Piejūras klimats

Šogad 19. decembrī savu deviņdesmito jubileju atzīmētu slavenais latviešu dokumentālists - režisors un operators Uldis Brauns (1932-2017).

Viņa dokumentālās filmas "Sākums", "Celtne", "Strādnieks" un "235 000 000" ir neatņemama Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas darbi. Bet 1975. gadā Uldis Brauns uzņēma savu vienīgo spēlfilmu "Motociklu vasara", kas pieskaitāma Latvijas kino zelta fondam. Šonedēļ raidījumā iepazīstinām ar Brauna karjeru kino, iezīmējot arī Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas raksturīgākos paņēmienus.

Toties 24. decembrī savu 100. jubileju svinētu viena no leģendārākajām Holivudas dīvām - aktrise Ava Gārdnere (1922-1990).

Aktrise, kuras karjera sākās nejauši, pateicoties kādai viņas fotogrāfijai, kļuva slavena ar savām "liktenīgo sieviešu" lomām, kā arī ugunīgo raksturu, kaislīgo privāto dzīvi un atbruņojošo eleganci. Par šo abu leģendāro kino personību dzīvēm un karjerām raidījumā stāsta Marta Elīna Martinsone.

Decembra sākumā jubileju svin "Kino Bize", mazā kinomīļu oāze Elizabetes ielā, kur pie katra virsdrēbju āķīša gaitenī greznojas kāda režijas dižgara vārds un griestus rotā grezna lustra kā no Viskonti filmām, metot ažūras ēnas pār nelielo kino zāli. Tajā vietas ir tieši tik daudz, lai katrā seansā justos kā draugu lokā.

Šogad kinoteātris svin jau desmito gadu kopš dibināšanas, un svinību galvenais varonis būs neatkārtojamais un vienreizējais krāsu, temperamenta un drāmas virtuozs, spāņu režisors Pedro Almodovars. No 7. līdz 14. decembrim tiks izrādītas četras viņa filmas, tapušas laikā no 80. gadu beigām līdz tūkstošgades mijai. Jubilejas seansus papildinās īslekcijas, sarunas, raidieraksta “Mans draugs – kino cilvēks” organizēta viktorīna, dejas un kāda īpaša saruna par kinoteātru vilinājumu.

Šodien uz sarunu par to, kāds ir populārākā Eiropas režisora kino visuma kolorīts, varoņi un tēmas, kuri ir Almodovara iemīļotie aktieri, un par to, ar kādu nopietnības pakāpi skatīties viņa filmas, aicināti retrospekcijas veidotāja Agnese Lipska un kinoteātra "Kino Bize" vadītājs Māris Prombergs.

Igauņu režisora Jāka Kilmi (“Ātrie igauņu puiši”, “Spiegs, kurš mans tēvs”) piedzīvojumu filma visai ģimenei 2. decembrī beidzot nonāk uz kino ekrāniem. “Ziemassvētki džungļos” ir tapusi sadarbībā ar filmu studiju “Lokomotīve”, un ir Latvijas un Igaunijas kopprodukcija. Producents Roberts Vinovskis ir arī idejas autors, un uzsver, ka šī ir, iespējams, pirmā latviešu filma, kas filmēta gandrīz pilnībā ārzemēs. Turklāt ārzemēs, kas ir otrā pasaules malā - Indonēzijā.

Filma “Ziemassvētki džungļos” stāsta par desmitgadīgo Paulu, kuras ģimene pārceļas uz Indonēziju, jo tur strādā viņas tēvs-ģeologs. Jaunie apstākļi rada spriedzi vecāku vidū, bet Paulas vecākā māsa Kate vairāk interesējas par to, kā uztaisīt tetovējumu, un Ziemassvētki nevienam nav pat prātā. Kad Paula no sava klasesbiedra Akima uzzina par tādu “Ziemassvētku šamani”, kas dzīvo džungļos, viņa nolemj doties neprātīgā piedzīvojumā.

Filmas “Ziemassvētki džungļos” scenārija autore ir Lote Eglīte, operators - Aigars Sērmukšs, kostīmu māksliniece - Jūlija Volkinšteine, aktieru atlases režisore - Gunita Groša, komponists - Kārlis Auzāns. Galvenajās lomās - Rebeka Šuksta, Elizabete Liepa, Inga Alsiņa-Lasmane, Māris Olte un Braidens Pablo Eskobars.

Raidījuma viesi - producents Roberts Vinovskis, aktrises Inga Alsiņa-Lasmane un Elizabete Liepa, attālinātā sarunā dzirdēsim arī režisoru Jāku Kilmi.

10. decembrī Reikjavikā notiks Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšana. Tas ir nozīmīgākais Eiropas kino izvērtēšanas notikums, kurš ierasti pulcē spožākos aktierus, kino veidotājus, un citus kino profesionāļus. Jau ir notikusi filmu priekšatlase, kuru veic vairāk kā četri tūkstoši Kinoakadēmijas biedru no visas Eiropas, un tikušas izziņotas nominētās filmas. Starp tām kategorijā Labākā Eiropas pilnmetrāžas animācija redzams arī Latvijas vārds – nominēta ir Signes Baumanes filma “Mans laulību projekts”.

Raidījumā ieskatāmies nomināciju sarakstā, īpašu vērību pievēršot darbiem, kas šobrīd redzami vai drīzumā gaidāmi Latvijas kinoteātros.

Kategorijā “Labākā Eiropas filma” ir nominēti pieci darbi: mūsdienīgs ķeizarienes Sisijas portretējums Austrijas filmā “Korsete”, beļģu pieaugšanas drāma “Tuvu”, zviedru komēdija “Skumju trijstūris”, Dānijas krimināldrāma “Svētais zirneklis” un spāņu režisores Karlas Simonas daļēji autobiogrāfiskā “Alcarras”.

Par labāko režiju EFA balvai nominēti Marija Kreicere, filmas “Korsete” režisore, filmas “Tuvu” režisors Lūkass Donts, Rūbens Ēstlunds par filmu  “Skumju trijstūris”, Ali Abasi par filmu “Svētais zirneklis”, filmas “Saint Omer” režisore Alise Diopa un poļu vecmeistars Ježijs Skolimovskis par filmu “EO”.

Kā Eiropas labākā aktrise nominētas ir Vikija Krīpsa par Ķeizarienes Sisijas lomu filmā “Korsete”, Zara Amira Ebrahimi par lomu filmā “Svētais zirneklis”, Lea Sejdū, kas redzama Mias Hansenas-Lēves filmā “Vienā jaukā rītā”, Penelope Krusa par darbu Pedro Almadovara filmā “Paralēlās mātes” un vācu komiķe Meltema Kaptana par lomu filmā “Rabija Kurnaza pret Džordžu Bušu”.

Kategorijā labākais aktieris ir nominēti Pols Meskals par lomu filmā “Aftersun”, Ēdens Dambrins no filmas “Close” jeb “Tuvu”,  Eliots Krosets Hove par darbu filmā “Dievzeme”, Pierfrancesco Favino par lomu filmā “Nostalgia” un “Skumju trijstūra” aktieris Zlatko Buričs.

Pavisam īpaša nominācija Eiropas kino akadēmijas balvai noteikti ir Ēdenam Dambrinam, beļģu filmas “Tuvu” galvenās lomas atveidotājam, kuram filmēšanas laikā bija vien 13 gadu.

11. novembrī savu pašmāju pirmizrādi piedzīvo Viestura Kairiša jaunākā filma “Janvāris”, kura jau paspējusi saņemt vairākas nozīmīgas balvas starptautiskajā kino arēnā. “Janvāris” tika atzīta par labāko ārzemju filmu Traibekas filmu festivālā Ņujorkā, kā arī uzvarējusi 17. Romas Starptautiskajā kinofestivālā. Tā bija labākā filma Progresīvā kino kategorijā, bet Viesturs Kairišs saņēma balvu kā labākais režisors, un Kārlis Arnolds Avots tika apbalvots par labāko aktierdarbu.

Filma “Janvāris” stāsta par 1991. gada janvāra notikumiem Barikāžu laikā caur jauna kino entuziasta acīm. Galvenais varonis Jazis pieaug un meklē sevi nozīmīgu vēsturisku notikumu centrā. “Janvāris” ir Latvijas, Lietuvas un Polijas kopražojuma filma, kas tapusi filmu studijas “Mistrus Media” paspārnē, un tās producenti ir Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe. Galvenās lomas atveido Kārlis Arnolds Avots, Alise Dzene, Baiba Broka un citi. Filmas operators ir Vojteks Starons, filmas māksliniece - Ieva Jurjāne, kostīmu māksliniece Rūta Lečaite, grima māksliniece Ilze Trumpe un komponiste Juste Janulīte. Par filmas tapšanu attālinātās sarunās stāsta režisors Viesturs Kairišs un aktieris Kārlis Arnolds Avots. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Šajā raidījumā svinēsim – gan jaunas kino grāmatas iznākšanu, gan arī leģendārā latviešu kinooperatora Mika Zvirbuļa 85. jubileju.

 “Kārkli pelēkie zied”, “Es visu atceros, Ričard!” jeb “Akmens un šķembas”, “Četri balti krekli” jeb “Elpojiet dziļi”, “Klāvs- Mārtiņa dēls”, “Tauriņdeja”, “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, “Dāvanas pa telefonu”, “Tās dullās Paulīnes dēļ”, “Akmeņainais ceļš”, “Carmen Horrendum”- tieši ar Mika Zvirbuļa kameras redzējumu šajās un virknē citu filmu daudziem no mums asociējas Latvijas kino tēls. Viņš ir viens no pirmajiem profesionāli izglītotajiem kinooperatoriem Latvijā, klasiķis, par kuru filmas.lv lasāms- “viens no tiem meistariem, kuru talanta un principu dēļ pieņemts runāt par Latvijas kinooperatoru mākslas augsto līmeni, kas tiek novērtēts arī pasaules kontekstā.” Līdztekus darbam pie filmām Miks Zvirbulis teju divus gadu desmitus vadīja Latvijas kinematogrāfistu savienību un tieši viņš kopā ar režisoru Ansi Epneru izgudroja un 1977. gadā dibināja Latvijas kino Nacionālo balvu "Lielais Kristaps".

9. novembrī Mika Zvirbuļa dzimšanas dienas svinības norisināsies kinoteātrī Splendid Palace, kur tiks izrādīta Oļģerta Dunkera 1970. gada filma  “Klāvs – Mārtiņa dēls” (1970), kā arī notiks jaunās grāmatas “Miks Zvirbulis. Esmu mierīgs kā pielādēts lielgabals” atvēršana. Šajā izdevumā kinorežisore Brigita Eglīte apkopojusi izcilā kino operatora atmiņu stāstus par studiju gadiem, filmām, un režisoriem, ar kuriem kopā strādāts. Tāpat tajā iekļauta bagātīga foto izlase, kā arī Jāņa Streiča un Andra Rozenberga veltījumi.

Kā raksta Kristīne Matīsa,  plašā pēcvārda autore, grāmata ir kā “dzirkstošu pastāstiņu mozaīka, tikpat līksmi draudzīga, kā jebkura satikšanās ar Miku”.

Raidījumā viesojas gan pats jubilārs Miks Zvirbulis, gan arī grāmatas autore, kinorežisore Brigita Eglīte.

13. oktobrī ar stāvovācijām Latvijas skatītāji sveica Signes Baumanes jaunāko animācijas filmu "Mans laulību projekts". Filma tapusi septiņus gadus un jau piedzīvojusi seansus ārvalstīs, bet 2. novembrī atklās Ņujorkas Baltijas filmu festivālu. Liels sasniegums filmai ir arī nominācija prestižajai Eiropas kinoakadēmijas balvai.

"Mans laulību projekts" ir personisks, asprātīgs un arī izglītojošs stāsts par to, kā mēs iemīlamies, kāpēc mēs vēlamies apprecēties un kā sadzīvot ar sevi arī ārpus attiecībām. Muzikālas intermēdijas, bioloģijas un neirobioloģijas lekcijas un ļoti atpazīstamas situācijas - tas viss ir redzams Signes Baumanes ne ar ko nesajaucamajā rokrakstā.

Attālinātā intervijā režisore, scenārija autore un animatore Signe Baumane stāsta par "Mans laulību projekts" tapšanu, par interesi, zinātni un to, ko viņai spēj nodrošināt tikai un vienīgi animācija. 

Marta Elīna Martinsone: Kā īsti radās pirmais impulss filmai "Mans laulību projekts"?

Signe Baumane: Tāds garš tas idejas process bija, vienā vārdā grūti pateikt... Kad strādāju pie filmas "Akmeņi manās kabatās", man bija blogs, kurā reizi nedēļā ierakstīju kādu stāstiņu.

Kad taisi īsās filmas, ik pēc pusgada vai gada tās uzreiz arī tiek izlaistas, bet taisot pilnmetrāžas filmu, paiet četri gadi vai kā šīs filmas gadījumā - pagāja septiņi gadi, un man negribējās, lai mani aizmirst. Man kaut kā likās - ir ļoti svarīgi, lai cilvēki zina, ka es esmu, un rakstīju blogu.

Man bija vairāki tūkstoši sekotāju, un viens no stāstiņiem, ko sāku rakstīt, bija manas otrās laulības. Šim stāstam bija vairākas instalācijas, kopumā, manuprāt, kādas divpadsmit. Rakstīju stāstu pēc stāsta. Tas bija lasītākais mana bloga stāsts. Kad to rakstīju, man likās, tas ir ļoti interesants, savā ziņā - pamācošs, savā ziņā - dramatisks. Viss kas tajā stāstā tika savērpts kopā - tāda dzīves realitāte. Nodomāju, ka tas varētu būt mans nākošais projekts - par šīm manām otrajām laulībām.

Filmu "Akmeņi manās kabatās" izlaidām 2014. gadā, bet 2015. gada septembrī es biju gatava ķerties pie jauna projekta, kuram impulss ir manas otrās laulības. Protams, kad sāc rakstīt jau konkrēti, tad jau mazlietiņ ir tā - gribu vēl to ielikt, un to. Un tad pēkšņi: bet kas tad ir svarīgi, kāpēc tu gribi kaut ko darīt? Tas viss tā kā izkristalizējās un projekts pieņēma daudz savādāku formu, nekā biju sākumā domājusi. Un man liekas, ka nebija nemaz tik slikti, jo mana otrā vīra noslēpums, ko viņš turēja pie sevis un ko viņš neizpauda, tagad, 2022. gadā, nemaz nebūtu tik liels noslēpums, tik liels atklājums, jo tādus noslēpumus jau filmās esam redzējuši un piedzīvojuši... Tā kā es pavisam citādāk pārstrukturēju šo stāstu. Tāds bija impulss. 

Bet kāds bija filmas tapšanas process?

Tas ilga septiņu gadu garumā: tas bija tehniski sarežģīts, laikietilpīgs un darbietilpīgs. Tas paņēma daudz ilgāku laiku, nekā biju domājusi. Jo sākotnēji biju iecerējusi filmu pabeigt četros gados, bet sanāca septiņi. Dažreiz es tā paskatos atpakaļ un domāju - ah, vai tiešām septiņu gadu laikā var izstāstīt tikai vienu stāstu? Dzirdēju, ka Matīss Kaža izlaiž filmu reizi gadā. (smejas) Un man ir tāda kā mazliet zaļa skaudība, ka es arī tā gribētu.

Man ir daudz stāstu, ko stāstīt, bet animācija ir kā tāds lāsts - tik ļoti lēnām, lēnām tu to visu lipini. Vienā labā dienā varu uzzīmēt 60 animācijas zīmējumus, un tās ir apmēram trīs četras sekundes...

Protams, dažreiz ir labākas dienas, kad nav tik daudz jāzīmē, tad var uztaisīt vienu, divas minūtes, bet lielākoties tas bija pa pusminūtei dienā vai mazāk. Tad dažreiz bija jāpārtrauc ražošanas process un jāmēģina sakasīt nauda no visiem kaktiem, jo mēs bieži vien ieskrējām budžeta problēmās.

Par spīti tam, ka tas ir laikietilpīgs process - kas animācijā ir tāds, ko jūs nevarat atrast nekur citur?

Animācija - tas ir ne gluži brīnumlīdzeklis, bet medijs, kurā vari izstāstīt jebko. Redzu, ko rāda aktierfilmās - tie vairāk ir tēla momenti. Tajā pašā "Neona pavasarī" tā ir meitene, kura izdzīvo pavasari, un kamera viņai seko līdzi šajā pavasarī, kad viņa nonāk pie atklāsmēm. Daudzas aktierfilmas ir tādas, jo tu tomēr esi ierobežots ar to, ko aktieris var, kā aktieris noveco, kā aktieris to var izdarīt. Bet arī tehniski tas, man liekas, ir diezgan sarežģīti - parādīt kaut kādu episku stāstu.

Animācijas gadījumā esmu ieinteresēta episkos stāstos. Es nezinu, kāpēc - tas ir nesaprotami, mistiski. Šī filma, varētu teikt, ir kā "Karš un miers", tādā lielā, episkā mērogā, tikai no sieviešu skatu punkta un nav par karu un mieru, bet par sievietes dzīvi.

Bet tas ir tāds diezgan episks stāsts: noklāts liels laika periods un parādīta cilvēka attīstība caur daudzām, daudzām atklāsmēm.

Animācijā tu esi ļoti brīvs - tev nav jādomā, kā "novecināt" aktieri, izvilkt ārā kādas butaforijas, lai skatītājs noticētu konkrētajam laikam. Vari darīt jebko, jo tas ir tāds diezgan stilizēts stāstīšanas veids.

Otra lieta - kā animatore varēju brīvi pastaigāties pa cilvēka dzīves realitāti: varēju ieiet cilvēka iekšējā pasaulē, domu pasaulē, un bez jebkādām barjerām ieiet šī cilvēka bioloģijā un aiziet arī uz politiskajām kartēm. Tās ir tās četras realitātes, kurās dzīvo Zelma. Nebija tā, ka tu apturi filmu un pēkšņi sāc kaut ko taisīt citā tehnikā. Tas viss iet vienā plūdumā. Vienā laidienā tu vari iziet cauri šim četrām pasaulēm, kurās dzīvo Zelma. Tā ir liela animācijas priekšrocība. Bet tai pašā laikā nepriekšrocība ir tāda, ka filma jātaisa ilgi.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Svinam itāļu izcilā režisora, literāta, gleznotāja, domātāja un provokatora Pjēra Paolo Pazolīni simtgadi, pievēršoties diviem notikumiem, kas sniedz iespēju iepazīt plašāk viņa radošo mantojumu.

Runājam gan par šobrīd, vēl līdz 23. oktobrim, noritošā Rīgas Starptautiskā kino festivāla retrospekciju In kino veritas, kas veltīta Pazolīni, kā arī apgādā Aminori izdoto viņa romāna "Ielas zēni" tulkojumu latviešu valodā. Romāna pirmtulkojums ir īpašs notikums, jo iepriekš latviešu valodā tulkoti vien pāris Pazolīni dzejoļi, neskatoties uz to, ka autoru nereti piemin kā vienu no svarīgākajām 20. gadsimta Itālijas literatūras un kinomākslas personībām.  

Pazolīni retrospekcijā iekļautas četras filmas, skatāmas klātienē Rīgā un tiešsaistē visā Latvijas teritorijā: 1968. gada enigmātiskā "Teorēma" ar Terencu Stampu titullomā, kinematogrāfiska versija par Eiripīda lugu "Mēdeja", kas tapusi, režisoram sadarbojoties ar domubiedreni un operas leģendu Mariju Kallasu, skandalozā apcere par diktatūras un konformisma ekstrēmākajām izpausmēm "Salo jeb 120 Sodomas dienas", kā arī Džovanni Bokačo noveļu krājuma iedvesmotais "Dekamerons".  

Uz plašāku sarunu par Pazolīni kinematogrāfisko un literāro lauku aicinātas Riga IFF retrospekcijas kuratore un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta zinātniskā asistente Dārta Ceriņa, kā arī romāna "Ielas zēni" tulkotāja Līva Trektere.

13. oktobrī tiek atklāts Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kur līdzās filmām no visas pasaules gaidāmas vairākas pašmāju pirmizrādes. 14. oktobrī ar Latvijas skatītājiem satiksies Matīsa Kažas pieaugšanas stāsts reiva pasaulē “Neona pavasaris”, bet 20. oktobrī Latvijas pirmizrāde gaidāma Lindas Oltes debijas spēlfilmai “Māsas”, kas ir reālistiska drāma par jaunas meitenes dzīvi bērnu namā. Abas filmas jau būs piedzīvojušas savas starptautiskās pirmizrādes - Edinburgā un Varšavā, un turpinās ceļot pa pasaules kino festivāliem.

Lai pastāstītu par abu filmu tapšanu, vizuālo stilu, darbu ar jauniem aktieriem un vienam ar otru, studijā viesojas filmas “Neona pavasaris” režisors un producents Matīss Kaža un filmas “Māsas” režisore Linda Olte. Sarunā attālināti piedalās arī abu filmu operators Aleksandrs Grebņevs. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Šoreiz raidījuma fokusā, lai mēs paspētu izsekot rudens pirmizrāžu maratona straujajam ritmam – pat divas jaunas latviešu filmas: Ivara Selecka "Zemnieki" un Uģa Oltes "Upurga".

"Apcirkņi" 1972. gadā, "Nāc lejā, bālais mēnes!" 1994. gadā, "Zem ozola kuplajiem zariem" 2007. gadā un šogad, pusgadsimtu kopš "Apcirkņu” filmēšanas", tapusi jau ceturtā Latvijas kino klasiķa Ivara Selecka lauku dokumentālā filma "Zemnieki", kas caur sešu ģimeņu portretiem uztver to noskaņojumu, domas un izjūtas, ar kādām dzīvo ļaudis tālu prom no lielajām pilsētām.  Lēnām, siltu balsi režisors mūs iepazīstina ar filmas varoņiem, kas katrs pa savam tiek galā ar ikdienas izaicinājumiem- spāru sliešanu, gotiņas kopšanu, šmakovkas muzeja uzraudzīšanu vai tūkstoš hektāru apsaimniekošanu turpat blakus Krievijas robežai.

"Piejūras klimata" studijā viesojas Ivars Seleckis, kurš šoruden svin 88. jubileju, un vairāku viņa filmu, tai skaitā "Zemnieku", scenārija autors Andris Vanadziņš.

***

Otra šīsdienas raidījuma varone ir Uģa Oltes debija spēles pilnmetrāžā - filma "Upurga", kuru tās veidotājiem labpatīk saukt par mitoloģisko trilleri savvaļā.

Filmas sižeta sākumposms liecina, ka gaidāma dinamiska šermulīgu piedzīvojumu filma- “par drošības noteikumiem satraucies piedzīvojumu gids Andrejs mežonīgas pierobežas upes ielejā pazaudē savu māsu un viņas komandu –  bezrūpīgu un dabā nepieredzējušu filmēšanas grupu, kas tur ieradusies filmēt reklāmu. Tomēr tālāk kā čiekura zvīņas no ierastā sižeta nolobās pa vienam vien virspusējam un atpazīstamam slānim, Andrejam iekļūstot aizvien dziļāk noslēpumainās upes Upurgas un tai piegulošo mežu pasaulē.  Upurgai ir kāds, pirmatnēja spēka apvīts noslēpums, kas tiek rūpīgi sargāts. Andreju te sagaida cīņa gan ar ārējiem spēkiem, gan paša iekšējo trauksmi.  

Studijā - filmas režisors Uģis Olte un gida Andreja lomā redzamais aktieris Igors Šelegovskis.