Katrīnas Rudzītes grāmatu. No daudziem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka viņi to izlasījuši vienā piegājienā, vienā vakarā. Es tieši tāpat, kas īstenībā nenotiek bieži, jo dzeju es parasti lasu ļoti lēni. Kā trešo nosaukšu grāmatu, ko pati mēģinu dabūt, lai izlasītu, jo grāmatnīcā tā bija ļoti dārga - Dena Dimiņa tulkotā “Nemiera grāmata”. Es ļoti uzticos Dena gaumei, un es zinu, ka tas noteikti ir kaut kas lasīšanas vērts.

Raidījuma producente – Baiba Nurža.

Dailes teātris ir pirmizrādījis ļoti skaistu un ļoti interesantu izrādi - nīderlandiešu režisores Olas Mafālani režijā tur tapusi Olgas Tokarčukas godalgotā romāna "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" versija.

Tā ir izrāde par cilvēka attiecībām ar dabu, un par ētiskiem izaicinājumiem mūsdienu pasaulē. Kā tajos neapmaldīties, "Šņorbēniņos" stāsta teātra zinātniece Kitija Balcare un ētikas pētniece Signe Mežinska. Sarunu vada Zane Radzobe.

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka. 

***

Klausieties vai lasiet arī "Klasikas" direktores Gundas Vaivodes sarunu ar izrādes mūzikas autoru Kristu Auznieku!

Šoreiz raidījumā "Piejūras klimats" runājam par Latvijas kino nozares starptautisko dimensiju, vairāk uzmanību pievēršot tieši kino tapšanas posmam – starptautiskajiem kopražojumiem, kā arī kino uzņemšanas servisa pakalpojumiem. Abi šie virzieni sevi apliecinājuši kā veiksmīgus instrumentus, lai nestu Latvijas un mūsu kino profesionāļu vārdu pasaulē. 

13. maijā sāksies 78. Starptautiskais Kannu kinofestivāls, kura galvenā konkursa programmā būs arī kopprodukcija ar Latviju, ar studiju "White Picture". Tā ir Sergeja Lozņicas režisētā filma "Divi prokurori" ("Two Prosecutors") ar Andri Keišu vienā no lomām.

Tikmēr Rīgā nesen kā notikusi vairāku ievērojamu starptautisku projektu filmēšana. Minēsim vien dažus: te filmējuši gan Olivjē Asajass, gan Kristena Stjuarte, gan uzņemts arī korejiešu spiegu trilleris ("Humint", režisors Ryoo Seung-Wan). Kristenas Stjuartes Latvijā uzņemtā filma "Ūdens hronoloģija" arīdzan piedzīvos pirmizrādi Kannās, konkursā "Īpašais skatiens", kurā pagājušogad bija iekļauta filma "Straume".

"Piejūras klimata"viesi ir kino profesionāļi, kuri darbojas kā producēšanā, tā servisa pakalpojumu nodrošināšanā: producents Jānis Kalējs no "Film Angels Studio", režisore un producente Arta Ģiga no kompānijas "Reddotmedia", producents Roberts Vinovskis, kas pārstāv studiju "Lokomotīve", un Laura Adamoviča no talantu un aktieru atlases aģentūras "Laika casting". 

Sarunu vada Sonora Broka; pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Ainava. Kāpēc tā nenoveco un stāsta gan uzreiz, gan pēc gadiem? Par to mākslas zinātniece Inga Šteimane sarunājas ar gleznotāju Daci Lielo, gleznotāju Vinetu Kaulaču un fotogrāfu Jāni Deinatu.

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Raidījuma sarunas fokusā ir pakalpojumu dizains — jēdziens, kas, lai gan tiek lietots arvien biežāk, joprojām raisa jautājumus un nereti arī neizpratni. Kas ir pakalpojumu dizains? Kādēļ pakalpojumam tas varētu būt nepieciešams, un kā tas tiek īstenots?

Par šiem un citiem jautājumiem diskutē pakalpojumu dizaineres Liene Kupča un Ilze Kundziņa.

Papildu praktiskajai darbībai pakalpojumu dizaina nozarē, Liene un Ilze ir cieši saistītas arī ar akadēmisko vidi. Ilze ir Latvijas Mākslas akadēmijas starptautiskās maģistra studiju programmas "Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas" (SDSI) direktore un asociētā profesore, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras studente. Liene savukārt ir SDSI mācību kursa "Nākotņu dizains" lektore, kā arī Oslo Arhitektūras un dizaina skolas studente programmā "Sistēmorientēts dizains". 

Raidījuma producente — "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Šobrīd rit jau ceturtais gads kopš Krievijas iebrukuma un pilna mēroga kara sākuma Ukrainā.

Tikmēr Rīgā kopš pagājušā rudens tulkotājas Māras Poļakovas vadībā noris ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīca, un martā "Valodu mājā" notika pasākumu cikls "Ko sver ukraiņu vārdi? Ukraiņu literatūra Latvijā līdz 2022. gadam un tagad".

Par tulkošanas procesa personīgo nozīmi, spilgtākajiem tekstiem un ukraiņu literatūras īpatnībām raidījumā stāsta trīs darbnīcas dalībnieces – Ingmāra Balode, Justīne Vernera un Linda Vītuma; sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.

Raidījuma producente — Baiba Nurža.