Pievienotā vērtība

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par pensiju, uzkrājumiem, finanšu plānošanu un tā dēvēto FIRE, jeb finanšu neatkarības kustību, kura kļūst aiz vien populārāka jauniešu vidū. Tās būtība – mērķtiecīgi sasniegt tādu personīgo finanšu neatkarību, kas ļauj doties pensijā agrāk. 

Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vēlētos doties pensijā pirms valstī noteiktā pensionēšanās vecuma. Šī vēlme ir īpaši izteikta 18 līdz 30 gadu vecu jauniešu vidū, no kuriem 25% vēlētos pensionēties pirms 50 gadu vecumam, bet 26% - vecumā no 50 līdz 55 gadiem.

Tā liecina SEB bankas un „Norstat Latvija” veiktā aptauja. Tā nav gluži vienkārši vēlme neko nedarīt un nestrādāt, tā ir vēlme pēc finanšu neatkarības, aptaujas rezultātus skaidro SEB bankas jauniešu sektora vadītāja Linda Šablinska.

Jaunieši, lai gan vairākumā, nav vienīgie, kas vēlās tikt pie finanšu neatkarības un pensionēties ātrāk. To grib arī 40% no tiem, kuri vecāki par 30 gadiem. Te gan uzreiz jāsaka, ka visās vecuma grupās vēlme ir drīzāk sapnis nevis mērķis, jo vēlmes īsti nesaskan ar darbiem, reāli uzkrājumi, ieguldījumi, kuri potenciāli nodrošinātu finansiālu neatkarību, netiek veikti. 

Jautājums patiesībā ir – vai tā tev tiešām ir prioritāte? Retoriski vaicā Investoru festivāla organizatore Inta Buša. Viņa ir dzirdējusi no cilvēkiem un redzējusi neskaitāmus pētījumus par to, ka no uzkrājumu, investīciju veidošanas cilvēkus attur bailes, zināšanu un naudas trūkums, kuri viņasprāt, patiesībā nav nekādi šķēršļi, ja vien ir mērķis ir īsta prioritāte un klāt nāk īstais impulss.

Daudzu Latvijas uzņēmumu produktivitāte atpaliek no Eiropas – tas diemžēl ir fakts jau ilgus gadus un – arī ilgus gadus ir satraukuma avots. To pēta arī Latvijas Universitātes domnīca „LV PEAK”. Viņu jaunākā pētījuma ziņojums un diskusija par to rada interesantus jautājumus, kā reāli panākt produktivitātes izaugsmi Latvijā. Būtiskākais – lai gan šajos rādītājos atpaliekam, dati nav viennozīmīgi, uzsver finanšu inistra padomnieks digitālās transformācijas un mākslīgā intelekta jautājumos Ēriks Eglītis.

Tas, ka produktivitāte ir jāpalielina ir skaidrs, bet kā? Viens no variantiem ir īpaši atbalstīt tieši tās nozares, kuras spēj būt produktīvas. Ddati rāda, ka Latvijas ekonomikas nozares ļoti atšķirās pēc savas produktivitātes, uzsver domnīcas „LV PEAK” direktore Inna Šteinbuka.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par mākoņdatošanu – kādas ir iespējas? Arī par to, kā uzņēmēji reaģē uz kārtējo krīzi pasaulē.

Lai mūsu digitālā pasaule ar mākslīgā interneta iespējām un tiešsaistes pieeju visam darbotos, ir nepieciešama milzīga tehnoloģiskā infrastruktūra. Un viens no būtiskākajiem tās elementiem ir datu centri – vietas, kur reāli glabājas un tiek apstrādāti mūsu dati. Datu centri bija viens no tematiem Latvijas atvērto tehnoloģiju asociācijas konferencē. Viens no secinājumiem – datu centri ir ļoti sasaistīti ar drošību un ģeopolitiku.

Pasaules notikumi – no konfliktiem līdz bloķētiem šaurumiem un cenu kāpums – arī ietekmē notiekošo Latvijā. Bet kā uz to reaģē Latvijas uzņēmēji? Arnis Blūmfelds ir finansists, „ERST Finance” valdes priekšsēdētājs. Jautāts par pasaules notikumu ietekmi, viņš uzsver, ka ņemot vērā pēdējā laika krīžu skaitu, esam iemācījušies tās pārdzīvot un nekrist panikā. Tomēr šobrīd uzņēmēji ir piesardzīgāki savos plānos.

Raidījumā Pievienotā vērtība dodamies izbraucienā ar autonomu pašbraucošu auto pa Rīgas ielām un aprunājamies ar uzņēmuma "Bliq" dibinātāju, kurš būvē šādus auto Eiropā un cenšas panākt, lai tie likumīgi un droši drīkstētu būt ielās.

Inovācijas – tas nav tikai par strādāšanu labāk. Tas bieži vien ir faktors, kas palīdz uzņēmumam izdzīvot. It īpaši laikā, kad pasaulē viena krīze nomaina otru, pārmaiņas ir ātrākas nekā brīžiem šķiet spējam tikt līdzi un par Latvijas uzņēmumiem bieži vien to vien dzirdam, ka mūsu uzņēmumu spēja radīt ko jaunu un ieviest inovācijas klibo un atpaliek.

“Vērtējot, cik inovatīvi ir Latvijas uzņēmumi, uz statistiku vien paļauties nevajadzētu,” – tā asociācijas “Latvijas Koks” sadarbībā ar Vidzemes Augstskolu organizētajā konferencē par bioekonomiku un inovācijām uzsver AS “Latvijas Finieris” valdes priekšsēdētājs Jānis Ciems.

“Latvijā ir mazliet vairāk par 30 % inovatīvu uzņēmumu. Katrs trešais kaut ko dara, un visi pārējie neko nedara. Jā, tas tā ir. Es aizeju pie zobārsta, un normālas urbšanas iekārtas ir katrā trešajā, pat divas trešdaļas min urbjmašīnu ar pedāli. Mīļie cilvēki, nav jau tiem uzņēmumiem motivācijas statistikas pārvaldē dot datus."

Arī mēs paši reizēm pārāk šauri skatāmies uz to, kas īsti ir inovācija, pieredzē dalās Gundars Skudriņš no Vides risinājumu institūta. 

“Esmu redzējis, ka bieži vien inovāciju tankos atnāk jauneklis, kurš grib audzēt ķiplokus. Un tajā brīdī žūrijā sakapātu ķiploku audzējam nav izskaidrojuma, tāpēc principiāli viņš tur un viņš var iet mājās, bet ķiploku audzēšana var uztaisīt miljonu biznesu, eksportējot produktus un tamlīdzīgi.”

Kā tad domāt par inovācijām, lai nepalaistu garām iespēju sākt vai audzēt biznesu līdz miljonu apgrozījumam?

Viens no risinājumiem ir domāt citos mērogos – ne vienmēr gaidīt uz apjomīgām, galvu reibinošām izmaiņām,

konferencē iesaka inovāciju stratēģijas uzņēmuma “Helve” līdzdibinātāja Līva Pērkone.

“Inovācija ir process, jo izgudrojums tas ir notikums. Mēs kaut ko izgudrojumam, bet, ja tas netiek ieviests, pieņemsim, abos tīklos reāli izgudroja kaut kādus, manuprāt, 30 gadus pirms mēs sākām izmantot inovāciju. Tā bija tikai tajā brīdī, kurā tas kļūst par procesu, kurā kāds to izmanto un kurā tas uzlabo arī mūsu dzīvi. Ja mēs gribētu pie tādām pavisam formulām, paiet, skatoties uz, teiksim, mums kā uzņēmumiem, organizācijām vai iestādēm, tad tā pavisam īsi mums ir produkta inovācijas. Kas ir tas, ko mēs visbiežāk saprotam jaunas lietas, ko mēs ražojam jaunas lietas, ko mēs darām un mums. Bet tas, kas visbiežāk maina mūsu ikdienu, tās ir procesa inovācijas.”

Inovāciju atslēga Latvijā ir cilvēki, vai ne? Skudriņš uzskata, ka līdz galam īsti nē. 

“Latvijas valstij saka, ka tie ir cilvēki. Nē, tas nav cilvēks.

Cilvēki ir Polijā, Vācijā, Francijā – visur ir cilvēki. Mums ir jāskatās un tiešām objektīvi jānovērtē, kas ir tas mūsu competitive advantage, un tie nav cilvēki.

Mums ir forši cilvēki, bet arī Polijā ir forši cilvēki. Vācijā ir Polijas cilvēki – visur ir forši cilvēki. Un vēl Ķīnā viņu ir daudz vairāk. Tā ka es gribētu teikt – ir jāpasaka un tad jāskatās uz to, uz ko tad mēs izvēlēsimies likt.

Viņa atbilde par to, kas ir Latvijas konkurētspējas priekšrocība – daba un tīra vide.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par ēnu ekonomiku un tās apkarošanas plānu. Valsts kontroles kritika un secinājumi, ka plānā nav ambīciju un ar lielgabalu tiek šauts pa zvirbuļiem, sacēla pamatīgu emociju vētru gada sākumā. Tagad, kad emociju putekļi nosēdušies, lūkojam saprast, ko un kā šajā plānā varbūt vajag mainīt.

Diskusijā “Ko un kā mainīt valsts pieejā ēnu ekonomikas ierobežošanai?” Valsts kontrole nāca klajā ar lietderības revīzijas ziņojumu par šo tēmu un secinājumi nebija glaimojoši. 

Plāni tiek izstrādāti plānu pēc, tāpēc, ka iepriekšējais ir beidzies un lielākoties tie īsti neko neparedz sasniegt, turklāt mērķi nav jēdzīgi izmērāmi, prioritātes apšaubāmas, vērtē Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka. 

Par laimi, šis nav ziņu raidījums, līdz ar to var atļauties teikt visai tieši, ar viedokli un attieksmi – izskatās, ka kritiku Finanšu ministrija ignorē joprojām, par jaunām lietām gatavi padomāt vien pie nākamā plāna izstrādes un turpināt tādā pašā garā kā līdz šim, jo Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Upenieks ticis pie vārda, lielākoties atkārto, ka kolēģi ministrijā strādā labi, visiem paldies, plāns ir labs, tikai Saeima nepareizi balso. 

Teju zem katra Valsts kontroles vārda parakstās un atbildi parādā Finanšu ministrijai nepaliek Saeimas Ēnu ekonomikas apkarošanas apakškomisijas priekšsēdētāja Linda Matisone. Apakškomisijas ikdiena paiet darbā ar visām tām nozarēm, kuras plānā ignorētas, savukārt, tā kā tās nav plānā, tad tās ignorē arī valdība. 

Šai kritikai pievienojas arī Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis. Viņaprāt, dažkārt ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumi beigu beigās apkaro pašu ekonomiku, jo ir vērsti uz sodīšanu, papildu regulāciju, papildu atsaitēm, sertifikātiem. Bet gadījumos, kad šos labi iecerētos pasākumus bez sodīšanas pātagas pavada arī kādi motivējoši “burkāni”, labumi ir vai nu novēloti vai vispār pazūd procesā. 

Ir jābeidz izlikties, ka plāns strādā, tā būtu daudz veselīgāka pieeja – tiešs ir Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs.

Teorētiskā, pētnieciskā, aprakstošā daļa ēnu ekonomikas apkarošanas plānam tiešām ir laba, tam pievienojas vadošais ēnu ekonomikas pētnieks Latvijā Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā profesors Arnis Sauka. Viņaprāt, bez tādas vispārīgas kritikas, ka vajag pārskatīt un darīt labāk, ko Valsts kontrole veltījusi Finanšu ministrijai kā plāna autoriem, daudz vērtīgāki būtu bijuši konkrēti ieteikumi, padomi, rīcības, kas diemžēl izpaliek. Tāpat, pētnieks secina, ka, ja Finanšu ministrijai liek apkarot ēnu ekonomiku, tad likumsakarīgi sanāk kontrolējoši un represīvi.

Šobrīd ir maz investīciju projektu Latvijā, kas raisītu tik karstas diskusijas, kā vēja enerģijas parki un to būvniecības vietas. Jo lielāks potenciālais vēja parks, jo karstākas diskusijas. Arī iebildumu ir vairāk, saka Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianses valdes locekle Inga Āboliņa.

Iedzīvotāju pretestības vai citu iemeslu dēļ Latvijā vēja enerģiju saražojam mazāk nekā pie kaimiņiem, atgādina Jānis Ločmelis, „ELWIND” projekta nodaļas vadītājs.

Varbūt saprātīgai un ātrākai atjaunīgās enerģijas attīstībai ir jāuzlabo veids, kā uzņēmēji runā ar vietējo sabiedrību vai varbūt jāmaina visa sistēma?

Novērots, aktīvisti, kas iestājas pret vēja parku būvniecību, ir tie paši gan Vidzemē, gan Kurzemē. Bet nevar noliegt, ka arī aptauju dati rāda, ja cilvēkiem jautā par Latvijas enerģētisko neatkarību, atbalsts ir liels, neviens īsti negrib būt atkarīgs no draudzīgāka vai pavisam nedraudzīga kaimiņa. Arī atjaunīgo enerģiju atbalstām. Bet, ja vēja parku plāno būvēt tuvumā, tad attieksme kļūst daudz kritiskāka. Vai šo “ne manā pagalmā” attieksmi palīdz pārvarēt maksājumi par vēja parkiem tiem, kas dzīvo to tuvumā, un vietējai pašvaldībai?

Raidījumā uzsvars uz obligācijām – aktuālais piedāvājums šobrīd tirgū ir no „Apollo grupas”. Par konkrēto piedāvājumu un kā vispār investoriem izvērtēt un iegādāties obligācijas saruna ar vienu no vadošajiem emisiju izplatītājiem Baltijā – „Signet Banku”.

Aizvadītais gads Baltijas un Latvijas kapitāla tirgū bija izteikts obligāciju rekordgads ar labiem rezultātiem un rekordaugstām piesaistītās naudas summām uzņēmumu izaugsmei, un tendence turpinās. Šobrīd tirgū investoriem ir iespēja parakstīties uz Baltijas valstīs un Somijā strādājošās izklaides un ēdināšanas „Apollo grupas” piecu gadu obligācijām. 

Ar „Apollo grupu” iepazīstina emisijas izplatītāja – „Signet Bankas” Investīciju pārvaldes vadītāja Kristiāna Janvare. Vienas obligācijas nominālvērtība 500 eiro, gada ienesīgums 7%. Tas varbūt nav pats saistošākais ienesīguma procents, bet jāatceras, ka bieži vien potenciālā peļņa iet roku rokā ar risku. 

„Apollo grupas” obligāciju piedāvājums ir tēmēts tieši uz Baltijas tirgu, vietējiem iedzīvotājiem un investoriem. Janvare norāda, ka tas ir arī savā ziņā labs sākuma punkts tiem, kuri domā par ieguldījumiem, bet nav to sākuši, jo uzņēmums ir viegli saprotams, ikviens reāli redz, ko un kā tas dara.

Latvija ir tik liela, cik ir, un lai augtu, uzņēmumiem agri vai vēlu jāskatās uz eksportu. Tā ir arī, raugoties uz uzņēmumiem ar valsts un pašvaldības kapitālu. Un bieži vien tirgi ārpus Latvijas ir vienīgais, kas var sargāt no biznesa sarukšanas. Arī "Latvenergo" pēc enerģētikas tirgus atvēršanas konkurencei devās ar savu piedāvājumu pie kaimiņiem. 

Par pieredzi stāsta  Mārtiņš Čakste, "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs.

Bet kā doties uz ārvalstu tirgiem? Bieži vien mazāk piesauktā metode ir kļūt par ārvalstu uzņēmumu īpašniekiem – tos nopirkt un iekļaut zināšanas un prasmes savā uzņēmumā. Šāda pieredze ir arī LMT, stāsta Ingmārs Pūķis, LMT grupas valdes loceklis.

Un, kad atrasta sava vieta ārvalstu tirgū, svarīgi savstarpēji palīdzēt un atbalstīt. Paskatoties, kā citu valstu uzņēmumi to dara, ir acīmredzams, ka tas strādā, uzsver Uldis Biķis, "Latvijas finiera" padomes vadītājs. 

Tā trīs uzņēmumu pārstāvji. Bet viss gan nav tik vienkārši, it īpaši uzņēmumiem ar valsts kapitālu. Uzņēmēju teiktajā dzirdams, ka eksports un izaugsme bieži vien notiek par spīti valsts uzstādījumiem, nevis pateicoties tiem.

Valsts parāds Latvijā ir teju puse no iekšzemes kopprodukta. Lūkojam saprast, vai tā ir problēma un cik tālu ir kritiskais slieksnis, pēc kura iestājas “viss slikti”.

No „dzīvot uz parāda nav labi”, līdz „bez aizņemšanās izaugsme ir lēna”. No „bankām jāierobežo kreditēšana un jābūt atbildīgākām”, līdz „bankām jāveicina kreditēšana un jāuzņemas vairāk riska”. No „naudas nav un nebūs”, līdz „naudas ir tik daudz kā nekad”. Apmēram tā īsumā un ar krietnu devas ironijas var raksturot Latvijas ekonomisko un valsts parāda stāstu. Neapstrīdams fakts ir – pēdējo 20 gadu laikā valsts parāds ir trīskāršojies no aptuveni 15% līdz 48% no iekšzemes kopprodukta.