Piejūras klimats

Šī gada 29. septembrī pirmizrādi piedzīvoja režisores Elzas Gaujas debijas pilnmetrāžas spēlfilma “Mamma vēl smaida”. Stāsta centrā ir trīs māsas - Žanna, Aija un Vera - kuras finansiālu apsvērumu dēļ savu mirušo mammu nolemj pārvest no Somijas uz Latviju pašas. Ceļš uz mājām izvēršas vēl sarežģītāks, nekā viņas bija iedomājušās, jo īpaši tāpēc, ka starp māsām ir tik daudz kā neizrunāta, kā arī gana apslēpta aizvainojuma un noslēpumu.

Filmas “Mamma vēl smaida” scenārija pamatā ir stāsts, ko Elza Gauja dzirdēja studiju gados un kopā ar dramaturģi un scenāristi Rasu Bugavičuti-Pēci, kā arī ar visu trīs galveno aktrišu - Antas Aizupes, Baibas Brokas un Daigas Kažociņas - iesaisti tas tika pārveidots scenārija formātā. “Mamma vēl smaida” ir mazbudžeta kino, kas tapis ekstrēmos apstākļos, bet pati komanda filmēšanas procesu atceras ar siltumu. Filmas operators ir Aleksandrs Grebņevs, mākslinieks - Jānis Bijubens, bet viens no producentiem, kā arī mūzikas autors un montāžas režisors - Andris Gauja. Pārējās lomās redzami Matīss Budovskis, Jānis Skutelis un Lidija Pupure.

Par to, kā tapa filma, kādi ir mazas komandas bonusi un kāpēc kino skatīšanās kinoteātrī ir tik svarīga, stāsta studijas viesi - režisore Elza Gauja, aktieris Matīss Budovskis un producents Andris Gauja. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Nupat kā pie skatītājiem Latvijā nonākusi Staņislava Tokalova režisētā spēlfilma “Mīlulis”, kuras centrā ir Matīss, jauns vīrietis, kurš cenšas sevi pierādīt nekustamo īpašumu tirgū. Negaidīti, viņa personīgajā dzīvē notiek traģēdija. Pēkšņi mirst Agate - Matīsa gados vecākā un turīgā partnere, kā arī desmitgadīgās Paulas māte. Matīsam un Paulai jāsaprot, kā dzīvot turpmāk. Mazā meitene ir pieķērusies mātes draugam, tomēr Agates greznā māja ir vienīgais, kas saista nepieredzējušo maksātnespējas administratoru un Paulu. Vīrietim, kura kolēģi neskopojas ar padomiem mantojuma jautājumos, būs jāizcīna vairākas cīņas- un no tām lielākā- pašam ar savu sirdsapziņu.

Filmu studija “Tasse”, kuras paspārnē tapusi filma, akcentē, ka “Mīlulis” uzdod nozīmīgus jautājumus par veselu paaudzi, kas dzimusi, augusi un pieaugusi reizē ar atjaunoto Latviju. Tā ir pirmā paaudze, kas izaugusi citā ekonomiskajā sistēmā, kur vērtību piramīdas augšgalā ir karjera, nauda, vara.

“Piejūras klimata” studijā viesojas režisors Staņislavs Tokalovs, kurš saka, ka ierosmi filmai smēlies gan savā dzīves stāstā, gan arī Korejas kinematogrāfā.

Šī gada 8. septembrī savu Latvijas pirmizrādi piedzīvoja ilgi gaidītā Aika Karapetjana melnā komēdija “Sema ceļojumi”. Filma savu ceļojumu pa pasaules kino festivāliem uzsāka jau 2021. gada novembrī ar pirmizrādi FantasticFest žanra filmu festivālā Ostinā, ASV. Turklāt filmas “Sema ceļojumi” izrādīšanas tiesības jau ir iegādājusies straumēšanas platforma HBO Europe. Taču interesntiem - ārpus Latvijas robežām filmas nosaukums ir Squeal (“Kvieciens” - angļu val.)

“Sema ceļojumi” stāsta par ārzemnieku Semu, kura mēģinājumi Latvijas laukos atrast savu tēvu beidzas ar baisiem, Odiseja cienīgiem piedzīvojumiem, kuros nozīmīgu lomu spēlē arī kāds sivēns. Galveno - Sema - lomu atveido beļģu aktieris Kevins Jansens, bet pārējās lomās redzami pašmāju aktieri Laura Siliņa, Aigars Vilims, Juris Bartkevičs un Normunds Griestiņš. Filmas operators ir Jurģis Kmins, galvenais mākslinieks - Jurģis Krāsons, grima māksliniece - Maija Gundare, kostīmu māksliniece - Liene Dobrāja, gaismu mākslinieks - Aleksandrs Čerkašins, un tās producenti ir Gints Grūbe un Inese Boka-Grūbe no studijas “Mistrus media”.

Par to, ko nozīmē “melnā komēdija”, kas ir veiksmīgs scenārijs, kā veidot stāstam piemērotu vizuālo valodu un kas pietrūkst pašmāju kino ainavā, stāsta studijas viesi - režisors Aiks Karapetjans, operators Jurģis Kmins un producents Gints Grūbe. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Mūsu pirmais rudens sezonas raidījums jau tradicionāli tiek veltīts Baltijas jūras dokumentālo filmu forumam jeb Baltic Sea Docs, kas no 5. līdz 11. septembrim norisinās kā Rīgā, tā arī ārpus tās - Rēzeknē, Jēkabpilī, Smiltenē un Talsos.

Kino profesionāļi foruma ietvaros piedalās apmācībās un filmu projektu tirgū, bet skatītājiem ir pieejama rūpīgi veidota dokumentālo filmu programma, kas, kā stāsta foruma vadītāja Zane Balčus, "šogad atspoguļos arī aktuālo ģeopolitisko situāciju: vairākas filmas, diskusijas, kā arī atlasītie projekti reflektē par Ukrainas notikumiem".

Baltijas jūras dokumentālo filmu forumam kopumā tika iesniegti 87 projekti. No tiem atlasīti astoņpadsmit, kas tapuši filmu studijās Gruzijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Somijā, Ukrainā, Vācijā, Čehijā, Lielbritānijā un Latvijā. Viens no tiem ir režisora Jāņa Ābeles topošā filma "Testaments", ko tās scenārists Jānis Joņevs raksturo kā "erotisku detektīvmistēriju".

"Piejūras klimata" studijā viesojas Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma vadītāja Zane Balčus un režisors Jānis Ābele.

Portālā "Kino Raksti” Kristīne Briede par foruma filmu programmu raksta: „Lielākā daļa filmu sniedz iespēju ieskatīties tajā, kas notiek „pēc” – pēc kara, pēc revolūcijas, pēc valsts sabrukuma vai robežu pārbīdes, arī pēc pastardienas”. Zane, Kristīnes aprakstītā vadlīnija ir izkristalizējusies jau pēc filmu atlases vai arī tev bija līdzīga koncepcija prātā, vēl tikai sākot darbu pie programmas?

Zane Balčus: Lasot rakstu, biju ļoti priecīga par to, ka Kristīne atradusi šādu kopsaucēju programmai. Daudzus gadus foruma filmu programma tika veidota ar konkrētu nosaukumu, vai nu mēģinot piemeklēt filmas, kas atbilst noteiktai tēmai, vai nu tēma izkristalizējās atlases procesā. Pēdējos gados mēs esam atteikušies no tāda principa un atlasām tās filmas, kas mums attiecīgā gada kontekstā šķiet aktuālas un būtu jāredz kino skatītājiem Latvijā. Protams, ka

šogad liela daļa programmas filmu ir veltītas Ukrainai – tas tiešām ir aktuālākais temats, kam jāpievērš uzmanība, un tāpēc puse filmu kaut kādā mērā ir saistītas ar Ukrainas tēmu – vai tie ir filmu veidotāji no Ukrainas, vai tā ir tēma, kas skar Ukrainu un politiskos notikumus.

Jā, tās ir „Krimas dārgumi”, „Hamleta sindroms”, „Ārpusē”, arī atklāšanas filma „Trauslā atmiņa”. No kādiem aspektiem tās skatās uz Ukrainas vēsturi arī šobrīd?

Zane Balčus: Šīs filmas savstarpēji ir pietiekoši atšķirīgas un dažādos veidos un ar atšķirīgu intensitāti pieskaras tam, ko mēs redzam aktuālajā situācijā Ukrainā. Tā kā filmas top vairāku gadu garumā, tad šīs programmas filmās mēs tiešā veidā neredzam tos notikumus, kas risinās Ukrainā kopš šīgada februāra. Tomēr divas filmas – „Hamleta sindroms” un „Krimas dārgumi” – ir ļoti tiešā veidā saistītas ar Ukrainas politiku un to, kas notika Ukrainā 2014. gadā. Piemēram, „Hamleta sindroms” stāsta par varoņiem, kuri bijuši aktīvi 2014. gada notikumu dalībnieki un mēģina pārvarēt psiholoģiskās traumas, kuras šie notikumi viņos atstājuši. Savukārt, atklāšanai esam izvēlējušies darbu „Trauslā atmiņa”, kas paskatās uz Ukrainu no cita skatupunkta. Režisors veido filmu par savu vectēvu, kurš bijis viens no slavenākajiem kino operatoriem Ukrainā, un caur vectēva dzīvesstāstu mēs izsekojam līdzi tam, kā notika kino veidošana padomju laikos, ieskatāmies atsevišķās filmās, kino vidē, kādreizējos braucienos uz Venēcijas kino festivālu – tur ienāk kultūrvēsturiskais aspekts. Mēs vēlējāmies programmā iekļaut darbus, kuri šeit ir bijuši kā projekti – industrijas pasākumu sadaļā prezentētās topošo dokumentālo filmu idejas. Vairākus no šiem kādreizējiem projektiem mēs tagad parādām skatītājiem. Filma „Trauslā atmiņa” ir viena no tiem, tāpat arī filma „Ārpusē” un zviedru filma „Dzīvot no sirds”.

Kā tu raksturotu šīgada projektus? Tiem piemīt kaut kas vienojošs vai var redzēt jaunas tendences?

Zane Balčus: Kā parasti, arī šīgada atlasītajos projektos ir diezgan plaša dažādu valstu pārstāvniecība. Viena no lietām, ko redzam šogad, ir pandēmijas sekas –

salīdzinot ar citiem gadiem, ir mazāk kopprodukciju. Iespējams, ka tas vēl mainīsies, jo projekti ir dažādās stadijās – citi vēl pavisam agrīnā posmā un citi jau tuvu gatavībai. Manuprāt, tas arī ir pandēmijas rezultāts – cilvēkiem bijis mazāk iespēju vairāk vienam otru iepazīt un ir bijusi liegta tīklošanās iespēja, kas ir ļoti būtiska un nav varējusi notikt pilnā apmērā.

Protams, ir filmas, kas saistītas ar Ukrainu un arī migrācijas krīzi, kuru izjūtam Austrumeiropā. Ir vairāki darbi, kas tieši mākslinieciskā ziņā man šķiet ļoti interesanti un izaicinoši. Kopumā ir plaša pārstāvniecība gan tematiski, gan māksliniecisko risinājumu ziņā. Ar nepacietību gaidu ieraudzīt, kādu interesi tie raisīs un kā tie tālāk attīstīsies.

Jāni, ko filmas projektam nozīmē dalība Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā?

Jānis Ābele: Runājot par praktiskiem apsvērumiem, tas drīzāk ir jautājums producentiem – kādus nākamos soļus viņi taisās spert, izmantojot šo platformu. Skaidrs, ka arī radošā ziņā tas ir labs motivators, kas mudina fokusēties un svešiem cilvēkiem vai jau zināmiem kolēģiem vēlreiz izstāstīt, par ko ir filma. Arī tad, kad jau notiek filmēšana vai montāžas process, ir veselīgi atgriezties un īsumā definēt, par ko ir filma. Protams, tā ir kārtējā platforma, kas, es ceru, palīdzēs filmai pēc tam doties tālāk.

Kā Anatols Imermanis kļuva par tavas filmas varoni?

Jānis Ābele: Tas notika sarunas laikā ar Jāni Joņevu, autoru grāmatai „Jelgava 94”, kuru es ekranizēju. Kad filma bija pabeigta, bet vēl nebija notikusi pirmizrāde, mēs satikāmies un apspriedāmies par visu ko. Es viņam uzdevu jautājumu par dzejnieku, kurš man ļoti patīk, bet par kuru nebiju dzirdējis vairāk kā tikai no tām dažām grāmatiņām, kuras esmu lasījis. Viņš nemācēja izskaidrot no literatūras vēstures puses, kāpēc viņš ir piemirsts, bet pastāstīja, ka

ir tāda leģenda par Anatolija Imermaņa pelnu urnu un viņa pēdējo vēlēšanos – lai viņa pelni tiktu izkaisīti Rietumeiropas sarkano lukturu rajonos un viņš vienmēr varētu palikt tuvāk bohēmai, bet šī viņa vēlme nav piepildīta.

Kino mēdz teikt, ka nav oriģinālu stāstu – katrs autors vienkārši izstāsta šos mūžīgos stāstus savā, jaunā veidā, ietekmējoties no apkārtējās pasaules un sava redzējuma. Kad viņš to stāstīja, man šķita – protams, arī mūžīgas tēmas tur var pievilkt, bet šis ir samērā oriģināls stāsts, pozitīvā ziņā ļoti dīvains. Tas bija pamats veidot dokumentālo detektīvu, kas kaut kādā ziņā labi sasaistās ar pašu Imermani – lielākoties viņš pazīstams kā dokumentālo stāstu autors, un šī filma ir viņa pēdējais detektīvs.

Šo žanra paveidu – dokumentālais detektīvstāsts – min arī producents Guntis Trekteris. Vai jums ir kādi piemēri dokumentālajā kino, kurus izmantojāt, lai paši sev noformulētu, kas ir dokumentāls stāsts?

Jānis Ābele: Specifiskas kino vēstures studijas nenotika. Nezinu, tas ir pluss vai mīnuss, bet es sevi kā režisoru neuzskatu par lielo ekspertu dokumentālajā kino, tas mani nekad nav ārkārtīgi vilinājis, pilnmetrāžas garumā šī ir mana debija. Ņemot vērā, ka Anatols Imermanis vairs nav starp mums, pats stāsts dod iespēju filmu veidot ar spēlfilmas paņēmieniem, nevis tik lielā mērā to, kas visiem asociējas ar vārdiem „dokumentālais kino”, lai gan skaidrs, ka mūsdienās dokumentālais kino var būt jebkas. Mēs cenšamies būt mazliet komiski un parotaļāties arī ar spēlfilmu detektīvu klišejām. Skaidrs, ka šis tas ir paskatīts un iedvesmas pasmeltas, bet varbūt ne tik daudz no dokumentālajiem detektīviem, kas droši vien asociējas ar izmeklēšanas procesiem, bet drīzāk ar tādām filmām, kas pārkāpj žanru robežas.

Tātad tā drīzāk varētu būt nevis tāda konvencionāla portretfilma, bet piedzīvojumu kino?

Jānis Ābele: Jā. Filmas scenārists Jānis Joņevs to definēja kā erotisku detektīvmistēriju. Pa braucoša vilciena vagoniem gluži nelēkāsim, bet tas būs un jau ir sava veida piedzīvojums arī mums, un mēs šobrīd strādājam tā, lai tas būtu redzams uz ekrāniem jau nākamgad.

Šonedēļ raidījumā "Piejūras klimats" atskatāmies uz nule kā aizvadīto 75. Kannu kinofestivālu. Šogad vienpadsmit Nacionālās filmu skolas studenti ceļoja uz Kannām, lai apmeklētu kā kino klasikas, tā arī aktuālā kino programmas. “Piejūras klimata” studijā viesojass trīs kino studentes - Marta Luīza Treimane, Betija Zvejniece un Ieva Estere Zālīte, kuras apgūst kino producēšanu, režiju un teoriju un kurām šis bija pirmais Kannu apmeklējums.

Vairāk gan par redzētajām filmām, gan par to, kādu efektu uz skatītājiem atstāj nonākšana no Rivjēras saules uzkarsētajām ielām vēsā kinoteātrī, sarunā ar Sonoru Broku.

28. maija vakarā Kannu kinofestivāla apbalvošanas ceremonijā triumfēja zviedru kinorežisors Rūbens Ēstlunds, kurš pirmo reizi Zelta palmas zaru saņēma vēl pavisam nesen, 2017. gadā, par savu iepriekšējo filmu, “Kvadrāts”. Ēstlunda jaunākais veikums, filma “Skumju trijstūris”/ Triangle of Sadness, kuras nosaukumā ietverta atsauce uz pieres daļu starp uzacīm, kur visstraujāk rodas mīmikas rievas, ir alegorisks skatījums uz mūsdienu sabiedrības elitārās daļas dzīvesveidu un tikumiem. Režisors skaidro, ka viņa filmas rašanos iedvesmojusi marksisma teorija, kas apgalvo, ka mūsu uzvedību ietekmē mūsu novietojums finanšu hierarhijā. Laureātu sarakstā iekļuvuši vēl divi ziemeļvalstu kino veidotāji- Ali Abasi, kura filmas “Svētais zirneklis” / Holy Spider aktrise Zara Amira Ebrahimi saņēma balvu par labāko aktierdarbu, kā arī Tareks Salehs, kurš tika apbalvots kā labākais scenārija autors par savu filmu “Zēns no debesīm”/ Boy from Heaven.

Savā 75. jubilejā Kannu kinofestivāls nevis pievērsās krāšņās pagātnes svinēšanai, bet gan centās samiernieciski iekārtoties politiski satricinātās Eiropas kopainā, konkursos iekļaujot gan Ukrainas, gan Krievijas filmas. Koloniālisma atskaņas bija klātesošas ne tikai programmā iekļautajos darbos, kā War Pony, filmā par Painridžas rezervāta jauniešiem,  kas saņēma balvu par labāko operatora darbu, bet arī uz sarkanā paklāja, kur svētku noskaņu nācās aizsargāt gan no protestētājiem, kas ieviesa kaut mazliet realitātes bezrūpīgajā gaisotnē, gan no it kā “nepiemēroti tērptajiem”, kāds šoreiz izrādījās kāds Kanādas pirmiedzīvotāju kino producents, kurš smokingu bija papildinājis ar savas kultūras tradicionālajiem apaviem- mokasīniem.

Lai gan bezgala apjucis, lai neteiktu ignorants savā vēlmē vienlaikus gan izpatikt publikai un kino industrijai, īpaši pēc diviem pandēmijas gadiem, gan saglabāt aktualitāti un runāt par svarīgo, Kannu kinofestivāls tomēr joprojām ir leģendārs.

18. maijā ar labdarības seansu savu pirmizrādi piedzīvoja Pētera Krilova un Ivetas Budrevičas dokumentālā filma “Hekabes jautājums”. Vieni no filmas galvenajiem varoņiem ir mūziķu pāris Rolands Balodis-Ūdris un Ilona Balode-Ūdre, un filmā redzam to, kāda ir viņu dzīve pēc liktenīgās auto avārijas. Vēl filmā redzama sociālā darbiniece Hanuka Lorengela, garīgās aprūpes profesionāle un kapelāne Dana Kalniņa-Zaķe, kā arī Pētera Krilova bijušie studenti - aktieri Daiga Kažociņa un Kaspars Zvīgulis.

“Hekabes jautājums” nav tikai šo cilvēku pieredzes dokumentējums - tas ir pētījums par līdzcietību, cilvēcību un, protams, mākslu. Par to, kā tapa filma, kas ir labs dokumentālists, kā ir strādāt ar saviem bijušajiem studentiem, kā arī par to, kas ir patiesa līdzcietība, stāsta režisors un pedagogs Pēteris Krilovs. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Pavasara izskaņā mazākais Rīgas kinoteātris, kinomīļu oāze Elizabetes ielā, “Kino Bize” piedāvā jau ceturto “Klasikas kino vakaru” ciklu, kura filmas “iezīmē 20. gadsimta kino norišu un parādību “karti”, apvienojot izteikti kinematogrāfisku formu un oriģinālu vēstījumu”.

20. maija kino vakars būs veltīts mūzikas leģendu The Rolling Stones sešdesmitajai jubilejai, ko atzīmējot, tiks izrādīta Žana Lika Godāra filma “Viens plus viens”. Franču jaunā viļņa viens no zināmākajiem režisoriem sev raksturīgā, jelkādām filmveides konvencijām nepakļāvīgā formā ir fiksējis kinolentē dziesmas “Sympathy for the Devil” ieraksta procesu slavenajā Olimpiskajā studijā Londonā. 1968. gada filma ir Godāra komentārs aktuālajai politiskajai situācijai. Tajā Cinéma vérité stilā uzņemti dokumentālie kadri mijas ar provokatīviem inscenējumiem. Ierakstu studijā kamera slīd apkārt mūziķiem, fiksējot gan radošo procesu, gan pīpppauzes, saules pielietā parkā Annu Vjazemsku, franču aktrisi, rakstnieci un tobrīd Godāra sievu vajā ziņu reportieri, savukārt pornogrāfisku lubeņu veikaliņā tiek lasīta “Mana cīņa”, bet auto kapsētā “Melnās panteras” bezkaislīgi ievieš jaunu, asinīm slacītu pasaules kārtību. 

Uz jautājumu, kas ir mūzikas dokumentālā filma, atbildes meklēs raidījuma viesi - Klasikas kino vakaru kuratore Agnese Lipska, mūzikas kritiķis Jānis Žilde, kā arī dokumentālās filmas “Atbrīvošanas diena” producents Uldis Cekulis un režisors Uģis Olte.

7. maijā savu 100. jubileju svinēja viens no Latvijas kino nozīmīgākajiem režisoriem - Rolands Kalniņš. Viņa filmas “Četri balti krekli” (jeb “Elpojiet dziļi…”), “Akmens un šķembas” (jeb “Es visu arceros, Ričard!”) un “Ceplis” ir tikai daļa no viņa plašā kino mantojuma. Padomju režīma cenzūra pret režisoru bija skarba - filmu “Četri balti krekli” un “Akmens un šķembas” izrādīšana tika aizliegta, bet filmas “Piejūras klimats” filmēšana tika apturēta un liela daļa materiāla tika iznīcināta.

Rolands Kalniņš ir ierakstījis savu vārdu ne tikai Latvijas, bet arī pasaules kino vēsturē - 2018. gadā Kannu kinofestivāla programmā “Kannu klasika” tika izrādīta filmas “Četri balti krekli” restaurētā versija. Kā arī viņa filmā 1972. gada filma “Ceplis” ir dzirdams, iespējams, viens no slavenākajiem citātiem Latvijas kino.

Kāpēc padomju režīmam Rolanda Kalniņa filmas šķita tik bīstamas? Kādus projektus režisoram neizdevās īstenot? Un kas izceļ Rolandu Kalniņu Latvijas un pasaules kino kontekstā? Par šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem stāsta kino pētnieces un grāmatas “Rolanda Kalniņa telpa” sastādītājas Kristīne Matīsa un Agnese Zeltiņa. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Viens no spilgtākajiem kinooperatoriem Latvijas kino vēsturē Dāvis Sīmanis (1942-2007) šopavasar būtu svinējis savu astoņdesmitgadi. Par godu šim notikumam portālā filmas.lv skatītājiem pieejama jauna kolekcija, kas ietver septiņas spēlfilmas (divas no tām nupat restaurētas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā) un četras dokumentālās filmas.

Dāvis Sīmanis darbojās Rīgas kinostudijā 30 gadus, bijis operators inscenētājs teju 30 spēles un ap 40 dokumentālajām filmām, starp kurām atrodamas gan krimināldrāmas, gan vēsturiskais kino ar šausmu elementiem, kā arī filmas pašiem jaunākajiem skatītājiem. Daudziem no mums priekšstatu par latviešu kino veidojusi tieši Sīmaņa kameras acs – filmas, pie kurām viņš strādājis kopā ar režisoriem Aivaru Freimani, Vari Braslu, Arvīdu Krievu un citiem. “Ābols upē”, “Puika”, “Aveņu vīns”, “Emīla Nedarbi”, “Dubultnieks”, “Fotogrāfija ar sievieti un Mežakuili”, “Cilvēka dienas”, “Ievas paradīzes dārzs”, “Ziemassvētku jampadracis” – tā ir tikai  daļa no paveiktā. Portālā Filmas.lv lasāms: “Dāvi Sīmani var oficiāli dēvēt par 80. gadu labāko kinooperatoru Latvijā, jo viņš šajā periodā saņēmis sešas Lielā Kristapa balvas”

Raidījumā viesojas Sīmaņa draugi, kolēģi un domubiedri Arvīds Krievs un Jevgeņijs Paškevičs, kā arī viņa dēls, kinorežisors Dāvis Sīmanis. Atsevišķā ierakstā dzirdēsim arī režisori Ilonu Brūveri.

27. aprīlī savu pirmizrādi piedzīvoja ilgi gaidītā brāļu Ābeļu filma “Nemierīgie prāti”, kuras starptautiskā pirmizrāde notika Tallinas kino festivālā “Melnās naktis”. Šis ir stāsts par diviem brāļiem-māksliniekiem, kuri, veidojot savu jauno izstādi, atklāj sev daudz kā jauna par mākslas pasauli, dzīvi kā tādu un paši par sevi.

Filmā galvenajās lomās redzami Toms Auniņš un Mārcis Lācis. Pārējās lomās - Juris Žagars, Daniela Vētra, Dārta Danēviča. Filma tapusi “Tritone studio”, un tās producenti ir Raitis Ābele, Kristele Pudane un Roberts Vinovskis. Filmas operators - Mārcis Ābele, galvenā māksliniece - Zanda Zeidaka, montāžas režisors - Armands Začs.

Par to, kā tapa “Nemierīgie prāti”, kā ir strādāt kopā ar saviem brāļiem un par to, kas īsti ir “nemierīgais prāts”, stāsta filmas autori - Raitis, Lauris un Mārcis Ābeles. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.