Piejūras klimats

1. martā pirmizrādi piedzīvoja ilgi gaidītā režisora Jura Poškus jaunākā filma “Saule spīd 24 stundas”. Tā stāsta par veiksmīgu uzņēmēju Mārtiņu, kurš jūtas apmaldījies savā dzīvē un četrdesmit gadu jubilejā kopā ar draugiem nolemj spontāni doties uz Ziemeļpolu. Šīs alkas kaut ko mainīt filmā “Saule spīd 24 stundas” ir teju eksistenciālas.

Galveno Mārtiņa lomu atveido aktieris Andris Keišs, bet pārējās lomās redzami Kaspars Znotiņš, Intars Rešetins un Kristīne Krūze-Hermane, kā arī norvēģu aktieri Tronds Halbo un Jepe Beks Laursens. Filmas scenārija autori ir Juris Poškus un Aleksandrs Rodionovs, operators - Mārtins J. Edelstēns, producente - Madara Melberga.

Par to, kā radās ideja šim stāstam un tapa filma, kā notiek “galda periods” ar aktieriem un ko meklēt dzīvē un kino, stāsta studijas viesi - režisors Juris Poškus un aktrise Kristīne Krūze-Hermane.

Pirms nepilnas nedēļas tika izdalītas jau septiņdesmit trešā Berlīnes starptautiskā kino festivāla balvas. Pēc pandēmijas izraisītiem divu gadu pārbaudījumiem, ar lozungu “Let’s get together” jeb “Sanāksim kopā” festivāls atgriezās pie tā ierastās formas - norises klātienē, kinoteātros. Atgriešanās izvērtās veiksmīga: Berlīnē ieradās aptuveni 20 000 akreditētu profesionāļu no 132 valstīm, tostarp 2800 mediju pārstāvju. Kopumā tika pārdoti 320 000 biļešu, kas ir tuvu "Berlināles" skatītāju skaitam pirms pandēmijas.

"Berlināles", kur vienmēr bijušas aktuālas sociālas un politiskas tēmas, atklāšanā, video tiešsaistē skatītājus uzrunāja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.  Papildu uzmanība tika pievērsta zemestrīcē Sīrijā un Turcijā cietušajiem un izdzīvojušajiem, kā arī situācijai Irānā, festivālam paužot savu atbalstu ar filmu atlasi, paneļdiskusijām un solidaritātes pasākumiem, kā arī ar atbalstu filmu veidotājiem. Savukārt "Berlināles" goda viesis šogad bija amerikāņu režisors Stīvens Spīlbergs, kuram tika pasniegts Zelta lācis.

Galvenā konkursa žūrijā šogad darbojās amerikāņu aktrise Kristena Stjuarte (Kristen Stewart), vācu kino režisore Valeska Grīzbaha (Valeska Grisebach), rumāņu režisors Radu Žude (Radu Jude), aktieru atlases vadītāja pasaulslavenām filmām, Fransīne Meizlera (Francine Maisler), pagājušā gada Berlināles galvenās balvas ieguvēja, spāņu režisore Karla Simona (Carla Simón), daudzkārt godalgotais Hongkongas producents Džonijs To (Johnnie To), kā arī irāņu aktrise Golšifteka Farahani (Golshifteh Farahani), kura tika izraidīta no valsts pēc atteikšanās nēsāt hidžābu, filmējoties projektos ārpus Irānas, un kura aktīvi atbalstīja Mašas Amini nāves izraisīto Irānas sabiedrības pretošanās kustību.

"Zelta lāci" kā labākā filma šogad saņēma neierasta izvēle - Nikolā Filibēra dokumentālā filma “Uz Adamāna” (Sur l’Adamant), kas vēsta par unikālu dienas aprūpes centru  –  tā ir peldoša būve, Sēnas vidū, Parīzes sirdī, kas piedāvā atelpas brīdi ļaudīm ar garīga rakstura traucējumiem. Filma ļauj skatītājiem uzkāpt uz “Adamāna” klāja, iepazīstot pacientus un to aprūpētājus, kas kopīgi rada katru centra dienu no jauna.

"Sudraba lāci jeb lielo žūrijas balvu saņēma Latvijas skatītājiem jau pazīstamais vācu režisors Kristians Pecolds par filmu “Sarkanās debesis”. Tā ir Pecolda triloģijas, kas aizsākās 2020. gadā ar filmu “Undīne”, otrā daļa. Turklāt, arī “Sarkanajās debesīs” vienā no galvenajām lomām redzama “Undīnes” aktrise, Pola Bīra. Pecolds atsaucas uz savu  mūžībā aizgājušo mentoru, eksperimentālo filmu veidotāju Harunu Faroki, kurš teicis: “vienmēr jādomā uzreiz par triloģiju, lai būtu pie kā strādāt. Vienlaikus domāt par to kā sērijveida darbu bet strādāt arī pie atšķirībām. Mazliet kā 40. un 50. gados, kad režisori veidoja vienu filmu pēc otras, bet tām bija zināma korelācija.”

"Sudraba lācis" par labāko režiju tika piešķirts franču vecmeistaram Filipam Garelam par filmu “Lielie Greizie rati” (Le grand chariot), kas vēsta par ģimeni, kas jau trešajā paaudzē vada leļļu teātri. "Mēs esam ģimene, bet ne tikai. Mēs esam tāda teātra trupa, kādu jūs vairs nesastapsiet".

Sudrabotais lācis par labāko scenāriju nonāca pie vācu režisores Angelas Šanelekas par filmu “Mūzika”, kas piedāvā ķēniņa Edipa mīta brīvu interpretāciju. Arī filmas sižetiskais izklāsts ir tuvu mītam – kādā vētrainā naktī, Grieķijas kalnos, tiek atrasts jaundzimušais. Mediķis Eliass ar sievu mazuli, ko nosauc par Jonu, pieņem savā ģimenē un uzaudzina. Jau pieaudzis,  Jons pēc traģiska negadījuma nonāk cietumā, kur iepazīst uzraudzi Iro. Viņi tiecas viens pēc otra klātbūtnes, Iro ieraksta Jonam mūziku, ko atskaņot ieslodzījumā – Monteverdi, Bahu, Pergolēzi, bet tad jaunietis sāk zaudēt redzi. No šī mirkļa, ik reizi, kad viņš piedzīvos zaudējumu, Jons kaut ko iegūs arī pretī. Par spīti neredzīgumam, Jona dzīve būs piepildītāka, kā jebkad.

Balvu par izcilu māksliniecisko ieguldījumu žūrija piešķīra operatorei Elēnai Luvārai (Hélène Louvart) par veikumu itāļu režisora Džakomo Abrucēzes (Giacomo Abbruzzese) filmā “Disko puika” (Disco Boy). Savdabīgā ceļa filma seko Aleksejam, jaunam baltkrievu vīrietim, kurš bez dokumentiem šķērso visu Eiropu, lai pievienotos franču leģionam apmaiņā pret Francijas pilsonības apsolījumu. Viņam nav, ko zaudēt, izņemot paša dzīvību.  Alekseju spēlē izcilais vācu aktieris un dejotājs Francs Rogovskis, kura spējas filigrāni pārvaldīt ikkatru ķermeņa stīgu sniegušas būtisku ieguldījumu šīs, ļoti labu fizisko formu un vienlaikus ievainojamību pieprasošās lomas izveidē.

Ekumēniskās žūrijas balvu saņēma Meksikas filma “Totēms”, kas ir tikai otrā režisores Lilas Avilesas pilnmetrāža. Savā debijas filmā, “Istabene”, Avilesa par darbības vietu izvēlējās ierobežotu telpu - viesnīcas istabu, un līdzīgs paņēmiens redzams arī šoreiz- “Totēma” kino telpa ir plaša māja, kurā draugi un radi visas dienas garumā pulcējas uz dubultu rituālu- smagi slimā gleznotāja Tonas dzimšanas dienu un reizē atvadu svinībām- gaisā ir jūtams, viņa izdzišana ir vien laika jautājums. Arī filmas dvēselē valda dualitāte – gatavošanās jezga un svinību spontanitāte sevī nes arī filmas nosaukumā minētā totēma arhaisko un garīgo dimensiju.

Starptautiskās kino kritiķu asociācijas FIPRESCI balva aizceļoja pie Austrālijas autorkino meistara, Rolfa de Hēra metaforiskās pasakas par postkoloniālisma nepārejošo ļaunuma ēnu “Laipnības izdzīvošana” (The Survival of Kindness).

16. februārī savu pirmizrādi piedzīvoja Katrīnas Tomašickas dokumentālā filma “Uzlūdz dāmas”, taču 23. februārī ar divu jaunu dokumentālu filmu pirmizrādēm tiek atklāts šī gada “Lielais Kristaps”. Tās ir Kristīnes Briedes “Svārstības”, kura ir nominēta kategorijā “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma”, un Andreja Verhoustinska “Nr. 105555”, kura nominēta kā “Labākā īsmetrāžas dokumentālā filma”.

Katrīnas Tomašickas aizkustinošais vērojums par to, kā iepazīstas un mīlestību meklē seniori, lauž sabiedrības stereotipus un ar iejūtību vēro savus varoņus. Tikmēr Andreja Verhoustinska dokumentālā eseja izceļ gaismā Salaspils nometnes ieslodzītā “Nr. 105555” dienasgrāmatu un to, kā Salaspils memoriāls iekļaujas vietējo iedzīvotāju ikdienas dzīvē. Katrīnas Briedes drosmīgais darbs “Svārstības” stāsta par trim sievietēm mācītājām, kuras tikpat drosmīgi nav ar mieru samierināties ar otršķirīgu lomu baznīcā, par spīti Latvijas luteriskās baznīcas neiecietīgajai nostājai.

Raidījumā attālinātā sarunā dzirdama “Uzlūdz dāmas” režisore Katrīna Tomašicka, bet studijā viesojas režisori Kristīne Briede un Andrejs Verhoustinskis, lai pastāstītu par savām jaunākajām filmām un to, ko nozīmē būt dokumentālistam.

Raidījuma tēma - Roterdamas Starptautiskā kinofestivāla spilgtākie mirkļiem. Starp tiem - vācu režisora Hansa Kristiana Šmita neparastais ķīlnieku trilleris “Mēs esam tuvākie radinieki” un Džesikas Vudvortas melnbaltā kino poēma “Luka”, Dino Buzati romāna “Tatāru stepe” ekranizējums.

Vairāk par to, kā veidot krimināldrāmu, kuras kadrā ne reizi nav redzams ne noziegums, ne tā dalībnieki, un par to, kā deja un rituāls var kļūt par kontroles instrumentu dzirdēsiet sarunās ar režisoru Hansu Kristianu Šmitu, kura filma  “Mēs esam tuvākie radinieki” tika izrādīta programmā Limelight jeb prožektoru gaismās,  kā arī ar Big Screen Competition filmas, Beļģijas, Itālijas, Nīderlandes, Bulgārijas un Armēnijas kopprodukcijas “Luka” radošo komandu – režisori Džesiku Vudvortu un aktrisi Džeraldīni Čaplinu.

Roterdamas starptautiskais kino festivāls jau kopš tā dibināšanas 1972. gadā lepojas ar savu jaunatklājēja dabu un nemainīgo fokusu uz neatkarīgo un eksperimentālo kino.

52. Roterdamas festivālu raksturoja Tālo Austrumu autorkino, latīņamerikas kino akcenti, Ungārijas kino klasika, plaša animācijas retrospekcija, kuras ietvarā šogad tika izrādīti arī Rozes Stiebras darbi, papildinātā realitāte un mākslas instalācijas. Festivāls pirmo reizi kopš pandēmijas sākuma notika klātienē, un programmā tika izrādītas 455 filmas, tostarp 207 pasaules pirmizrādes. Galveno balvu saņēma Kamerūnas dokumentālā filma Le spectre de Boko Haram, savukārt Starptautiskās kino kritiķu asociācijas FIPRESI balva tika piešķirta ukraiņu režisora Filipa Sotničenko filmai La Palisiadas, daļēji policijas hroniku estētikā veidotajai drāmai, kurā divi šāvieni saista notikumus deviņdesmitajos gados un mūsdienās.

Festivāla ietvaros man bija iespēja sarunāties ar vācu režisoru Hansu- Kristianu Šmitu, kura filma  “Mēs esam tuvākie radinieki” tika izrādīta programmā “Limelight” jeb prožektoru gaismās,

“Mēs esam tuvākie radinieki” ir ārkārtīgi neparasts ķīlnieku trilleris, uzņemts pēc Johana Šīrera autobiogrāfiskā romāna motīviem.

1996. gadā tika nolaupīts un vairāk kā mēnesi turēts gūstā tolaik trīspadsmitgadīgā Johana tēvs, ievērojams vācu profesors, Filips Rēmtsmā (Philipp Reemtsma). Hansa- Kristiana Šmita filmas centrā ir nevis noziegums, tā izpildītāji un upuris, bet gan ierasti mazāk atveidotā puse - ģimene, kuri cenšas darīt visu, lai atbrīvotu nolaupīto vīru un tēvu. Režisors savā kamerdrāmā ir pievērsies tam, ko šādā situācijā pārdzīvo pusaudzis zēns, kuram tiek atklāts tikai nedaudz no notiekošā, un kura emociju spektru visspilgtāk raksturo bezspēcības sajūta. 

Beļģu režisores Džesikas Vudvortas jaunākā filma “Luka”, kas Roterdamā piedzīvoja pasaules pirmizrādi, ir veidota pēc Dino Buzatti romāna Il Deserto dei tartari (“Tatāru stepe”) motīviem.

Buzati darbā, kas bieži tiek pielīdzināts Kafkas romānam “Pils”, savijas militārisma ideoloģijas kritika, kā arī pārdomas par cilvēka neizbēgamo tieksmi pēc slavas.

Filmas galvenais varonis ir jauns kareivis, Luka, kurš, cīņas kāres izaicināts, ierodas kādā Kairas cietoksnī, nekurienes, saules izdedzinātu klajumu vidū- filmēšana notika Etnas nogāzēs un kādā nepabeigtā Sicīlijas elektrostacijā. Nepieejamajā nocietinājumā vīrieši rūda garu un ķermeni nemitīgos, nežēlīgos kaujas mākslas treniņos, gatavojoties mītiska ienaidnieka uzbrukumam. Ienaidnieka, kuru neviens nav redzējis paaudzēm ilgi.

Šogad aprit 40 gadi, kopš iznāca Mārtina Skorsēzes satīriskā kriminālkomēdija “Komēdijas karalis”. Lai arī šobrīd tā tiek uzskatīta par vienu no režisora veiksmīgākajiem un interesantākajiem darbiem, 1983. gadā tā tika pasludināta par vienu no lielākajām kino nozares neveiksmēm. Filmas stāsts ir lielisks piemērs tam, ka ne visas filmas, kuras to iznākšanas brīdī nenes atzinību, paliek aizmirstībā. “Komēdijas karaļa” scenāriju režisoram piedāvāja aktieris Roberts De Niro - un abus vieno gadu desmitiem ilga sadarbība un dziļa draudzība. Un šogad ir gaidāma pirmizrāde jaunai filmai, kurā šis režisora un aktiera tandēms sadarbosies atkal. Par to, kā tapa “Komēdijas karalis” un kāda ir Mārtina Skorsēzes un Roberta De Niro radošā sadarbība raidījumā stāsta Marta Elīna Martinsone.

Viens no mazākajiem Rīgas muzejiem, ieslēpies Vecrīgas ieliņu labirintā, janvārī aicina iepazīt jaunu pieredzi ekspozīcijas izzināšanā – Kinomuzeja plānos ir Ne-ekskursijas, kuras vadīs tie, kas parasti to nedara. Kinomuzeja komandai ir sava stāstu vācelīte par vērtīgiem krājuma eksponātiem, kuri tikuši atrasti nejauši, par putekļus dvesošu zelta mūmiju, par dāvinājumiem muzejam, piemēram, šķērēm, kuras, uzietas antikvariātā, kļuvušas par ierosmi Edmunda Jansona animācijas filmai “Šķērgriezis”.

Par emocionālo un amizanto, par nejauši atrastiem vērtīgiem krājuma eksponātiem, par lāča kostīmu, bisi un kino biļeti kā laika liecību stāsta Rīgas Kinomuzeja vadītāja Agnese Logina, kuratore Dace Čaure un "Kinorakstu" kuratore un fotogrāfe Agnese Zeltiņa.

Janvārī Latvijas televīzijā un straumēšanas platformā “Tet” savu pirmizrādi piedzīvoja pirmais seriāls latgaliešu valodā - četras sērijas garā kriminālkomēdija “Fati”. Seriāls ir balstīts patiesos notikumos un stāsta par diviem skolotājiem, kuri spiedīgu apstākļu dēļ nolemj iesaistīties cigarešu kontrabandas biznesā, palīgos ņemot savu skolnieci Martu.

Seriāla “Fati” idejas autors un viens no producentiem (kopā ar Pīteru Ragaušu) ir mūziķis un vēsturnieks Arnis Slobožaņins, bet režisors - Daugavpils teātra aktieris Vadims Bogdanovs. Galvenajās lomās redzami Daugavpils teātra aktieri Māris Korsiets, Ritvars Gailums un Zanda Mankopa. Pārējās lomās iejutušies gan neprofesionāli aktieri un vietējie iedzīvotāji, gan tādi pazīstami aktieri kā Jurijs Djakonovs un Liena Šmukste. “Fati” operators-inscenētājs ir Konstantīns Simonovs, un seriāla kopproducenti ir Latvijas televīzija un “Tet”.

Par to, kā radās ideja veidot pirmo latgaliešu seriālu, ko tieši nozīmē “fati”, un kā seriālu uztver paši latgalieši, attālinātās sarunās stāsta Arnis Slobožaņins un Vadims Bogdanovs.

Saruna ar islandiešu režisoru Hlinuru Palmasonu, kura filma “Dievzeme”, viens no Eiropas kino spilgtākajiem notikumiem aizvadītajā gadā, no 11. janvāra būs skatāma kinoteātros.

Islandiešu režisoru Palmasonu Latvijas skatītāji jau pazīst pēc filmām “Ziemas brāļi” un “Balta, balta diena”, kas precīzi iezīmēja viņa interešu teritoriju mākslā.

Palmasona filmas ir nesteidzīgs bezkompromisu ceļojums elpu aizraujošā ziemeļu vizualitātē, kur cilvēku dzīves ietekmē mitoloģiskā dimensija un nepielūdzamie dabas likumi.

Palmasona filmu ieceres dzimst jau ilgi pirms sākas filmēšana ar aktieriem. 2019. gada filmas “Balta, balta diena” pamatā bija citāts no islandiešu mitoloģisko un varoņdziesmu krājuma "Vecākā Eda": „Dienās, kad viss ir balts un zeme nav nošķirama no debesīm, mirušie var sarunāties ar mums, vēl dzīvajiem”.

Savukārt “Dievzemes” leģendu veido iespējams, patiess, bet iespējams, tikpat fikcionāls kā filma, -

stāsts par īpašu, retu atradumu – koka kastē uzietām  stikla foto platēm ar uzņēmumiem, tapušiem pārsimts gadus atpakaļ, Islandes nepieejamajos dienvidaustrumos.

Fotoattēlos redzami lauku ļaudis, nopietnām sejām, stīvās pozās, sasēduši pie jaunbūves, kam nupat uzslietas spāres. Kādā citā attēlā - lauka vidū iznests atzveltnes krēsls, tajā sēž svētais tēvs. Aiz krēsla vīri kuplām bārdām un izturīgām cepurēm ar platām malām. Jauna, gaišmataina meitene klēpī paņēmusi divus krāšņus gaiļus. Rūpīgi ieskatoties, bildēs redzama līdzība ar filmas ainām.

“Dievzemes” ierosmes pamatā ir paša režisora dzīves pieredze, kuru veidojusi gan Dānija, gan Islande, kas vēl salīdzinoši nesen bija Dānijas pakļautībā. Tieši šo aspektu Palmasons izvēlējies attīstīt filmā, norādot, ka kolonizācijas periods pavisam maz ticis atveidots islandiešu kino. Režisors raksta, ka:

““Dievzeme” pēta ģimenes saites, mītu, vai drīzāk sava veida maģiskā reālisma pieņemšanu, tā ir filma par ambīciju virzītu ceļojumu, mīlestību, ticību un bailēm no Dieva, nepieciešamību un vēlmi atrast savu vietu šajā visā, būt redzamam, būt daļai no tā.

Visbeidzot, par to, kas mūs šķir un kas satur kopā. Pārsteidzošā kārtā,  galu galā nāve varētu būt vienīgā lieta, kas mūs apvieno. Tas ir filmas kodols, pukstošā sirds.”

“Dievzemes” galvenais varonis ir jauns dāņu mācītājs Lūkass, kurš, bruņojies ar cēlu uzdevumu - uzsliet dievnamu -  dodas uz svešādu, nepielūdzamu pasauli - 19. gadsimta Islandi, toreiz vēl Dānijas karaļvalsts sastāvdaļu. “Tur ir viegli sevi pazudināt,” skan bīskapa brīdinošie ceļavārdi jaunajam mācītājam. Vietējais pavadonis Ragnārs, kura lomā islandiešu aktieris Ingvars Sigurdsons, Lūkasu uzņem atturīgi, un jaunekļa apņemšanās iepazīt vietējo dabu un ļaudis, šķērsojot ledāju un vulkānu zemi  kājām, izrādās pārgalvīga avantūra.

Filmas atmosfēru palīdz radīt ne tikai vairāku gadu garumā tapušie un dažādu sezonu dabas skatu filmējumi uz kinolentes, bet arī divas mūzikas līnijas -

Aleksa Žanga Hungtai radītās, putnu dziesmu un aso vēju atbalsojošās melodijas, kā arī Sigurdsona izcili atveidotā spītnieka Ragnāra smagnējie zvejniekmeldiņi, kur vārdu vietā virknējas mirušo ceļabiedru uzskaitījums.  

Filmas, kas tika pirmizrādīta Kannu kinofestivāla konkursā, kā arī rudenī saņēma Rīgas Starptautiskā kinofestivāla galveno balvu, titullomā redzams dāņu aktieris Eliots Krosets Hovs, par savu darbu nominēts Eiropas Filmu Akadēmijas balvai. Viņš viesojās arī Rīgā, festivāla seansā. Režisors Hlīnurs Palmasons nevarēja ierasties, jo strādāja jau pie sava nākamā projekta, tomēr bija iespēja ar viņu sarunāties attālināti.

Lūkasa veidotās fotogrāfijas ir arī filmas, sižeta fiksācija, tableau vivant, mēs esam ne tikai aculiecinieki tam, kā viņš fotografē, bet arī redzam attēlu kā caur foto objektīvu.  Ko jums nozīmē šie kadri filmā?

Pie kaut kā pietiekami ilgi strādājot vai pietiekami tajā iedziļinoties, naratīvs virza stāstu vai kaut kādā veidā sakūst ar filmas formu. Es vienmēr cenšos veidot savstarpēji saderīgu formu un naratīvu.

Domāju, ka tas ir mans lielākais izaicinājums, veidojot savus darbus, jo es nevēlos, lai tā būtu būtu tikai kārtējā filma. Vēlos, lai tā izskatās tieši kā šī filma. Tādēļ, kad rakstu, es vienlaikus arī nedaudz filmēju.

Un mēģinu izdomāt, par ko patiesībā ir šis stāsts. Tādēļ es jau tik agri sāku filmēšanu, šīs garās sekvences, tā ir gandrīz kā sezonālā filmēšana. Visu to divu gadu garumā, kamēr strādāju pie scenārija, es paralēli filmēju. Piemēram, trūdošo zirgu, kā arī mirušo priesteri ainavā, ko redzat filmas beigās. Un šajā procesā es mēģinu arī saprast filmas stāstu, kas īsti notiek. Tāpēc man ir ļoti svarīgi, lai filmas izskats, tās sajūta būtu kaut kā caurstrāvota, piesūcināta ar stāstu.

Vai iedvesmu est smēlies režisoru Karla Teodora Dreijera vai Teo Angelopolusa darbos?

Es domāju, ka ikviens, skatoties filmas, bieži vien cenšas saskatīt tajās sasauci ar kino vēsturi, citiem režisoriem vai pat māksliniekiem, gleznotājiem,  mūziķiem.

Mani noteikti daudz kas ir iedvesmojis dzīves laikā, tomēr šīs filmas veidošanas ietvaros tas nav noticis apzināti, drīzāk varbūt zemapziņā, pašam to nezinot. Dreijers ir man ļoti tuvs, pazīstams, viņš ir dānis, un es ilgu laiku dzīvoju Dānijā, studēju, tāpat “Dievzeme” ir Dānijas un Islandes kopražojumā tapusi filma, tāpēc Dreijers bieži tiek minēts, par to runājot, īpaši filmas tempa dēļ. Tomēr lēnais temps nav mans mērķis.

Es vienmēr veidoju kino, cenšoties padarīt to pēc iespējas raitāku, tiešām nevēlos, lai manas filmas būtu lēnas. Cilvēki dažreiz saka - lēnais kino, bet tas nav tas, pēc kā tiecos.

Cenšos  veidot filmu  raitu un plūstošu, ļoti plūstošu, cik vien tas iespējams. Vai arī tik plūstošu, kā pati filma pieprasa. Ja abi šie režisori ir iedvesmojuši šo manu filmu, tas noticis vairāk neapzināti.

Dievzemei ir ļoti intensīvs skaņas, audiālais un arī vizuālais laikapstākļu tēls, mēs praktiski varam justies kā klātesot filmā. Vai jūs redzat laika apstākļus -  drēgnumu, lietu - kā līdzekli noteikta psiholoģiska efekta radīšanai?

Es tiešām uzskatu, ka pasaule mūs ietekmē, veido un laikapstākļi ir būtiska tā daļa, īpaši, ja dzīvojat laukos, dabā, tie kļūst par nozīmīgu daļu jūsu temperamenta, no tā, kā jūs jūtaties ikdienā. Manuprāt, tas veido mūs kā cilvēkus. Bet šajā darbā es to izmantoju, lai cilvēkus iegremdētu filmā, iegremdētu pieredzē. Es bieži domāju, ka tad, kad jūs skatāties filmas kinoteātrī, tas ir stāsts, jūs piedzīvojat stāstu, iedziļināties tajā, bet tāpat jūs ieejat tumšā telpā, milzīgā tumšā telpā ar skaļruņiem visapkārt un lielu attēlu, tāpēc tā ir arī fiziska, ķermeniska pieredze. Es jūtu, ka mani patiesi interesē, kāda ir šī fiziskā pieredze, kā es varu iegremdēt skatītājus savā filmā. Ķermeniski un arī garīgi.

Fiziskajam aspektam es piešķiru milzīgu nozīmi, jo tiešām jūtu, ka tad, kad kino patiesi iedarbojas, tas ir gandrīz kā mūzika vai kā skaņdarbs, tas ir gan garīgs, gan fizisks pārdzīvojums, pieredze.

Kad 2013. gadā sāku rakstīt  scenāriju, es tāpat sāku arī, kā jau teicu iepriekš, trūdošā zirga filmēšanu. Tas bija mana tēva zirgs, ko redzam filmā. Es pētīju formu, kas, manuprāt, ir ļoti skaista. Zirgs, iespējams, ir viena no skaistākajām lietām, ko varu iedomāties šajā pasaulē, tā forma ir diezgan apbrīnojama. Es gribēju redzēt, kas notiks ar šo formu, kā tā mainīsies. Sākot  to filmēt, jau ātri kļuva skaidrs, ka sabrukšanas, trūdēšanas process ir diezgan brutāls, tur ir tārpi,  un putni, kas ēd tārpus un saķēza visapkārt, tās smakas... Bet ejot un filmējot to katru dienu, labi, ne katru dienu, ik nedēļu, to kaut kā sāku redzēt savādāk, jo parādās arī flora, ziedi viss, kas aug cauri zirga ķermenim. Zirgs, kas baro zemi. Arī tajā ir tik daudz skaistuma. Tas nebija kaut kas tāds, ko es biju iztēlojies pirms sāku darbu pie scenārija, tas bija kaut kas, ko es piedzīvoju, jau rakstot to. Un tas automātiski atstāja lielu ietekmi uz filmu. Var pat teikt, ka filmas beigas gandrīz uzrakstījās pašas. Tā bija liela daļa no procesa, kuru izgāju, veidojot filmu. Tāpat, novērojot, kā pieaug mani bērni, mana meita, kas filmā spēlē Edas lomu, kad viņi kļūst par pieaugušām, patstāvīgas domājošām būtnēm, ļoti ātri rodas apziņa, ka mēs esam kā savu bērnu ēnas. Arī par to es domāju, kā ir būt savu bērnu ēnai, nevis par nāves skaistumu.

Mirušais zirgs, cilvēka ķermenis, kuri sadalās ainavā - vai tā ir metafora tam, ka lietu dabiskā kārtība ir spēcīgāka par mākslīgām konstrukcijām - piemēram, kolonizāciju, reliģiju?

Ļoti ceru, ka filma ir pietiekami atvērta tam, lai skatītājiem taptu pašiem sava tās interpretācija. Man vienmēr ir paticis šāda veida kino, kas ir atvērts, kurā jūs varat ienirt un iegūt savu pieredzi.

Es domāju, ka viena no manām nepieciešamībām, veidojot kino, ir dzinulis, ikdienas dzinulis, lai rastos satraukums, aizrautība par procesu.

Un viens no šādiem aizrautības momentiem noteikti bija lietu pretnostatījums, piemēram, Dānija pretstatā Islandei, dāņu valoda pret islandiešu valodu, reliģijas nostādīšana iepretī dabai, vai augsti skolots cilvēku pret tādu, kurš dzīvo tuvu dabai, un tā tālāk. Gandrīz visus šos pretstatus es īstenoju filmā. Un tieši tie scenārijā radīja dramatismu, konfliktu, jo es īsti nezināju, kur filma virzās. Neko nebiju plānojis. Tikai dziļi sevī zināju, ka priesteris mirs. Nezinu, kāpēc, tas bija kaut kas tāds, ko es jutu, zināju, jo man šķita, ka esmu jau redzējis viņu gulošu dabā tālu, tālu prom no savas dzimtenes. Tas man bija pilnīgi skaidrs. Es domāju, ka mana pēdējo desmit gadu pieredze atspoguļo atziņu -  jo vairāk tu mācies, jo mazāk tu zini. Tā arī ir, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk es redzu, jo mazāk es par to zinu. Es domāju, ka mēs kā cilvēki tādi esam. Niecīgi un varbūt arī ļoti acumirklīgi. Un tas ir labi, es domāju, ka tas ir labi. Tā arī ir laba lieta.

Kādā latviešu recenzijā Lūkasa ceļš tiek salīdzināts ar svētceļojumu. Cik svarīgs ir šis ceļojums viņa attiecībām ar ticību? Svaigi uzceltajā baznīcā Lūkasa uzmanību novērš nejauši trokšņi, un viņš pat nespēj novadīt sprediķi. Kas ar viņu tobrīd notiek? Vai viņš nav īstenojis, izpildījis savu misiju?

Es bieži esmu domājis, ko viņš jūt, mēģināju saprast, kas ir šis cilvēks, vai viņam ir simtprocentīga ticība Dievam. Ja viņš būtu dzimis šodien, vai viņš būtu kā baņķieris vai jurists, vai mākslinieks, vai gleznotājs vai fotogrāfs? Piemēram, tajā laikā, ko mēs redzam atveidotu filmā, baznīcai bija daudz naudas, bet tagad tā ir uzņēmumos, tātad tas būtu pavisam cits atskaites punkts. Es par to domāju un nenonācu pie skaidras atbildes, man bija daudz jautājumu, un filmā es tos mēģinu uzdot, bet nezinu, vai atbildu uz tiem, tāpat nezinu, vai kādreiz to darīšu. Man neizdodas atbildēt uz jautājumiem, jo es nezinu īstās atbildes. Es tās nedodu - tas ir veids, kā es strādāju.

Man drīzāk nozīmīgs šķiet pats atbilžu meklēšanas process.

Tas ir pamatots jautājums, tikai nezinu, ko uz to atbildēt. Bet es zinu, ka Lūkass atrodas konfliktā ar savu ticību, es jūtu, ka viņš šaubās par to. Es bieži domāju, ka tad, kad mēs kaut ko darām dzīvē, un esam tajā ļoti, ļoti veiksmīgi, teiksim, uzceļam baznīcu, tad vienmēr iespējams atrast arī savus vājos punktus, vājības, mēs vienmēr varam teikt ka, ka varbūt es īsti nesāku to būvēt, tas bija kāds cits, vai tiešām es kaut ko paveicu, vai tas bija gana labi? Mums patiešām padodas sevis apšaubīšana, un es domāju, ka tieši tas mūs padara par cilvēkiem. Tāpēc man patīk Lūkass, es zinu, ka daudziem viņš nepatīk, bet man viņš ļoti patīk, tādēļ, ka ir tik cilvēcīgs. Viņš ir vājš, apmaldījies cilvēks. Skatoties filmu, mēs bieži vēlamies būt kā Ida, vai kāds cits, kā stiprs cilvēks. Bet es droši vien vairāk saredzu sevi priesterī, nekā tādos personāžos, kuriem es vēlētos līdzināties. Mēs bieži vēlamies redzēt sevi mazliet labākā gaismā, nekā esam patiesībā.

 

R

No 2.-13. novembrim Ņujorkā norisinājās jau piektais Ņujorkas Baltijas filmu festivāls, kurā izrādītas filmas no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas. Festivālu atklāja Signes Baumanes animācijas filma “Mans laulību projekts”, Latviju pārstāvēja Ivo Brieža un Ritas Rudušas dokumentālā filma “Homo Sovieticus”, Martas Elīnas Martinsones pusaudžu komēdija “Tizlenes” un Lindas Oltes drāma “Māsas”. Sarunās ar festivāla dibinātāju un idejas autoru - Latvijas goda konsultu Vērmontā Dari Dēliņu un festivāla programmas sastādītāju Jūli Mari Rozīti - uzzinām par festivāla rašanos, ikgadējo tēmu, tā apmeklētājiem un plāniem nākotnei.

Attālinātā sarunā Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma stāsta par to, kāds bijis 2022. gads Latvijas kino. Šogad rudenī sākās Latvijas filmu pirmizrāžu maratons, kurš tikai nesen ir beidzies, un tas iezīmēja vēl nebijuši kino uzplaukumu Latvijā - jo īpaši žanru un stāstu daudzveidības ziņā. Dita Rietuma stāsta arī par to, ko varam gaidīt nākamgad un to, kādas filmas visvairāk iemīļojuši Latvijas skatītāji.

Stāsta un sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Gada izskaņā raidījumu veltām amerikāņu komponistam Andželo Badalamenti, kurš aizgāja mūžībā 11. decembrī, 85 gadu vecumā. Viņa ievērojamais muzikālais mantojums, tai skaitā mūzika 97 filmām, aptver laikposmu no sešdesmito gadu vidus līdz mūsdienām.

Badalamenti sāka savu karjeru kā skolotājs, līdz viņa uzrakstītā mūzika skolas ziemassvētku uzvedumam piesaistīja kāda Manhetenas ierakstu izdevēja uzmanību. Badalamenti rakstītās dziesmas izpildīja gan Nina Simone, gan Nensija Vilsone, tomēr visatpazīstamākā kino mīļiem būs viņa radošā darbība jau sākot no 1986. gada, kad uz ekrāniem iznāca Deivida Linča filma "Zilais samts". Tās uzņemšanas laikā komponists tika pieaicināts kā vokālais pedagogs Izabellai Roselīni, kas redzama filmas galvenajā lomā. Kā filmas centrālā muzikālā kompozīcija sākotnēji tika iecerēta Tima Baklija "Dziesma sirēnai" (This Mortal Coil) Elizabetes Freizeres izpildījumā. Kad šīs dziesmas izmantošanas tiesības izrādījās pārlieku dārgas, Badalamenti sarakstīja tai stilistiski radniecīgu skaņdarbu "Mīlestības noslēpumi" jeb Mysteries of Love ar Deivida Linča vārdiem. Tā aizsākās gan režisora un komponista, gan Badalamenti ieteiktās vokālistes Džūlijas Krūzas sadarbība. Arī Krūzu - dziedātāju ar eņģeļa balsi - šogad diemžēl zaudējām: viņa mūžībā devās 9. jūnijā.

Linča un Badalamenti radošā dueta rezultātā vēlāk tapusi mūzika kulta seriālam "Tvinpīka" (Twin Peaks, 1989-1991), kā arī virknei filmu, kā "Mežonīgie sirdī" (Wild at Heart, 1990), "Tvinpīka: Uguns, nāk ar mani" (Twin peaks: Fire Walk With me, 1992), "Ceļš uz nekurieni" (Lost Highway, 1997), "Malholandas ceļš" (1999).

Badalamenti kino mūzikas spektrs ir plašs, sākot no skaņu celiņiem ģimenes komēdijām ("Lampūni: Ziemassvētku brīvdienas") līdz gotiskākai un pat šausmu teritorijai ("Pazudušo bērnu pilsēta", "Šausmas Gobu ielā 3"), tomēr nepārspēta popularitātē palikusi seriāla "Tvinpīka" centrālā muzikālā tēma. Par to Badalamenti saņēma Grammy balvu kategorijā "Labākais popa instrumentālais izpildījums".

Mistērija, nepārejošas, sapņainas skumjas, neo noire tumšā dimensija un ārpus zemes skanējums ir raksturojošie Badalamenti mūzikas elementi. Džeimijs Stjuarts, kurš ar savu eksperimentālā roka apvienību Xiu Xiu 2016. gadā izdeva albumu - veltījumu "Tvinpīkas" mūzikai, salīdzina Badalamenti skaņu ainavu ar pagājušā gadsimta vidus atmosfēru pasaulē - kur viss it kā tik saulains un pasteļtoņos, tomēr joprojām uzglūn Otrā Pasaules kara atbrīvotais ļaunums. Laikrakstā The Guardian Stjuarts apraksta Badalamenti mūziku kā izteikti romantisku un vienlaikus spējīgu iedvest šausmas, tādu, "kurā atbalsojas gan vardarbība, gan patiesa sentimentalitāte un skumjas, bet ne izmisums".

Uz sarunu par Andželo Badalamenti personību raidījumā "Piejūras klimats" aicināts latviešu jaunais talants - aktieris, režisors, elektroniskās mūzikas, kā arī teātra un kino mūzikas komponists un izpildītājs Toms Auniņš, kurš radījis skaņdarbus virknei filmu, tai skaitā arī Nacionālajai kinobalvai "Lielais Kristaps" nominēto skaņu celiņu Mārča Lāča filmai "Revolūcija".