Klasika +

21. gadsimtā kultūrā un arī teātrī bieži tiek runāts par sievietēm. Mums savukārt gribējās parunāt par vīriešiem, par to, ko vīrieši meklē un kā viņiem pietrūkst Latvijas teātrī. Studijā "Šņorbēniņos" šoreiz divu ļoti vīrišķīgu izrāžu veidotāji – izrādes "Alfas" režisors Valters Sīlis, Rolanda Upatnieka lomas atveidotājs izrādē "Latviešu raķetes" aktieris Mārtiņš Kalita, kā arī teātra kritiķis Atis Rozentāls, kurš pastāstīs, kā vīrietis skatās izrādes par sevi.

Sarunu vada Zane Radzobe.

Ati, vai tev ir bijusi pieredze, kad saproti, ka šo izrādi skaties kā kritiķis-vīrietis?

Atis Rozentāls: Manuprāt, tas nosacītais dalījums - mēs stereotipizējam un sakām “sieviešu izrāde” vai “vīriešu izrāde”, tāpat kā par grāmatām saka “vīriešu romāns” vai “sieviešu romāns” - drīzāk balstās nevis saturā vai intelektuālajā līmenī, bet emocionālajā līmenī. Gaidas no mākslas piedzīvojuma emocionālā līmenī var atšķirties vairāk nekā intelektuālā līmenī.

Domāju, nekad nerunāsim par dalījumu vīriešu vai sieviešu izrādēs. Mēs runāsim par absurda dramaturģiju vai ko tādu, kas ir vairāk orientēts uz prātu, uz analīzi, paradoksiem.

Tur šo dalījumu nekad nepielietosim. Mēs to lietosim tad, kad runa ir par emociju pusi. Protams, ka atsevišķos gadījumos kritiķis-vīrietis var sajust, ka šī izrāde viņu saista vairāk ne tikai caur to, ka uz skatuves visi ir vīrieši kā abos konkrētajos piemēros, bet var saslēgties arī ar vienu varoni. Tas var nebūt galvenais varonis. Skatoties “Tēvoci Vaņu” tu vari saslēgties nevis ar Vaņu, bet ar Astrovu, bet arī tas būs konkrēta vīrieša stāsts un saslēgsies nevis intelektuāli, bet emocionāli.

Valters Sīlis: Sāku domāt par situācijām, kur izrādēs kāds cilvēks man ir nācis klāt un teicis “paldies par šo izrādi”. Man apsargs ir pienācis klāt un pasateicis “paldies” par noteiktām izrādēm. Viņš seko līdzi noteiktai manas daiļrades daļai, nevis visai, bet tieši vēsturiski politiskam materiālam, kur pats ir iedziļinājies. Tad darbs viņam ir gandrīz vai sarunu biedrs. Viņš var kaut kam piekrist vai nepiekrist, bet tu esi ienācis kāda cilvēka interešu pasaulē.

Mēs iedodam tajā lokā, kur dažreiz neesam ļāvuši teātrim būt - sports vai krimināli stāsti, vai zinātniskā fantastika, piemēram, teātrī ir ļoti maz. Man liekas, būtu vesela auditorijas daļa, kas ļoti priecātos par to.

Mūsu izrādē, kad vienā brīdī visi iedzied “benzīntanks”, es [atceros] - ā, jā, mums ir cita specvienība šajā izrādē - basi, tenori un baritoni! Tā arī ir vibrācija, tā arī ir noteikta enerģija, kura ir pozitīva un vajadzīga, un vajag ļaut tai būt. Tā ir vēl viena sajūta, ka tā nav tikai šķērslis un destrukcija. Pēc tam mēs uzzinām - jā, tā mēdz būt arī pašdestruktīva, arī “[Latviešu] raķešu” stāstā, bet tajā ir arī daudz pozitīvas enerģijas - to nenoliegt.

Mārtiņš Kalita: Atsvešinājums - arī man pašam, ne tikai skatītājiem zālē - tas ļauj pazaudēt piesaisti pie laika, pie konkrētā laika konkrētajā brīdī ar konkrētajiem cilvēkiem.

Šī uzvara vai vēlme uzvarēt tagad kļūst aktuāla pat aktieriem, jo ir šis atsvešinājums - nevis tie cilvēki tajā attālinātajā gadā, bet šie puiši uz skatuves tagad grib uzvarēt.

Labi, beigās neviens balvu neiedos, bet griba kļūst īsta, jo atsvešinājums ļauj tam kļūt personiskam. Es esmu rezultātu šim jutis izrādes beigās, kas ir ļoti dīvaini, jo tiešām ir sajūta, ka mēs atbraucam ar bronzu kā hokejisti. Ir sajūta, ka tu kaut ko tiešām esi uzvarējis, un arī no skatītājiem sajūta ir tāda. Ir bijušas lielas un skatītāju mīlētas un atzītas izrādes, bet tieši “Raķetēs” ir sajūta, ka mēs kā nācija vai nācijas pārstāvji uzvarējām. Tā ir ļoti jocīga sajūta, tāda nav bijusi citās izrādēs, kur skatītājs līdzpārdzīvo mums gluži kā skatītājs pie televizora, skatoties hokeja čempionātu - viņi seko līdzi un mūs atbalsta.

 Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.

Pirmajā šī gada raidījumā pievēršamies Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” aktualizētai tēmai. Nominācijām netika izvirzīta Ivara Tontegodes filma “Anna LOL”, ekspertu komisijai komentējot, ka tā “novērtē filmas mākslinieciskās kvalitātes, tomēr nolemj filmu nominēšanai neizskatīt sakarā ar publiskajā telpā izskanējušajām filmas izveidē iesaistīto liecībām, kas norāda uz ētikas principu neievērošanu filmēšanas laukumā.” Plašāku ieskatu tajā, kā noritējis “Anna Lol” uzņemšanas process, iespējams gūt Elīnas Reiteres pētījumā un intervijā ar filmas galvenās lomas atveidotāju Eniju Selecku, kas publicēti portālā “Kinoraksti”. Savukārt kā atbilde uz šo rakstu sekoja režisora Tontegodes viesošanās “Labākajā podkāstā”.

Raidījuma viesi, kino profesionāļi, kas pārstāv arī “Lielā Kristapa” ekspertu komisiju, dalās savā kino veidošanas pieredzē, kā arī iezīmē to, kāda ir starptautiskā prakse, lai nodrošinātu filmēšanas komandas, tai skaitā aktieru labbūtību filmēšanas procesa laikā. Studijā - intimitātes koordinatore Ieva Norvele, kino žurnāliste un kuratore Kristīne Simsone, producente un scenāriste Līga Gaisa, kā arī režisori Uģis Olte un Armands Začs.

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Kopš 2007.–2008. gada vizuālajā mākslā augstākās apbalvojums ir bijusi reizi divos gados pasniegtā "Purvīša balva", kas veidota un finansēta mecenāta, uzņēmēja Jāņa Zuzāna sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.

2024. gada pavasarī Nacionālā kultūras padome atbalstījusi valsts nozīmes Balvas vizuālajā mākslā dibināšanu. Novērtējot aizvadītā gada sniegumu vizuālajā mākslā, pārklājot daudzveidīgo vizuālās mākslas nozari un ietverot plašu nomināciju spektru, apbalvot paredzēts māksliniekus, kuratorus, mākslas pētniekus un kritiķus, mākslas institūcijas un citus nozares pārstāvjus.

Par jauno Balvu vizuālajā mākslā diskutē mākslas kritiķis Vilnis Vējš, mākslas kuratore un kritiķe Solvita Krese, kurators un mākslinieks Aleksejs Beļeckis, kā arī kuratore, "Purvīša balvas" izstāžu veidotāja Daiga Rudzāte.

Vilnis Vējš: Jautājums par Balvu vizuālajā mākslā ir jau ilgus gadus virzīts un izskatīts, un beidzot šāda balva ir iedzīvināta.

Solvite Krese: Tev pilnīga taisnība, balvas projekts tika virzīts jau daudzus gadus. Tā kā jau diezgan daudzus gadus esmu Vizuālās mākslas padomes locekle, pašreiz vadītāja, tad [varu teikt], ka mēs tiešām jau vairākus gadus aktīvi virzījām un runājām par šīs balvas nepieciešamību.

Paskatoties uz mūsu kultūrainu kopumā, jāsaka, ka vizuālās mākslas nozare ir viena no retajām vai nu jau vienīgā, kurai nav šādas balvas.

Es piedalījos Nacionālās kultūras padomes sēdē, kur tika lemts par Izcilības balvu, un visu laiku vizuālās mākslas nozarei sanāca taisnoties - mums nav tādas balvu sistēmas, teātrim, kino un mūzikai tas pasaulē ir pieņemts. Mums parasti šī vērtēšanas metode iztrūkst. Tas ir kultūrpolitikas instruments, kas ļoti labā veidā iezīmē sasniegumus un stimulē nozares spēlētājus. Mums ilgus gadus ir bijusi "Purvīša balva", kas ir brīnišķīga lieta, un daudzi mūsu kaimiņvalstu mākslinieki un mākslas telpas veidotāji ir mūs apskauduši par šo balvu un šo iespēju, bet tā tomēr izceļ vienu mākslinieka indivīdu. Tas nedod priekšstatu par nozari vai vizuālās mākslas ekosistēmu kopumā. Tāpēc mums, Vizuālās mākslas padomes dalībniekiem,

bija ļoti svarīgi cīnīties par šīs balvas reanimēšanu - agrāk šāda balva, Mākslinieku savienības balva, pastāvēja. Tagad beidzot tas ir izdevies, un, man liekas, tas ir liels panākums. Par to esmu ļoti priecīga.

Līdzīga situācija bija 2008. gadā, jau pirms 17 gadiem, kad tika nodibināta "Purvīša balva", un tur šī pieeja bija mazliet atšķirīga. Kāds atskatoties ir salīdzinājums “šodien un tad”?

Daiga Rudzāte: Ir grūti par to runāt salīdzinājumā. Es absolūti piekrītu Solvitai, ka šāda balva bija vajadzīga, jo tas zināmā mērā marginalizētu vizuālās mākslas nozari, kas caur šādas balvas neesamību ir bijusi apdalīta. Balva to arī aktualizē sabiedrības acīs un pievērš uzmanību.

Bet gan toreiz, gan tagad svarīgākais ir tas, ka mēs visi it kā redzam rezultātu - kādam piešķir konkrētu balvu, - bet vēl svarīgāk ir tas, ka šis process tiek vētīts kaut kādā laika laika posmā.

Tā ir arī zināma procesa dokumentalizācija, ņemot vērā, ka mums nav drukātā medija. Tas, ko man gribētos šai balvai un kas Purvīša balvai ir, ir katalogs, kas ir vēstures liecība, kas paliek un iegrāmato kādu posmu mākslā. Tā neredzamā daļa varbūt pat ir svarīgāka par skaļajām beigām. Arī Purvīša balva - tas ir ļoti rūpīgs darbs. Tur ir eksperti, kas apskata izstādes, katru ceturksni caur medijiem atgādina par konkrētiem māksliniekiem un sasniegumiem, jo mākslinieki tiek arī izvērtēti. Un tad ir skaļās beigas. Skaļās beigas ir salūts, bet svarīgāks ir viss, kas notiek pirms tā.

Taisnība gan. Aleksej, tu saki, ka telpas mākslinieki nav atsevišķi minēti. Bet kādēļ ne? Tas varētu būt kategorijā "Pārsteigums", tā varētu būt "Debija", arī "Gada mākslinieks". Nepiekrīti?

Aleksejs Beļeckis: Nē. Ja runājam par izstādēm, nevis konkrētā mākslinieka veikumu -

izstādes ir ļoti komplekss process, kurā strādā kolektīvs - daudzi mākslinieki un vizuālās mākslas nozares profesionāļi, kas ir ne tikai mākslinieki. Es nedomāju, ka ir iespējams nākt uz izstādi un iedomāties, ka šī izstāde varētu eksistēt bez iekārtojuma.

Iekārtojumi, atkarībā no izstādes, protams, ir ļoti dažādi. Ir konceptuālāki, mazāk konceptuāli. Bet es nedomāju, ka nopietnu mākslas izstādi var iedomāties bez arhitekta, dizainera, telpu māksliniekiem. Tas ir tikai viens piemērs profesionāļiem, kas piedalās izstādēs, un sarakstu var turpināt. Tieši atgriezos no Viļņas, kur aplūkoju izstādi, kas veltīta NRSD, un tas, kā šī izstāde izskatās, ir milzīgs sasniegums izstādes arhitektei.  Es, starp citu, LMC mājaslapā neatradu, kas ir autore, un tā ir sistēmiska problēma. Es tagad to nepārmetu, bet pēc būtības

tā ir sistēmiska problēma, ka visi pārējie kaut kādā brīdī, kad notiek salūts, pazūd. Tā ir arī "Purvīša balvas" problēma.

Neesmu ne pret "Purvīša balvu", ne pret Vizuālās mākslas balvu, lai neizklausītos tā, ka man balvas nepatīk. Tā ir sistēma, kas darbojas. Es to akceptēju un tā ir nepieciešama, bet mani vairāk interesē, kā šo visu sapilda.

Plašāk - audioierakstā.

Raidījuma producente – Ieva Zeidmane.

Joprojām nav pieņemts daudzus gadus sagatavošanā esošais Arhitektūras likums, bet likuma projektā ir iekļauts punkts, kas paredz sabiedriskām būvēm 1% no budžeta novirzīt mākslas klātbūtnei.

Ja šobrīd pavērojam publisko telpu, tad ekonomiskā situācija nemaz nešķiet slikta, jo veidojumi ar atšķirīgu māksliniecisko kvalitāti un eksponēšanai paredzēto ilgumu publiskajā telpā aug kā sēnes pēc lietus.

Apzīmējumu “māksla” bieži vien nomaina “vides objekts” vai “funkcionāls dizaina objekts”. Sevišķi naskas uz dažādu vietzīmju radīšanu ir pašvaldības, katra atbilstoši savai rocībai un saprašanai.

Vai arhitektūras likuma pieņemšana nedraud ar otru grāvi? Ciktāl māksla / vides objekti veicina publiskās telpas kvalitāti un kad tie kļūst par vides piesārņojumu, bīstamu kiču, kas degradē sabiedrības gaumi? Uz šiem Ilzes Martinsones jautājumiem atbild mākslas zinātniece Santa Hirša, arhitekts Artis Zvirgzdiņš un filozofs Igors Gubenko.

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.