Šņorbēniņi

"Esmu liels Dailes teātra patriots. Priecājos kopā ar Dailes teātri un esmu gatava kopā ar to skumt. Esmu gatava krist bedrē un pēc tam rāpties ārā..", saka Ieva Segliņa. Viena no viņas lomām šajā sezonā ir Rainis Viestura Kairiša iestudētajā Māras Zālītes ideju drāmā "Smiļģis", no kuras pirmizrādes Ieva atceras brīdi, pirms atskanējuši skatītāju aplausi - Liliju Štengeli citējot, "to svēto klusumu, kurā klausās pats Dievs".

Nav vairs noslēpums, ka Ieva būs titullomā Viestura Kairiša nākamajā iestudējumā - Ibsena lugā "Brands". Par ko Ievai nākas domāt, strādājot ar šīm lomām, ar kādām emocijām viņa piedalījusies vienā no "Dailes Kanona" koncertizrādēm - par to sarunā "Šņorbēniņos" ar teātra zinātnieci Ievu Struku.

Teātra zinātniece Ieva Struka uz sarunu aicinājusi Valmieras Drāmas teātra aktieri MĀRTIŅU MEIERU, kurš 2019.gadā par Hamleta lomu Indras Rogas iestudētajā Šekspīra lugā ieguva "Spēlmaņu nakts" balvu kā "Gada aktieris".

Sarunā - par līdzīgo un atšķirīgo Hamletā un Māceklī (šo lomu Mārtiņš Meiers atveido Ilzes Blokas šogad iestudētajā Māras Zālītes lugā "Dzīvais ūdens"), par Jorgena lomu Leldes Stumbres lugas "Nākošpavasar" iestudējumā (režisors Toms Treinis, 2021), par Knutu Skujenieku un viņa saraksti ar sievu Intu (Mārtiņš piedalās Ineses Mičules iestudētajā un Līgatnes viesnīcā Zeit notiekošajā muzikālajā kamerizrādē "Kro-Kro"), kā arī par paaudzēm, laikmetiem un Šo laiku, kas Mārtiņam liek domāt:

"Ārsti palīdz, policisti palīdz, bet kā es varu palīdzēt, ja man atņemts vienīgais veids, kā komunicēju  ar skatītājiem?! Es nevaru palīdzēt ar protestiem un statistiku. Varu tikai ar savu darbu palīdzēt tikt galā ar šo laiku."

Dailes teātra aktrise VITA VĀRPIŅA, šogad saņēmusi Teātra darbinieku savienības piešķirto Lilitas Bērziņas balvu, savulaik sapņojusi būt Kristīne Blaumaņa "Ugunī", bet tagad sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku neslēpj: "Aktierim tā ir milzīga laime - runāt par to, kas notiek tieši šobrīd" un Gata Šmita iestudēto Roberta Aika lugu "Ārsts", kurā iedzīvojas galvenās varones - Rutes Vulfas - lomā, šai ziņā raksturo par "trāpījumu gandrīz desmitniekā".

Atbildot uz Ievas Strukas minējumu, ka Pēteris Pētersons šo izrādi droši vien nodēvētu par "intelektuālu teātri" un Vitu Vārpiņu - par "domājošu aktrisi", viņa prāto: "Man liekas, ka vairums skatītāju uz teātri nāk domāt, nevis izklaidēties (..) Un Dailes teātra repertuārs, manuprāt, šobrīd ir uz pareizā ceļa."

Kādā senā intervijā apgalvojis, ka bez teātra savu dzīvi iedomāties nevar, VOLDEMĀRS ŠORIŅŠ sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku atklāj, ka šodien viņš vairs tā neteiktu, un tomēr "atmosfēra teātrī, kolektīvs un, protams, tas, ko tur darām, ir nozīmīga manas dzīves daļa".

Jaunajai sezonai sākoties, viņš saņēmis vienu no Nacionālā teātra ceļojošajām balvām - Kārļa Sebra gredzenu - par Stendāla un vēl četrām citām lomām režisora Edmunda Freiberga jauniestudējumā "Sarkanais un melnais".   

Ieva Struka: Pagājušajā sezonā, runājot ar režisoriem, es viņiem uzdevu jautājumu, vai viņi ir izstaigājuši šņorbēniņus. Lielākā daļa bija. Iesildoties pajautāšu arī tev – vai esi apguvis Nacionālā teātra šņorbēniņus tā pamatīgi, vai tomēr tev tā ir tumša un nezināma telpa?

Voldemārs Šoriņš: Vienreiz tur biju uzkāpis – biju iedomājies, ka tie ir lielāki un plašāki, bet tie ir tik piebūvēti un vairāk kā tādi koridori. Bet bēniņi jau vienmēr ir ļoti romantiski. Teiksim, tādās vecās lauku mājās īsto smaržu sajūti tikai tad, kad uzej bēniņos. Jo tur ir daudz kas samests, sakrāts, un bēniņos vispār ir interesanta atmosfēra – drusku noslēpumaina.

Bet teātrī tā īstā smarža tomēr ir uz skatuves?

Jā, protams.

Teātra naba ir skatuve.

Sākot ar šo sezonu, Nacionālajā teātrī katru gadu dod iekšējās balvas, un tu šogad to saņēmi par darbu Edmunda Freiberga iestudētajā izrādē "Sarkanais un melnais", kurā tu spēlē ne tikai Stendālu, pašu autoru, bet vēl vairākus tēlus. Man bija iespēja vairākas reizes skatīties un izbaudīt, cik smalki var strādāt izrādē, spēlējot ļoti daudzas lomas, visu laiku tās mainot. Parasti šādas balvas seko par ļoti pārliecinošu vienas varoņlomas tēlojumu, bet tu šeit spēlē daudzus tēlus. Vai pats esi saskaitījis, cik daudz reižu šīs izrādes laikā tev jāpārtop no viena tēla otrā?

Nē, skaitījis neesmu, bet, ja tu man tagad saki – jāpadomā, cik tēlus es tur spēlēju. Pag, saskaitīsim. De Renāla kungs, Stendāls, viens mūks, otrs mūks, marķīzs. Pieci! Ir, vai ne?

Jā! Tad bija vērts saņemt balvu! (smejas) Bet, ja nopietni – jautājums no profesionālā aspekta. Vai tu vari mēģināt definēt, kas ir vissarežģītākais šāda veida izrādēs, ja pārtapšana notiek ar absolūti minimāliem līdzekļiem – atrodot pielāgošanos vienam vai otram raksturam, un tomēr skatītājs ļoti skaidri redz, kas kurā brīdī tu esi. (..) Es domāju par tām profesionālajām prasmēm, kas vajadzīgas, lai kaut ko šādu tik filigrāni izdarītu.

Zini, es domāju, ka katram aktierim ir savs piegājiens. Esmu spēlējis kopā ar Lāsmu Kugrēnu – viņas vārds paskaidrojumus neprasa – un viņai, manuprāt, ir cits ceļš, kā viņa iet pie lomas. Man ir savādāk.

Man vieglāk pie tā tēla tikt nevis no iekšpuses, bet... man viņš tā kā dzimst blakus. Es nevis mēģinu viņu vizualizēt, bet viņš pats tā kā vizualizējas. Bet pats galvenais ir atrast tēla domāšanu – noķert domāšanu jeb kodolu.

Teiksim, šajā izrādē de Renālam ir viņa iedomība, vienam mūkam – sirsnība, tas, ka viņš šausmīgi pārdzīvo par to puisi, otrs mūks ir dzīves malts un viņam ir kaut kāds viedoklis, tadvēl marķīzs, kurš ir dzīves izlutināts un viņam vajag kaut kādas izklaides, viņš meklē jaunajā cilvēkā laika pavadīšanu – viņam ir interesanti. Viņu neinteresē viņa būtība! Jo pēc tam, kad izrādās – šis jaunais cilvēks grib precēt viņa meitu, marķīzs ir gatavs to noslaucīt no zemes virsas.

Ņemot vērā, ka pārslēgšanās procesam jānotiek ļoti, ļoti ātri, tur ir tā grūtība – ka tev jāprot ievilkt elpu un momentā iegriezt tā cilvēka domāšanas veidu. Vai tas vienmēr perfekti izdodas – nedomāju. Vienreiz tas ir precīzāk, citreiz ne tik precīzi.

Tagad, gatavojoties pārmēģināšanai, atkal atrodu daudzas jaunas nianses katram tēlam, līdz kurām vēl nebiju nonācis, jo tas materiāls ir tāds, ka tur var augt un augt. Tā ka – īsi atbildot – jā, pats svarīgākais ir tēla domāšana. Jo mums jau šeit nav nekādu grimu, nekādu īpašu pārveidojošu kostīmu. Pārslēgšanās prasa zināmu artistiskumu, bet materiāls ir pateicīgs tam - jatā būtu pamatīga, liela drāma, teiksim, "Karalis Līrs", tur tā vis nepārslēgsies. Lomas, ko šeit spēlēju, ir cilvēciskas. Tajos, izņemot varbūt de Renālu un viņa greizsirdību, pārējie cilvēki dzīvo savu dzīvi - un saskaras ar jauno Sorelu. Mēs neredzam viņus arī milzīgos dzīves krustceļos. Tas drusku atvieglina.

Kad runa ir par dramatizējumiem, aktieri – ne vienmēr skaļi – nereti pauž zināmu neapmierinātību, ka ir ļoti grūti, jo iztrūkst caurviju darbības visā iestudējuma garumā, kur savu tēlu vari novest no punkta A līdz punktam Z. Bet vienlaikus, skatoties "Sarkano un melno", tu saproti, ka ir tomēr iespējams risinājums, jo nerodas jautājums, vai tev ir grūti vai viegli to izdarīt, jo tas notiek absolūti organiski. Kaut arī dramatizējumu veidojuši paši franču autori, nevis režisors, bet tieši tā – neviens no tēliem tā īsti netiek no sākumpunkta līdz beigu punktam, un tev ir jāvar momentā reaģēt, saspēlēties ar pārējiem kolēģiem. Cik tu pats esi saskāries ar to? Šis jau galu galā nav pirmais dramatizējums. Vai aktierim tā patiešām ir profesionāla rakstura problēma, vai ir citi cēloņi neapmierinātībai ar to, ka jāspēlē dramatizējumos?

Ja izlasām visu romānu un salīdzinām ar tā dramatizējumu, šeit ir tikai viena maza, maza daļiņa, bet nu – jāsaprot, ka romānu uz skatuves uzlikt nevar. Man vienmēr ir tā: šādos gadījumos nav ko velti diskutēt, materiāls ir tāds, kāds tas ir, un mums tas jāmēģina atšifrēt un ar visiem iespējamajiem aktieriskajiem, režisoriskajiem, iekšējiem un ārējiem līdzekļiem to saprast, izdzīvot, attaisnot un parādīt. Kas attiecas tieši uz "Sarkanā un melnā" dramatizējumu, visi mani tēli teorētiski ir pakārtoti Žiljēnam. Centrālā problēma ir šī puiša dzīve. Tie mani tēli ir tikai tādi pieskares punktiņi. Līdz ar to tas drusciņ, protams, atvieglo situāciju, jo smagā dzīsla jāvelk Žiljēnam. Bet par tiem dramatizējumiem – es tur neredzu nekādu īpašu problēmu. Protams, vienmēr var diskutēt. Reizēm mēģinājumos sāk strīdēties – vai šo teikumu atstāt, vai neatstāt. Man tas liekas smieklīgi – veči, nu, vai tas ko maina? Ja mums būtība ir noķerta, varam pateikt to divos teikumos. Problēma nav tajā. Problēma ir materiāla sapratnē un izkārtojumā.

Sarunas pilna versija teksta formātā pieejama lsm.lv.

"Mākslas darbi, kuros nav neviena smaida, man rada baisas aizdomas: vai nu tu esi mazliet apdalīts, vai uzskati, ka mēs esam apdalīti.

Man patika teikums Jura Strengas jaunajā grāmatā, ka bez ironijas nav iespējams īsti noticēt. Un tā ir. Jo skatītājs taču atnāk uz teātri - re, kur Keišs uz skatuves! Ko viņš tēlo, ka viņš ir kāds cits?! Bet, ja es it kā piemiedzu aci, sak', es te mazliet paspēlēšu kaut ko citu, skatītājam uzreiz ir vieglāk noticēt," - tā Jaunā Rīgas teātra aktieris ANDRIS KEIŠS sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku "Šņorbēniņu" sezonas pirmajā raidījumā, kas, Dzejas dienām sākoties, galvenokārt ir veltīts Ojāram Vācietim - viņā Andris iejuties fantāzijā "Suni ārā nedzenama nakts", kuru kopā ar komponistu Raimondu Paulu izrāda Mūzikas namā "Daile".

Ieva Struka: Pirmais, ko gribu tev pajautāt – kas ir tavs skolas laika Ojārs Vācietis? Ko tu rakstīji meitenēm atmiņu kladēs? Vai rakstīji Vācieti?

Andris Keišs: Ar dzeju saskāros tikai iestājeksāmenos, kad bija uzdevums – noskaitīt dzejoli. Atšķīru Ziedoņa grāmatu "Viegli" un izvēlējos vienu dzejoli.

Bet vispār savā skolā biju tāds Arlekīns – skaļš, ar āksta cepuri galvā, kaut kas tāds, līdz ar to dzeja skolas laikā mani nepavadīja.

Es gan atceros Ojāru Vācieti mūsu skolā, tas varētu būt bijis 1982. gads, mana pirmā klase. Atceros viņa stāvu aktu zālē – to, kā viņš stāv. Un pēc tam atceros, kā viņam palīdzēju aiziet līdz mašīnai... Jo mums bija kolosāli skolotāji, kuri arī bija uz viena viļņa ar Ojāru Vācieti. (smejas) Tas ir tas, ko atceros no skolas par Vācieti.

Bet tas kaut kā ietekmēja tavu attieksmi pret to, kas vispār ir dzejnieks un kāda ir viņa dzīve un ideja? Vai tā tev bija bērnības trauma – dzejnieku ieraudzīt šādu?

Astoņdesmitajos tā nekāda īpašā trauma nevarēja būt, jo Jelgavā mūsu “Lauktehnikas” dzīvojamajā masīvā laiku pa laikam kāds vietēja mēroga Vācietis aizgāja zaķa gaitā – līkumaini.

Kā lai pasaka... Man vispār tā atmiņas specifika ir tāda, ka man laiku pa laikam uzplaukst, uznirst un tiek uzdāvināta kāda atmiņa, kura līdz tam ir nozudusi. Tā bija arī ar Vācieti,

jo es kaut kā ar viņu saslēdzos Sigvarda Kļavas veidotā "Rīgas gredzena" laikā, kur bija gan Čaks, gan Vācietis. Sāku domāt, ka varētu būt laba izrāde, un... Ojārs Vācietis atnāca pie manis sapnī! Es vēl tā kā atlasīju viņa dzejoļus par to, ka neeksistē īsti laiks un neeksistē īsti mūsu dzīvošanas telpa, ka mēs esam visur, un pēc nāves mēs esam, un arī mūsos ir visi nomirušie... Tā tēma tāda liela, kas viņa dzejoļos skan. Un tad man pēkšņi viņš atnāca sapņos. Tas notika pirms iecerētās pirmizrādes. (..)

Izrādēs ir tā, ka – ja tu kaut ko lielu saproti, un Vācieša gadījumā es to sapratu, tas tevi paceļ spārnos, un tu lido, un tu esi laimīgs.

Bet pirmizrāde nenotika, un kad pēc nepilna gada tā notika, biju tā kā atdzisis, likās – nu, un kas tagad būs? Bet skatītāji atnesa man atpakaļ to sajūtu, ko es ļoti, ļoti gribēju viņiem nodot.

Par tiem sapņiem arī es biju iecerējusi tev pajautāt, bet abu tavu atveidoto varoņu kontekstā, arī Smiļģa. Proti, ja tu kādā tēmā ieej pamatīgi dziļi – kas notiek tavā zemapziņā? Cik lielā mērā šie cilvēki ir ar tevi arī tad, kad tu guli? Un vai arī Smiļģis tev irr atnācis sapņos?

Tu uzdod jautājumu, un man nez kāpēc šermuļi iet pār kauliem. Par Smiļģi es nevarēšu precīzi pateikt, ka viņš mani trobelē, lai gan viņš ir izsludināts trobelētājs – visi zina, ka Smiļģa gars vazājas pa Daili. Es to nejūtu, jo man kā māksliniekam šķiet, ka atšķirība starp Smiļģi un Ojāru ir tā, ka "Suni ārā nedzenama nakts" ir pirmais darbs, kurš man notiek absolūti patstāvīgi. Jo es vienmēr esmu kā aktieris gājis līdzi, es nekad nebūtu izdomājis, ka ir jātaisa par Smiļģi kaut kas. Gata aicināts, es tam pieslēdzos. Tajā laikā es slimoju ar šausmīgo Laimas slimību, kad man nošļuka seja un paralēli lasīju par skatuves mīlestību...

Tas, ko es Smiļģī spēlēju – tā ir neizsakāmā skatuves mīlestība. Azarts un artistisms, kas viņam piemita un ko viņš visu laiku veidoja. Bet Vācietis ir tas, kuru es sāku no nulles. Nebija nekā.

Tu ņem vienu viņa dzejoli un domā – ārprāts, un tāds nav skanējis nekur, man vajag to uz skatuves norunāt, un kā tas varētu būt. Kā varētu izklaidēt skatītājus. Jo man liekas, ka skatītājus vajag izklaidēt.

Mākslas darbi, kuros nav neviena smaida, man rada baisas aizdomas: vai nu tu esi mazliet apdalīts, vai uzskati, ka mēs esam apdalīti.

Man patika teikums Jura Strengas jaunajā grāmatā, ka bez ironijas nav iespējams īsti noticēt. Un tā ir. Jo skatītājs taču atnāk uz teātri – re, kur Keišs uz skatuves! Ko viņš tēlo, ka viņš ir kāds cits?! Bet, ja es it kā piemiedzu aci, sak', es te mazliet paspēlēšu kaut ko citu, skatītājam ir daudz vieglāk noticēt. Arī Ojāra dzejas uzvedumā – sākumā domājām: mēs taču zinām, kāds viņš bija un ko tik viņš nedarīja, zinām viņa rupjos pantiņus, zinām viskautko. Bet tad tu saproti, ka

Ojārs, atšķirībā no citiem – piemēram, Ziedoņa vai Jāņa Petera, kurš man ļoti palīdzēja šīs izrādes tapšanā – ka viņš ir tikai savā dzejā!

Labi – ir kaut kādas intervijas, kurās viņš tāpat runā par dzeju, par dzejas muzikalitāti un vārdu muzikalitāti, ka viņš nav publicists, un vienīgais, par ko viņš cīnās – par to, lai dzejnieki un latviešu dzeja būtu augstā līmenī. Ka mums vajag būt ģildei vai tādai kā brālībai, un tas arī ir. Viss pārējais ir viņa dzejoļos. Un viņš ir arī tik mistisks... Taisot izrādi, man bija tā laime satikties ar Daini Īvānu citā sakarā. Un viņš teica, ka

viņi kā studenti, būdami Gaujas laivu braucienā, no rīta kurina ugunskuru, dzer tēju, pļāpā. Un pēkšņi no krūmiem iznāk viens cilvēks, paiet garām un aiziet. Un viņi apklusa. Tas taču bija Ojārs Vācietis!

Un tā ir tā Ojāra pazīme – kaut kur viņš vazājās, viens pats – skaidrā vai pillā, tas pat nav svarīgi. Un tajā brīdī mana kārts – ka nu tik būs, zāle gāzīsies no krēsliem – izkrita man no rokām...

Un otra lieta, ko vēl par šo izrādi gribu teikt – viena Ojāra kursa biedrene teica ļoti pareizus vārdus: ka neviens nevar tik skaisti savu dzeju runāt kā pats Vācietis. Jo viņam ir tas Malienas piesitiens, viņš arī tā kā pārskrien dažus vārdus, un viņā ir tā pati dedzība, kas viņa dzejā. Ja es to runātu savā versijā, dzeja nebūtu tik ļoti uztverama kā viņa paša runātajā melodijā, jo Vācietis, pierakstot savus dzejoļus, jau dzirdēja savu balsi.

Turpinājums – ierakstā.

Noslēdzot šīs vasaras dzejas ciklu "Klasikā", "Šņorbēniņos" vēlreiz tiekamies ar režisori Māru Ķimeli. Viņa saka: "Ar dzejoli ir jāsaslēdzas. Tās ir individuālas attiecības. Dzeja ir dzīva. Jo vārds galu galā ir dzīvības sēkla. Un dzeja IR tāda sēkla."

"Šņorbēniņu" vasaras cikla ceturtajā raidījumā režisore Māra Ķimele atkal ir kopā ar aktrisi GUNU ZARIŅU - šoreiz viņa lasa Friča Bārdas, Aivara Neibarta, Jura Kronberga, Pētera Draguna un Velgas Kriles dzeju.

"Uzķert to, ka dzeja iet pa priekšu un tu esi aiz viņas - tas nemaz nav tik vienkārši, jo gribas visulaik dzejolim līst pa priekšu un to pastiprināt. Bet nevajag! Dzejolis jau ir noticis. Tas JAU ir mākslas darbs", - tā režisore Māra Ķimele, kura uz "Šņorbēniņu" trešo dzejas raidījumu aicinājusi Jaunā Rīgas teātra aktierus Janu Čivželi un Ivaru Krastu.

Viņi lasīs Raiņa, Montas Kromas, Jāņa Ziemeļnieka, Aspazijas, Fikreta Hodžas (Imanta Ziedoņa atdzejā), Luija Aragona (Mirdzas Ķempes atdzejā), Jura Kronberga, Marijas Luīzes Meļķes, Žaka Prevēra (Kristīnes Sniedzes atdzejā), Andra Kalnozola un Pētera Draguna dzeju.

"Šņorbēniņu" vasaras cikla otrajā raidījumā režisore Māra Ķimele ir kopā ar aktrisi GUNU ZARIŅU - viņa lasa Velgas Kriles, Montas Kromas, Vizmas Belševicas, Austras Skujiņas un Aspazijas dzeju.

"Mani dzeja apdullina. It kā saplosa. Un tā nav izprieca – ilgi būt dzejā," prāto Guna.

"Bet, kā jebkura māksla, tā, man liekas, ir vajadzīga, lai tu būtu vairāk cilvēks, lai tu justu, ka esi dzīvs. Jā, dzejā, tāpat kā mūzikā, iespējami cilvēkam neaptverami bezdibeņi."

"Un tādēļ aktieri ir brīnišķīgi," saka Māra Ķimele, "ka dzeju spēj pasniegt tā, lai tā kļūtu uztveramāka.

Tas ir tāpat, kā stāvot pie gleznas – tu nevari uzmest acumirkli un uzreiz saņemt no tā dzejoļa vai gleznas to, kas tur ir ieguldīts un noslēpts".

Ar vēlmi dzeju, kas ir tik ļoti rada mūzikai, darīt tikpat būtisku un nepieciešamu, kā tas reiz bija, turpmākajās piecās sestdienās režisore Māra Ķimele tiksies ar saviem aktieriem, ar kuriem kopā lasīta dzeja (arī Jaunā Rīgas teātra izrādē "Dzeja"), ar viņiem runāsies un viņos klausīsies.

"Dzeju lasīt ir sāpīgi, jo tu it kā aizskar savas brūces – intuitīvi gribas sevi pasargāt no šīs atvērtības (..), bet just tomēr ir viena no dzīves bagātībām," Māra Ķimele saka pirmajā raidījumā, uz kuru aicinājusi Kasparu Znotiņu.

"Dzeja ir viens no retajiem veidiem, kā VĀRDOS pateikt VĀRDOS nepasakāmo," – tā savukārt Kaspars.

Viņš lasa Raiņa, Ojāra Vācieša, Erika Ādamsona, Māra Čaklā tulkotu Paula Cēlana, Knuta Skujenieka, Marta Pujāta, Arta Ostupa un Montas Kromas dzeju.