Klasika +

Novembrī svinot gan Latvijas neatkarības svētkus, gan Latvijas Radio simtgadi, šī raidījuma fokusā ir prieks. Par to, kas Latvijas literatūrā pēdējā laikā iepriecinājis tieši no valodas viedokļa, stāsta dzejniece, redaktore, izdevēja Inese Zandere, tulkotāja Māra Poļakova, tulkotāja un korektore Jolanta Pētersone.

Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners, raidījuma producente – Baiba Nurža.

Valsts svētku nedēļā – saruna ar un par Latvijas teātra nākotni. Zanes Radzobes viesi "Šņorbēniņos" ir jaunie režisori Henrijs Arājs, Gusts Ābele un Egija Silāre.

"Manuprāt, teātrim ir jābūt dzīvi apliecinošam un kaut kādā ziņā izkāpinātam – nevajag slēpties no tā, ka teātris ir teātris!"

"Man tas ceļš sākās tieši caur sirreālismu – manuprāt, tas ir veids, kā sistematizēt haosu, jo tā ir domāšana iespējamībās..."

"Man patīk taisīt izrādes par jauniem cilvēkiem un viņu mēģinājumiem saprast, kā dzīvot."

To, kuram no jaunajiem režisoriem pieder konkrētais teikums, kas kalpo kā maza vizītkarte katra mākslinieciskajai koncepcijai, uzzināsit, klausoties raidījumu!  

Pārraides producente –  Sandra Ņedzvecka.

Jau pēc pāris dienām svinēsim "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" pirmizrādi. Tā ir filma par leģendāro sieviešu basketbola komandu TTT un tās pirmo kapteini Dzidru Uztupi-Karamiševu, caur kuras stāstu tiek atklāts ne tikai treniņu un sacensību dramatisms, bet arī jauno sportistu personīgie izaicinājumi, politiskais spiediens un drosme uzvarēt pat tos, kurus uzveikt nedrīkst. 

Tikmēr vēl tapšanas procesā ir vēl viena filma par ievērojamu sporta personību Latvijā, Viestura Kairiša režisētā "Uļa". Tas būs stāsts par neparastu sievieti – pasaulslaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu, kuras dzīve sākās kā neparasti milzīgam bērnam tālos Latvijas laukos, vecticībnieku ģimenes viensētā.13 gadu vecumā viņa pirmoreiz nonāk Rīgā kā apjukusi un kautrīga pusaudze, tikai pamazām iemācās izmantot sava auguma priekšrocības, atklāj sevī sportisko talantu un spēcīgu gribasspēku.

Pirms šīm filmām nesenākajā Latvijas kino vēsturē jau ir bijusi gan 2012. Aigara Graubas filma "Sapņu komanda 1935", gan pavisam nesen, 2022. gadā pirmizrādītā igauņu režisora Ūves Mustanga "Kalev" ar Latvijas aktieriem Jēkabu Reini un Andri Keišu, kā arī lietuvieša Igna Miškina 2024. gada filma "Dienvidu hronikas" par amatieru regbija komandu, bet drīzumā gaidāmas vēl vairākas mūsu kaimiņvalstu filmu pirmizrādes, un te paliek neuzskaitītas dokumentālās filmas, kuru skaits ir krietni lielāks. 

Raidījumā "Piejūras klimats" Sonora Broka uz sarunu aicinājusi filmas "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" režisoru Dzintaru Dreibergu un producenti Artu Ģigu, kā arī filmas "Uļa" režisoru Viesturu Kairišu, lai runātu par tā saucamo sporta filmu veidošanas niansēm.  Kā veidot filmas par sporta personībām, kā "kinematografizēt" pašu sportu, sportošanas procesu, un vai šīs filmas vispār vēsta par sportu? 

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Aizvadītie 35 gadi Latvijas mākslā. Kas mainījies, kas palicis nemainīgs? Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, mākslas kuratoru Raivi Alksni un Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru Mārtiņu Ratniku.

Raidījuma producente – Ieva Zeidmane.

Profesionālā ētika un autortiesības arhitektūras nozarē: tādas ir šīsreizes tēmas, kurās iedziļināmies kopā ar zvērināto advokātu Agri Bitānu, uzņēmēju, arhitektu un dizaineru Aldi Circeni un arhitektu, Arhitektūras padomes priekšsēdētāju Gati Didrihsonu, kurus uz sarunu aicinājusi Ilze Martinsone.

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Sabiezējot rudens tumsai, šajā raidījumā izskan pārskats par aizvadītajos mēnešos izdoto dzeju. Kādi jautājumi nodarbina autorus šobrīd? Un ko dzeja šajos laikos var sniegt?

Henrika Eliasa Zēgnera rosinātajā sarunā par spēcīgām debijām, autoriem pašā spēku plaukumā un spožu atdzeju piedalās atdzejotājs, dzejnieks, izdevniecības "Neputns" galvenais redaktors Raimonds Ķirķis; dzejnieks, atdzejotājs, viens no žurnāla "Strāva" redaktoriem Arvis Viguls un dzejniece, viena no radio "Naba" literatūrai veltītā raidījuma "Bronhīts" veidotājiem Māra Ulme. 

Henriks Eliass Zēgners: Kas ir tas, ko jūs šobrīd lasāt? Raimond, varbūt varam sākt ar tevi?

Raimonds Ķirķis: Es burtiski pirms pusstundas lasīju festivālam "Homo Novus" veltītu bibliogrāfiju uz 50 lapām... Es izbaudu. Tas ir kā adīt – šādu tekstu rediģēt, jo tur nav vajadzīga liela smadzeņu piepūle, bet ir patīkami to darīt – jo ir sajūta, ka es kaut ko sakārtoju.

Varbūt piesaki, kas šī ir par grāmatu? 

Raimonds Ķirķis: Mums izdevniecībā "Neputns" sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu top festivāla "Homo Novus" trīsdesmitgadei veltīta grāmata, kas principā ir eseju krājums. Tur ir arī intervijas un sarunas, kas atskatās, bet reizē skatās uz priekšu par starptautiskajām teātra estētikas tendencēm, kā tas viss ienācis Latvijā ar "Homo Novus" palīdzību un kādas ir nākotnes perspektīvas. 

Henriks Eliass Zēgners: Arvi, kas šobrīd stāv uz tava galda?

Arvis Viguls: Uz mana galda stāv Kirila Ēča debijas krājums "Te nu ir tā vasariņa", jo par to man ir jāraksta recenzija. Esmu iegrimis šajā grāmatā. Un paralēli lasu Reiņa Pelles Karlsona "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos", jo arī par to man jāuzraksta recenzija.

Māra, un kas tev ir acu priekšā?

Māra Ulme: Arī man priekšā ir Reiņa Pelles Karlsona debijas krājums "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos": man ļoti patika šī grāmata, un es ik pa brīdim to pašķirstu, jo man šie dzejoļi tiešām liekas jautri! Arī es labprāt par to būtu rakstījusi recenziju, bet pēdējā laikā man ir tāds haoss galvā, ka nevarēju! (Smejas.) Pēdējās dienās vairāk rakstu stāstus – tādas proziņas, kas, manuprāt, būs diezgan smieklīgas. 

Šī raidījuma tēma ir jaunākā dzeja Latvijā. Nesen bija Dzejas dienas, kā jau ik gadu septembrī, bet man šķiet, ka tieši šajā vasarā un pēdējo četru, piecu mēnešu laikā iznācis samērā daudz dzejas grāmatu. (..) Jums esmu lūdzis uz studiju atnest pa trim grāmatām, kas jums pēdējā laikā bijušas svarīgas. Lūgšu jums pastāstīt, ko esat atnesuši, un mazliet iegrimt šajās grāmatās. Raimond, sāksim ar tevi!

Raimonds Ķirķis: Visas ir šogad izdotās. Senākā no tām ir Arta Ostupa "Patiesība", vidējā – Annas Auziņas "Kāpostu zupa", un trešā ir Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa". Visas trīs izdevis apgāds "Neputns". Pirmajām divām biju redaktors. Man tas savā ziņā bija liels gods – rediģēt divus autorus, kurus pats savulaik esmu uzskatījis par autoriem, kuri mani ir iedvesmojuši un kuri noteikti veidojuši manu izpratni par to, kāda ir un kādai būt latviešu laikmetīgajai dzejai. Manuprāt, abi autori savās grāmatās turpina savus iesāktos poētikas ceļus. Viņi ir sasnieguši tādu kā dzejas mūža pilnbriedu – ceru, ka viņi neapvainosies par šādu izteikumu, bet man liekas, ka abu krājumu gadījumā redzam abus autorus viņu spēku pilnbriedā. Šeit mēs redzam to, kā viņi redz dzeju un kā viņi to vēlas rakstīt. Trešā grāmatiņa ir Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa". Man liekas, Kirils pats teica, ka viņš ne līdz galam izjūt, ka šī būtu viņa debijas debijas grāmata, jo pirms vairākiem gadiem bijis gatavs jau agrīnāks manuskripts. Tagad viņš priecājas, ka tolaik viņš to nav devis publicēšanai, bet nogaidījis. Tā kā pazīstu Kirilu jau diezgan labu laiku un zinu, kā viņš rakstīja agrāk un raksta tagad, man arī šķiet, ka ar nogaidīšanu viņš trāpījis īstajā vasariņā, kad šai grāmatai iznākt. 

Brīnišķīgs sākums! Paldies, Raimond! Māra, ko tu esi atnesusi?

Māra Ulme: Es esmu atnesusi ukraiņu dzejnieka Ostapa Slivinska grāmatu "Ziemas karalis un citi dzejoļi". Tajā esmu aizlocījusi teju katru lapu, jo man liekas, ka šajā grāmatā ir ļoti spēcīgi un interesanti teksti. Pat nezinu, kā to izskaidrot: kad lasi šo grāmatu, ir vieglāk sevi saprast un pamanīt kaut kādu specifisku sajūtu sevī. Un reizē tā ir arī dramaturģiski interesanta, jo katrā dzejolītī ir tāda kā neliela dramaturģija, un katru reizi tev liekas, ka tu sāc vienā punktā, bet tas viss aiziet uz skaistu, paplašinātu telpu. Tad vēl man ļoti patika Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa" no "Neputna": varbūt es to vienkārši iztēlojos, bet man liekas, ka man ir kaut kāds dialogs ar šo grāmatu. Nezinu, kā tas iespējams, bet man tā ir ar daudzām dzejas grāmatām, ar kurām man izveidojas dialogs. Ļoti interesanta grāmata. Un trešā grāmata ir Katrīnas Rudzītes "Dažas piezīmes par ķermeni", kuru lasot, vienā vietā pat apraudājos. Man šķiet, ka viņa ir ļoti, ļoti jūtīgs cilvēks, līdzīgi kā es, tāpēc tas man kaut ko nozīmēja – lasīt šo grāmatu. Man vispār dzeja ir ļoti tuva, īpaši tādos laikos, kas ir trausli.

Es domāju, ka mēs visi saprotam šo sajūtu. Arvi, kas ir tavs trijnieks?

Arvis Viguls: Nākot uz šejieni, vairāk esmu koncentrējies tieši uz debijas krājumiem. Rakstot par Kirila Ēča grāmatu, sastādīju sarakstu ar pēdējos divos gados iznākušajiem debijas dzejas krājumiem. (..) Pirmā ir grāmata, kura pirms dažām dienām saņemta no tipogrāfijas – tā ir Sintijas Kampānes-Štelmaheres debijas grāmata "Dārzs": man pašam vēl nav eksemplāra, esmu redzējis tikai bildi. Esmu iesaistīts šīs grāmatas tapšanā. Tā ir ļoti liriska dzeja, ļoti sakopta, kārtīga. Varbūt pat vairāk tā atgādina nevis pēdējo gadu debijas, bet varbūt kaut ko, kas vairāk iznāca divtūkstošo gadu pirmajā desmitgadē. Grāmatiņa sanākusi ļoti, ļoti, ļoti jauka, un drīzumā lasītāji to varēs iepazīt.

Otrā grāmata, ko esmu paņēmis līdzi un kuru jau mēs esam pieminējuši, ir Reiņa Pelles Karlsona "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos". Šī ir ļoti veiksmīga grāmata, kura īsti neiederas kopainā – ja veidojam kādu kopainu. Kaut kādā ziņā tā ir nedaudz līdzīga Ingmāra Freimaņa debijas krājumam "Sirds un mute", jo abi autori strādā absurda poētikā, lai gan viņi ir no dažādām paaudzēm. Šī grāmata man patika labāk: varbūt tādēļ, ka tā ir apjomā ļoti koncentrēta, kompakta, šeit viss ir savās vietās un te autoram pat īsti nav vietas, kur izplūst tālās ekskursijās. Kompakta, maza grāmatiņa, no kuras rodas lielas domas un kura kaut kādā ziņā ir unikāla. Lai arī kaut kādā ziņā iet kopā ar 20. gadsimta literatūras absurda poētiku, kas bijusi dažādās paaudzēs, zemēs un tautās. (..)

Un trešā grāmata, ko esmu paņēmis līdzi, ir Alises Bogdanovas "Ne tev, zivs". Grāmata ir ļoti apjomīga. Atšķirībā no Reiņa Pelles Karlsona grāmatas, šeit ir 160 lapaspuses ar dzeju! No vienas puses, varētu teikt, ka varbūt vajadzēja kaut ko šeit griezt ārā. Bet man liekas, ka nevajadzēja gan, jo Alise ir tāda ļoti spontāna un tieši spontanitāte ir tā, kas viņu padara īpašu, varbūt arī izceļ starp citām pēdējo divu gadu debijām. Un arī tas, ka šie dzejoļi ir tādi seksīgi, drosmīgi, bez kaut kādām bremzēm, robežām. Tāpēc man liekas pareizi, ka šī grāmata ir 160 lapaspušu gara. Šeit ir kaut kāda pārgalvība, kuras man nedaudz pietrūkst pēdējo gadu debijās. Tāpēc gribēju šo grāmatu izcelt.

Arvi, visas trīs tavas nosauktās ir debijas. Māra, tu arī esi nesen nonākusi debitantu lokā. Vai ir kaut kāda kopīga iezīme vai kāds raksturlielums, kas raksturo pēdējā laika debijas Latvijā dzejā? Vai vispār var atrast kaut kādus kopsaucējus?

Māra Ulme: Sirsnība, līdzjūtība un patiesīgums, bet reizē arī tāds kā krampis, ko mēs arī tā kā gribam ieviest. Kas man patīk laikmetīgajkā dzejā – ka var tā kā sakrustot rokas un vienkārši nodomāt: nu, kā var šitā pateikt?! Un tas var iedot jaunu enerģiju, baterijas, mēģināt vēl labāk pateikt kaut kādas lietas, vēl interesantāk kaut ko rakstīt, jo man ļoti patīk sacensties. Protams, es nevarēšu sacensties visu mūžu, bet gribētu, lai arvien vairāk ir tādu krājumu, kuros es izlasu kaut ko jaunu un brīnišķīgu; kas man iedod kaut kādu lādiņu, kad ir tāds – oho, dzejā kaut kas notiek, tagad arī man te ir, ko darīt, tagad arī es varu iet uz šo pusi un rakstīt dzeju! Cilvēkiem ir tik grūti sakārtot savas emocijas, īpaši jauniešiem... Braucu autobusā, redzu, kā viņi sēž savos telefonos, visi raud, viņi pat ir beiguši normāli sarunāties! Viņiem būtu tik nepieciešami vārdi, kas nav tikai tiktokā vai tviterī. Ja varētu viņiem palīdzēt kaut kā... Man vismaz jauniešu vecumā noteikti būtu palīdzējusi dzeja, to es zinu. Un tā arī bija! Tas ir tas, ko es gaidu arī no jaunās dzejas. Dzeja ir vajadzīga dažāda – arī man pašai: neesmu stāvā sajūsmā par savu pirmo krājumu... Varēju iekļaut tajā vēl vairāk dzejoļu, rūpīgāk izdomāt, ko tieši es gribu no savas pirmās grāmatas, vairāk saprast savu dzejas balsi, pieslēgties sev vairāk. Tagad vienkārši jāgaida, kad uzrakstīsies otrā grāmata, un tad jau redzēs. 

Raimond, un kādas ir tavas domas par jaunākajām grāmatām debijas kategorijā? 

Raimonds Ķirķis: (..) Man liekas, ka esam ļoti fokusējušies uz to, ka šie krājumi ir debijas krājumi: jo tad mums ir jādomā, ko tas vispār nozīmē. Vai tas nozīmē, ka esam pielaidīgāki un neskatāmies uz tiem kā uz izkoptiem darbiem? Debijas svaram ir kaut kas, kas man nešķiet tā kā līdz galam pamatots. Man gribētos, ka mēs tos skatām kā daļu no dzīva literatūras procesa, lai gan neesmu sev skaidri vēl noformulējis, kas tas ir. Bet man liekas, ka arī paši debitanti sevi grib uztvert kā pilntiesīgus procesa dalībniekus. Šo pārliecību manī radījis tas, ka visas grāmatas, kuras iznākušas pēdējos pāris gados, ir ļoti labā kvalitātē; mēs redzam, ka latviešu literatūra un konkrēti latviešu dzeja nekur nepagaisīs, ka tā aizvien atrod ceļu gan pie pašiem autoriem, gan pie lasītājiem, tā ir dzīva un spēcīga.

Tikko biju Druskininku dzejas festivālā Lietuvā, un tur satiku arī vairākus debitantus. Interesanti, ka Lietuvā autoru debijas darbi iznāk krietni vēlāk nekā Latvijā: tur debijas krājumi mēdz iznākt divdesmitgadniekiem, kuri ir tuvāk 30 gadu vecumam, un tur to ļoti labi jūt – ka autori pirmās grāmatas negrib sasteigt, jo viņi jau uzreiz saprot, ka uz viņiem skatās nevis kā uz dzejniekiem, kuri vēl top, bet kā uz dzejniekiem, kuri jau ir tapuši un drosmīgi uzsākuši savu savu literāro ceļu. Negribu to saukt par apdomību, bet kaut kāda drosme caur nogaidīšanu tā ir, ko brīžiem izjūtu kā nelielu trūkumu. Bet es nesaku, ka tas samazina dzejas kvalitāti. 

Arvi, vai tev ir vēl kāds komentārs vai pārdomas par debijām?

Arvis Viguls: It kā es piekrītu Raimondam, ka varbūt mēs pārāk koncentrējamies uz to, ka mēs te izceļam grāmatas, kuras ir debijas, un skatāmies uz tām atrauti no visa procesa. Bet nu, no otras puses – tas ir tas, kā strādā cilvēka prāts, un, ja man jāraksta recenzija, man vajag kaut kādu rāmi, kurā domāt, kaut kādus ierobežojumus. Tas palīdz fokusēt skatienu un neaizklīst pārāk tālu.

Raidījuma producente – Baiba Nurža. 

Saruna pilnā apjomā būs lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV.

Jaunās sezonas iesākumā raidījuma vadītāja teātra kritiķe Zane Radzobe tiekas ar trim Latvijas teātru direktoriem: Evitu Ašeradenu no Valmieras Drāmas teātra, Juri Žagaru no Dailes un Māri Vītolu no Nacionālā teātra.

Iepriekšējā sezona noslēdzās ar secinājumu, ka dažādi teātri ļoti atšķirīgi izprot savu lomu Latvijas mākslā, estētiku un darba metodes. Vai skatītājs būs ieguvējs no "teātru kariem"? Un kā saprast, kur meklēt teātri, kas patiks tieši jums?

Zane Radzobe: Šis raidījums pašreklāmā mazliet izaicinoši tiek pieteikts kā raidījums par teātru kariem. Man šis nosaukums patīk, jo "Klasikai" piedien koru kari, un kāpēc lai nekarotu arī teātri? Šī metafora ir ļoti daudzpusīga, jo, kā rāda pēdējās sezonas, teātri patiešām arī sacenšas – gan par skatītājiem, gan par māksliniekiem. Bez tam aizvien izteiktāk iezīmējas tas, ka dažādi teātri ļoti atšķirīgi saprot, kādai vajadzētu būt mākslai, un skatītājus tas reizēm ļoti mulsina. Tāpēc "Šņorbēniņu" rudens cēlienu sāksim ar sarunu, uz kuru esmu aicinājusi trīs Latvijas lielo teātru direktorus: Evitu Ašeradenu no Valmieras, Māri Vītolu no Nacionālā un Juri Žagaru no Dailes teātra. Līdz ar to, ka šis ir teātra sezonas sākuma raidījums, varbūt jūs varētu atgādināt mūsu klausītājiem, ko viņi jūsu teātros šajā sezonā var gaidīt? Kāds katram no teātriem ir caurviju motīvs?

Evita Ašeradena: Viena lieta ir tos motīvus noformulēt, bet cita lieta – pēc tam sasniegt. Sezonas kvalitāte nav atkarīga no tā, vai vadmotīvs ir vai tā nav: reizēm visu noformulē brīnišķīgi, bet īsti neizdodas.

Valmieras teātra šīgada uzstādījums ir šāds: ja iepriekšējā sezona bija vīriešu sezona un atgriešanās mājās sezona, tad šī ir par atbildību. Vairāk atgriežamies pie tā, ka saruna ir par vīriešu atbildību pret pasauli, pret sievieti un arī to, kāds tam visam ir rezultāts.

Mūs pamudināja arī demogrāfijas situācija: var par to skaļi runāt, var piešķirt milzīgas naudas, bet var arī mainīt domāšanu. Skatāmies uz to, kas notiek ar pamestiem bērniem brīdī, kad cilvēki izšķiras: tūkstoš laulību pie mums gadā reģistrē, un piecus simtus izšķir... Kaut kāds iemesls tam ir. Raudzīsim, kā uz to var paskatīties mākslā. Mēģināsim aptvert visas iespējamās paaudzes.

Juris Žagars: Mums īsti nav vienas īpašas tēmas;

nekad tādā veidā neesam pat domājuši, un es pat neprotu tā domāt – ka izvēlamies sezonas tēmu un tad tai pieskaņojam izrādes. (..) Jo galu galā mūsu uzdevums ir apkalpot sabiedrību. Mūsu uzdevums vai direktora uzdevums – uzminēt to, ko sabiedrība "ēd", ko skatītāji ir gatavi nopirkt un kas viņus interesē.

Ņemot vērā, ka šobrīd sabiedrībā nedominē viena interešu zona, mums jāseko pieprasījumam. Kopīga tendence, ko esmu novērojis visā pasaulē – ka politiskās un kara tēmas, kas bija aktuālas pēc Ukrainas kara sākuma, ir aizgājušas ēnā. Šobrīd lielie meistari, pasaules klases režisori, runā par personiskām, cilvēciskām lietām, caur kurām, iespējams, var pastāstīt kaut ko vairāk par pasaules kārtību; par to, kas tajā notiek.

Māris Vītols: Es tomēr uzskatu, ka tas ir ļoti labs intelektuāls izaicinājums – mēģināt atrast metaforisko ietvaru vai caurviju tēmu visai sezonai: tas dod plašāku kontekstu sezonas griezumā – ja varam padomāt par kādām lietām kopumā, katru izrādi iestudējot kopā arī aktieriem, ar māksliniekiem, kam mēs vēlamies veltīt uzmanību šajā sezonā.

Šajā sezonā kā metaforisko ietvaru esam izvēlējušies kvēlās ugunis: pievēršamies vienai no dabas stihijām – uguns tēmai. Uguns ir ne tikai siltuma un gaismas avots; tā simbolizē arī mīlestību, kaislību, un kara laikā mīlestību un kaislību ir jēgpilni pretstatīt naidam un neiecietībai, vienaldzībai.

Ne velti sezonu sākam ar Raiņa lieldarbu, ar "Induļa un Ārijas" iestudējumu, jo Rainim mīlestība vienmēr bijusi sabiedrības virzītājspēks – viņš to vienmēr stādījis augstāk par naidu. Tas ir svarīgi – skatītājam pavērt plašāk domu apvāršņus un ideju horizontus. Protams, būs arī ļoti tieši mīlestības ugunskuri, kuri degs šajā sezonā: kā Blaumaņa "Ugunī" un ne tas vien. Manuprāt, skatītājam ir interesanti redzēt, kā mēs mēģinām kontekstualizēt visu sezonu kopumā.

Mazliet nekaunīgs jautājums: kas ir tā viena īpašā izrāde, kuru katrs no jums kā direktors savā teātrī šosezon gaidāt visvairāk?

Evita Ašerandena: Pirmkārt, ir ļoti riskanti to nosaukt, jo tad ir tās gaidas... Es jau dzirdu, ko saka kritiķi, ko viņi gaida no sezonas, uz ko viņi liek [galveno kārti]. Tas ir tāpat kā ar zelta medaļu gaidīšanu sportā – sportistam tiek uzlikta papildus emocionālā slodze. Otra lieta – direktoram uzmanība un cerība jādod visiem, tieši tāpēc mēs zinām, ko mēs darām, mēs arī saprotam, kas varētu būt mūsu virsotne, bet lai paliek tā, kā izdosies. Un skatītāji, kritiķi un visi pārējie lai lemj paši.

Māris Vītols: Arī man visas repertuāra vienības, sezonu uzsākot, ir vienlīdzīgās starta pozīcijās. Svarīgākais, domājot par repertuāra izvēli – lai būtu kvalitatīva daudzveidība: lai būtu izrādes jauniešiem, lai būtu muzikālas izrādes, lai būtu izrādes, kas runā par šodienu un šodienas aktuālajiem jautājumiem sabiedrībā. Kvalitatīvā daudzveidība, kur tiešām mēs rūpējamies par kvalitāti katrā niansē – tā ir tā latiņa, par ko jātur rūpe teātra direktoram.

Juris Žagars: Es tomēr reaģēšu uz jautājumu, kas bija ļoti precīzs. Kuru izrādi mēs, direktori, gaidām ar interesi? Man noteikti tāda ir! Vairāk vai mazāk bija skaidrs, ka nostrādās "Orākuls" – tas arī nostrādāja tā, kā bijām gaidījuši. Vairāk vai mazāk ir skaidrs, kā nostrādās Daniela Regeta "Sapņu novele" – tur arī nezināmo nav tik daudz. Ir pilnīgi skaidrs, kā nostrādās "Rīkojums Nr. 2" Valtera Sīļa režijā par Zatlera rīkojumu atlaist parlamentu.

Bet nav skaidrs, kā nostrādās Viestura Kairiša "Pirmavots". Vai viņam patiešām šoreiz izdosies pastāstīt personisku stāstu par mīlestību, vai atkal viņš aizies plašākos ūdeņos un stāstīs par lielām idejām? Šo izrādi gaidu ar vislielāko interesi, jo ar Viestura iestudējumiem vienmēr ir tā, ka absolūti nav prognozējami biļešu ieņēmumi un skatītāju interese.

Citreiz liekas – izrādi nepirks, un pēkšņi pērk; citreiz liekas – šim nu gan ir jānostrādā, bet nenostrādā.

Evita Ašeradena: Vai tu, Juri, domā, ka izrādes kvalitāte vienmēr ir saistīta ar biļešu pirkšanu?

Juris Žagars: Viennozīmīgi, simtprocentīgi un vienmēr. Protams, tas nenozīmē – ja biļetes pērk, tad noteikti ir arī laba izrāde. Bet –

ja biļetes nepērk, tu nevari teikt, ka tev ir laba izrāde. Jo mēs tomēr strādājam sabiedrībai. Mākslas patērētājs ir sabiedrība. 

Evita Ašeradena: Bet reizēm sabiedrība arī jāizglīto un jārāda kaut kas nesaprotams.

Juris Žagars: Es tam nepiekrītu. Nekādā gadījumā negribētu lietot šo teicienu! Nedomāju, ka esam kaut kādi guru, kas tagad nu izglītos sabiedrību, kas nav tik gudra kā mēs, un tad nu mēs viņiem kaut ko mācām...

Evita Ašeradena: Es gan tieši tā neteicu! (Smejas.)

Juris Žagars: Jā, bet man negribas lietot šo jēdzienu – izglītot sabiedrību. Mēs varam dažādot piedāvājumu un skatīties, vai sabiedrībai interesē tas, ko piedāvājam. Bet, ja nepērk biļetes, domāju, tev kā direktoram ir ļoti grūti iestāstīt sabiedrībai, ka tev ir laba izrāde. Tu mēģināji kādu izglītot, bet redzi, ka viņi nav izglītojami…

Evita Ašeradena: Nē, nav pat runa par izglītošanu.

Arī Valmieras teātrī ir izrādes, par kurām pilnīgi droši zinu: ja tās rādītu Rīgā, tās aizietu, jo Rīgā ir lielāka auditorija.

Juris Žagars: Protams, ja skatāmies uz ļoti mazo teātra patērētāju skaitu, kas ir Latvijā, tad atsevišķi nišas produkti ir daudz grūtāk pārdodami, nekā tas ir Londonā, Parīzē vai Berlīnē, kur uz tavu nišas produktu ir pietiekoši daudz skatītāju, lai šis produkts varētu izdzīvot ilgāku laiku. Pie mums tā nav.

Māris Vītols: Manuprāt, mākslā un arī teātra mākslā riska apetīte pieļaujama augstāka nekā jebkurā citā ekonomikas jomā, un tas ir pareizi, ka, veidojot repertuāru, varam un spējam pieņemt arī drosmīgus un ambiciozus lēmumus, nerēķinoties ar to, kādi būs vai nebūs šīs izrādes nosacītie ekonomiskie panākumi. Jo

pēc būtības mākslā nevajag aizrauties ar rēķināšanu: panākumi var atnākt, bet tos nevar izrēķināt uz priekšu – tu nevari kā matemātikā šeit paredzēt: sak’, te visas būtiskās komponentes sakritušas, lai gūtu panākumus.

Bet riska līmeni ir pieļaujams uzturēt, jo mēs, lielie teātri, tomēr saņemam valsts dotāciju. Ja to nesaņemtu nemaz, droši vien teātri nevarētu pastāvēt. Bet, ņemot vērā, ka dotācija teātriem tomēr ir, nevaram nodarboties tikai ar aprēķiniem: mums jāiet arī tādās teritorijās, kas ir riskantas, drosmīgas un ambiciozas. Manuprāt, tāds piemērs ir tieši Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrāde "Indulis un Ārija", kuras sakarā teātrim bija jāpieņem sarežģīti ekonomiski jautājumi: no skanējuma viedokļa Māris Sirmais izvēlējās, ka koris sēdēs partera ložās, kas aizņem lielu daļu skatītāju sēdvietu Lielajā zālē – tieši šajās vietās, korim sēžot pakava formā, iegūstam visaugstāko skanisko kvalitāti. Līdz ar to katrā izrādē noņemam lielu skatītāju sēdvietu daļu. Šeit kaut kādā ziņā kvalitāte nonāk pretrunā ar aprēķiniem.

Vienmēr, kad ir konflikts starp kvalitāti un naudu, uzskatu, ka jādod priekšroka kvalitātei.

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka. 

Diskusija pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Iesildoties rudens pirmizrāžu sezonai un Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) norisēm, runājam par četrām filmām, kas mūs sagaida jau oktobrī: 

* 1974. gadā tapušo bībeli privātdetektīviem-introvertiem jeb Frānsisa Forda Kopolas filmu "Saruna" ar Džīnu Hekmenu titullomā;

* Kannu galvenajā konkursā šogad par labāko režiju un par aktierdarbu apbalvotā brazīļu režisora Klebera Mendosas Filju filmu "Slepenais aģents" – ieniršanu pagātnē un karnevāla matērijā; 

* Jāņa Ābeles dokumentāro detektīvu "Testaments", kurā īstenota neparasta iecere – atšķetināt kādas ievērojamas personības pelnu urnas ceļojuma līkločus;

* un vēl vienu ceļojumu pagātnē – uz mežonīgajiem deviņdesmitajiem Latvijā, kad savu karjeru sāk apzinīgs Policijas akadēmijas absolvents Oskara Rupenheita filmā "Tumšzilais evaņģēlijs".

Visas četras tik dažādās filmas sastopas kriminālfilmas teritorijā, vai nu tieši izmantojot dotā žanra rīkus, vai arī izmantojot tos kā orientierus, lai atrastu jaunu leņķi skatījumam uz dokumentārā kino stāstniecības iespējām. 

Sonora Broka uz sarunu aicinājusi kinokritiķi un Riga IFF kuratori Dārtu Ceriņu, režisoru Jāni Ābeli un asociēto producentu Sergeju Timoņinu, lai kopīgi nofiksētu laikmetīgās kriminālfilmas (vai tā būtu krimināldrāma, detektīvs, policijas drāma, kriminālkomēdija vai krimināltrilleris) pazīmes un raksturu: gan še minētajās filmās, gan varbūt arī ārpus tām.

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Laikmetīgās mākslas centra Kim? radošā direktore Zane Onckule, galerijas Māksla XO vadītāja Ilze Žeivate un māksliniece Līga Spunde stāsta par Latvijas mākslinieku gaitām ārpus Latvijas robežām. "Kā mēs varam viņiem tajās palīdzēt?" jautā  mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

Raidījuma producente – Ieva Zeidmane.

"Mirklis šis". Vienam no Edvīna dzejoļu krājumiem ir likts šis nosaukums, bet "Šņorbēniņos" skan arī no citiem krājumiem ņemti panti. Tos lasa pats dzejnieks un aktrise, režisore Daiga Kažociņa.

Sandra Ņedzvecka: Dzejas saistībā ar partitūru - vismaz senākos laikos komponisti centās ierakstīt ar visām iespējamām zīmēm, kā viņi gribētu, lai skaņdarbu atskaņo. Edvīn, kā Jūs skatāties uz to, ka varētu būt pārprasts vai ne tā saprasts? Varbūt reizēm nākas sevi šaustīt, ka neesmu uzrakstījis tā, ka mani nepārprot?

Edvīns Raups: Tas ir ļoti aktuāls jautājums, sevišķi mūsdienās. Mēs valodas evolūcijas ceļā dzejā esam atteikušies no pieturzīmēm un citām interpunkcijas zīmēm. Bet, ja mūziķi pieraksta stingrā nošu rakstā, kādreiz arī dzejnieki vispirms apguva akadēmiskos ritmus, ir bijušas dažādas augstskolas gan viduslaikos, gan vēlāk, kur tos ritmus mācīja, bet tikai ļoti izredzētiem cilvēkiem. Iespējams, to var kaut kādā veidā sasaistīt, bet, protams, dzejas brīvais gars, tāpat kā mūzikā, vienmēr cenšas tās formas lauzt.

Es domāju, ka svarīgais, ko mēs visi cenšamies ielikt kaut kādos rāmjos, ir ritms. Ritmizēts teksts manā gadījumā ir kaut kas līdzīgs vārdu maģijai.

Ne velti ir “burts” un “burties”, es saskatu dziļu tuvību šiem jēdzieniem. Ritmam piemīt spēja iedarboties uz cilvēku viļņveidīgi, un tu kādā brīdī esi saviļņots. Vai neesi. Un brīdis, kad tu esi saviļņots, ir saprašanas, aptveršanas brīdis. Tu esi sapratis, tāpēc tu esi saviļņots. Tas nav racionāls izpratnes veids, ko esam pieraduši ikdienā lietot, jo šīs zināšanas mēs nevaram sadalīt, kā zinātne ir pieradusi. Konstruē, dekonstruē, izpēta, kā tas viss darbojas - skaidrs, to mēs izmantot sadzīvē ērti un saprotami. Savukārt, kad tu aizej Gaujas krastā un skaties, kā plūst Gauja, pēkšņi caur tevi nāk kāds vilnis, varbūt tas ir gaismas vilnis, bet viņš ar tādu jaudu nāk caur tevi, ka tu pēkšņi saproti, kā tā Gauja plūst. Tu saproti, jo tu to sajūti, un tas iekšējais spēks ir tik milzīgs, ka tu vēlies to pateikt. Tās ir zināšanas, kas ir, domāju, pat lielākas nekā tās racionālās zināšanas, ko esam spējīgi iegūt ar prātu.

Bet zinātne arī attīstās, mēs sākam ielauzties arī šajā uztveres līmenī, ko sauc par sajūtām, lai gan tas nav nekas jauns.

Kā zinām, senos laikos bija tāds Epikūrs, kurš definēja, ka viņš ir sensors, kas pasauli uztver tikai caur sajūtām un maņām un pēc tam ar prātu apstrādā šo informāciju un mēģina to pateikt dimensijā, kas mums ir racionāla pieeja. Apmēram tā es redzu ritmu, kurš ir jāsavalda, jāieliek kaut kādos rāmjos, un cik tas ir viegli un nošu rakstam līdzīgi - es teiktu, ka jebkurš augsta līmeņa literārs teksts ir ritmiski ļoti smalki strukturēts, un, jo mazāk tur ir akadēmisku ritmu un atsauču, ja tas ir izdevies teksts, tad tur simtprocentīgi ir smalka ritma struktūra apakšā, kas to visu vada. Aktieri lieliski to jūt uz skatuves. Ja tev teksts neguļ uz mēles, tas nozīmē, ka tam pietrūkst ritmiskās uzbūves, tu nevari viņu brīvi runāt, un tu ilgi mal un mal to tekstu, kamēr vari viņu pateikt. Arī dramaturģijā visos dialogos ir vissmalkākā ritma struktūra.