Klasika +

Lai 14. februārī jeb Valentīna dienā runātu par mīlestību – grāmatu mīlestību, mīlestību grāmatās, erotisko literatūru, Valentīna dienu un vientulību –, Latvijas Radio 3 – Klasika raidījumā "Grāmatu stāsti" dzejnieks Roberts Vilsons studijā aicinājis savus  mīļākos dzejniekus un kolēģus: dzejnieku un digitālo humanitāro zinātņu pētnieku Haraldu Matuli, dzejnieci, literatūras žurnāla "Strāva" dibinātāju un redaktori Elvīru Blomu un dzejnieci, arī mākslinieci Loti Vilmu. Viņi ar mīlestību un tās blakusparādībām strādā profesionāli: lasot, rakstot, apspriežot un izdodot erotiskus tekstus vai rīkojot "Vientulības festivālu" pret vientulību, kas 14. februārī risinās K. K. fon Stricka villā. 

Roberts Vilsons: Vispirms parunāsim par grāmatām, kuras, sekojot mana kolēģa Henrika Eliasa Zēgnera iedibinātajai tradīcijai, esmu lūdzis jūs paņemt līdzi uz studiju. Harald, sāksim ar tevi!  

Haralds Matulis: Ļoti grūta izvēle. Likās – kuru ņemt? Un kāpēc vienu? (..) Šorīt nogāju gar grāmatplauktu un sapratu, ka man svarīga ir Krisas Krausas grāmata "Es mīlu Diku" (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2022; no angļu valodas tulkojusi Agnese Krivade). Pirmkārt, tā ir lieliski uzrakstīta – lasot es sajūtu baudu.

Tā ir postmoderna grāmata šī vārda labajā nozīmē, kas uzrakstīta deviņdesmito gadu otrajā pusē. Tajā ir par sievieti, kura vajā vīrieti… Rakstniece šo apsēstību, kas reizēm šķiet inscenēta (sieviete nolēmusi iemīlēties vienā mākslas kritiķī) miksē ar  esejiskiem mākslas zinātnes fragmentiem epistulārā formā. Man tas ļoti patīk! Tāds skaists, dzirkstošs un erotisks darbs, kādu cilvēks var lieliski uzrakstīt un mums ir lieliska iespēja to izlasīt.

Man likās brīnišķīga tāda izlaušanās: sieviete nolemj, ka viņa mīlēs un iemīlēsies. Es vienkārši tik bieži neesmu bijis šādā pozīcijā – ka mani vajā, tāpēc man tas likās riktīgi jocīgs stāsts. (..)

Piekrītu Lotei – arī man uz beigām kļuva mazliet par vienmuļu. (..) Ir daudzas man mīļas grāmatas, kuras neizlasu līdz galam, jo šķiet, ka tas nav nepieciešams – taču tas nediskvalificē lielisko, kas tajās ir. Šeit tas Diks pārsvarā ir klāt neesošs. Bet brīžos, kad viņš parādās, tiek portretēts, ka viņš jūtas mazliet neomulīgi. Tad nu es tā kā identificējos ar viņu, jo sapratu, ka īstenībā es laikam nejustos labi, ja ar mani kaut ko tādu darītu… (Smejas.) 

Elvīra Bloma: Tas man atgādina Montu Kromu, kura mūža nogalē arī bija ļoti strukturēti iemīlējusies vienā konkrētā cilvēkā un viņu mazliet vajāja... (Smaida.)  

Lote Vilma: Man liekas interesanti, kā Diks ienāk sievietes dzīvē. Viņš to īsti negrib, bet kaut kādā ziņā tas tomēr notiek. No vienas puses – šķiet, ka apsēstība ar Diku kaut kādā ziņā nav stāsts par pašu Diku, bet gan to, ko viņš sievietei paver – jaunu pasauli, jaunas lietas, kuras viņa saista ar Diku, kurš savukārt ar viņu nevēlas nekādu sakaru. 

Elvīra Bloma: Un jautājums – ja Diks gribētu, vai sieviete turpinātu ar viņu tikties? Jo var jau būt, ka visa jēga ir pašā apsēstībā, nevis kopā būšanā… 

Mīlestība un apsēstība ir diezgan auglīgs virziens, domājot par grāmatām un literatūru. Elvīra, varbūt tev ir kas kontrastējošs? 

Elvīra Bloma: Ja reiz esam aizsākuši tēmu par mīlestības tumšo pusi, domāju, ka varētu to turpināt. Man ir divi varianti. Manā prātā un sirdī iekritusi J. T. LīRoja grāmata "Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu" ("Atēna", 2006; no angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš), kas ir ļoti labs! Grāmata izdota jau labi sen, un pat nezinu, kāpēc tā man ir tik nozīmīga. Tas ir mazliet citāds mīlestības stāsts – starp māti un bērnu. Par to, ka bērns jau nevērtē savus vecākus. Lai ko viņa māte darītu un lai cik slimi tas nebūtu, bērns vienalga viņu uzskatīs par labāko savā dzīvē! Tas droši vien sasaistās ar manis pašas pieredzi…  

Bet kopumā arī man mīlestība saistās ar grūtībām, jo uzreiz parādās aspekti, kas grūti risināmi. Piemēram, tās pašas varas attiecības, jo mīlestība un jo sevišķi seksualitāte tomēr asociējas ar varu:

ne tikai ar varu kā institūciju, kas kaut kādā veidā mēģina kontrolēt sievietes ķermeni un viņas reproduktīvās spējas, bet arī varu, kas valda divu cilvēku attiecībās.

Jo kādā brīdī top aktuāls jautājums, kurš kuram pakļaujas, kurš kuram piekāpjas, kurš vairāk dominē, un man tas vienmēr licies mazliet biedējošs aspekts, kas nomāc romantiskās sajūtas. Grāmatā tas lielā mērā ir stipri pārspīlēti – viss ir ļoti, ļoti dramatiski! Šīs grāmatas sakarā – man ļoti patika filma, ko uzņēma itāļu režisore Āzija Ardžento (Asia Argento), kuras tēvs savukārt ir itāļu šausmu filmu klasiķis. Toties Āzija pievēršas tām šausmām, kas saistītas ar cilvēka iekšējo pasauli, ar psiholoģisko, emocionālo vidi, un ļoti pamatīgi, pat diezgan pašdestruktīvi to pēta. Man ļoti, ļoti patīk šī filma ("The Heart Is Deceitful Above All  Things" (2004)), to esmu noskatījusies daudz reižu.  

Lote? 

Lote Vilma: Man līdzi paņemta Kārļa Vērdiņa dzejas grāmata "Ledlauži" ("Nordik", 2001), ko ņemu līdzi visur un arī pieminu visur. Kad to atklāju, man bija aptuveni piecpadsmit. Šis ir pirmizdevums, kas izdots 2001. gadā: gluži tāpat kā citas manas mīļās grāmatas, arī šis krājums jau jūk laukā. Tur ir daudz ar zīmuli atzīmētu vietu.

Šī ir grāmata, kas noteikti ietekmējusi to, kā es skatos uz dzeju, un kopumā atstājusi ļoti lielu iespaidu uz mani. Tā ir arī ļoti erotiska, turklāt homoerotiska grāmata. Es to lasīju vēlāk, nekā 2001. gadā, jo tobrīd tas droši vien nebūtu bijis adekvāti. 

Saprotu arī, ka tolaik nebija ierasts, ka šādas grāmatas iznāk, un erotika, kas tur parādās, ietērpta ļoti dažādos tēlos un metaforās. Man liekas, ka tajā ir kaut kāds "draivs". Šeit ir ļoti liela mīlestība ar visu erotiku, kas slēpjas zem tā ledus. 

Kas jums pašiem sakāms par mīlestību?  

Lote Vilma: Kad biju pusaudžu vecumā un jutos iemīlējusies, nesapratu – vai viņš ir tas īstais, vai tomēr nē? Prasīju vecmāmiņai – kā to var zināt? Biju apjukusi, jo nesapratu, ko tas nozīmē. Lai gan biju saskatījusies romantiskas filmas… Un vecmamma teica: kad būs īstais, tad tu zināsi – jo tas būs kā zibens! Tas mani samulsināja vēl vairāk.

Pēc daudziem gadiem sāku iet terapijā, un tā padarīja daudz skaidrāku skatu uz to, kā skatos uz romantiskām attiecībām, nevis mīlestību plašākā nozīmē. Šobrīd par mīlestību domāju kā par kaut ko diezgan sarežģītu: manuprāt, tā prasa apzinātību un daudzas sarunas; daudz godīguma un spēju paskatīties arī pašam uz sevi. Tas nav vienkārši, bet man tas šķiet pat skaistāk, nekā ja iesper zibens.  

Haralds Matulis: Nākot uz studiju, atcerējos, ka Daniilam Harmsam ir īss anekdotisks stāstiņš par jaunu vīrieti, kuram ir mīļākā un māte. Par mīļāko viņš visādi rūpējas, nopērk arī kažoku, bet māte tikmēr guļ caurstaigājamā istabā, saaukstējas un nomirst. Kad māte ir aizgājusi, vīrietis raud gaužas asaras un par mīļāko vairs neliekas ne zinis. Viņš saka: kāpēc mēs šīs divas lietas saucam vienā vārdā – par mīlestību? Man kaut kā ir līdzīgi.

Arī man šķiet, ka mīlestība ir tik liels vārds, ka labāk to nepieminēt. Un, ja ir jāizvēlas – mīlestība vai sava istaba, man labāk patīk sava istaba. Jo – tā mīlestība ienāk manā istabā, ir forši, bet.. pēc tam man vairs nav savas istabas! (Visi smejas.)

Lai gan saprotu, ka ilgtermiņā kaut kad jau tai mīlestībai vieta ir jāatrod.  

Elvīra Bloma: Man mīlestība ir eksistences vai prāta stāvoklis. Dvēseles stāvoklis. Savukārt romantiskā mīlestība vairāk asociējas ar apsēstību – vismaz cik man nācies ar to saskarties. Bet mīlestība kā tāda – tas tiešām vairāk ir esamības stāvoklis, uz ko vismaz teorētiski mēs visi mēģinām tiekties, lai mūsu rīcība balstītos nevis bailēs, bet mīlestībā.  

Sarunas pilnu versiju lūkojiet šeit!

Par darbiem, kurus nesen Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) iegādājies savas laikmetīgās mākslas kolekcijas papildināšanai, par ilustrāciju kolekcijas nozīmi, kā arī par citām laikmetīgās mākslas aktualitātēm raidījumā "Mākslas vingrošana" sarunājas ilustratore Elīna Brasliņa, grafiķis Paulis Liepa, kura jaunāko darbu izstāde šobrīd aplūkojama galerijā "Māksla XO" un LNMM Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa.

Sarunu vada mākslas kritiķis Vilnis Vējš; pārraides producente – Inga Saksone. 

Vilnis Vējš: Šodien parunāsim par aktuālajiem notikumiem mākslā, mākslas tirgū un konkrēti – par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauniegādātajiem un arī senāk iegādātajiem darbiem. Arta, ar ko papildināta tevis pārraudzītā kolekcija?

Arta Vārpa: Nākot uz radio studiju, pa ceļam iegriezos Pauļa Liepas izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", un man šķiet, ka es uzminēju pirmo domas pavedienu, ko tu, Vilni, jau iezīmēji, ka muzejs savu kolekciju papildinājis ar nozīmīgiem jaunieguvumiem. Protams, uz muzeju nevaram lūkoties kā uz mākslas tirgus dalībnieku klasiskā izpratnē. Lai gan muzejs darbus iepērk, mēs tos glabājam nākotnei, visai sabiedrībai, tādēļ tirgošanās nav mūsu specifika. Toties mākslas ainas regulāra, iespējami sistemātiska pārraudzīšana un kolekcijas papildināšana gan ir viens no muzeja pamatuzdevumiem, kuram dažādos laika periodos esam varējuši pievērsties ar visai atšķirīgu rocību… Šobrīd, pastiprinot tieši laikmetīgās mākslas akcentu muzeja funkcijās, ir prieks par 2025. gada kopējo jaunieguvumu klāstu, kas aptvert gan glezniecību, gan grafiku, gan jaunus medijus un objektus. (..)

Ar cik autoru darbiem esat papildinājuši savu kolekciju?

Tie ir apmēram 40 autori – manuprāt, tas ir pieklājīgs autoru loks. Protams, ir autori, kuri muzeja krājumā jau līdz šim bijuši pārstāvēti, tikai ar cita perioda darbiem. 16 autori ir tādi, kuri muzeja krājumā nonāk pirmoreiz. Patlaban ļoti skaidri iezīmējas jauna mākslinieku paaudze, kas dzimusi vēlajos deviņdesmitajos gados un šobrīd sevi piesaka laikmetīgajā mākslā, darot to ļoti pārliecinoši un aktīvi. Un arī viņu – jaunākās paaudzes mākslinieku – darbi ienākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Viena no māksliniecēm, kura bija ļoti priecīga un pagodināta par nonākšanu muzeja uzmanības lokā, vienlaikus gan bija arī noraizējusies: "Ak, vai! Bet kā būs nākotnē? Vai muzejs vēl kādreiz man pievērsīsies, vai arī tas būs tikai pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem?"

Bet tas ir ļoti labs jautājums! Pauli, var teikt, ka tu esi laikmetīgās mākslas kolekcijas veterāns, jo tavi darbi muzejā glabājas jau vairākus gadus – saskaitīju trīs vai četrus. Kā tev tas liek justies, izņemot to prieku un pagodinājumu, ko Arta jau minēja?

Paulis Liepa: Prieks un pagodinājums – tas jā, bet kā veterāns nu galīgi nejūtos! Tas, ko daru – tā ir lieta, ko man patīk darīt un es to izbaudu. Bet ka ir cilvēki, kas gatavi par to izdot naudu un iekļaut savās kolekcijās – privātās vai valstiskās – tā man ir mistērija vēl joprojām... (Smaida.)

Elīn, tu esi viena no jaunajiem autoriem, kuru darbi pirmoreiz iepirkti Nacionālā mākslas muzeja laikmetīgās mākslas kolekcijā. Turklāt – kaut arī pēc izglītības esi tāda pati grafiķe kā Paulis, tava darbības joma ir tieši ilustrācija, kas turpmāk muzejā tiks kolekcionēta kā laikmetīgā māksla. Kuri no taviem darbiem nonāca muzejā?

Elīna Brasliņa: Tie ir divi senāki darbi no divām Luīzes Pastores grāmatām "Mākslas detektīvi" – no "Pēdējā ķēniņa" un "Svešinieku atnākšanas". Prieks un pagodinājums! Jo ar ilustrāciju dažbrīd ir tā, ka cilvēki – vai tā maz ir māksla? Bet, redz – piezvana muzejs un saka: mums interesē! Negaidīts pavērsiens, ka muzejs nopirka arī vienu mana zīmējumu cikla daļu: tie ir mātišķības un ikdienas pieredzei veltīti nelieli darbiņi akvareļzīmuļu tehnikā. Tā ka nu kolekcijā ir pārstāvēta gan Elīna kā māksliniece-ilustratore, gan Elīna kā [īsta] māksliniece.

Arta, varbūt tu vari paskaidrot – ar ko īsti ilustrācija atšķiras no grafikas?

Arta Vārpa: Man bija ļoti grūti noturēties un neiesaukties – protams, ka ilustrācija ir māksla! Piederīga laikmetīgajai mākslai! Mēs nevaram iedomāties mūsu mākslas vēstures klasiķu mantojumu bez ilustrācijas, kas ir grafikas pamats. Piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējumi jeb ilustrācijas "Baltajai grāmatai" iekļautas Latvijas kultūras kanonā, tāpat Niklāvs Strunke, Janis Rozentāls – tas, cik liela loma bijusi ilustrācijai šo dižgaru radošajā mantojumā, būtu atsevišķas sarunas vērts jautājums. Ilustrācija mums šobrīd ir ļoti spēcīga! Mūsu ilustratori gūst starptautiskus panākumus, viņi tiek ievēroti un godalgoti visā pasaulē. 20. gadsimta otrās puses grafikas kolekcijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atsevišķu ilustrācija veido atsevišķu grupu, un visticamāk, ka ekonomisku apsvērumu dēļ kopš deviņdesmitajiem gadiem tās sistemātiska papildināšana ir apsīkusi. Šis ir pēdējais brīdis, kad jāpievēršas arī šai jomai! Ilustratori, kuru darbi būtu iekļaujami Nacionālajā krājumā, ir vairāki, un mēs esam tikai sava ceļa sākumā, viņus uzrunājot un vērtējot, kam prioritāri ķerties klāt. Elīnas Brasliņas ilustrācijas Luīzes Pastores "Mākslas detektīviem" veido ļoti tiešu dialogu ar Nacionālā mākslas muzeja kolekciju, ar Niklāvu Strunki, ar Voldemāru Irbi, iedzīvinot gan viņu personības, gan arī nozīmīgus Nacionālās mākslas kolekcijas darbus. Piemēram, "Cilvēks, kas ieiet istabā" un vēl citi elementi – tos atpazīst gan bērni, gan pieaugušie, un tie ir mūsu vizuālās kultūras neatņemama sastāvdaļa.

Pauli, tavā jaunākajā izstādē, kuras nosaukums ir "Tirgošanās", aplūkojami darbi, kas noteikti nav ilustrācijas. Tajos saskatāmi palielināti simboli. Skatītājiem, kuri ar tiem jau pazīstami, izstāde ir priecīga atkalredzēšanās. Tiem, kuri tos nepazīst, varbūt vari izstāstīt – kādas piktogrammas tu lieto savos darbos?

Paulis Liepa: Nav tāda īpaša komplekta, ko parasti pielietotu... Tās atnāk pašas! Maģiskajā mirklī, kad tiek strādāts ar skici, pēkšņi pārņem sajūta – o, šajā kaut kas ir! Tad vajag tikai spēt pabeigt ideju, pacīnīties par milimetriem pa labi, pa kreisi, par krāsām un tā tālāk. Laikam tas iekšā krājies jau kādu laiku: gribējās iet tādu rupjo, vienkāršo ceļu, ar tādu kā cirvi izcirst to visu. Strādāt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Viens no principiem bija šāds: ja kaut kādas tehniskas lietas skicei vai idejai neļauj īsti notikt, jāiet cits ceļš, vienkārši jādara pēc iespējas rupjāk un vienkāršāk. "Tirgošanās" – tas ir nosaukums, kas bišķiņ "knieš". Es bieži eju to ceļu, ka izstādē, piemēram, ir desmit darbi, un nosaukums ir tāds kā vienpadsmitais darbs – brīva vieta vēl vienai nelielai izpausmei. Šajā gadījumā tirgošanās ir tāda kā laikmeta sazemēšana: nevis tirdzniecība, bet kaulēšanās, bakstīšanās – kad cilvēki "tirgojas" par krēslu pie loga autobusā. Tāda ņemšanās. Tas kaut kā izkristalizējās procesā, jo darbos šur tur ir dalījums X pret Y, apaļš pret kantainu, liels pret mazu. Estētika šeit ir kā karogi ar lieliem, trekniem krāsu laukumiem ar vienu ķeburu vidū, piemēram. (..)

Vai mums tie "ķeburi" būtu jāatpazīst?

Paulis Liepa: Nē. Tie nav kā ceļa zīmes. Tur daudz kas ir intuitīvi. Profesionāls mākslinieks vai skolotājs var mēģināt to visu vērtēt no kompozīcijas un līdzsvara viedokļa. Ir gan arī konkrētas lietas; vairākos darbos ienāk karš. Bet daudz kas uz klišejas un lina nosēdies intuitīvi. 

Elīn, cik jauki, ka pārstāvi divas pozīcijās – esi gan patstāvīga māksliniece, gan ilustratore. Lai gan ilustrators visbiežāk izpilda kādu pasūtījumu, zinu, ka pēdējos pārdesmit gados ilustrācija ir tiktāl emancipējusies, ka ilustratori paši sacer tēmas, sižetus, komiksus un strādā pilnīgi neatkarīgi no šādiem pasūtījumiem.

Elīna Brasliņa: Ilustratoram visbiežāk darbu pasūtītājs ir izdevniecība. Un ir izdevniecības, kas ilustratoram ļauj diezgan brīvu vaļu, zinot, kāds ir konkrētais mākslinieks un pilnībā uzticoties viņa vīzijai. Tāda bija mana pieredze, nupat strādājot pie izdevniecības "Liels un mazs" pasūtījuma – Ingas Gailes tūdaļ iznākošā dzejas krājuma "Reiz divas meitenes, māte un priecīgs Dievs" ilustrācijām. Sākumā man bija ideja, ka katram dzejolim gribēšu iespēt kādu mākslas atsauci, taču vienā brīdī sapratu, ka tas ir pašmērķīgi un varbūt nevajag. Taču kādas piecas, sešas atsauces uz pasaules glezniecības darbiem tur ir, turklāt tās ir dažādas grūtības pakāpes – tie, kuri pirks un lasīs šo grāmatu, varēs meklēt. Šī sadarbība ir pozitīvais piemērs.

Mazāk pozitīvs piemērs – tikko man bija sarakste ar vienu žurnālu, kurā bija kaulēšanās par to, vai mammas rokas ir vai nav pietiekoši tievas, vai ir par daudz tetovējumu, vai to ir par maz... Tā kā tas spektrs ir no viena gala līdz otram, un māksliniekam pašam jāizsver, ar ko viņš grib vai negrib ielaisties.

Bet jūsu minētais emancipētais ilustrators, kas pats rada pats savu stāstu, ārpus Latvijas ir pazīstams samērā sen. Arī Latvijā šādu piemēru rodas arvien vairāk un vairāk. Tas bija arī mans ceļš – kaut kādā mērā nonākt līdz emancipācijai. Vairāk nekā desmit gadu garumā ilustrējot citu cilvēku stāstus, beidzot nonācu pie tā, ka man ir mans stāsts, ko gribu izstāstīt. Jo lieta jau ir arī tāda, ka bērnu grāmatu ir šausmīgi daudz – varbūt pat pārāk daudz. Un tad, kad domāju par savām grāmatām, ko gribētu laist pasaulē, rodas jautājums, vai tās ir vajadzīgas? Ja ir sajūta, ka ir vajadzīgas, tad – jā, tad jāķeras klāt. 

Radīt pašam savu darbu bez teksta – droši vien tas šaubas vērš vēl lielākas, vai tas ir vajadzīgs?

Elīna Brasliņa: Manas grāmatas gadījumā bija tā: līdz ar to, ka primāri esmu zīmētāja, ilustratore, sāku ar attēliem. Un stāsts ar mazu palīdzību no malas kaut kā tika salīmēts. Tas stāsts ir ļoti nosacīts un ļoti virspusējs. Uz to norādījuši recenzenti – ka kaut ko var saprast, un kaut ko nevar saprast. Bet tas nemaz nav slikti, ka ir grāmatas, kas izaug no attēliem. No tā, ko minēja Paulis – ka sāc ar skici, un skaties, kas darbojas un kas nedarbojas. Pieļauju, ka arī rakstniekam ir skice – sajūtas skice, ko noķert vārdos. Vārdi nav mans medijs. Mans medijs ir attēls. Un tad, izrādās, tā grāmata var tapt!

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Dizaina un arhitektūras konkursu prakse Latvijā ir sasāpējis temats jau pārdesmit gadus.

Kuluāros ik pa laikam uzmutuļo dalībnieku neapmierinātība ar konkursu norises kārtību, dažādās institūcijās ilgstoši tiek diskutēts par situācijas uzlabojumiem, taču sausais atlikums nav liels.

Raidījums "Kāpēc dizains?" šoreiz sev par uzdevumu stādījis neiet lieku reizi pa apli, bet censties iezīmēt kaut nelielu gaismu tuneļa galā. Ilzes Martinsones rosinātajā sarunā piedalās: dizaina biroja "H2E" partnere un uzņēmuma vadītāja Dagnija Andersone, arhitektu biroja "Noonsoon" dibinātāja un vadošā arhitekte Liena Šiliņa un Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš.

Pārraides producente – Inga Saksone.

Kā liecina dažādu straumēšanas platformu piedāvājums, pasaule šobrīd ļoti interesējas par noziegumiem: uzvaras gājienu svin dažādi kriminālžanri – gan dokumentāli, gan fikcionāli.

Latvijā kulta parādība ir britu detektīvseriāli: jaunākos pasaules kriminālromānus var lasīt latviski gandrīz uzreiz pēc to uzrakstīšanas, un šim trendam atsaukušies arī teātri. Lielākoties tā ir izklaide, bet – ar savu pievienoto vērtību…

"Šņorbēniņos" šoreiz aicināti trīs eksperti, kas palīdz saprast, kas noziegumos ir tik vilinošs: par izklaidi, noziegumiem un taisnīgumu teātrī diskutē režisore Laura, Dailes teātra aktieris, režisors un seriāla "Nelūgtie viesi" zvaigzne Niklāvs Kurpnieks un teātra kritiķis, jurists, tiesību zinātnes doktors Toms Čevers.

 

Zane Radzobe: Vai jūs paši patērējat kriminālžanra darbus – ne tikai teātrī, bet vispār? Un kas ir labākais, kas skeptiķus varētu pārliecināt, ka šajā žanrā ir vērts iedziļināties?

Laura: Kad tu, Zane, man zvanīji un ierosināji piedalīties šajā diskusijā, es uzreiz teicu – lūdzu, tikai nerunāsim par Agatu Kristi un manu pēdējo darbu "Slepkavība Austrumu ekspresī". Negribu būt banāla, bet patiešām –

jebkura laba dramaturģija ir detektīvs! Vai mēs ņemam melodrāmu, trilleri, drāmu vai klasisku traģēdiju – mēs vienmēr tajā redzam detektīvstāstu, jo darbu vienmēr veido vajadzība un arī neiespējamība realizēt savu vajadzību.

Faktiski mēs [jebkurā darbā] ejam pretī kaut kādai darbībai, kas detektīvā izpaužas kā noziegums, un tad seko tā atrisināšana. Jebkura žanra literatūrā ir tāda pati uzbūve kā detektīvā, tikai varbūt bez fiziskiem upuriem un fiziskas vajadzības pierādīt tiesisko taisnīgumu. Līdz ar to šajā diskusijā mēs varētu izkāpt no tradicionālā detektīva žanra un parunāt par to, ar ko nodarbojas gan televīzija, gan kino pēc savas būtības. Laba literatūra, arī laba vizuālā māksla pēc savas būtības iekļaujas vistradicionālākā, vispareizākā, visklasiskākā detektīvstāsta ietvaros. 

Tas ir stāsts par noslēpumu, par mīklu?

Laura: Tas ir par noslēpumu, par mīklu, par intrigu, jo kopumā mēs tiešām vienmēr minam mīklas. Ja mēs tās neminam, ja mums viss ir skaidrs un iepriekš paredzams, mums kļūst garlaicīgi, un mēs ļoti ātri gribam pamest konkrēto laika pavadīšanas veidu.

Niklāv, seriāls "Nelūgtie viesi" laikam ir kulta klasika. Mani studenti pēc zināmas pretošanās arī mani piespieda to noskatīties... Vai tas ir tas, kas jānoskatās katram latvietim?

Niklāvs Kurpnieks: (Smejas.) Nē, nē, nē! Katram latvietim jāskatās tas, ko viņš grib! Jāpatērē arī ārzemju saturs. Bet, protams, skatieties Arī "Nelūgtos viesus" – tā ir laba reklāma! Klausoties Lauras teiktajā, pats tikai tagad sapratu, ka interesanti ir nonākt no vienas domas līdz citai, bet tas ceļš – tas ir detektīvs, pat ja mēs runājam par bioloģiju vai jebko citu! Taču sākotnējais jautājums bija par kriminālžanru. Patērēju to, cik vien varu.

Mani vienmēr vairāk interesējušas cilvēka ēnas puses, nevis skaistās puses.

Jūs arī sākumā minējāt, ka šobrīd pasaulē tas viennozīmīgi ir populārākais žanrs. Arī "Netflix" pirmajā trijniekā ir pilnīgi "krimiķi", un tieši par slepkavībām, par asinīm, par nāvi.

Cilvēkiem šobrīd apnicis, ka viss ir skaisti un mīļi, jo saprotam, ka tā patiesībā nav, un tad mums gribas sākt patērēt šo netīro saturu.

Toms Čevers: Arī es lasu kriminālžanra literatūru, un gribētu to lasīt un patērēt vairāk, bet sakarā ar darbu, kur ir pietiekami daudz lasāmā, arī rakstot par izrādēm, ir gana daudz jāizlasa kas tāds, ko nekad brīvprātīgi nelasītu… Bet, runājot par detektīvu – kā jau kolēģi teica, tā vienmēr ir intriga, tas vienmēr ir noslēpums. Tas ir arī kvalitatīvs laika pavadīšanas veids, kvalitatīvs atslodzes veids, jo tas provocē iztēli un domāšanu: tur vienmēr ir kaut kāds noslēpums, ko gribas minēt, un tad skatīties, kā tavs risinājums saslēdzas ar rezultātu, ko piedāvā autors. Tas, manuprāt, ir bagātinošs saturs, ko patērēt.

Tom, tevi uz šo diskusiju esmu aicinājusi ar konkrētu nolūku – gribu izmantot abas tavas profesijas. Daudzi tevi zina kā teātra kritiķi, taču tev ir arī doktora grāds jurisprudencē! Tev droši vien nācies ne reizi vien pamatot, kas teātrim kopīgs ar tieslietu sistēmu?

Toms Čevers: Pamatot nav nācies, bet nu –

skatoties detektīvus un izrādes, kas veltītas tiesvedībai – un tādas mūsu teātros ir ne mazums gan pagājušajā, gan šajā sezonā –, protams, profesionālais skats nāk līdzi.

Šajā kontekstā nav runa tikai par jurisprudenci, bet par jebkuru tēmu, kur ir skatītājs ar speciālu pieredzi konkrētā nozarē – vai tā būtu arhitektūra, dārzkopība, medicīna, pedagoģija vai jebkas cits. Tas viss veido skatītāju. Labi zināmā tēze par to, ka izrāde veidojas skatītāja galvā – runājot ne tikai par emocijām un pārdzīvojumiem, bet tīri praktisku pieredzi – konkrētām zināšanām, kas viņam, iespējams, ir pat lielākas nekā izrādes autoram un dramaturgam. Tad viņš skatās kritiskāk – viņš ir sagatavots skatītājs. Un izrādes veidotājiem jāpieliek papildu pūles, lai arī viņu pārliecinātu un paņemtu savā pusē.

Vai juristi šīs izrādes skatās citādāk? Gatavojoties šai sarunai, noklausījos pēc Lauras izrādes tapušo sarunu ar skatītājiem, kuru pulkā bija arī juristi. Un sarunas sākumā izvērtās milzīga diskusija par to, ko dara Puaro. Ka viņam juridiski nav nekādu tiesību un pamata kaut ko darīt.

Laura: Puaro faktiski ir atvaļināts detektīvs, kas tiek pieaicināts krīzes situācijā, jo

viņš pēc manas saprašanas atrodas neīstajā laikā un neīstajā vietā – cilvēks ir atvaļinājumā, dodas no viena punkta uz otru, bet atkal tiek pielikts pie darba! Mēs pat ironizējām par to, ka viņš ir kā tāds nāves vēstnesis – ja parādās Erikls Puaro, būs kāda slepkavība! (Smejas.)

Ja viņš kaut kur paiet garām, zinām, ka šajā ēkā kāds mirs. Tā vienkārši ir. Viņš nekur nav nejauši! Izrādes prologu veidoju tā, ka viņš negrib kāpt tajā vilcienā, un viņu no tā attur arī visādi apstākļi. (..) Viņš vēlas attālināties no iekāpšanas tajā nelaimīgajā Austrumu ekspreša reisā. Pie tam viņu vajā vainas apziņa pēc iepriekšējās lietas – viņš ir nestabilā, labilā stāvoklī, taču beigu beigās viņš tomēr tiek iebāzts tajā vilcienā, un – kā viņš tur iekāpj, tā notiek slepkavība. Un viņam, cilvēkam, atkal jāsāk strādāt, kaut viņš nebija ne to paredzējis, ne viņam tas bija darba pienākumos. 

Toms Čevers: Mazliet tevi paturpinot: Puaro, mis Mārpla, Šerloks Holmss – viņi tomēr ir iztēles augļi, un uz to mēs arī tā relaksētāk skatāmies. Bet ja mums piedāvā kādu tiesvedības rekonstrukciju, tad, bez šaubām, mēs to salīdzinām ar tiesvedības procedūrām, praksēm un to, kā šo profesiju pārstāvji uzvedas, izpildot savus pienākumus. Mēs gribam ticamību. Ja runājam par konkrētām lietām, nevaram izvairīties no reālistiskas pieejas. 

Laura: Mūsdienās noteikti! Agata Kristi rakstījusi citā laikmetā, kad tiesvedības leģitīmā vara nebija tik ļoti definēta pantos. Protams, Puaro ir izdomāts. Nereti esmu sastapusies ar pretenzijām pret manu darbu, kad es vēsturiskas personības neinterpretēju tā, kā vajadzētu: visi zina, kādas šīs personības bijušas, bet es nedaru tā, kā vajadzētu...

Pirms šīs pirmizrādes tā arī teicu: ceru, ka šajā gadījumā man neviens neko nepārmetīs, jo Puaro ir literārs varonis… Taču tik un tā pār mani nāca kritika! Jo Puaro taču tāds nav – viņam neinteresē privātā dzīve: nu, kur tad viņš varēja vēl iemīlēties darbam pa vidu!?

Patiešām mēs nezinām, vai Erkilam Puaro varētu būt bijušas simpātijas pret pretējo dzimumu, ja viņš vienkārši ir darba mašīna; turklāt viņam jābūt tik un tik vecam, tādam un tādam. Es domāju – nopietni? Man atņems tiesības interpretēt pat literāru varoni? Jo vēsturiskas personas tiešām ietver kādu vajadzību atdurties pret reāliem faktiem un tos nepārskatīt, bet nu literārs varonis... Manā ieskatā Puaro bija četrdesmitgadīgs, diezgan sprigans vīrietis, pārstrādājies, un tad arī, iespējams, viņš satika savu iespējamo dzīves mīlestību, bet nespēja ar viņu būt kopā…

Saskaitīju, ka šobrīd Latvijas teātros ir vismaz deviņi kriminālžanra darbi: ņemot vērā to, cik neliels ir Latvijas teātru repertuārs, tas ir ārkārtīgi daudz! Jūs tas nepārsteidz? Varbūt sāksim tieši ar Niklāvu, jo tu savai debijai režisora ampluā izvēlējies tieši krimināldarbu "Nāve un meitene": tā gluži nav tipiskākā izvēle, kas pirmā nāktu prātā.

Niklāvs Kurpnieks: Biju pārsteigts, ka līdz šim neviens šo lugu Latvijā nebija iestudējis! Manuprāt, lai uztaisītu kriminālžanra izrādi, ir divas opcijas. Var ņemt tīru dramaturģiju, kā Laura to darījusi – tu it kā to stāstu zini, un tev ir interesanti skatīties.

Man kā skatītājam interesantāk skatīties, ja kaut kas tiek pamainīts jau esošajā struktūrā. Piemēram, pamainīti personāži. Bet manā gadījumā luga pati par sevi bija diezgan nezināma, tēma – diezgan asa, tāpēc izvēlējos tīrās reālpsiholoģijas ceļu.

Var izkrāšņot šo ceļu no notikuma līdz tā atrisinājumam un visu laiku domāt, kā izdarīt to, to un to. Var arī sākumā cilvēkiem skaidri pateikt, kas ir noticis, viņš izdara savus secinājumus, un tad līdz izrādes beigām tu viņu rausti un mēģini pierādīt pretējo, lai skatītājs beigās jūtas apjucis... Tas, ko gribēju savā izrādē - lai cilvēkiem nav šīs viennozīmīgās idejas: ka viņa ir vainīga vai viņš ir vainīgs, vai viņa ir traka vai kas tamlīdzīgs. Man vienmēr ir paticis šis žanrs, tāpēc arī to izvēlējos, jo man likās, ka es teātrī bieži neredzu šo tīrās reālpsiholoģijas žanru. Tāpēc meklēju šo lugu. Izrādījās, ka ir arī Poļanska filma. Sapratu, ka to var uztaisīt kā reālpsiholoģisku darbu. Un tad gāju šo ceļu cauri "otrām durvīm" – lai būtu ticamība; lai cilvēks to skatītos nevis kā fikciju, bet kā īstu stāstu.

Diskusiju pilnā apjomā drīzumā lasiet portālā LSM.LV!

Raidījuma producente — Sandra Ņedzvecka.

Nupat kā ir izziņoti Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps 2025” nominanti. Balvu pasniegšanas ceremonija notiks 1. martā, bet šajā raidījumā uz sarunu aicināti vairāki no nominantiem, lai ieskicētu, kā šobrīd izskatās Latvijas kino, par ko tam ir svarīgi vēstīt, un kā izskatīties. 

Signes Birkovas pilnmetrāžas spēlfilma “Lotus” ir saņēmusi visvairāk, 16 nomināciju, aptverot gan labāko filmu, labāko režiju, scenāriju, montāžu, grimu, mākslinieku, kostīmus un komponistu, gan arī pirmā un otrā plāna aktierus. Filmas centrā ir Alise fon Trota, mēmā kino entuziaste, kas 1919. gadā atgriežas sava tēva muižā Latvijā, tikai lai tiktu ievilināta dēmoniska jurista un dekadentas pagrīdes organizācijas rūpīgi pielāgotā slazdā. Viņa iemācās izmantot kinematogrāfu kā dziedināšanas un sevis izzināšanas līdzekli, kā arī veidu, kā radīt šedevru.

Dāvja Sīmaņa “Frankenšteins 2.0” nominēta kā Labākā filma, Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, kā arī par labāko režiju. Tajā zinātnieki, tehnoloģiju pionieri un pašpasludināti nemirstības pravieši ASV, Krievijā un Eiropā piedāvā atbildes uz jautājumu – vai nāve patiešām drīz vairs nebūs mūsu problēma?

Savukārt Armands Začs raidījumā pārstāv pat trīs filmas. Viņš ir darbojies kā montāžas režisors gan pie filmas “Frankenšteins 2.0”, gan pie Alises Zariņas filmas “Nospiedumi”, par ko arī saņēmis nomināciju. Bet pirmkārt viņu aicinājām kā pilnmetrāžas spēlfilmas “Mūžīgi jauni” režisoru. Filma par jaunības paradumos iestrēgušu divdesmitgadnieku kompāniju, brīdī kad viņu draugi sagaida savu pirmdzimto, tikusi izvirzīta balvai desmit nominācijās. 

Vairs ne pirmo gadu "Lielajā Kristapā" spēcīgi sevi piesaka studentu filmas, tādēļ raidījuma viešņa ir režisore un Nacionālās filmu skolas Sinematēkas vadītāja Lāsma Bērtule.

2025. gads bijis nemierīgs gan Latvijā, gan pasaulē, un, meklējot kādu mierinājumu vai vismaz padomu, Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījuma "Grāmatu stāsti" tēmas izvēle ir retrospektīva: ko šajā gadā lasījuši vēsturnieki, un kā šis gads, kā arī 21. gadsimta pirmais ceturksnis, varētu tikt ierakstīts vēsturē?

Par to caur literatūras, grāmatu un lasīšanas perspektīvu spriež personības, kuras ikdienā dažādās formās strādā ar vēsturi: vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece Ineta Lipša, vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas asociētais profesors Gustavs Strenga un literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.

Henriks Eliass Zēgners: Ar kādām sajūtām jūs sagaidāt 2025. gada beigas?

Raimonds Briedis: Ar ļoti mierīgām sajūtām. Tās būs vienas no gada beigām, kuras būs – to mēs zinām skaidri.

Ineta Lipša: Raimonds ļoti labi pateica! Es gan teiktu, ka zem tā miera jau ir arī kāds nemiers – par to, kas notiek ārpus Latvijas robežām.

Gustavs Strenga: Es laikam sagaidu ar nemieru – manī Ziemassvētku miers nav iestājies; ir sajūta, ka esam Lielā Nezināmā priekšā. 

Grāmata, kuru lasot, var pabraukt garām savai pieturai

Pirms raidījuma ieraksta lūdzu jums padomāt gan par to, kas ir svarīgākais vai interesantākais, kas šogad izlasīts, gan par to, kā jūsu izlasītais rezonē ar šībrīža realitāti. Pēc mana lūguma katrs no jums studijā ieradies ar grāmatu kaudzīti. Varbūt sāksim ar tevi, Raimond? 

Raimonds Briedis: To, ko šogad esmu lasījis, var sadalīt trijās kategorijās: grāmatas, kuras esmu lasījis ar prieku; grāmatas, kuras esmu lasījis aiz intereses, un grāmatas, kuras esmu lasījis noteiktā situācijā. Plus vēl ceturtā kategorija – grāmatas, kuras esmu pašķirstījis grāmatnīcās.

Tās, kuras visvairāk vēlos lasīt, ir grāmatas, ko lasu ar prieku. Un šajā gadā man tādas bijušas trīs. Viena no grāmatām – Zeiboltu Jēkaba romāns "Liktenis", ko sensenos laikos jau biju lasījis, un šogad tā atkal pagadījās pa ceļam. To lasīju vasarā, sēdēdams dārzā, un man ārkārtīgi lielu prieku sagādāja romāna detaļas. Romāna sižets ir diezgan sentimentāls, un man vienmēr, lasot 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma lielos romānus, ir žēl, ka to autori ir pārāk daudz aizrāvušies ar izdomātu literatūru – respektīvi, rakstījuši pēc kādiem zināmiem noteikumiem, kurus konkrētais laiks, iespējams, izvirzījis. Tajā pašā laikā viņi reizēm ir saglabājuši detaļas, kuras rāda 19. gadsimta dzīvi, attiecības starp cilvēkiem, kas parāda laiku, kurš mums it kā ir pazīstams, un tai pašā laikā – arī nepazīstams.

Otra grāmata pie manis nonāca pilnīgi nejauši: tā ir Haruki Murakami grāmata "Nogalēt Komandoru", kurā mani pārsteidza fantāzija un tas, cik skaisti var savienot ārkārtīgi mierīgu pasaules izjūtu un iegūt to mieru, par kura trūkumu nupat Gustavs sacīja, pieredzēt dažādus brīnumus un sasaistīt to visu ar fantāziju. Vienlaikus tā ir it kā dzīva, un vienlaikus – arī izdoma. Izdoma, kas šajā realitātē ļauj ieraudzīt fantastisko, ārkārtīgi skaisto, bet, no otras puses, ieraudzīt arī to, ko var izdarīt realitāte. Pēc tam lasīju vēl arī citus Haruki Murakami darbus, bet man vairs nešķita, ka tie ir tik skaisti. Bet šī grāmata kaut kā iekrita manā lasāmo grāmatu sarakstā, jo man šķiet, ka bieži vien literatūra pie mums nonāk nejauši. Ir grāmatas, kuras mēs tiešām lasām ar interesi, bet reizēm tās mums tiek piedāvātas – tu tās no kaut kurienes izvelc, kaut kur pacel. Reizēm saku saviem studentiem: aizejiet mājās, izvelciet no [grāmatplaukta] otrās rindas trešo grāmatu un izlasiet – varbūt tieši tā jums šajā brīdī tādā veidā tiek piedāvāta.

Un trešā grāmata, ko lasīju ar prieku, bija maza, dīvaina grāmatiņa – tas bija eksperiments, ko aizsāka žurnāls "Strāva". Un tieši "Strāvas" grāmata bija tā, kuras dēļ pirmo aizbraucu garām savai vilciena stacijai, kas man pēc tam pieprasīja ceļot caur Cēsīm, un pēc tam vēl deviņus kilometrus iet atpakaļ kājām. Bet to es "Strāvai" piedodu, jo tas bija pirmo reizi mūžā. (Smejas.) Tā ir grāmata "Atbildes. Latviešu sieviešu autobiogrāfiskā dzeja 2023-2025" – sieviešu autobiogrāfijas dzejā, kuras, no vienas puses, atbilst tām tendencēm, kuras ir literatūrā, bet no otras puses – uzzināju diezgan daudz patīkama un diezgan daudz nepatīkama. Šeit sasaucas kas dziļi nopietns un arī sapratne par to, kas ir literatūra. 

Jā, šo mazo grāmatiņu "Atbildes" šogad dažādos raidījumos minējuši vairāki viesi. Bet tev līdzi ir vēl viena grāmata.

Raimonds Briedis: Tā ir grāmata, kura mani pārsteigusi: Ģirta Koknēviča grāmata "Puškina ielas buru skola", kura, manuprāt, parāda interesantu tendenci – jo šobrīd vēsturē sāk stingt deviņdesmitie gadi. Tā ir skaidra zīme: brīdī, kad sāk rakstīt bērnības stāstus, literatūrā kaut kas mainās: ienāk jauna paaudze, kas tiecas aprakstīt kaut ko, kas visu laiku ir pastāvējis dzīvos stāstos. Šogad bija vēl vairākas grāmatas, kuras uzrādīja to, kā 90. gadu bērnība sāk sastingt stāstos. 90. gadi man pašam šķiet vēl pietiekoši dzīvi, bet, kā rāda studentu auditorija, ir jau diezgan sena vēsture.

Vardarbības robežas

Ineta, kādi tev šogad bijuši lasīšanas piedzīvojumi?

Ineta Lipša: Ja dalām pēc tēmām, visi teksti, ko šogad esmu lasījusi, pārsvarā saistās ar vardarbību – gan politiskajā ziņā, gan ģimenē. Teksti ir dažādi: ir gan grāmatas, gan raksti – vai nu digitālajā presē, vai izdotajā presē, un trešā kategorija ir nepublicētie teksti. Viens no nepublicētajiem tekstiem – dienasgrāmatu manuskripti vai arī, piemēram, 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Krievijas impērijas Vidzemes provinces Rīgas apgabaltiesas krimināllietas, kas mani interesēja šo tēmu sakarā.

Runājot par tekstiem, kas saistīti ar politisko vardarbību un vardarbību ģimenē, es kā vēsturniece varētu sākt ar Edgara Ceskes rakstu žurnāla "Latvijas Arhīvi" jaunākajā numurā. Tās ir zinātniski komentētas vēstules, kas attiecas uz pēdējiem gadiem Kurzemes-Zemgales hercogistes  dzīvē, un to autors ir Joahims Frīdrihs Šulcs – rakstnieks, kurš 1789. gadā savām acīm Parīzē redzēja Lielo franču revolūciju ar visiem notikumiem, kas tur bija. Par to viņš uzrakstīja  grāmatu, kas Eiropā tika ārkārtīgi pirkta. Viņš bija viens no populārākajiem rakstniekiem. Raksta nosaukums ir "Viņu augstu vērtēja Frīdrihs Šillers, [Šulcs saņēma lielākus honorārus nekā Frīdrihs Šillers, kuru mēs it kā labāk pazīstam, vismaz esam dzirdējuši, un] viņš cerēja valdīt pār nelielu hercogisti [domāta Kurzemes - Zemgales], bet dzīvi beidza prāta aptumsumā. Joahims Frīdrihs Šulcs un viņa vēstules no Varšavas 1791.1792. gads". Edgars Ceske tās tulkojis kopā ar publikācijas līdzautori Astru Šmiti no franču valodas un no vācu valodas.

Šulcs bija Kurzemes-Zemgales hercogistes diplomātiskais pārstāvis Polijas-Lietuvas kopvalstī. Seimā viņš mēģināja "izsist", mūsdienu valodā runājot, Kurzemes namniekiem tādas pašas tiesības kā muižniekiem, bruņniecībai. Tā kā Polijas-Lietuvas kopvalstij jau ir konstitūcija, tā uztur šos vienlīdzības ideālus, tāpēc viņam tur īsti neveicas. Tas, ko prasa Polija – lai Kurzemes hercogiste piekristu inkorporācijai Polijas-Lietuvas kopvalstī, un šie teksti ir par to, kā viņš mēģina panākt [savu mērķi] un kā tad tiek izvirzīta šī ideja par inkorporāciju un tā tālāk. Tas ir ārkārtīgi fascinējoši! Un vispār tā vēstuļu valoda – tā ir ārkārtīgi aizraujoša lasāmviela. Patiesībā jau mums ir diezgan maz iespēju tikt pie šādiem, piemēram, 18. gadsimtā radītiem tekstiem.

Pārlecot uz 20. gadsimtu, man šogad bija iespēja lasīt Aivara Strangas lielo grāmatu, kas veltīta diviem gadiem Latvijas vēsturē – 1939. un 1940. gadam: "Latvija. Liktenīgo lēmumu laiks. Okupācija". Pirmkārt jau man patīk, ka šeit lieliski izpaužas profesora emocijas. Viņš arī citos savos tekstos, sākot jau ar pirmajām monogrāfijām, ļauj runāt savām emocijām, bet mazliet netiešākā veidā, bet šeit tu nevari neredzēt vēsturnieka emocijas un viņa vērtējumu par lēmumiem, kas tika pieņemti, un arī tādu kā piekāpību, lielāku izpratni tālaika politisko personību iespējās. Reālāku [situācijas] novērtējumu. Un tad, protams, solis uz padomju okupāciju.

Nākamās publikācijas ir atkal viens zinātnisks raksts: kolēģis Toms Zariņš žurnālā "Nationalities Papers" 2025. gadā publicējis rakstu "Vai jums nešķiet, ka mēs esam sasnieguši kaut kādu robežu? Par televīzijas pārraides valodu Padomju Latvijā no 1955. līdz 1971. gadam". Šis raksts man ļoti patika ar to, ka patiesībā pirmo reizi viņš parāda to, kā divkopienu sabiedrību Latvijā reāli sekmējusi televīzijas valodas politika.

Nākamais teksts, ko gribu pieminēt un kurā reāli dokumentētas izpausmes publiskajā un arī publiskajā kultūras telpā, ir manuskripts – Kaspara Aleksandra Irbes  dienasgrāmata, pie kuras šogad strādāju, zinātniski komentējot 20. gadsimta sešdesmitos gadus, kad šī tēma izpaužas ārkārtīgi spilgti. Kā viņš to apraksta – tas ir vienkārši neticami! Tik precīzi un arī riebumu izraisoši, ka tu pilnīgi uzreiz tā kā iekrīti šajā laikā un pēc tam gribas noskurināties, lai tiktu no tās sajūtas laukā... Irbes dienasgrāmatu sastādījis un komentējis Nils Treijs, tā ir grāmata ar nosaukumu "Dravnieku māju stāsti. Druvienas Drulles Debesnieki, Tocupi un Kučuri". Tur ir vairākas atmiņu publikācijas no šo māju  iemītniekiem, kas skar jau 18. gadsimta pašu sākumu, un ārkārtīgi daudz biogrāfiskas, lokālas un ģeogrāfiskas informācijas. Kaut kādu daļu no šīs grāmatas tu lasi kā tādu mantru: lasi atmiņu stāstus, kur ir gan zemnieku māju izpirkšana, gan dzimtu stāsti ar visu, ko šie cilvēki piedzīvojuši, un kā tas sasaucas ar to, ko esi jau lasījis. Piemēram, Druvienas apkaime saistīta ar Jāni Poruku, un mēs taču lieliski zinām viņa stāstu "Kauja pie Knipskas". Te aiziet nākamā tēma – par vardarbību ģimenē, un šai sakarā – īsais teksts digitālajā žurnālā "Satori", kas man šogad ļoti patika. Vienmēr ar milzīgu interesi lasu Lolitas Tomsones esejas. Savā esejā "Dullais Cibiņš nāves ēnā jeb kur pazuda zirgi?" viņa analizē "Kauju pie Knipskas" aktuālā politiskā konteksta sakarā – par to, ka Saeimas deputāti no latviešu literatūras stundām skolās gribētu izravēt raudulīgo latviešu literatūru. Viņa min arī Dauku un piemin epizodi, kad Dauka ir paņēmis laivu, kaut kur aizbraucis, un tad kaimiņš paņem žagaru bunti un noslāna to puiku… Lolita šo epizodi beidz ar tādu tekstu: "Nu, ko lai saka par tiem slānītājiem? Jūs esat cilvēki, kas gandrīz nosit bērnu, jūs esat nežēlīgi un sūdīgi cilvēki!" Un manai interesei par vardarbību ģimenē un vardarbība pret bērniem līdz ar to nav nekāda sakara ar novembra politiskajām manifestācijām un protestiem.

Lasīju arī jau manis pieminētās Rīgas apgabaltiesas krimināllietas tieši par bērnu spīdzināšanu – mana doma ir saprast, ko nozīmē bērnu pēršana 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā: cik [plaša] un kāda tā bija tradīcija latviešu sabiedrībā. Spīdzināšanas lietas – nevis tiešā, bet netiešā informācija, kas parādās liecībās – gan liecinieku liecībās, gan apsūdzēto liecībās. Ir daudz tādu, kur apsūdzētie saka: es jau nepēru daudz – tikai tik, cik citas mātes to dara. Un ir teksti, no kuriem tu netieši mēģini secināt un sāc saprast, kā tad bija ar vardarbību pret bērniem: cik tā bija normalizēta un kur bija robeža. Viss sanāk saistībā.

Pēdējā grāmata, ko gribētu pieminēt, ir Aigas Bērziņas-Kites un manis nesen uzrakstītā grāmata "Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas" – tāda zinātniska publikācija. Izdevām visus protokolos minēto organizāciju – to bija apmēram 19 – šķirkļus par organizācijām, šķirkļus par visām personām-sievietēm, kas minētas šajos protokolos, un tās ir 199 biogrāfijas – tādi  biogrāfiskie šķirkļi, un dažos no tiem parādās vardarbība ģimenē.

Raimonds Briedis: Man ir viena piebilde. Pateicoties Lolitas Tomsones rakstam, lasīju savu lasāmo grāmatu otrajai klasei un atklāju, ka, manuprāt, deputātu lasāmviela ir otrās klases lasāmgrāmata, kurā ir gan Sudraba Edžus stāsts, gan citi stāsti, kuri ir saīsināti un pielīdzināti bērnu līmenim. Manuprāt, kopumā viņi [deputāti] nav lasījuši darbus, par kuriem viņi runā. Līdz ar to šeit tā morāle būtu – lasiet. Ja lasīsiet, tad izlasīsiet vairāk!

Ineta Lipša: Un es arī saprotu, ka tieši tu esi tas līdzbraucējs autobusā, kurš reiz lasījis "Kauju pie Knipskas". (Smejas.) 

Raimonds Briedis: Jā, un šis raksts mani pārliecināja, ka Cibiņš ir varonis!

No Bingenes Hildegardes līdz betona pilsētu šarmam

Gustav, man izskatās, ka tev ir mazliet vairāk daiļliteratūras. Stāsti, lūdzu, ko esi paņēmis!

Gustavs Strenga: Tā ir. Grāmatas, ko esmu atnesis uz studiju, varu sadalīt trijās nelielās kaudzītēs. Viena kaudzīte – grāmatas, kuras saistās ar kādu personīgu pieredzi un personīgām attiecībām ar to autoriem. Otra kaudzīte būtu grāmatas, kas saistās ar to, ko mācu Latvijas Kultūras akadēmijā. Un trešā kaudzīte, kurā gan ir tikai viena grāmata, kas saistās ar iekšējo kaislību.

Domājot par privātajām attiecībām, Ineta ļoti jauki izstāstīja par izlasītajām grāmatām, toskait par Lolitas Tomsones eseju, kurā klātesošs ir arī mūsu kolēģis Raimonds. Varu teikt – man ir līdzīgi, kaut kā tās personīgās attiecības caurvij to, ko esmu lasījis. Un viena grāmata, kas mani šogad ļoti ietekmēja, bija mana kolēģa Ivara Šteinberga dzejas krājums "Stāsti". Savulaik latviešu dzeju lasīju ļoti daudz, šobrīd to daru mazāk. Bet "Stāsti" ir grāmata, kas tiešām manī radīja līdzpārdzīvojumu un sajūtu, ka Ivars – lai gan viņš ir krietni jaunāks par mani – raksta par manas paaudzes pieredzi. Šī grāmata pie manis nonāca caur manas sievas rokām. Viņa to nopirka, izlasīja un teica: "Šis tev ir jāizlasa. Tas ir kaut kas labs!" Izlasīju un arī sapratu, ka tas ir kaut kas labs. Šo grāmatu uzdāvināju arī savam tēvam dzimšanas dienā, viņš izlasīja, un arī viņš teica, ka šī grāmata viņu ļoti ietekmējusi.

Otra personīgā stāsta grāmata ir Rvīna Vardes "Kur tu biji" Par pirmajiem stāstiem dzirdēju jau pirms pieciem gadiem, kad Ervīns to rakstīja, jo vienkārši mēs ar Ervīnu esam labi draugi. Droši vien to lasīju ar citām acīm nekā lielākā daļa lasītāju, jo daļu no stāstiem zināju Ervīna pārstāstā. Un, lai gan lasot ļoti daudz smējos, īstenībā pēc šīs grāmatas izlasīšanas man bija ļoti skumji. Jo šis varonis, no vienas puses, dara kaut kādas smieklīgas un stulbas lietas, un arī citi cilvēki, kas parādās stāstos, dara smieklīgas un stulbas lietas, taču pēc grāmatas izlasīšanas man smiekli nenāca. Es ļoti pārdzīvoju dzīves bezcerību, tādu nenoteiktu virzību uz priekšu. Man bija žēl galvenā varoņa, lai gan biju ļoti labi pasmējies.

Un trešā grāmata, kas saistās ar personīgajām attiecībām, ir krievu izcelsmes kultūrvēsturnieka Aleksandra Etkinda grāmata "Iekšējā kolonizācija. Krievijas impēriskā pieredze", kura iznākusi jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, bet šogad tika iztulkota un izdota latviski. Es to izlasīju tādēļ, ka grāmatas atklāšanā man bija iespēja sarunāties ar pašu Aleksandru Etkindu: mums radās intelektuāla draudzība, un tas, kas man likās interesanti, lasot šo grāmatu – bija sajūta, ka beidzot tam impērismam, kurš šobrīd agresīvi mutuļo arī Ukrainā, ir plašs ietvars; ka mēs šīm impēriskajām tieksmēm beidzot redzam arī kultūras saknes. Izlasot šo grāmatu, noskaņojums, visticamāk, nebūs priecīgs, bet iespējams, ka cilvēki labāk sapratīs tos dažādos procesus, kas notikuši.

Pievēršoties grāmatām, kas vairāk saistās ar profesionālo interesi, teikšu godīgi: biju ļoti pārsteigts, ka izdevniecība "Neputns" izdevusi Bingenes Hildegardes – 12. gadsimta mūķenes un mistiķes – lugu "Tikumu ordenis", kuru tulkojis Mārtiņš Laizāns. Grāmatā ir skaistas Lindas Mences ilustrācijas. Man šķiet, ka Latvijā ir ļoti maza interese par laikmetu pirms 1900. gada. Noklausījos arī interviju ar Lindu Menci: skaidrs, ka tā bijusi viņas iniciatīva – Linda bija izlasījusi "Tikumu ordeni", kas ir neliela luga, kuru sarakstījusi Hildegarde, un luga domāta viņas māsām. Tā ir viduslaiku garā un pamāca cilvēkus, kas to skatās. Runa ir par tikumiem, kas nāk no Benedikta regulas. Patiesībā tā ir luga par katra mūka un mūķenes iekšējo dzīvi klosterī, par izaicinājumiem. Tur klātesošs ir gan velns, gan dažādi tikumi. Tā it kā nav aizraujoša lasāmviela, taču laba pieredze ieskatīties 12. gadsimta sievietes iekšējā garīgajā pasaulē, un šajā gadā, tieši rudens semestrī, kad Latvijas Kultūras akadēmijā pasniedzu kursu par reliģiskajām kultūrām viduslaikos, izmantoju tieši šo tekstu, lai studentus iepazīstinātu ar Bingenes Hildegardi. Un no astoņiem studentiem, kuri bija atnākuši uz lekciju, par Hildegardi bija dzirdējuši divi, turklāt tieši šīs grāmatas dēļ, kas mani iepriecināja.

Un tad vēl ir digitālā grāmata – vienīgā, kas ir svešvalodā: Adas Palmeres "Inventing the Renaissance", kas patiesībā nav akadēmiska grāmata, bet reizē tāda ir. Ada Palmere ir renesanses vēstures profesore, kura šajā grāmatā raksta par to, kā radīts mīts par renesansi, kas ir aktuāls arī mūsdienās – pamatā par 13., 14., 15. un 16. gadsimta Itāliju. Man ļoti patīk, ka autore saprotamā valodā plašai auditorijai stāsta par to, kā vēsturnieki strādā, un atklāj, kā radies kultūras augšupejas priekšstats, pamatā balstoties uz divām pilsētām – Florenci un Venēciju, vairāk gan uz Florenci, ignorējot visu pārējo, kas noticis apkārt. Un šī nu patiešām ir interesanta lasāmviela!

Un trešā kaudzīte, kurā gan ir tikai viena grāmata, ir par manu kaislību. Mani aizrauj esejas, īpaši – par pilsētām un arhitektūru. Britu arhitektūras kritiķis Ovens Heterlijs (Owen Hatherley) sarakstījis daudzas grāmatas par pilsētām. Viņa esejas tulkotas arī latviski un izdotas grāmatā "Baltijas atklātnes". Šī grāmata, atšķirībā no pārējām, nav izdota šogad, bet gan senāk, un to ir izdevusi "Orbīta". Šī grāmata caur padsmit esejām izstāsta paša Ovena pieredzes stāstus dažādās Baltijas jūras reģiona pilsētās. Viņš ir ļoti interesants autors! Šīs esejas ļauj lasītājam izjust pilsētu: saprast konkrētās pilsētas musturu un sajūtu, turklāt viņš raksta nevis tikai par skaistajām, jaukajām, vēsturiskajām pilsētām, bet arī par tādām, kas radītas 20. gadsimtā un kurās pamatā dominē betons; kuras it kā nešķiet skaistas, bet patiesībā viņš prot parādīt šo vietu burvību.

Diskusija pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV!

Par sievietēm un traģēdijām jeb par lietām, kas dzīvē un kultūrā ir lielākas par cilvēku aizejošā gada beidzamajos "Šņorbēniņos" sarunājas aktrises Guna Zariņa, Maija Doveika un režisore Inese Mičule, kuras studijā aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe. Pārraides producente - Sandra Ņedzvecka.

Zane Radzobe: Jums, mūsu raidījuma viešņām, ir mūsdienu teātrim gluži ekskluzīva pieredze: jūs visas esat strādājušas ar tekstiem, kas nākuši no antīkajā kultūrā balstītām traģēdijām. Bet traģēdijas dod iespēju parunāties par to, kas ir lielāks par dzīvi. Bet sākšu mazliet netradicionāli – ar personiskas dabas jautājumu. Vai jums personīgi ir svarīgi tādi jēdzieni kā "lielums" vai "mērogs"?

Maija Doveika: Izklausās, ka nav, bet droši vien realitātē ir. Tie vārdi varbūt neizsaka to, kas tas varētu būt. Bet nākas par to domāt.

Guna Zariņa: Man gan viss uzreiz visu izsaka. Bet, ja runājam pavisam konkrēti par izrādi, ir daudz jēdzīgāk pavadīt savu laiku, risinot lielos jautājumos, nevis "skrumzinoties" pa krikumiem.

Inese Mičule: Arī manā skatījumā ir nozīme šiem diviem jēdzieniem. Gan morāles vērtību atskaites punktā – kas ir tavs mazums un kas ir tavs lielums (un mēs starp šiem jēdzieniem visu laiku šaudāmies), gan arī runājot par mērogu: pirmais, kas nāk prātā, ir telpa. Telpa, kas saistīta ar darbu, kuru tu izveido telpā. Telpā, kurā satiekas materiāls ar mūsu tulkojumu un dzimst izrāde. Tā ka šie jēdzieni viens otru ietver ļoti personiski.

Varētu jautāt – kāpēc pirmssvētku laikā esmu izvēlējusies tādu bagātu, pirmajā brīdī varētu likties – traģisku tēmu. Iemesli ir divi. Pirmkārt, traģēdijas, manuprāt, patiešām ir ļoti liels retums: proti, traģēdijas jau nav stāsti, kuros kāds mirst – tie ir stāsti, kur beigas ir neizbēgamas. Un, lai tā notiktu, tam, ar ko varonis sastopas, jābūt lielākam par viņu pašu. Teorija mums saka, ka kopš 20. gadsimta vidus Rietumos cilvēki tā vairs nedomā – nekā lielāka par cilvēku nav. Tomēr 21. gadsimtā cilvēki tomēr ilgojas pēc lieluma, pēc kārtības, pēc stabilitātes un kaut ko meklē. Un tāpēc ir arī otrs iemesls. Proti, šosezon Latvijas teātru repertuārā ir veselas divas antīkās traģēdijas, kurām arī Eiropas mērogā ir neparasts formāts. Man ir ļoti žēl, ka mums šodien nepievienojās daugavpilieši, jo Eiripīda "Hekube" Daugavpilī ir patiešām traģēdijas vērienā. Savukārt interesantā kārtā šodien nebūtu iederīga Valmieras pārstāvniecība: Reinis Suhanovs tur tikko iestudējis "Mēdeju", un izlasījis to drīzāk kā komēdiju. Guna, jūsu Mēdeja pie Vladislava Nastavševa gan nebija komēdija, bet, skatoties šo darbu, jau toreiz domāju, ka tas īstenībā ir ļoti sarežģīti stāstāms stāsts, jo tas ir sens stāsts. Kaut arī mūsdienās sievietes mēdz nogalināt bērnus, iedomāties, ka mēs tādai sievietei uzreiz esam gatavi noticēt, just līdzi un viņu saprast, gan ir daudz grūtāk. Kā jūs par šo problēmu domājāt un kas šai stāstā ir laikmetīgs?

Guna Zariņa: Varu izstāstīt, kā pie tā nonācu. Man vienkārši radās jautājums: kas mūsdienu pasaulē ir traģēdija, un vai antīkā traģēdija mūsdienu pasaulē var būt traģēdija? Kā abus laikus savest kopā? Pirmkārt, man bija palicis prātā Silvijas Radzobes lekcijās stāstītais par antīko traģēdiju, un konkrēti – par "Mēdeju". Man tas likās ļoti stāstāms stāsts – pat nezinu, kāpēc, bet manos jaunajos gados likās, ka tas ir kas tulkojams mūsdienu valodā. Man šķita, ka būtu interesanti to mēģināt. Kad nonācu antīkajā teātrī Atēnās, sēdēju gan skatītāju vietās, gan aizgāju izrādes vietā, cenšoties saprast, kas tad tur notika: kas notika starp skatītāju un izrādi, un es domāju – vai mūsdienu pasaulē tas būtu iespējams? Kādu brīdi meklēju, runāju ar režisoriem saviesīgos pasākumos, vai kāds negribētu ar mani uztaisīt "Mēdeju". Neviens uz to "baigi nerāvās". Runājāmies ar Vladu. Pa vidu vēl bija iejaukts Kirils Serebreņņikovs, kurš teica: brauciet, taisiet pie manis! Un tad sākās tas sarežģītākais, varbūt arī nepatīkamākais, sāpīgākais un briesmīgākais, jo izrādījās, ka mēs nezinām, kā to tulkot mūsdienu valodā! Bija visādi ceļi. Viens no tiem – ka mēs to visu mēģinājām risināt kādā Jelgavas, Ventspils vai Kuldīgas virtuvē, runājot par gadījumu, kad sieviete ar diviem bērniem bija ielēkusi upē... Mēģinājām kaut kā to tulkot, bet tas nestrādāja, nestrādāja un nestrādāja, kamēr nonācām līdz tīrai esencei – attīrījām to stāstu no jelkā, kas ir sadzīvisks. Tagad pat nemāku pateikt, vai es šajā izrādē maz spēlēju cilvēku. Es tur nespēlēju konkrētu sievieti. Man gribētos domāt, ka tas tēls ir notīrīts līdz tādam kā arhetipam – putnam. Nezinu. Mēģinājām to tulkot arī caur kādu dzīvnieku pasauli, kaut ko tik esenciālu kā sieviete-dzīvnieks vai sieviete-piemineklis. Tā ka beigās palika tikai lielums – nekāda mazuma vairs nebija. Bet es laikam neatbildēju uz tavu jautājumu…

Tas, ko es dzirdēju, ir tēma par arhetipiem, tēma par pirmsākumu, par atgriešanos pie daudz intensīvākām attiecībām starp teātri un skatītāju, nekā ierasts mūsdienu teātrī. 

Guna Zariņa: Jā, jo tur tās atbildes nāca pavisam banālas. Ka to, ko Senajā Grieķijā darīja teātris, šobrīd aizstāj seriāli, kurus skatoties, cilvēki var izraudāties, kur viņi gūst līdzīgus efektus, bet patiesībā jau laikam tas īsti nav iespējams mūsdienu pasaulē. 

O'Nīla "Sēras piestāv Elektrai" apvieno antīko un arī moderno kultūru. Un šeit pamats droši vien ir arhetips – psihoanalīzei ir milzīga nozīme. Inese, vai mūsdienās lielākais šķērslis cilvēka dzīvē slēpjas psihē?

Inese Mičule: Nevarēšu viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu, jo man nav tādu zināšanu. Turpinot Gunas domu, neesmu iestudējusi antīko traģēdiju, bet, ķeroties klāt O'Nīlam, arī mani vadīja ziņkāre. Pirmkārt, gribēju saprast, par ko šī luga bijusi nominēta Nobela prēmijai. Likās – kur ir šī darba milzīgā vērtība? Manuprāt, autors caur antīko mītu meklēja to, kas tolaik viņam notika apkārt: bija beidzies Pirmais pasaules karš, un šausmas, kuras viņš tajā izjuta, viņš centās paust caur savu darbu. (..) Skatītājs tikai pēc nosaukuma var saprast, ka darba fundaments ir antīkā traģēdija. Jā, viņš meklē, tāpat kā, iespējams, Eiripīds, tā brīža morālo pagrimumu caur kādu leģendu, kura liek runāt par konfliktu, kas ir cilvēkam ar dieviem – kā "Mēdejā". Bet O'Nīlam ir cilvēka konflikts nevis ar dieviem, bet ar savām iekšējām dziņām, vēlmēm; tur vairs nav nekādas atbildības dievu priekšā, kā bija antīkajā paraugā. Te tu esi pats – ko tu dari un ko tu nedari. Un iekšējie konflikti slēpjas psihoanalīzē, cilvēka psihē, ko iedod tēvs, māte. Tad jau aiziet visi arhetipi – viss, ko varam psihoanalīzē izlasīt par Edipa kompleksu, tēva un meitas kompleksu, kas savukārt ir Elektras stāsts.

Ļoti līdzīgā aspektā es domāju arī par Antigoni, par kuru atcerējos tieši pēc Daugavpils: arī Anuijs, protams, ir pārrakstījis šo darbu 20. gadsimtam, bet sajūta par to, ka stāsts, kas tiek stāstīts, acīmredzot ir nu jau tūkstoš gadu aktuāls, visam iet cauri. Stāsts ir par to, ka neviens tevi nespēj piespiest nebūt cilvēkam, ja vien tu pats to neizvēlie. Maija, skatījos interviju, kurā Elmārs Seņkovs teica, ka tad, kad jūs iestudējāt šo izrādi, jūs domājāt par Baltkrieviju. Vai tiešām šie senie stāsti, senie procesi var būt saskatāmi arī mūsdienu sabiedrībā?

Maija Doveika: Mēs tobrīd domājām par Ukrainu – tas bija laiks, kad notika pirmais trieciens Ukrainai, mēs par to domājām, un tas bija visnotaļ satraucoši: pēkšņi jautājums par dzīvību un nāvi aktualizējās politiskā nozīmē! Anuijs šo darbu tomēr ir pārrakstījis pa savam, jo tur ir fašistiskais moments, pret kuru viņš nostājas; viņš runā par cilvēka brīvību – respektīvi, ka cilvēks pats ir brīvs izvēlēties – stāvēt, krist, dzīvot, atdot savu dzīvību un par ko atdot savu dzīvību. Sākumā Anuija redakciju mēģināju visādi apcerēt, bet atzīšos – man bija "par īsu". Un tad mums bija sarunas ar vēsturnieku Hariju Tumanu par antīko pasaules skatījumu, un rezultātā pēc vērtībām es atgriezos pie Sofokla. Tāpēc, ka man likās, ka cilvēks nav nekāda mēraukla – viņš ir pats sava lieluma, bet ir jābūt kam lielākam. Sofoklam ir doma par to, ka šie cilvēki netrīcēja tik daudz nāves vai kādu lēmumu priekšā, bet gan dievišķā likuma priekšā, kas uz viņiem attieksies – vai viņi ir dzīvi, vai miruši. Respektīvi, valdnieka likums, ar kuru saskārās Antigone, ir tikai tāda paša lieluma, kāds ir cilvēks pats. Bet patiesībā tu stāvi daudz lielāku likumu priekšā – par to, kā tev būs izturēties pret mirušajiem, kādi ir apbedīšanas rituāli, ko tas nozīmē, ja tu neapbedī un zem kāda lāsta nokļūsti. Kad es sāku domāt tādās kategorijās, man pēkšņi radās viedoklis par traģēdiju. Es to sapratu, un man liekas, ka tā bija pareizā domāšana. Katrā ziņā ar to tu vari tikt daudz tālāk, nekā vienkārši ar to, ka esi tāds brīvs un visu kaut ko vari darīt. Arī nomirt.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs pieejama portālā LSM.LV.

2025. gads Latvijas kino ainavā iesākās ar "Straumes" starptautiskajiem panākumiem un noslēdzas ar filmas "Dieva suns" nominācijām Eiropas Kinoakadēmijas balvai divās kategorijās: kā labākā animācijas un labākā Eiropas filma.

Pati balvu pasniegšanas ceremonija notiks jau nākamā gada sākumā, 17. janvārī. Vairākas Latvijas filmas piedzīvoja pirmizrādes Baltijas rudens festivālos gan tepat, Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, gan Tallinā, festivālā "Melnās naktis" (kā Alises Zariņas filma "Nospiedumi".

Kinoteātris "Kino Bize" jau ierasti decembra sākumā turpina ikgadējo jubilejas retrospekciju tradīciju, šogad to veltot itāļu režisora Dario Ardžento daiļradei, kas ir transformējusi šausmu kino žanru, padarot to par estētisku un psiholoģisku refleksijas telpu.

Un pavisam nesen mūzikas straumēšanas platformas Spotify lietotāji varēja iepazīties ar saviem gada klausīšanās paradumu pārskatiem. Tā Latvijas topos nereti redzējām arī raidierakstu "Bezfilma", kura apraksts vēsta: "Divarpus kino entuziasti tikuši pie mikrofona un apspriež aktuālāko filmu pasaulē."

Raidījumā viesojas filmas "Nospiedumi" režisore Alise Zariņa, kinoteātra "Kino Bize" vadītājs Māris Prombergs, kinokritiķe Ieva Augstkalna un raidieraksta "Bezfilma" veidotājs Rūdolfs Deinats, lai kopīgi iezīmētu 2025. gada kino aprises, izcilības, izgāšanās, veiksmes stāstus un pārsteigumus, kā arī lai apkopotu idejas svētku laika kino vakariem. 

Raidījuma producente – Inga Saksone.

Vai pastāv kolektīvās atmiņas? Kāda ir saikne starp individuālo un kolektīvo atmiņu? Kā var runāt un stāstīt par traumatisku pieredzi?

Kultūrpētnieks Deniss Hanovs uz sarunu aicinājis teātra un operas režisori LAURU, mākslinieci Annu Pommeri un vēsturnieku Kasparu Zelli.

Pārraides producente – Ieva Zeidmane.

Mēs visi uzturamies dažādās vidēs. Par vidi un telpu ap to var domāt sākot ar mūsu iespējām to veidot vai arī ar mūsu izpratni par tās nozīmi. Cik dažādi šajā procesā var būt iesaitīts dizainers un arhitekts?

Par to – saruna ar "H2E" līdzdibinātāju Ingūnu Eleri, kā arī arhitektiem: "Palast arhitekts" līdzdibinātāju Juri Bērziņu, "DR arhitekti" īpašnieku Dāvidu Rubinu un "MADE arhitekti" līdzdibinātāju Miķeli Putrāmu.

Saruna sākas par vidi pirmajiem dzīves gadiem: bērnudārzu, mazajiem pacientiem slimnīcā, viņu vecākiem un mediķiem, un plānotajām izmaiņām tautas ievēlēto deputātu darba vietai – Parlamenta ēkai.

Pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.