Latviešu tautas pasaku par pīpēšanu un tabakas šņaukšanu 2010. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi Dārta Daneviča. Pasaciņas lasījums iekļauts projektā "Latvijas Kultūras akadēmijas studenti stāsta pasakas".

Kā tabaka un cigaretes paklīdušas pasaulē? Klausies pasaciņu!

Kāds nabadzīgs vīrelis nodzēris visu savu naudu un nav varējis pat ģimeni pabarot. No lielām bēdām un sirdēstiem plencītis nolēmis pakārties: novijis valgu un aizgājis mežā.

Kur bijis, kur ne, uzrodas velns: uzklausījis nabaga vīra stāstu, elegantais švīts galvo, ka tāda nieka dēļ taču nav jākaras: viņam naudas kā pelavu, proti, pekles valstībā tam naudas pilni pagrabi. No tās plencītim došot dikti daudz; vien jāuzmin, kā sauc zāli, kas aug viņa dārzā. Atminēšanai tiek dotas trīs dienas...

Kā nu vīrelim klājas? Tikai sākumā viss šķiet labi, jo satikšanās ar pašu nelabo nekad nesola neko labu.

Labi, ka vīreļa sieva izrādās visīstākā gudriniece: kā viņa rīkosies, lai uzzinātu, kā sauc velna audzēto zāli, un vai patiesi vīrs tiks atsvabināts no velna viltībām? Viss izrādās sarežģītāk, nekā pirmajā mirklī šķiet...

Latviešu tautas pasaku "Pateicīgā varde" 2010. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Anta Aizupe. Pasaciņas lasījums iekļauts projektā "Latvijas Kultūras akadēmijas studenti stāsta pasakas".

Kādam tēvam bijuši trīs dēli: kā jau aizvien - divi gudri, bet trešais muļķītis. Gudrajiem dēliem tēvs devis zirgu, ar ko žagarus no meža vest, kamēr muļķītim tie bijuši jānes plikām rokām.

Kā bijis, kā ne, te pēkšņi uz ceļa vardīte gadījusies un kunkstējusi, lai taču palīdzot viņai līdz grāvim nokļūt. Gudrie brāļi tai uzsituši ar pātagu, bet muļķītis, pats par sevi saprotams, palīdzējis. Kvākas pateicībai robežu nav! Pirmkārt, lai muļķītim nebūtu žagari jānes, vardīte tam dāvā baltu zirgu. Otrkārt, visas muļķīša vēlēšanās viņa izpildīšot uz karstām pēdām: tā esot svēta lieta!

Gadās, ka muļķītis ar zirdziņu brauc gar paša ķēniņa pili, taču jaunākā princese smej: "Ha-ha-hā, muļķītim baltiņš gadījies!" Muļķītis sadrūvējies pukojas: sak', kaut tevi pats nelabais rautu! Un tas arī aizrauj princesi nezin kur...

Ķēniņš, makten dusmīgs par meitas zudībām, sarīko baismu pārbaudi: kurš vainīgs viņa meitas nozušanā!? Arī muļķītim jāiztur pārbaudes siets - un vēl kāds!

Taču vardīte atrisina visas muļķīša nedienas: atbrīvo princesi no nelabā, uzceļ pili, kur tai kopā ar muļķīti dzīvot, pārvērš ķēniņa uzsūtītos karavīrus par ciņiem, bet ķēniņieni - par zirgu, līdz ķēniņš muļķītim nosolās princesi par sievu dot. Protams, ka muļķītis apprec princesi un viss beidzas labi!

Latviešu tautas pasaku "Stūrgalvīgais vilcēns" 2010. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis Artis Drozdovs. Pasaciņas lasījums iekļauts projektā "Latvijas Kultūras akadēmijas studenti stāsta pasakas".

... Reiz āzis, auns, zostēviņš, gailis un kaķis kopā dodas pastaigāties, bet mežā tos pārsteidz nakts. Bet kas tādiem spēkavīriem ko mazu būdiņu neuzcelt? Tāds nieks vien ir! Āzis ar ragiem baļķus salauž, auns ar pieri zarus nošķibī, kaķis ar nadziņiem sūnas sakasa, gailis upmalā meldrus salauž, bet zostēviņš ar platajiem spārniem izrādās labu labais jumiķis.

Tieši ap pusnakti, kad pēc vakariņām lieliskais piecinieks saldi šņākuļo, garām iet vilku mamma ar diviem vilcēniem. Hm... Kas tā pēkšņi te par būdiņu?! Tīri kā no zemes izburta! Uz bērneļu karstajiem lūgumiem, ka jāiet tik iekšā, mammai viena atbilde: vai nu prāts! Tā takš varot nepatikšanās iekulties! Un, sarājusi jaunuļus, pati dodas gulēt.

Taču vienam vilciņam miedziņš ne prātā: ai, kā derētu zināt, kas būdiņā slēpjas, ai, kā derētu... Ek, ies un apskatīsies, kas un kā!

Vai gan jāstāsta, kas par jezgu nu sākas? Āzis ar ragiem piespiež mazuli pie sienas, auns ar pieri zveļ pa sāniem, zostēviņš ar knābi plucina skaustu un ar spārniem pletē, kur pagadās, bet kaķis skrāpē taisni ģīmī! Tikām gailis, nevarēdams tumsā saredzēt, sauc: "Kur ir, kur ir, dod man ar'!"

Kad nu agrā rītā vilku māte prasa dēliņam, kur tādi zilumi radušies un kālab matu kodeļa izplūkāta, mazajam palaidnim nākas vien atzīties, ka bijis aizliegtajā būdiņā, bet tur... Viens ar dzelzs dakšām šo pie sienas piespiedis, otrs ar bomi pa ribām sitis, trešais skaustā knābis un ar divām pletnēm zvetējis, ceturtais spļāvis acīs un devis pliķus, bet ceturtais... Tas bijis vistrakākais, jo saucis, lai dodot viņam arī! Nu, briesmu lietas!

Nu, vai nav jauka mācība lielajiem un mazajiem stūrgalvjiem, kurus māc ietiepīga ziņkārība?! Tieši tāds viedoklis ir arī vilku mammai.

Latviešu tautas pasaku "Gāganu kari" 2010. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis Rihards Jakovels. Pasaciņas lasījums iekļauts projektā "Latvijas Kultūras akadēmijas studenti stāsta pasakas".

Īsti jestra padomu vācelīte vīriem, kā izmācīt pļāpīgas sievas...

Kāds lāga vīrs reiz atrod podu ar naudu, taču viņa sieva - visīstākā pļāpukule! - savā neprātībā par negaidīto atradumu izpļāpājas pašam muižkungam. Ilgi nav jāgaida, un vīrs saņem ziņu: tā un tā, abiem ar naudas podu jāierodas muižā.

Ka tevi deviņi vilki! Ko nu darīt, kā nu būt, kā izlieto sasmelt un naudu paturēt? Vīrs nav ar pliku roku ņemams, tāpēc padoms viņam klāt, kā saukts. Visupirms iestāsta sievai, ka šopavasar gaidāmi gāganu kari. To padzirdējusi, sieva dreb kā apšu lapa. Kā izglābties? "Nu, tak slēpies tupeņu bedrē, tad paliksi dzīvotāja," vīrs iesaka. Ieslēpis sievu kartupeļu bedrē, pārklāj tai sakaltušu govs ādu, virs tās izber zirņus un saūjina vistas. Tās saceļ tādu trādirīdi kā viskarstākajā kara zonā...

Ar to vēl nav gana: no rīta, iejūdzis zirdziņu, abi laidīs pie kunga. Sievu nosēdinājis ratu priekšgalā, vīrs izgudrēm apmetas aizmugurē, slepus izvelk no kabatas kliņģeri un iemet to sievai klēpī. Sak', ir nu gan laiki pienākuši - baltmaize no gaisa pati krīt klēpī! Un tad vēl pa ceļam tas āzis siena šķūnī vēkšķ. "Kas vēl tas?!" - prasa sieva. "Ak, tur jau velns mūsu kungu moka..."

Nobraukuši muižā, kungs pretī: "Kur nauda?" Kad nu sieva sāk stāstīt par gāganu kariem un baltmaizes krišanu no debesīm, un - pats trakākais - par kunga mocībām, kas tam bijis jāizcieš šķūnī, kungs, galvu saķēris, aizdzen dullos projām.

Ak, jā - kur paliek nauda? Nu, protams, ka laimīgajam atradējam - lādzīgajam, taču ļoti attapīgajam vīram.

Džanni Rodari pasaku "75. trolejbuss" 1999. gada 24. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Artūrs Skrastiņš.

Kādu rītu 75. trolejbuss nebrauc vis pa ierasto maršrutu, bet gan dodas citā virzienā un drīz vien jau joņo pa Romas ārpilsētas pļavām gluži kā pavasara saulē saskurbis zaķis...

Pasažieri sākumā neko nemana, taču jo drīz sākas panika: kā pagūt laikā uz darbu ministrijā un tiesā?! Konduktors un trolejbusa vadītājs tikai noplāta rokas: trolejbuss viņiem vairs neklausa!

Piepeši trolejbuss apstājas pļaviņā pie neliela meža, kur skurbi smaržo saplaukušās lapas, zied alpu vijolītes, ciklamenas un zaļo zāle. Pasažieru sliktais garastāvoklis izkūp kā migla saulē: kāds noplūc mārpuķīti, kāds cits atrod zemeņogu, ministrijas ierēdņi spēlē futbolu, un itin neviens vairs nelīdzinās tiem nīgrajiem ļaudīm, kuri pirms brīža bija gatavi saraut gabalos konduktoru un trolejbusa vadītāju. Turklāt izrādās, ka itin nekas nav nokavēts...

Gluži neticams, bet sirsnīgs stāsts par to, kā pelēkajā, rutīnas pilnajā ikdienā spēj uzplaukt brīnums...

Afrikāņu tautas pasaku "Kā zaķis pieveica lauvu" 1965. gada 21. janvārī Latvijas Radio studijā ieskaņojis latviešu aktieris, režisors un dziedātājs Harijs Misiņš (1917-1984).

Jautrs stāsts par to, kā Zaķis veselas trīs reizes pieveic gudrībā pat visvareno zvēru karali Lauvu!

Klīstot pa mežu un meklējot maltīti, Zaķis uziet medu. Ak, cik gardi, bet - kā lai kokā tiek tam klāt? Viens nav karotājs, tāpēc garausis dodas uz pilsētu, lai talkā aicinātu draugus.

Pirmajā dienā viņam palīdz garaste Žurka, bet otrajā - Bruņurupucis. Zaķim laimējas gan ar medu pamieloties, gan no Lauvas ķetnām izglābties, lai gan situācijas ir traki riskantas...

Kā klājas trešajā dienā, kad Lauva, dusmās vārīdamies, ierodas Zaķa mājās? Viņš atkal tiek apvests ap stūri un bezspēcībā atmet ar ķepu. Ko Zaķis? Zaķis, protams, izkļūst sveikā...

Pasaku par Mēnesi un Pelēnu 1996. gada 6. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis Gunārs Jākobsons.

Kad mazo Pelēnu noķer Pūce un aiznes uz savu dobumu, Pelēnam šķiet, ka gals klāt…

„Kā tu domā, kāpēc es tevi noķēru?” – bargi jautā Pūce.

Pelēns dreb kā apšu lapa un beidzot izstosta: „Tttttāpēc, lai appppēstu!”

„Nekā nebija! Tāpēc, lai tu pieņemtos prātā,” triumfē Pūce un liek Pelēnam paskatīties uz debesīm, kuras rotā spožs Mēness. Pūce taujā, pēc kā tas izskatās. Pelēns, protams, ne dzīvs, ne miris… Nosaukusi Pelēnu par galīgu nejēgu, Pūce iesaka paskatīties uz sevi – viņasprāt, Mēness izskatās pēc viņas acs: apaļš, dzeltens un spīd! Pēc Pūces ieskata, Mēness patiesi nav Mēness, bet gan pūces acs, jo dažādu apstākļu dēļ debesīs dzīvojot Pūces vecvecvecvecmāmiņa un ar savu vienīgo aci redzot visu un visus…

„Un tagad, Pelēn, es tevi laidīšu vaļā, lai tu visiem varētu pastāstīt, kas īstenībā ir Mēness,” noskalda Pūce un palaiž Pelēnu brīvībā.

Izsprucis no Pūces nagiem, Pelēns jož uz māju. Viņa vecmāmiņai gan ir savs viedoklis par Mēness izcelšanos, jo viņu reiz noķēris Vanags, kurš savukārt uzskatījis, ka Mēness esot viņa acs. Ko niekus! Pelēna vecmāmiņa ir cieši pārliecināta, ka Mēness ir… peles acs!

Tomēr Pelēns, raugoties uz Mēnesi, spriež: Mēness nav ne pūces, ne vanaga un pat ne peles acs. Mēnesim taču ir pašam sava acs – pati lielākā un pati spožākā – pa visu Mēnesi!

Ilgas Sirmeles pasaku "Kāpēc zvērēniem ir astes?" 1964. gada 25. martā Latvijas Radio studijā ieskaņojis latviešu aktieris, režisors un dziedātājs Harijs Misiņš (1917-1984).

Atlido muša pie cilvēka un saka: "Tu esi saimnieks pār visiem zvēriem, tu visu spēj: izdari tā, lai arī man būtu aste!"

"Kāpēc tev vajadzīga aste?!" - jautā cilvēks.

"Tāpat kā visiem zvēriem - skaistumam," atbild muša.

"Labi, muša. Aizlido uz mežu, aizlido uz upmalu, un, ja kaut kur gadīsies sastapt zvēru, putnu vai rāpuli, kam aste piekārta vienīgi skaistumam, vari to ņemt sev. Es atļauju," saka cilvēks. 

Muša dara tā, kā cilvēks saka, taču neviens mušai negrib dot savu asti! Gliemim, piemēram, astes nemaz nav, zivij tā nepieciešama, lai stūrētu vajadzīgajā virzienā, bet vēzim aste teicami noder airu vietā - lai pārvietotos, kur vien tīk!

Arī mežā mušai pagalam neveicas: dzenim aste vajadzīga simt un vienā darīšanā - lai kaltu, aste ir nenovērtējams atbalsts! Arī stirnai ir glīta astīte, bet viņai tā nepieciešama, lai kritiskā brīdī pamātu bērniem - nu, tieši kā ar lakatiņu! Kupla, ruda un ak, cik skaista aste ir viltnicei lapsai: bet arī viņai tā vajadzīga, lai maldinātu suņu uzbrukuma brīdī. Nu, nav nevienas liekas astes ne mežā, ne upmalā. Arī gotiņai ganībās nē...

Hansa Kristiāna Andersena pasaku "Princese uz zirņa" 2005. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Pēteris Liepiņš.

Jauko, taču mazulietiņ arī ironisko teicienu "princese uz zirņa" lietojam, runājot par kādu gražīgu, pārlieku untumainu cilvēku, vai ne? Tā autors, izrādās, ir slavenais pasaku meistars Andersens! Kā tas viss sācies? Tad nu, lūk: reiz dzīvoja princis, kurš ļoti gribēja par sievu īstu princesi. Tikai viena bēda: kā lai noskaidro, vai princese ir īsta?

Princis dodas pasaulē, kur princešu gan netrūkst, taču neviena viņam nepatīk, tāpēc brašais karaļdēls saskumis atgriežas mājās.

Kad reiz traka negaisa laikā pie pils klauvē salijusi daiļava, prašņājot naktsmājas un sakāmies esam princese, viņš pat nenojauš, ka liktenis viņam patiesi piespēlējis visīstāko princesi pasaulē! Taču - tas vēl jāpārbauda... Jaukā ideja palikt mazu zirnīti zem princeses greznās gultas 20 gultasmaisiem un vēl 20 pēļiem ienāk prātā prinča mammai, vecajai karalienei.

Kad no rīta princesei vaicā, kā viņa gulējusi, atbilde skan šādi: "Ak, pavisam nelāgi! Visu nakti ne acu neaizvēru! Dievs vien zina, kas tai gultā bija! Gulēju uz kaut kā cieta, un visa mana miesa ir nospiesta zili melna!"

Nu visi redz, ka princim laimējies: jo tik vāra nudien var būt tikai īsta princese...

E. Vasiļevskas pasaku "Kur guļ saule" Birutas Blūmas tulkojumā 1965. gadā Latvijas Radio studijā  ieskaņojusi aktrise Velta Līne (1923-2012).

Ikviena dārzā augošā puķe vēlas būt saulītes sabiedrotā: gan traki pļāpīgā saulespuķe, gan par skaistāko ziedu dēvētā malva, gan pieticīgais puķuzirnītis, gan ziņkārīgā pienene.

Puķu kompānijai tikai jānoskaidro svarīgs jautājums: kur īsti guļ saule? Saulespuķe ir pārliecināta, ka tepat žogmalē, taču pārziedējušā pienenītes sēkliņa zina stāstīt, ka viss ir kriertni sarežģītāk.

Vai puķu saimei izdosies rast atbildi uz svarīgo jautājumu?