Klasika +

Matīss Kaža Nacionālajā teātrī ir iestudējis izrādi "Nacionālais kanāls" par žurnālistiku un stāvokli pasaulē 21.gadsimtā.

Tas ir darbs, kas ļauj daudz ko pārdomāt arī Latvijas dzīvē par to, kā runājam, domājam, izprotam notiekošo – pat tad, ja bieži domājam ļoti atšķirīgi.

"Šņorbēniņu" studijā šoreiz režisors Matīss Kaža un žurnālists Arnis Krauze, sarunu vada Zane Radzobe.

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.

Latvijas kino kontekstā lielu lomu spēlē vēsturiskais kino, tāpēc ir interesanti analizēt, kā stāstu ietekmē tā ievietošana konkrētā vēsturiskā kontekstā, kā arī cik šobrīd Latvijā un pasaulē ir aktuāli vēsturiskos notikumos balstīti kino naratīvi.

Kino režisors un teorētiķis Dāvis Sīmanis ir rakstījis: "Pirmkārt, vēsturiskā filma tiecas pretendēt uz objektīvu pagātnes rekonstrukciju, otrkārt, tā var reprezentēt vēsturi kā pagātnes interpretāciju, treškārt, tā var reprezentēt filmas uzņemšanas laika vēsturi. Nereti šie reprezentācijas veidi konkrētā filmā savienojas, un tādējādi nav iespējams skaidri noteikt, kas ir darba vēsturiskais saturs."

Vai vispār ir iespējams kino radīt objektīvu pagātnes rekonstrukciju un kāda ir atšķirība starp vēsturisku un pseidovēsturisku vai stilizēti vēsturisku kino? 

Par šiem jautājumiem sarunājas studijas viesi, kas visi ir savā veidā saistīti ar vēsturisko kino.

Tuvojas režisores Signes Birkovas filmas "Lotus" pirmizrāde, kuras darbība it kā norisinās 1919. gadā, bet filmas kontekstā šis laika periods ir tikai atspēriens režisores fantāzijas lidojumam par to, kā būtu, ja būtu.

Kristīne Jurjāne ir viena no vadošajām filmu māksliniecēm un kostīmu māksliniecēm, specializējoties tieši vēsturiskajā kino, par ko liecina trīs Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" kategorijā "Filmu mākslinieks" par filmām "Pelnu sanatorija", "Tēvs nakts" un "Gads pirms kara".

Bet Andrejs Ēķis bijis producents vairākām režisora Aigara Graubas vēsturiskajām filmām: "Baiga vasara", "Rīgas sargi", "Sapņu komanda 1935" un "Nameja gredzens", kā arī tikko ir saņēmis Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" par vēsturisko seriālu "Dumpis" un šobrīd strādā pie savas nākamās filmas, kas arī pievēršas Latvijas vēstures lappusēm. 

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Ģeneratīvā māksla ir jauns jēdziens, kas radies 21. gadsimta pagājušajā desmitgadē, taču pati ģeneratīvās mākslas prakse tiek datēta ar pagājušā gadsimta 60. un 70. gadiem un faktiski ir sākusies konceptuālisma ietvaros.

Vienkāršoti runājot, ģeneratīvā māksla ir tāda māksla, kur mākslinieks izmanto kādu autonomu sistēmu mākslas darba radīšanai. Protams, mūsdienās tas ir visvairāk saistīts ar mākslīgo intelektu un tehnoloģiskajiem rīkiem, bet 20. gadsimta otrajā pusē tās varēja būt formulas, algoritmi, arī dabas parādības vai bioloģiskas parādības, kas autonomi, neatkarīgi no mākslinieka, ietekmēja mākslas darbu.

Protams, ģeneratīvajai mākslai radusies arī definīcija. Tā gan ir diezgan plūstoša, bet pašlaik tā skan apmēram tā: ģeneratīvā māksla ir postkonceptuāla māksla, kas kopumā vai daļēji ir radīta ar autonomu sistēmu palīdzību. Definīcijā tiek uzsvērts, ka šīs autonomās sistēmas noteikti ir nehumānas - ka tā nav cilvēciska būtne un ka šai sistēmai tiek uzticēts noteikt mākslas darba izskatu: noteikt mākslas darba plastiskās vērtības, estētiku, formu, kas citkārt ir ekskluzīva mākslinieka prerogatīva. 

Kas īsti ir ģeneratīvā māksla: tehnika, tehnoloģija vai ideoloģija? Vai tā apšauba radošuma būtību? Vai ģeneratīvi radīts mākslas darbs ir unikāls? Šos jautājumus mākslas zinātniece Inga Šteimane uzdod māksliniekam un komponistam Voldemāram Johansonam, māksliniekam un Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogam Gintam Gabrānam, reklāmas māksliniekam un radošo risinājumu aģentūras Wrong radošajam direktoram Oskaram Cirsim, komponistam Platonam Buravickim un arī pašam mākslīgajam intelektam. 

Raidījuma producente – Ieva Zeidmane.

Tā kā Latvija ir buferzona starp Austrumiem un Rietumiem, politiskās aktualitātes kārtējo reizi liek runāt par nebeidzamu tēmu – identitāti, šoreiz dizainā un arhitektūrā. Latviskā identitāte un nācijas identitāte: vai starp tām var likt vienlīdzības zīmi?

20. gadsimta 50. gados Ziemeļvalstis apzināti konstruēja zīmolu "skandināvu dizains", vienojoties par tā kritērijiem – funkcija, lakoniska, moderna forma un dabiski materiāli. Kādi šodien varētu būt Latvijas dizaina un arhitektūras identitātes stūrakmeņi? Ciktāl apzināties piederību palīdz dekoratīvi instrumenti, kas sabiedrībā, iespējams, ir vieglāk uztverami? Vai identitātes meklējumos ir vieta ironijai un humoram? Kam jānotiek valstiskā līmenī, lai mēs "sadotos rokās", identitāti apzināti veidojot?

Uz Ilzes Martinsones jautājumiem atbild dizainere Dārta Apsīte, arhitekte Liene Adumāne-Vāvere un dizaina žurnāliste Veronika Viļuma.

2025. gada pirmajā pusē ziņu plūsma un informatīvā telpa atgādina distopiskus romānus. Kā izskatās Latvijas literatūra kara un politisku nemieru laikā? Vai šie apstākļi ietekmē mūsu spēju lasīt?

Kādā veidā daiļliteratūra atspoguļo šo laiku – un vai latviešu literatūrai vispār ir raksturīga refleksija par politiskām parādībām?

Par šiem jautājumiem diskutē filozofs Igors Gubenko, dzejnieks un kritiķis Ivars Šteinbergs, pētniece un rakstniece Ieva Melgalve; sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.

Raidījuma producente – Baiba Nurža.

Viljama Šekspīra lugas no pasaules skatuvēm nenoiet jau vairāk kā četrsimt gadu, un skatītāji reizēm mēdz jautāt: vai tiešām iestudējumos var pateikt ko jaunu?

Tomēr Šekspīrs ir ļoti populārs šosezon Latvijas teātrī un stāsta tieši par laikmetīgo, nevis pārlaicīgo – par karu, par Eiropas civilizācijas krīzi, par atsvešinātām attiecībām cilvēku starpā.

Par to, vai Šekspīra iestudējumiem Baltijā ir kādas īpatnības, stāsta teātra zinātniece Guna Zeltiņa, bet uz jautājumu, ko Šekspīra darbos atrast 21. gadsimtā, vai tie jāpārraksta, lai laikmetīgais tos skatītājs saprastu, un ko nozīmē "izrāde-skandāls", atbild režisors Viesturs Kairišs.

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.

Nupat kā sadalītas Berlīnes starptautiskā kino festivāla balvas ar Todu Heinsu žūrijas priekšgalā.

Pirmo gadu Berlināles vadību pārņēmusi kino žurnāliste, kuratore Triša Tatla, kas jau 25 gadus ieņēmusi nozīmīgus amatus BFI, BAFTA, pēdējos gados vadot Londonas BFI festivāla komandu.

Berlināles programmā šogad startēja arī jauna konkursa programma debijas spēlfilmām, kuras nosaukums ir "Perspektīvas".

Raidījumā vērtējam Berlināles publisko programmu, tajā novērojamās tendences, kā arī balvu sadalījumu. Runājam par Eiropas (arī citviet notiekošo) kinofestivālu filmu tirgu nozīmi šobrīd kino industrijā, kā arī to, vai starptautisko kinofestivālu balvas rada būtisku, paliekošu pēcefektu – ko tas dod filmai ārpus ražošanas valsts, un ko – mājās, filmas ražošanas valstī, un kāds ir nacionālās kino balvas svars vietējā skatītāja acīs.

Tāpat aplūkojam lielās starptautiskās balvas: "EFA", "Zelta globusu", gaidāmo "Oskaru". Neskaitot to, ka Latvijai šis ir unikāls gads starptautisko apbalvojumu ziņā, kas ir tās tendences, par kurām varam runāt  ārpusfestivālu balvu nomināciju un apbalvojumu vēsmās? 

Diskusijā piedalās: producenti Inese Boka-Grūbe, Alise Ģelze un Dominiks Jarmakovičs, kā arī kino kritiķe, "RIGA IFF" kuratore Dārta Ceriņa.

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Laikmetīgās mākslas centra "Kim?" izpilddirektori Evitu Gozi, mākslinieku Indriķi Ğelzi un Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūras direktoru Fredi Bikovu, lai ieskicētu vairākas jaunas iniciatīvas Rīgas mākslas dzīvē. Tās sāksies šovasar un varbūt izvērtīsies par tradīciju. 

Raidījuma producente – Ieva Zeidmane.

No elitārām zināšanu kalvēm bibliotēkas mūsdienās ir pārtapušas par kopienu centriem. Daudzfunkcionālām telpām un vietām, kuru apmeklētāji var ne tikai lasīt un mācīties, bet arī satikties, iedvesmoties, izpausties un justies piederīgi.

Cik lielā mērā publiskās bibliotēkas Latvijā atbilst mūsdienu izpratnei par labi dizainētu bibliotēku? Par šo un citiem jautājumiem domā un diskutē pētniece, dizaina kritiķe un izstāžu kuratore Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Anda Boluža, arhitekte Linda Leitāne un kultūras vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Gustavs Strenga.

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Par bērnu un jauniešu lasītprasmi regulāri izskan pesimistiskas ziņas un mūsdienu informatīvajā telpā lasīšanai nepieciešamā laika šķietami kļūst arvien mazāk. Kā uz šāda fona rast cerību – kādi Latvijā piemēri meklējami notikumiem un norisēm, kas jaunus cilvēkus veiksmīgi tuvina literatūrai? Kādas taktikas iespējams izmantot vecākiem un literatūras nozarē strādājošajiem?

Studijā – literatūras skolotāja Ilze Ramiņa, rakstnieks Svens Kuzmins, bērnu literatūras autore, tulkotāja un redaktore Signe Viška. Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.

Henriks Eliass Zēgners: Kāpēc ir būtiski tas, ka jauni cilvēki lasa grāmatas?

Svens Kuzmins: Tāpēc, ka tas ir humanitārās zinātnes, humanitārās pasaules izpratnes pats pamats. Tas ir balstīts tekstos. Tas ir ļoti nozīmīgi. Tāpēc tas nedrīkst būt marginalizēts stundu sarakstā turpat, kur mēdz būt vizuālā māksla, ētikas pamati vai kaut kas tamlīdzīgs. Nezinu, kā tagad izskatās skolas stundu saraksts, taču 80 minūtes nedēļā ir diezgan katastrofāli.

Katra zināšanu veida nodalīšana šauros rāmjos ir kaut kas tāds, no kā būtu diezgan svarīgi atsacīties nākotnē.

Man šķiet, ka literatūra un filozofijas pamati ļoti labi varētu un tiem arī vajadzētu sadarboties kaut vai vidusskolas līmenī.

Ilze Ramiņa: Lasīt ir svarīgi tāpēc, ka no “humanitārs” mēs vieglāk varam aiziet pie “humāns”, un mūsdienu pasaulē tas ir ļoti svarīgi. Es varu parakstīties zem katra Mihas Kovāča vārda par desmit ieteikumiem grāmātā “Lasu, tātad esmu”. Bet, manuprāt, vissvarīgākais šobrīd ir tas, ka

humanitārais veido mūsu jauno paaudzi, par kuru gribam runāt cerīgi. Kā redzam pēc tā, kas notiek apkārt, ir ļoti svarīgi, lai jaunā paaudze ir humāna. Ar teksta palīdzību to ir vieglāk izdarīt.

Signe Viška: Lasīšanai nav pilnīgi neviena negatīva aspekta. Nu, varbūt var nedaudz sabojāt redzi, ja lasi tumsā, bet lasīšana veicina lasītprasmi, tā papildina vārdu krājumu. Tu vari iemācīties dažādus vēstures kontekstus un aspektus. Protams, tev vajag arī kādu, ar kuru izlasīto pārrunāt, jo tēmas var būt sarežģītas vai līdz galam neizprotamas. Tur talkā var nākt skolotāji vai vecāki, vai arī vienaudži, domubiedri, līdz ar to lasīšanai ir arī sociāls aspekts. Tā varētu turpināt un turpināt. Ir jālasa.

Henriks Eliass Zēgners: Man vienmēr prātā nāk tas, ka lasīšana gluži vienkārši palīdz labāk dzīvot. Ir grūti - var izlasīt kādu grāmatu, kas palīdz grūtajā brīdī, ir priecīgi - var izlasīt grāmatu, kas to brīdi nostiprina atmiņā. Palīgs skaistākai dzīvei.

Vairāk – portālā lsm.lv!

Raidījuma producente – Baiba Nurža.