Piejūras klimats

Arī šogad nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" ietvaros paredzētas vairākas pašmāju pirmizrādes. 25. februārī ārpuskonkursa pirmizrāde būs Mārča Lāča debijas spēlfilmai "Revolūcija".

Satīriskā melnā komēdija stāsta par teātra aizkulisēm un kāda aktiera, vārdā Ivars, cīņu par slavu un cīņu ar sevi, kas draud beigties biedējoši. Filma ir veidota kā vairāku vienā kadrā filmētu ainu kompilācija, kurā apvienojas gan teātra, gan kino valodas paņēmieni.

Mārcis Lācis, kurš līdz šim bijis pazīstams kā teātra režisors, filmu sācis veidot studiju ietvaros. Filmas operators ir Mārcis Ābele, producents - Raitis Ābele, galvenais mākslinieks - Aivars Žukovskis. Galvenajās lomās redzēsim Ivaru Krastu, Armandu Berģi un Rolandu Beķeri. Mūzikas komponists, kurš arī filmā atveido vienu no lomām ir Toms Auniņš.

Raidījumā "Piejūras klimats" attālinātā sarunā par filmas tapšanu stāsta režisors un scenārija autors Mārcis Lācis, operators un montāžas režisors Mārcis Ābele, aktieris Ivars Krasts un komponists Toms Auniņš.

Šogad mūs gaida nebijis notikums – Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" atklāšanas seansā tiks izrādīta daudzsēriju filma, kas apliecina šīs kino formas strauji pieaugošo aktualitāti. Proti, "Lielo Kristapu" atklās pirmās divas sērijas no Armanda Zvirbuļa režisētās "Krimināllietas iesācējam".

Latvijas studijas Red Dot Media, kā arī Lietuvas un Krievijas kopražojumā tapušais seriāls veidots pēc Andra Kolberga romāna "Meklējiet sievieti" motīviem. Deviņdesmito gadu Latvijas realitāte tajā veidota ar izcilu rūpību, sniedzot iespēju aizceļot laikā uz nupat kā neatkarību atguvušo valsti, kurā valdīja bandītisma uzplaukuma noskaņas.

Septiņu sēriju filmā, tāpat kā romānā, centrālais tēls ir sieviete, ko dažādos tās dzīves posmos atveidos divas aktrises – Latvijā atgriezusies kādreizējā Nacionālā teātra aktrise Madara Zviedre, kā arī Valmieras teātra kursa absolvente Diāna Krista Stafecka. Ietekmīga politiķa lomā – Mārcis Maņjakovs. Jau kriminālistikas veterānu atveidos Ģirts Krūmiņš un, attiecīgi, iesācēju izmeklētāju, kurš šķetinās daudzslāņaino nozieguma hroniku – Ritvars Logins.

"Piejūras klimatā" uzklausām seriāla režisoru Armandu Zvirbuli un producenti Artu Ģigu.

Sarunu caurvij lietuviešu komponista Tita Petriķa seriālam "Krimināllieta iesācējam" radītās mūzikas fragmenti.

Šī gada sākumā kino pasauli pāršalca ziņa, ka 6. janvārī miris viens no "jaunās Holivudas" nozīmīgākajiem režisoriem Pīters Bogdanovičs (Peter Bogdanovich, 1939-2022), kurš spoži debitēja 1971. gadā ar filmu "Pēdējais kinoseanss". Režisora slavas gājiens turpinājās ar abām nākamajām lentēm - "Kas notiek, Dok?" un "Papīra mēness". Taču tālākās karjeras laikā Bogdanoviču vajāja neveiksmes, kā arī traģiski notikumi privātajā dzīvē. Bet par spīti visam viņa mantojums kā režisoram, aktierim, kā arī kino kritiķim un pētniekam ir neatsverams. 

Raidījums ir veltīts Pītera Bogdanoviča karjeras un dzīves piemiņai, iezīmējot režisora amerikāņu kalniņiem līdzīgo dzīves gājumu.

Jauns gads iesācies ar jaunumiem kino - jau pavisam drīz pirmizrādi svinēs Uģa Oltes filma “Kas tu esi Savvaļā?”. Tā ir dokumentāla variācija par pagājušajā vasarā notikušo izstādi “Savvaļa”, filmas veidotājiem esot blakus un esot klāt mākslas darbiem, pastaigām, performancēm, un skaņu ainavām. Uģis Olte ir veidojis gan televīzijas dokumentālās filmas, gan raidījumus, mūzikas video un drīzumā svinēs savas debijas pilnmetrāžas spēlfilmas “Upurga” Latvijas pirmizrādi.

Pārnesot uz ekrāna klātbūtnes pulsāciju, režisors ir devies dziļāk “Savvaļā” nekā bezkaislīgs hronists. Izstādes mājaslapā lasāms: ““Savvaļa” ir procesuāls notikums - izstāde mežonīgā teritorijā starp Dūķiem un Jaundrustiem, bez darba laika un pieskatītājiem, tā ir izveidota kā pieredze, kurā var iegremdēties gan 15 minūtēs, gan uzkavēties nedēļas garumā.”

Raidījumā “Piejūras klimats” Sonora Broka izvaicā gan filmas režisoru Uģi Olti, gan filmas producentu, interneta žurnāla Satori.lv galveno redaktoru un dzejnieku Henriku Eliasu Zēgneru.

 

Šonedēļ Piejūras klimatā runāsim par drīzumā uz ekrāniem iznākošo Uģa Oltes dokumentālo filmu “Kas tu esi Savvaļā?”. Tā ir dokumentāla variācija par pagājušajā vasarā notikušo izstādi “Savvaļa”, filmas veidotājiem esot blakus un esot klāt mākslas darbiem, pastaigām, performancēm, un skaņu ainavām.  Raidījumā viesosies filmas producents un interneta žurnāla Satori.lv galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners, kā arī režisors Uģis Olte.

Kino zinātnieka Viktora Freiberga otrā grāmata bija ļoti gaidīts notikums, un pagājušā gada nogalē tā beidzot nonāca pie saviem lasītājiem. No vienas puses tā ir kā turpinājums autora debijai “Kinomāna slimības vēsture”, bet otras puses pavisam kas cits. “Viktora otrā grāmata” ir eseju kompilācija, kas pievēršas dažādām tēmām un tēliem, kas bieži figurē kino. Autors savās esejās piemin 248 filmas. Projekts tapis “Kino raksti” paspārnē, un grāmatas redaktore ir Kristīne Matīsa. Projekta vadītāja un fotogrāfiju autore - Agnese Zeltiņa.

Lai pastāstītu par to, kā tapa grāmata, kādas ir mūsdienu kino tendences un par to, vai dzīvei ir jēga, raidījumā attālināti viesojās kino zinātnieks Viktors Freibergs. Sarunājās Marta Elīna Martinsone.

Šonedēļ runājam par jaunumiem Latvijas kino grāmatu plauktiņā - gan jau pieejamiem, gan tuvākajā laikā vēl gaidāmiem.

Jau vasaras vidū iznāca izdevums "Armīns Lejiņš. Raksti un dzīve", kura veidošanai tika izmantotas aptuveni 1000 publikācijas presē, ap 600 vēstuļu un citi vēl nepublicēti kinodramaturga, dokumentālista un publicista Lejiņa teksti. Grāmatas sastādītājs, kinozinātnieks Agris Redovičs stāsta, ka apjomīgajos divos sējumos atradīsim "atmiņas, rakstus, aforismus un dzeju, nenopietno prozu, vēstules, dienasgrāmatas un sapņus".

Vēl gaidāma šogad ir kinozinātnieka Viktora Freiberga otrās grāmatas ar lakonisku nosaukumu "Viktora otrā grāmata" iznākšana. Portāls "Kino Raksti" un biedrība "Ekrāns", kuru paspārnē top grāmata, tās žanru raksturo kā esejisku tekstu, kuram beigās turklāt pievienots visu pieminēto filmu alfabētisks apkopojums, ļaujot lasītājam izmantot šo Viktora Freiberga filmu izlasi kā ceļvedi, iepazīstot pasaules kino klasiku.

Atgriežoties pie latviešu kino, decembrī aprit 30 gadi, kopš dibināta Latvijas filmu nozares vadošā institūcija – Nacionālais Kino centrs (NKC), tādēļ portāls filmas.lv piedāvā ekspertu veidotu jubilejas izlasi, kurā iekļautas aizvadīto 30 gadu būtiskākās Latvijas filmas. Šī izlase vienlaikus būs kā audiovizuāls turpinājums vēl vienam gada izskaņā iznākošam izdevumam "Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990- 2020", kam veltīts šīsreizes raidījums. Grāmatas ievadā lasāms: "Režisora Ivara Selecka filma "Šķērsiela", kuru viņš uzņēma vēl padomju iekārtas ietvaros, 1990. gadā tika atzīta par Eiropas labāko dokumentālo filmu, tā atgādinot, ka Latvijas kino ir daļa no Eiropas kultūras; bija pienācis laiks to apzināties un atgriezties Eiropas kontekstā."

Zinātniskās monogrāfijas nosaukums ir aizgūts no Ivara Selecka filmas "Jaunie laiki šķērsielā" (1999), un tās autoru vidū ir Inga Pērkone, Dita Rietuma, Zane Balčus, Dārta Ceriņa, Elīna Reitere, Daniela Zacmane, Inese Boka- Grūbe, Ieva Viese-Vigula un Dāvis Sīmanis.

"Piejūras klimatā" klausāmies sarunu ar gaidāmā izdevuma redaktorēm – Ingu Pērkoni, Latvijas Kultūras akadēmijas profesori un Ditu Rietumu, Latvijas kultūras akadēmijas pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti, un Nacionālā kino centra vadītāju.

Šī gada nogalē top filmu studijā Mistrus media ilgi lolots projekts - lekciju, raidierakstu un meistarklašu sērija ar nosaukumu "Kino-Eizenšteins".

Projekta galvenais mērķis ir veicināt kino izglītību un filmpratību, kā arī iemūžināt Latvijas kino veidotājus un viņu pieredzes. "Kino-Eizenšteins" jau nākamgad būs pieejams klausītājiem un skatītājiem gan radio "NABA" viļņos, gan Spotify, gan arī īpaši projektam izveidotā mājaslapā. 

Tiks aplūkotas vairākas tēmas - cik dārgi ir uzņemt kino; lielie 21. gadsimta kino naratīvi; padomju kino mantojums; izdomāt kino no jauna un dokumentālā kino tendences. Savukārt meistarklasēs piedalīsies Viesturs Kairišs, Ieva Romānova, Dzintra Bijubena, Miks Zvirbulis un Ivars Seleckis.

Par to, kā radās šī projekta ideja, kāpēc ir svarīgi celt Latvijas kino prestižu un pēc iespējas agrāk apgūt filmpratību, stāsta producents un viens no idejas iniciatoriem - Gints Grūbe, un viena no sarunu vadītājām - kino zinātniece Zane Balčus. 

Marta Elīna Martinsone: No kurienes nāca iniciatīva šim projektam?

Gints Grūbe: Iniciatīva sākās pie mums, filmu studijā "Mistrus Media", kad sākām domāt par to, kas pēdējos gados notiek audiovizuālajā nozarē un kultūrā kopumā. Jo mēs dzīvojam laikā, kad jebkurš no mums var būt ar daudzām sociālām un profesionālām lomām: kino režisori var būt reizē arī kinokritiķi un žurnālisti, žurnālisti reizēm var būt arī kino režisori un producenti, režisori var būt arī producenti, un tad mēs tā puspajokam domājām, kas tad ir tas, ko filmu producenti vēl varētu darīt un kas ir tās jomas, kas būtu būtiskas attiecībā uz kultūras procesiem.

Mani horvātu paziņas, producenti, jokojot teica, ka tas, ko producenti noteikti vēl varētu darīt, būtu kāzu un bēru organizēšana, jo viņi tiek galā ar lielu skaitu cilvēku...

Tā ir lieta, ko mēs nolikām nedaudz malā, bet kopumā tā ir sena ideja par to, ka mums pietrūkst padziļinātākas, izvērstākas sarunas par to, kas tad īsti kino kultūras kontekstā notiek. Savulaik ar šiem jautājumiem vairāk vai mazāk nodarbojās kinofestivāls "Lielais Kristaps", bet pēdējos divus gadus šādu sarunu nav bijis. Mums arī šķita, ka šis laiks, kurā mēs visi pārcēlāmies dzīvot attālināti, "zūmā", tāda dzīva, īsta, tieša, nepastarpināta saruna nenotika. Pateicoties Kultūrkapitāla fonda iniciatīvai "Kultūrtelpa", sapratām, ka pie idejas par diskusijas un padziļinātu sarunu telpu par kino ir iespējams atgriezties. Kādēļ nosaukums ir "Kino-Eizenšteins"? Man, personīgi, interese par to ir kopš studiju gadiem filozofijā, kad viens no maniem izpētes laukiem bija Eizenšteins un viņa montāžas teorijas kino semiotikas kontekstā. Otrkārt,

man šķiet, ka Latvijā mēs nepietiekami šo lielo vārdu - Sergejs Eizenšteins - novērtējam un nepietiekami saistām ar sevi, uzskatot, ka tas ir kaut kāds attālināts personāžs. Bet faktiski pēc Eizenšteina vārda mēs varētu daudz lielākā mērā gan paši savākties, gan arī sevi pasaulei piedāvāt. 

Tāpēc aicinājām vairākus autorus mums piebiedroties un veidot padziļinātas sarunas par kino. Un nevis ierobežotā formātā, bet šoreiz patiešām mums likās - runājam tik gari, cik gribam, jo šobrīd dzīvojam tādā īsformāta laikmetā, kur viss sastāv no trim, divām, piecām, desmit minūtēm, un mums likās, ka mūsu "Kino-Eizenšteins" sarunām - gan par kino, gan par tēmām, ko tu minēji, gan arī sarunām ar kino profesionāļiem - jābūt tik garām, cik garas vien tās var būt un cik vien daudz mums ir, ko par to teikt. Tāpēc sarunu veidošanā pieaicinājām mums piebiedroties arī kino zinātnieci Zani Balčus un Sonoru Broku. Man liekas, ka tas ir tāds ceļa sākums. Ir, protams pasaulē līdzīgas iestrādes un tendences - Amerika ļoti rūpīgi veido savu kinoprofesionāļu audiovizuālo arhīvu, veido sarunas ar visu profesiju pārstāvjiem. Mēs ceram, ka šis ir tikai sākums, kas varētu nākotnē veidoties un sazaroties.

Kas, jūsuprāt, varētu būt jūsu mērķauditorija, atskaitot, piemēram, kino profesionāļus?

Zane Balčus: Vadot gan vairākas meistarklases, gan pāris diskusiju, man šķiet, ka mērķauditorija patiesībā ir ļoti plaša - man šķiet svarīgi, ka šī auditorija ir jaunieši un, iespējams, cilvēki, kuri potenciāli varētu pievienoties kino un kuri arī varētu ieinteresēt pievienoties kino jomai. Šajās meistarklasēs šķita būtiski uzdot jautājumus profesionāļiem par to, kā viņi definē, kas ir viņu profesija un kādām personības īpašībām jāpiemīt, piemēram, kinooperatoram, dokumentālistam vai varbūt grima māksliniecei. Tas ir tilts, kas tiek veidots ar jaunāko auditoriju. Šis ir posms, kas šobrīd iztrūkst - kur jauni cilvēki latviešu valodā var klausīties par kino un ieinteresēties par to vairāk.

Gints Grūbe: Jā, man šķiet, ka viena no tēzēm, kas izskanēja sarunās ar producentiem, bija fakts, ka Latvijā kino prestižs ir ļoti zems, salīdzinot ar teātri. Latvijas simtgades programma, iespējams, prestižu paaugstināja, taču tā nostiprināšana nav turpinājusies. Tāpēc tas varētu būt viens no mērķiem - ar šādām sarunām šo prestižu veicināt, skaidrojot un domājot par kinolietām. Protams, tās ir iecerētas kā ļoti profesionālas sarunas.

Man pašam viens no atskaites mehānismiem ir Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījums "Orfeja auss", kurā par skaņdarbiem sarunājās profesionāļi, un man kā cilvēkam, kurš nav studējis mūziku, ir ļoti interesanti, bet es nesaprotu pilnīgi neko, par ko viņi runā.

Tas būtu tas mērķis - ja mums izdotos sarunas starp kino profesionāļiem panākt tādā intensitātes līmenī, ka klausītājs, iespējams, nesaprastu neko, bet viņam būtu interesanti un viņš gaidītu nākamo raidījumu... Un, lai tas notiktu, jāveidojas kaut kādai tradīcijai. Viena no meistarklasēm, ko ierakstījām, bija ar Ivaru Selecki, kurš strādā pie mums studijā pie vairākām filmām, un viena no priekšrocībām, ko mēs ikdienā baudām, ir sarunas ar režisoru par dažādām tēmām - gan par Eiropas kino akadēmijas jaunākajām filmām, gan par to, kā bija Rīgas kinostudijā, gan par to, ko Ivars Seleckis, piemēram, domā par jaunākajām latviešu dokumentālajām filmām, spēlfilmām, seriāliem. Un tās ir tādas vērtības! Kā viņš pats atceras,

savulaik Rīgas kinostudijā visi atradās tajos pašos gaiteņos, visi viens otru ienīda, viens ar otru konkurēja, mīlēja, cienīja, bet sarunājās.

Un šīs sarunas profesionāļu starpā ir tikpat būtiska kino veidošanas daļa kā profesionāla kino kritika, un tā kaut kādā ziņā mums pietrūkst. Tā, manuprāt, ir vēl brīva niša, un es ceru, ka mums izdosies kaut nedaudz piemest savu puzles gabaliņu. Ir jau, protams, mūsu kino ainavā gan podkāsti jaunajiem kino kritiķiem, gan šis raidījums, ir "Kino raksti", bet tāda audio vizuālā satura, manuprāt, pietrūkst.

Teksta atšifrējums pilnā apjomā drīzumā būs pieejams portālā lsm.lv!

Šonedēļ "Piejūras klimatā" runājam par nupat kā IDFA jeb ievērojamajā Amsterdamas Starptautiskajā dokumentālā kino festivālā pasaules pirmizrādi piedzīvojušo latviešu dokumentālo filmu "Mājas".

Uz sarunu par 75 mājām, to cilvēkiem un zvēriem, kā arī atšķirīgo minūtes garuma izjūtu aicināta filmas režisore Laila Pakalniņa un operators Gints Bērziņš. 

Sonora Broka: Mani vienmēr ir ārkārtīgi fascinējuši guļamrajonu izgaismotie logi vakaros – atšķirīgas krāsas, dažādi aizkari, mazliet mēbeles redzamas, bet visvairāk tā apziņa, ka katrā no šiem gaismas taisnstūriem notiek kādi vakara rituāli. Kas jūs interesēja šajā konceptā – nokļūt tik daudzās Latvijas mājās?

Laila Pakalniņa: Es varu tev pievienoties interesē par logiem. Arī ārpus Latvijas. Piemēram, mācoties Maskavā un braucot cauri dažādiem rajoniem, es skatījos – jā, kādam šeit ir mājas. Bet, runājot par šo filmu…

Mani, piemēram, kādu laiku interesēja tāds neuzkopts interjers. Gribējās vienkārši ieiet mājās – nevis iepriekš sagatavotā interjerā, bet ieiet.

Tā ir viena daļa no šīs idejas. Man pat bija viena fotogrāmata, ko nopirku Somijā – tas fotogrāfs bija ceļojis, gājis iekšā mājās un nofotografējis, kā tas interjers izskatās, kad cilvēki nupat ir izgājuši. Bet filmā jau interjera bildītes nesaliksi. Un tad, filmējot filmu "Pirmais tilts", radās šīs idejas aizmetņi. Gribējās uzfilmēt šo tiltu caur logiem, cilvēkus izsūtot ārā no mājas.

Par laimi, mums tas nesanāca divu iemeslu dēļ: mums nebija tik jutīgas filmas, un mēs īsti nevarējām ieiet šajos interjeros. Mēs tā kā mēģinājām uzrunāt cilvēkus, bet viņi nepiekrita. Un tad, tā kā šī ideja netika realizēta, negribējās to pamest.

Vispirms pamēģinājām ar fotogrāfiju: Gints nofotografēja manu vīru Juri Pakalniņu viņa vārdadienā caur logu, un mana virtuve izskatījās laba – nesakopta… Un tā pamazām sākās šī filma.

Likās – nu labi, saliksim mēs tās bildītes. Bet jāliek klāt komunikācija ar cilvēkiem. Filmējām tā, ka slēdzām kameru iekšā jau pirms ieiešanas pa durvīm. Katras mājas epizode bija ļoti gara, bet atstāju interesantāko daļu, kas tiešām saistīta ne tikai ar šiem cilvēkiem, bet arī ar to, kā top filma. (..) Jau attīstīšanas periodā man uzreiz bija skaidrs, ka interesantākā daļa no filmas ir tā, kā Gints veido kompozīcijas. Un tā arī Gints kļuva par vienu no šīs filmas varoņiem.

"Mājas" nav novērojošs kino – jūs aktīvi režisējat to, ko mēs redzam kadrā, un šī režisēšana, norādes pat kļuvušas par daļu no filmas. Kādēļ šāda izvēle?

Laila Pakalniņa: Mēs to nosaucām par brutālo kino.

Gints Bērziņš: Par brutālo dokumentālo kino! (..) Neviens jau nestādās priekšā, kā tas ir.

Jura Podnieka dokumentālās filmas savā būtībā ir inscenētas – kad kamera ienāk iekšā izgaismotā dzīvoklī un sāk aizkustinoši runāties ar galvenajiem varoņiem. Bet te ir brutālais dokumentālisms.

Un vēl tas azarts pēc lielās, ilgās mājsēdes – viņus izsūtīt visus ārā. Man likās, ka cilvēkiem tā būtu tāda jautra spēle, kas laikam beigās arī bija. Tādi sevišķi dusmīgi viņi nebija – neviens neatteicās no tā pasākuma.

Bet kas bija būtiskākais, veidojot kadra kompozīciju – teiksim, vecvecāku pāris dodas uz tiltiņa, bērni visbiežāk tika uzaicināti pienākt pie loga. Vai tie bija kaut kādi vizuāli principi?

Gints Bērziņš: Ne pēc nacionālās, ne reliģiskās vai vēl kādas citas piederības cilvēki netika stumdīti. Patiesībā tas brīdis bija diezgan sensitīvs – bija jāskatās, kurš ātrāk reaģēs pēc manām komandām – nostājieties pa labi, pa kreisi, nē, nāciet tuvāk, atpakaļ... Visātrāk reaģē bērni. Kompozīcija sakrīt pēkšņi. Es jau redzu atzīmētus punktus gaisā, kur viņiem jānokļūst, bet nevaru paredzēt, kāds ir reljefs aiz loga – varbūt citam beņķītis jānoliek, kāds krēsls meitenītei, lai pakāpjas augstāk. (..) Bet kompozīcija sakrīt pēc maņām.

Tajā brīdī tu esi ne tikai operators – tā ir arī zināma psiholoģiska iedziļināšanās šajā situācijā.

Gints Bērziņš: Kādām maņām jābūt. Skaidrs, ka

kundzes ar beņķīti priekšā man bija tik neērti, ka jālūdz viņai piecelties pie malkas grēdas un apsēsties pa labi, pa kreisi. Ka tas tīri fiziski ir apgrūtinājums – par to man tāda vainas apziņa. Bet nu – brutālais dokumentālisms… Ko tik neizdarīsi!

Jo jau tā viņu virtuvēs esmu ievācies, viņus ārā izdzinis, nu, kur tur vairs tālāk. (smejas)

Sarunu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!

Šī valsts svētku nedēļa nes priecīgas ziņas visiem kino mīļotājiem - kinoteātri ir atvēruši savas durvis un uz lielajiem ekrāniem ir atgriezušās vairākas pašmāju filmas. Matīsa Kažas īsterns “Wild East. Kur vedīs ceļš”, Daces Pūces drāma “Bedre”, Anda Miziša, Kristīnes Želves un Dāvja Sīmaņa daudzsēriju mākslas filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”, Itālijas-Latvijas kopražojuma dokumentālā filma “Es piedzimu Rosselīni”, kā arī manis režisētā pusaudžu komēdija “Tizlenes”. Turklāt valsts svētku brīvdienās uz lielajiem ekrāniem atkal būs iespēja noskatīties Dzintara Dreiberga kara drāmu “Dvēseļu putenis”. Kā arī 18. novembrī Latvijas pirmizrādi piedzīvos Lailas Pakaliņas jaunā filma “Spogulī”. Vairāk par filmu “Spogulī” iespējams uzzināt Sonoras Brokas pagājušā gada 24. aprīļa sarunā ar režisori Lailu Pakalniņu.

Taču no pašmāju kino šonedēļ pavērsīsim skatu atpakaļ pagātnē, atzīmējot vēl vienas nozīmīgas klasiskas filmas jubileju. Pirms 70 gadiem - 1951. gada rudenī - uz ekrāniem iznāca režisora Elijas Kazana filma “Ilgu tramvajs” ar Vivjenu Lī un Marlonu Brando galvenajās lomās. Tāpēc šīs nedēļas raidījums būs veltīts leģendārā dramaturga Tenesija Viljamsa darbu ekranizācijām.

Turpinām atskatīties uz Rīgas starptautiskā kino festivāla programmu, kur pilnmetrāžas konkursā Latvijas pirmizrādi piedzīvoja filma “Dabiskā gaismā”. Tā tapusi ar studijas Mistrus Media līdzdalību un daļēji uzņemta Latvijā. Filmai, kas šogad Berlīnes kinofestivālā godalgota ar “Sudraba lāci” par labāko režiju, mūziku rakstījusi Santa Ratniece – viņas veikums nominēts Latvijas Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”.

“Dabiskā gaismā” scenārijs balstīts ungāru literāta Pāla Zāvadas romāna motīvos, tās darbība norisinās trīs dienu nogrieznī 1943. gada aprīlī Padomju Savienības teritorijā, kur vācu armijas sabiedroto ungāru karavīriem uzdots doties no ciema uz ciemu, lai iznīcinātu padomju partizānus un to atbalstītājus. Pēc neveiksmīgas operācijas, kurā iet bojā vada virsnieks, Ištvāns Šemetka, nerunīgs vīrs ar skumjām acīm, negaidīti kļūst par viņa aizvietotāju. Jaunie pienākumi nes sev līdzi milzu atbildību - arī par cilvēku dzīvībām. Sarunā ar “Piejūras klimatu” režisors Dēnešs Naģs atceras filmēšanas un aktieru atlases procesus, kā arī stāsta par galvenajiem jautājumiem, kurus uzdod viņa debija pilnmetrāžā, “Dabiskā gaismā”.