Ukraiņu tautas pasaku "Āzis un Auns" Andreja Jesena tulkojumā 2000. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Artūrs Skrastiņš.

Sirsnīgs stāsts par to, ka dūša nav jāzaudē, pat vilku barā nonākot. Esi drosmīgs! Pat tad, ja tāds neesi, izliecies! Jo tāpat neviens nespēj to atšķirt.

... Kādam vecītim un vecenītei ir āzis un auns, kurus vieno cieša saprašanās: kurp āzis iet, turp arī auns. Ja āzis sakņu dārzā kāpostos, auns arī uz turieni. Ja āzis izdomā augļu dārzā pacierēt, auns tam pakaļ... Viendien vecītis to neiztur un saka vecītei, ka jādzen šie abi projām, citādi nespēšot ne augļu, ne sakņu dārzu nosargāt.

Neko darīt... Āzis un auns pašuj sev tarbiņu un smagām sirdīm dodas ceļā. Te lauka vidū atrod vilka galvu. Kurš to pacels un tarbā ieliks? Auns ir spēcīgs, bet nav drošsirdīgs. Āzim tieši otrādi: drosmes tam netrūkst, bet spēki par švakiem. Pēc īsas ķildas galvu tomēr paceļ abi kopā un iebāž tarbā.

Taču nakts nāk virsū, un naktsmājas vajag kā ēst - citādi vilki apēdīs. Ierauga uguntiņu, taču ko abi ceļabiedri ierauga gaidītā patvēruma vietā? Trīs vilki omulīgajā namiņā putru vāra un piedraud abus ceļiniekus gardu muti notiesāt!

"Ņem nu laukā, auniņ, brālīt, vilka galvu. Nē, šo ne, velc lielāko," āzis nolemj izpēlēt teātri. Kad no maisa itin kā tiek izvilkta trešā, pēc lieluma piemērotākā galva, vilki pa kārtai ņem kājas pār pleciem. Bet, brītiņu padomājuši (sak', ko gan šiem var nodarīt tādas diegabikses kā āzis un aunelis?), pieņem lēmumu atgriezties. Vai tas kāds šķērslis, ka abi ceļinieki, viņu vārīto biezputru izēduši, nu augstā kokā uzrāpušies? Pasēdēs zem koka un pagaidīs!

Kāds ir āzīša un auniņa nākošais attapīgais gājiens, lai padzītu vilkus uz visiem laikiem? Klausies pasaciņu!

Zviedru tautas pasaku "Pelnrušķis un pelēkā pelīte" 2003. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis Kaspars Znotiņš.

Kādam tēvam aug trīs dēli: abi vecākie - miesās padevušies, stipri, droši un vareni, tikai jaunākais tāds mazs un sīks, kurš turklāt mīl rušināties pelnos. Nu, īsts Pelnrušķis!

Dēliem nākot precību gados, tēvs katram iedod pa zelta ābolam un liek doties pasaulē sievas lūkoties. Tikai viens noteikums: ābols jāatdod ĪSTAJAI!

Abi vecākie dēli uzlec brašajos rumakos un projām ir. Pelnrušķis, atstāts bez zirdziņa, nonāk mežā un - ak tu negals! - ābols ieripo žagaru kaudzē. Kā bijis, kā ne, meklējot ābolu, puisis uziet mazas durtiņas, aiz kurām spodra, tīra istabiņa: pavardā kuras uguns, vakariņu galds klāts, bet zem galda tup maza, pelēka pelīte un aicina Pelnrušķi atpūsties.

Kāda gan viņam atpūta: ne ābola, ne līgavas. Uzklausījusi Pelnrušķa bēdu, pelīte iesaka neskumt. Pirmkārt, par līgavu lai saderot viņu pašu. Gan būšot labi!

Kad jāpilda tēva lūgums - pārbaudīt, vai līgavas prot gardu maizi cept, Pelnrušķim atkal smaga sirds: brāļu saderētās, būdamas bagātas un čaklas meičas, to paveiks aši, bet kā šai lietā varētu palīdzēt pelīte? Taču pelīte sasauc draudzenītes, un - viens divi! - kukulītis, mīksts kā pūka, smaržo uz galda. Paņēmis kukulīti, Pelnrušķis priecīgs dodas mājās. Brāļu pārnestie kukuļi ir labi, taču pelītes ceptais - vislabākais.

Bet nākamreiz jānoauž audekls, un atkal bēda. Taču ar tā aušanu iziet gluži tāpat kā ar maizi: pelītes darinājums ir kā vissmalkākais tīmeklis!

Un tad pienāk brīdis, kad sievas jāved mājās un jārīko kāzas... Kā nu klāsies Pelnrušķim? Nu, protams, ka viss iznāk labi. Tavu brīnumu! Pelītes mājiņa pārvēršas par krāšņu pili, pelēkā pelīte - par daiļu princesi, bet žagaru kaudzes vietā kuplo ābele, kuras galotnē mirdz pazaudētais ābols...

Rumāņu tautas pasaku "Kurš kura izbijās" 2003. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Kaspars Znotiņš.

Reiz upes līkumā kādā mazā mājiņā dzīvoja vecmāmiņa ar savu mazmeitiņu. Kādu dienu, kad mājā vairs nav ne pilītes ūdens, vecmāmiņa pošas uz upi pēc ūdens.

Paņēmusi savu mazo spainīti, drīz vien viņas pēdās dodas arī mazmeitiņa. Doma par ūdens sarūpēšanu ienāk prātā arī gailītim - sak', cik tad ilgi kašņāsi zemi un tārpus meklēsi? Ņēmis vēl mazāku spainīti, gailītis dodas līdzi mazmeitiņai. Gailītim savukārt seko arī pelīte, un visi četri satiekas upes malā. Piesmēluši pilnus spaiņus, visi dodas mājās. Neviens pat nenojauš par itin drīz gaidāmo traci!

Un proti: ceļa malā aug ābele, bet zem tās, aizmidzis ciešā miegā, guļ pelēks zaķītis. Te vējš, īstenais nebēdnieks, norauj ābolu, kurš uzkrīt akurāt zaķītim... Pārbijies kā diegs, garausis metas bēgt, ko kājas nes, nobaidīdams čaklo četrotni. Sākas tāds lērums pa visu pagastu... Viss beidzas ar pamatīgu izbīli un apgāztiem ūdensspainīšiem.

Taisnība vien būs teicienam, ka bailēm lielas acis... Kad beidzot visi attopas, izrādās - ikviens no viņiem redzējis citu "zvēru": vecmāmiņa nobijusies no lāča, meitenīte - no vilka, gailis - no lapsas, bet pelīte - nu, protams, ka no runča...

Bet kur tad zaķītis? Lielā gabalā!

Slovāku tautas pasaku "Kur saulīte noslēpusies?" 1983. gada 13. janvārī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Pēteris Liepiņš.

Kad saulītei priekšā aizlien milzīgs, draudīgs un tumšs mākonis, lauku sētā sākas panika. Jau veselas trīs dienas no saulītes nav ne vēsts! Kur viņa, nabadzīte, palikusi?!

Visvairāk pēc saulītes skumst mazie cālēni, žēlojoties cāļu mammai, ka vajagot taču atkal dabūt saulīti atpakaļ pie debesīm!

Glīti saposušies, mazie čiepstētāji dodas ceļā. Sakņu dārzā aiz kāpostgalvas ierauga gliemezi. Prasīs tam, vai nezina, kur saulīte palikusi. Gliemezis - liels, ragains, savu māju uz muguras uzlicis, sakās, ka nezinot vis. Taču - rau, kur uz sētas tupot žagata: varbūt tā būšot ko dzirdējusi? Nē. Arī žagatai nav ne jausmas par saulītes ceļiem, taču viņa iesaka taujāt pēc padoma zaķim. Bet atkal - nekā! Saulītes meklētāju pulciņš ieintriģēts dodas tālāk. Aiziet pie strauta, kur peldas pīlīte: lai gan arī viņai nav ne jausmas, kur saulīte pazudusi, strauta viņā pusē dzīvojot ezis - viņš nu tiešām zināšot! Visi sakāpj vienkocī, pārceļas pāri strautam un dodas pie eža - vienīgās cerības!

Ezis, brīdi padomājot, atbild: "Kā nu ne! Aiz dižskābarža ir liels kalns, aiz kalna - liels mākonis, aiz mākoņa - sudrabotais mēnestiņš, bet no mēnestiņa saules mājiņu ar roku var aizsniegt!"

Ezis paņem nūjiņu, uzmet galvā cepuri un iet pa priekšu, ceļu rādīdams. Uzrāpušies augstā kalna galā, saulītes meklētāji ierauga: lielais, tumšais, draudīgais mākonis aizķēries aiz kalna smailes! Nu visi sakāpj tam virsū, kārtīgi sašūpo, un mākonis aizpeld tieši pie saulītes. 

Taču izrādās, ka saulīte... aizgulējusies! Namiņa logi tumši, viss kluss un tumšs. Ko nu darīt? Ceļotāji saceļ tādu lērumu, ka pamodina saulīti, taču kā lai viņa rādās pie debesīm, ja trīs dienas gulējusi un tumsusi? Spēka nav paspīdēt!

Visi ķeras pie darba: spodrina un sapoš saulīti spožu jo spožu. Urrā! Iziet saulīte ārā, un uzmirdz kā visīstākais zelts!

Latviešu tautas pasaku par gailīti un naudas maciņu Latvijas Radio studijā 1965. gada 10. oktobrī ieskaņojis latviešu aktieris, režisors un dziedātājs Harijs Misiņš (1917-1984).

… Reiz dzīvoja vecītis un vecenīte. Vecītei piederēja vistiņa, bet vecītim – gailītis. Vistiņa ik dienu izdēja divas oliņas, bet gailītis – nekā… Vecītis lūdz vecenīti, lai tak viņam ar’ iedodot kādu oliņu, tikām večiņa, būdama paskopa, vecītim iesaka gailīti iepērt: sak’, varbūt tas palīdzēs, lai arī gailītis izdētu oliņu?

Protams, pēršana nepalīdz, un gailītis bēdīgs dodas projām no mājas… Uz ceļa viņš atrod naudas maciņu, kuru atņem bagāts kungs. Sākas raibu raibie gailīša piedzīvojumi: lai atgūtu maciņu, viņam nākas pabūt gan akas dibenā un krāsns mutē, gan vēršu ganāmpulkā un naudas pagrabā, lietā liekot drosmi un attapību. Toties mājās viņš atgriežas bagāts vīrs!

Sirsnīgs stāsts par to, ka skaudība un mantrausība nudien nav laba lieta!

Latviešu tautas pasaku "Kā ganiņš ķēniņa meitu izglāba" 1982. gada 23. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Pēteris Liepiņš.

Kādam nabaga zemniekam bija dēls, ko visi daudzināja par skaistuli un gudrinieku esam. Visādus labus darbus darījis un arī gotiņas ganījis.

Te kādā dienā, ganos iedams, upmalā lielas alas priekšā viņš atrod sēžam brīnumskaistu meiteni. Daiļava stāsta: tā un tā, reiz no tēva pils dārza viņu nolaupījis pats velns, un nu tā spiesta dzīvot apakšzemes valstībā. Protams, ka ganiņš gatavs viņu izglābt!

Izrādās - viss nav tik vienkārši: meiču spēs izglābt vien tas, kurš atradīs zelta stabulīti, kas guļ upes dibenā kopš tās dienas, kad velns viņu aizvedis. Nu ganiņam tik viena doma prātā: kā paglābt skaisto daiļavu no velna nagiem un atrast stabulīti? Visi labie gariņi viņam stāv klāt, un kādudien viņš upes smiltī patiesi atrod pazudušo stabulīti...

Nostājies pie alas, ganiņš papūš pirmo reizi: viss, šķiet, pamirst, un mežs smagi nopūšas. Papūš otru reizi - viss sastingst. Bet pie trešās reizes mežs atdzīvojas, putni priecīgi čivina, un skaistā ķēniņmeita, laimīgi smaidīdama, sniedz jauneklim gredzenu: sak', ja vien vēlas, viņš var kļūt par viņas izredzēto! Ganiņš no prieka teju valodu zaudē! Arī ķēniņš, pie kura abi dodas, no prieka gluži vai apraudas un dod abiem savu svētību. Ne mazāk pārsteigts par visu ir ganiņa tēvs...

Vāclava Čtvrteka pasaku par Sniegavīriņu 1996. gada 6. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis Gunārs Jākobsons.

Prāgas pilsētas jaunā rajona skvēriņā stāv mazītiņš Sniegavīriņš: nu, tik mazs, ka tam pat zaķis varētu viegli pārlēkt, ja tā krietnāk ieskrietos! Augas dienas stāvot uz Skaistkalniņa, vīriņš dzied jautru dziesmiņu par sarkanu degungalu, salu un lāča miegu:

E', kur sarkans degungals,

Tas tik ira' sals,

Bet, kas nemīl ziemu, sniegu,

Lai guļ pēļos lāča miegu!

Reiz mazais pogainis noskatās, kā klājas kāda gudra zinātnieka ģimenei, kuras dzīvoklis aprīkots smalkām lietām:  centrālapkuri, ledusskapi, radio... Te pēkšņi, mainot izdegušu spuldzīti, atskan skaļš sprakšķis un izceļas īssavienojums. Televizora ekrāns satumst, radio apklust un ledusskapis pārstāj omulīgo murrāšanu. Sākas ģimenes mēroga skandāls, jo ledusskapī taču ir akniņas un krējums rītdienas pusdienām!

Zinātnieka prātu pārņem eksistenciālas pārdomas un globāla mēroga jautājums: kur atrast jaunus drošinātājus?! Izmisumā riņķodams un svaigā gaisā galvu vēdinādams, gudrais vīrs teju samin Sniegavīriņu, kurš nepārstāj pukoties - sak', ir nu gan tie mūsdienu zinātnieki: perfekti zina, cik sver kausēta siera molekula, bet neprot ieskrūvēt spuldzīti! Piemēram, viņam - vienkāršam sniegavīram - radusies ideja, kā pasargāt akniņas un krējumu ledusskapī!

Kamēr Sniegavīriņš saldētavā vēsina akniņas un krējumu, zinātnieks aprēķina sniegavīriņa aukstuma ražošanas koeficientu. Rezultātā tiek atrasts sētnieks, kurš parūpējas par drošinātājiem, bet zinātnieka kundze atviegloti nopūšas: rītdienas pusdienās tomēr būs akniņas un torte ar putukrējumu!

Kādu algu zinātnieka ģimene lemj brašajam Sniegavīriņam? Mūžīgu glabāšanu aukstumskapja saldētavā pat vasaras karstumā! Un Sniegavīriņš atkal var uzdziedāt savu dziesmiņu:

E', kur sarkans degungals,

Tas tik ira' sals,

Bet, kas nemīl ziemu, sniegu,

Lai guļ pēļos lāča miegu!

Izoldes Heines pasaku "Piektais rūķītis" 2002. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Jānis Kirmuška.

Mēs visi labi zinām, kā beidzas pasaka par Sniegbaltīti: uzmodusies no indīgā ābola raisītā miega, daiļā princese svin kāzas ar karaļdēlu, kurš bez viņas nav vēlējies šķirties pat mirušas, bet vecā karaliene (ļaunā pamāte!), dancojot nokaitētajās dzelzs tupelēs, itin kā ņem nelabu galu. Taču - vai tas nudien ir viss? Kā pēc šiem notikumiem klājas septiņiem lāga vīriņiem, Sniegbaltītes aizstāvjiem? Ļaujamies fantāzijai...

... Kādu rītu, kad septiņi rūķīši liek pār plecu kapļus un lāpstas, lai nokāptu rūdas raktuvēs, piektais rūķītis noliek savu kapli, skaļi purpinot: "Katru dienu viens un tas pats! Kopš Sniegbaltīte apprecējusies ar princi, pie mums nekas vairs nenotiek! Pat karaliene vairs nenāk, lai atbrīvotos no saviem saindētajiem āboliem..."

Pārējie gluži vai apstulbst: tā ir garākā runa, kādu jelkad Piektais teicis savā mūžā! "Viņš ir ķerts," konstatē Septītais. Rūdas rakšana taču gadsimtiem ilgi bijusi rūķīšu ikdienas pienākums, un notikums ar Sniegbaltīti pierēķināms retiem izņēmumiem! Tomēr Piektais paliek pie sava: šādiem izņēmumiem jābūt vienmēr! Un rūdu rakt viņš vairs neiešot. Ne-par-ko!

Palicis mājās, mazais brašulis īsti nezina, ko pasākt. Pagulšņā, pastaipās, pagrozās, paēd brokastu, taču... pulkstenis rāda tikai deviņi no rīta! "Kaut kas jāpasāk, turklāt - ārkārtējs," nodomā Piektais rūķītis un sākumā nolemj apciemot Sniegbaltīti. Taču tā - sasodīta būšana! - tieši tobrīd atrodas karalieņu kursos.

Nu, ko - dosies pie ļaunās pamātes. Lai gan mediji izplatījuši ziņas, ka Sniegbaltītes kāzās sabeigto kāju dēļ vecās karalienes vairs nav starp dzīvajiem, tās, saprotams, izrādījušās tikai dzeltenās preses baumas. Pamāte dzīvo savā pilī un vēl aizvien spoguļojas spogulītī. Rūķītis, attapīgi paglaimojis karalienei par viņas daiļumu (sak', esi jau, esi smuka, tikai citā veidā!) un kategoriski atteicies gan no piedāvātā ābola, gan galma pundura vakances, jūtas neredzētā brīnuma - televizora - apburts... Protams, ka rūķīšu namiņu šāds tehnikas šedevrs vēl nav sasniedzis!

Juzdamies zilā ekrāna savaldzināts, Piektais nekavējoties dodas uz televīzijas centru, sapņodams, ka televīzijā viņš tiks pieņemts ne tikvien par rūķu vecāko, bet par pašu galveno televīzijas rūķu zvaigzni! Ek, tad gan būtu dzīve... Par savu pirmo algu rūķu namiņš tiktu aplaimots ar televizoru!

Tomēr ceļā Piektais rūķītis apjauš, ka jautājumu ir vairāk, nekā atbilžu. Piemēram, vai mājās palikušie seši biedri spēs atrast viņam aizvietotāju? Un, ja tā, vai viņš jelkad drīkstēs atgriezties dzimtajā namiņā, jo astoņu rūķīšu taču nav pat pasakās! Vai tādā gadījumā viņam patiesi nāksies uz visu mūžu kļūt par televīzijas rūķīti?!

Rakstnieces Vizmas Belševicas pasaku "Zelta kažoks un adatu kažoks" 1992. gada 27. janvārī Latvijas Radio studijā ieskaņojusi latviešu aktrise Antra Liedskalniņa (1930-2000).

Poētisks stāstiņš par to, kā ezis - pelēkais adatu kamols - pie sava durstīgā kažociņa ticis!

Pašos vis-vis-vis-vissenākajos laikos pasaulē vēl ne­bija nekādas kārtības. Augšā uz mākoņa sēdēja dieviņš un skatījās uz visu to nebūšanu, kamēr nosprieda, ka tālāk vairs nav kur iet, jāieved kārtība. Jo dieviņam pašam arī bija galīgi apnicis tā sēdēt un neko nedarīt...

Dieviņš ķeras pie darba un izgatavo gan debesis un sauli, gan mēnesi un zvaigznes, gan zemi un vēl visu ko... No pārpalikušā māla iznāk arī ezis, kurš kļūst par dieviņa labāko padomnieku, tālab tiek pie zelta kažoka, taisīta no zvaigznes.

Nu sākas eža nedienas: te kāds apsaukā un skauž, te kāds apēst grib vai medīt, spožā zelta apžilibināts.

Ar ko viss beidzas? Nu, protams, ka ar dieviņa gādību ezis tiek pie pelēkā adatu kažoka, kas izrādās labāks par labu: gan aizsargā, gan barību ģimenei ļauj sarūpēt. Lai vēl kuram tāda dzīve kā eža sievai un bērniem!

Ukraiņu tautas pasaku "Burvju vijole" 2000. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Artūrs Skrastiņš.

Dzīvoja reiz nabags vīrs un ik nakti sapnī redzēja, ka viņam ir dēls - skaists, stalts jauneklis. Mūžs jau gāja uz otru pusi, bet vīram nebija ne dēla, ne mantas - mājā tikai posts un trūkums. Pat nezāle negribēja viņa dārzā augt!

Kad vīru piemeklē pavisam liela neraža, viņš dodas pie grāfa darbu meklēt. Labi: grāfs darbu došot labības laukā, bet alga būšot vien tik, cik pastalās sabiris. Visu vīra noplenīto uzknābā zvirbuļi. Tomēr vienam graudiņam laimējas paglābties: no tā izaug ābele, kurai ābolu vietā aug brīnumainas vijoles, turklāt no tās izlec arī puišelis, kurš sevi dēvē par nabagā vīra dēlu! No viņa skandētās vijoles ne tikai tupeņi aug griezdamies: notiek vēl virkne citu brīnumu!

Kādus grūtus, teju nepaveicamus uzdevumus grāfs uzdos paveikt nabaga ciema ļaudīm, kā viņiem palīdzēs brīnumainā vijole un kāds liktenis piemeklēs nejauko grāfu, klausies pasakā par neticamo mūzikas spēku!