Piejūras klimats

Šīsnedēļas "Piejūras klimats" veltīts kino un teātra zinātnieces, mākslas zinātņu doktores Valentīnas Freimanes simtgadei un tai veltītajai izstādei, tādēļ arī mūzikas pieteikumi šoreiz neparasti - tajos dzirdam Valentīnas balss ierakstus no vairākiem 1968. gadā tapušiem radio raidījumiem.

Izstādes tekstu un materiālu atlasi veidojušas raidījuma studijas viešņas - kino kritiķe Anita Uzulniece un teātra kritiķe un kultūras žurnāliste Margarita Zieda.

13. aprīlī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta izstāde "Gadsimta lieciniece. Satikšanās ar Valentīnu Freimani", kurā unikālās Latvijas kultūras vides personības dzīvesstāsts izstāstīts caur pašas pierakstītajām pārdomām, kā arī ar bagātīgu priekšmetu un dokumentu kolekciju no Freimanes personīgā arhīva, LNB krājuma, Dailes teātra, Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva. Izstādē iekļauti arī priekšmeti no Valentīnas Freimanes dzīves posmiem Rīgā un Berlīnē, kas, līdztekus VHS kasešu piramīdas virsotnē novietota televizora ekrānā redzamajam kino lekcijas ierakstam, tiešām rada klātbūtnes un izstādes nosaukumā minētās satikšanās noskaņu.

Izstādē citētas Valentīnas piezīmes par viņas veidotajiem Kinolektorijiem, kas kļuva par nozīmīgu kino izglītības un pasaules redzējuma kopumā attīstības katalizatoru vairāku paaudžu skatītājiem. Viņa raksta: "Kinolektorijs bija mana personīgā iniciatīva, mans spīts pret padomju kultūras politiku - traka avantūra, ko pati izdomāju un ar saviem palīgiem īstenoju no sākuma līdz galam. Lielas ļaužu grupas garīgajā dzīvē ienāca jaunas vērtības, domas un idejas. Centos lektoriju veidot kā logu uz pasauli, pa kuru ieplūst ne vien mākslas informācija, bet arī idejas un ierosmes tālākdomāšanai. Neticu, ka var noskatīties Viskonti, Godāra darbus un tas paliek bez pēdām. Kinomāksla atbalsojas cilvēka personības struktūrā."

Izstāde būs apskatāma līdz pat līdz 3. septembrim, un tās atklāšanu pavadīja seanss ar Rosa fon Praunheima dokumentālo filmu "Valentīna", Ilonas Brūveres portretfilmu "Mūža stipendiāti. Kinozinātniece Valentīna Freimane" un producentu apvienības "Labvakar" veidoto interviju, bet tas nav vienīgais ekspozīcijas audiovizuālais izvērsums. Jau 11. maijā tiks aizsākta četru kinolektoriju programma, kuras seansus ievadīs kinozinātnieces stāstījums par attiecīgo filmu, ierakstīts 2011. gada Mākslas festivālam "Cēsis". Lektorijos tiks demonstrēti Marsela Karnē "Paradīzes bērni", Žana Vigo "Atalanta", Žana Kokto "Orfejs" un Žaka Tatī "Ilo kunga brīvdienas".

No 8. aprīļa Latvijas kinoteātros skatāma Matīsa Kažas jaunākā filmizrāde “Ūdens garša”. Stāsta centrā ir ezotēriskas organizācijas līderis ar iesauku Meistars, kurš ar strukturētā ūdens un dažādu rituālu palīdzību veido sev uzticīgu sekotāju loku. Kad žurnālistes Katrīnas meita kļūst par vienu no Meistara audzēknēm, viņa nolemj atmaskot “Ūdens māju” projektu un pašu Meistaru.

Filmas “Ūdens garša” scenārijs tapis kā kopdarbs ar aktieriem mēģinājumu procesā un filmēts vienā kadrā - operators Aleksandrs Grebņevs. Galvenajās lomās redzami Vilis Daudziņš, Iveta Pole, Andris Keišs, Gerds Lapoška un Alise Dzene. Filmas komponists ir Kaspars Kurdeko, mākslinieks - Kaspars Kauliņš, kostīmu māksliniece - Ieva Kauliņa. Filmas producenti - Matīss Kaža un Dace Siatkovska. 

Par to, kā tapa “Ūdens garša”, kas liek cilvēkiem uzticēties apšaubāmiem garīgajiem līderiem un  kā kļūdas var padarīt mākslas darbu labāku, stāsta režisors Matīss Kaža un aktieri Vilis Daudziņš un Iveta Pole. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Marta Elīna Martinsone: Kā radās ideja filmai "Ūdens garša" un kas bija pirmais impulss, lai veidotu šo stāstu?

Matīss Kaža: Impulsi bija vairāki, bet dominējošais –

tas, ko esam vērojuši īpaši pēdējos divos gados: ka digitālajā telpā valda viedokļu sašķeltība. Tas, ka mēs dzīvojam informatīvajos burbuļos, gribam sekot vienam konkrētam viedokļu vilcieniņam un negribam uzklausīt tos pārējos, kas uz paralēlām vai pretējām sliedēm braukā – tas iedvesmoja taisīt jaunu vienkadra darbu par brīvās gribas robežām, par sekošanu, par pretēju pasaules uzskatu līdzāspastāvēšanu.

Gribējām to darīt ar plašāku aktieru ansambli nekā projektā "Kino un mēs", kas bija pirmais vienkadra darbs, un, otrkārt, gribējām to paveikt ar jauniem radoši tehniskiem izaicinājumiem – tehniski radošo uzstādījumu pacelt citā vērienā. Un tad nonācām līdz tam, ka šis darbs varētu būt par tādu kā ezotērisku prakšu organizāciju, kas cita starpā nodarbojas ar ūdens strukturēšanu, ar ūdeni saistītiem dažādiem rituāliem un procedūrām kā attīrīšanās mehānismu un ir guvis diezgan lielu prominenci konkrētā sabiedrības daļā. Un tad jau mēs izdomājām tēlu sistēmu, ko piedāvāju aktieriem, un tad arī sākām strādāt pie stāsta struktūras – viss notika kā koprades procesa teātrī.

Jautājums Ivetai un Vilim – kā notika Matīsa minētais scenārija kopradīšanas process?

Vilis Daudziņš: Ļoti līdzīgi, kā tas notiek teātrī, vismaz manā pieredzē –

tad, kad mums ir tēma, sanākam kopā un spēlējam etīdes. Ir nosprausts mērķis, ka šī ir tāda aina, kur būtu jāatklājas tam un tam – jānotiek tādam vai citādam konfliktam, kas ir svarīgs, lai [stāsts] turpinātos, lai tas būtu kāds tiltiņš uz nākamo ainu.

[Tā nu mēs] mēģinām un pierakstām tekstus, kas nu tajā brīdī rodas. Un pēc tam Matīss vakarā domā, vai šādus tekstus tur var atstāt vai nevar, vai tie ir pietiekami labi vai nē, notiek kaut kāda selekcija. Bet tas vēl ir tāds mēģinājumu process, kurā tiek fiksēti teksti. Beigās mēs tos atkārtojam vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz, kamēr aina kļūst dabiska un dabiski iekļaujas kopējā plūsmā.

Iveta Pole: Jā, teātra terminoloģijā runājot,

tas ir tāds "device theatre" princips, kopā radīšanas process, kas tīri no aktieriskā viedokļa ir ļoti interesants, jo tu ļoti tiešā veidā piedalies radīšanas procesā – tev dota liela brīvība vistiešākajā veidā ietekmēt procesu un vilkt to uz vienu vai citu pusi.

Strādājot pie šāda darba, tas dod cita veida profesionālo adrenalīnu.

Kā īsti veicāt [faktu] izpēti šai filmai? Vai jums pašiem dzīvē ir bijusi saskare ar šāda tipa organizācijām?

Vilis Daudziņš: Brīnišķīgs izziņas avots ir internets – tur visu var atrast.

Vai man pašam dzīvē ir bijusi saskare ar šādiem cilvēkiem? Jā! Ar tiem, kuri ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību, kā arī par to, ka veids, kā viņi redz pasauli, ir vienīgais pareizais un cik skumji ir raudzīties uz citiem, kuri to vēl nav sapratuši...

Domāju, šāda veida attieksme piemīt diezgan daudziem cilvēkiem, kas īsteno vienu vai otru virzienu – ka žēl raudzīties uz pasauli, kurā nav sapratnes, bet gribas kaut kā to pasauli iepazīstināt ar šīm pašsaprotamajām lietām, kā labāk dzīvot...

Bija arī kādi prototipi, pēc kuriem veidojāt savus tēlus?

Iveta Pole: Protams! Patiesībā pie jebkura materiāla strādājot, tu mēģini atrast kādu iedvesmas avotu vai refleksiju par sava tēla iespējamajiem virzieniem. Protams, iedvesmojies no reālām un esošām personībām. 

Vilis Daudziņš: Matīss piedāvāja arī ļoti labu kino materiālu – paraudzīties uz piemēriem, kā kinematogrāfā attēloti dažādi harismātiski personāži, kuri veido lielāku vai mazāku kopienu un atbalstītāju loku. Bija, ko redzēt, un bija, ko atrast.

Varat minēt kādu no piemēriem?

Matīss Kaža: Tur bija arī filmas, kurām nav saistības ar šāda veida organizācijām. Piemēram, Pola Tomasa Andersona filma "Plūdīs asinis" bija viens no piemēriem, bija arī filma "The Master" – paradoksālā kārtā. Vēl bija dažādas dokumentālās filmas un dokumentālie seriāli par kultiem. Bija, no kā iedvesmoties.

Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv!

Šonedēļ "Piejūras klimatā" runājam par jau 17. Rīgas Kinomuzeja lektoriju "Tas, ko tu nedrīksti nezināt".

Tā programmā šoreiz darbi, ko veidojuši latviešu izcelsmes vai Latvijā dzimuši kino režisori, scenāristi, producenti, kuru darbība pamatā saistīta ar ārvalstīm. Viņu dzīvesstāsti un darbi atšķir vairākas varbūt pat nezināmas Latvijas vēstures lapaspuses.

Vairāk par lektoriju stāsta raidījuma viešņas, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Rīgas Kinomuzeja vadītāja Agnese Logina un kuratore Dace Čaure, kā arī Latvijas kultūras akadēmijas pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente un Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma.

Nupat kā uz kinoekrāniem Latvijā ir iznākusi vācu režisora Dominika Grāfa filma “Fabians jeb gājiens pie suņiem”, kas negaidīti ieguvusi precīza laikmeta komentāra dimensiju. Tā veidota pēc pasaulslavenā bērnu grāmatu autora Ēriha Kestnera vienīgā romāna pieaugušajiem "Fabians jeb kāda morālista stāsts” motīviem. Filmas darbība norisinās Veimāras republikā 1931. gada vasarā, kad Berlīne griežas naktsdzīves virpulī kā iereibusi bordeļa madāma, kamēr uz ielām sāk pavīdēt nacionālsociālistu partijas aģitācijas plakāti.

Kestners šo savu romānu rakstījis, veidojot to drīzāk kā scenāriju, ne romānu, tiecoties pēc kinematogrāfiskas formas. Režisors Dominiks Grāfs šo pateicīgo materiālu ir prasmīgi pārkausējis laikmetīgā dzejā par mirkli pirms kara, mirkli, kurā pasaule jūk prātā un izriež uz āru visas savas tumšās un baudkārās oderes, teju fiziski sajūtot tuvojošos pasaules sabrukumu.

Uz sarunu par Ērihu Kestneru, Dominiku Grāfu, Jākobu Fabianu, par romāna un filmas kā arī 1931. un 2022. gada noskaņu sabiedrībā satikšanās punktiem aicināti Žaņa Lipkes memoriāla muzeja direktoe Lolita Tomsone, RIGA IFF izplatīšanas departamenta vadītāja Paula Bērziņa un vēsturnieks Gustavs Strenga.

8. martā - starptautiskā dokumentālo filmu festivāla “Artdocfest” noslēgumā - savu pirmizrādi piedzīvoja aktrises un režisores Elitas Kļaviņas jaunākā filma “Iļģuciema māsas”. Filmas centrā ir vairāku sieviešu dzīvesstāsti Iļģuciema sieviešu cietumā, kur teātra studijā tiek iestudēta Antona Čehova luga “Trīs māsas”. Visus sieviešu stāstus caurvij vardarbības pieredze bērnībā, attiecībās un ģimenē, kas liek skaidrāk palūkoties uz Latvijā tik bieži noklusēto problēmu - vardarbību ģimenē.

Elitas Kļaviņas iepriekšējā dokumentālā filma “Zorjana Horobraja” bija viņas diplomdarbs Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā filmu skolā, kā arī ieguva “Lielā Kristapa” balvu kā labākā studentu filma. Arī “Ilģuciema māsās” redzams režisores iejūtīgums un interese par savām varonēm, kā arī smagu tēmu pasniegšana caur humānisma prizmu.

Filma “Iļģuciema māsas” tapusi studijas “Air Productions” paspārnē, sadarbībā ar Jauno Rīgas teātri. Filmas galvenā operatore - Baiba Kļava, montāžas režisore - Sandra Alksne, komponists - Kārlis Auzāns. Filmas producentes - Antra Gaile, Līga Gaisa, Elita Kļaviņa. Lai pastāstītu par filmas tapšanas procesu, studijā viesojas režisore Elita Kļaviņa. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Šoreiz raidījuma fokusā - starptautiskā dokumentālo filmu festivāla "Artdocfest" atklāšanas filma - Ievas Ozoliņas jaunākā lente "Mana māte valsts", kura pirmoreiz satikās ar skatītājiem 3. martā.

Filmas "Mana māte valsts" galvenā varone ir Una, kura adopcijas ceļā tikusi šķirta no savas māsas Zanes un ir nolēmusi viņu uzmeklēt. Una ir pirmā persona, kura izmantoja Latvijas likumdošanas izmaiņas un bez tiesas procesa atguva savu dzimto identitāti. Atgūstot savu mātes dotu vārdu, Una arī uzzināja, ka viņai nav vis viena, bet gan četras māsas.

Kopā ar filmēšanas komandu Una devās savu māsu meklējumos, šķērsojot vairāku valstu robežas un kontinentus, kā arī saskaroties ar birokrātiskiem šķēršļiem, kuri brīžiem galveno varoni noveda līdz bezcerībai.

Ievas Ozoliņas iepriekšējie darbi - "Mans tēvs baņķieris" un "Dotais lielums: mana māte" - arī ir pievērsušies ģimenes tēmai, un "Mana māte valsts" savā ziņā simboliski noslēdz šo triloģiju. Filma ir tapusi kā kopražojums starp Latvijas filmu studiju "FA Filma" un Islandes studiju "Re Public", tās producente ir Madara Melberga, operators - Mārcis Slavinskis, bet komponists - Mikaels Linds.

Lai pastāstītu par filmas tapšanu, studijā viesojas filmas režisore Ieva Ozoliņa.

Šonedēļ "Piejūras klimatā" runājam par Berlīnes starptautisko kino festivālu, kura programmā jau ierasti vietu rod aktuālām politiskām un sociālām tēmām veltītas filmas.

Dokumentālā filma "Attīt un atskaņot" par izcilo džeza pianistu Teloniju Monku, Pjotrs Kropotkins un 1877. gada anarhistu kongress Šveices filmā "Nemieri", Brēmenes mājsaimnieces cīņa par taisnīgu tiesu terorismā apvainotajam dēlam filmā "Rabija Kurnaza pret Džordžu Bušu" un ne visai glaimojošs novecojošās Eiropas portrets Ulriha Zaidla filmā "Rimini". Par to visu klausieties raidījumā!

25. februārī nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" ietvaros savu pirmizrādi piedzīvos režisora Ivara Zviedra jaunākā dokumentālā filma "Uz neredzīti, Brasa!"

Pāris mēnešus pirms Brasas cietuma slēgšanas, filmēšanas komandai ar režisoru priekšgalā bija ekskluzīva iespēja ieskatīties cietuma ikdienā. Filma ir nominēta "Lielā Kristapa" balvai - tai skaitā kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma.

Lai pastāstītu par to, kādi ir cietumi Latvijā, kā panākt savu varoņu uzticēšanos un kāda ir dokumentālista misija, "Klasikas" studijā viesojas "Uz neredzīti, Brasa!" režisors un scenārija autors Ivars Zviedris.

Šogad aprit 100 gadi, kopš iznāca vācu ekspresionisma kino klasiķa Frīdriha Vilhelma Mūrnava šausmu filma "Nosferatu". Tā kļuva par pirmo nozīmīgāko "vampīrfilmu", bet tai pat laikā bija pavisam tuvu iznīcināšanai - filmu studija Prana Film nebija saskaņojusi atļauju izmantot Brema Stokera romānu “Drakula” un tika iesūdzēta tiesā. 

Mūrnava versijā grāfs Orloks iemieso visa veida bailes no citādā un kļūst par sērgas nesēju. "Nosferatu" ir kļuvusi par šausmu kino klasiku un iedvesmojusi visas sekojošās filmas par vampīriem, kā arī nostiprinājusi savu vietu kultūrvēsturē un arī popkultūrā. Par filmas tapšanas aizkulisēm, skandāliem un baumām, kas apvija šo projektu, raidījumā stāsta Marta Elīna Martinsone.

Šonedēļ "Piejūras klimatā" runāsim par 51. Roterdamas kinofestivāla spilgtākajiem mirkļiem.

Starp tiem – amerikāņu režisores Amandas Krāmeres darbu retrospekcija, kā arī franču režisora un aktiera Metjū Amalrika filma "Turi mani cieši".

Krāmeres filma Please Baby Please ir kā Džona Votersa versija par Vestsaidas stāstu, kurā būtiska nozīme ir maksimālai attālinātībai no realitātes, savukārt Metjū Amalrika "Turi mani cieši", Klodīnes Galeā darba "Es atgriežos no tālienes" ekranizācija, piedāvā neparasti fragmentētu veidu, kā stāstīt par traumu un tās pieņemšanu.