Šņorbēniņi

"Dieviņš pillā" un "Latviešu mīlestība", "Dublinieši Miera ielā" un "Ekspedīcija "Jāzeps"", "Oņegins. Komentāri", "Oblomovs" un "Divpadsmit krēsli" - šīs Jaunā Rīgas teātra izrādes sanāk pieminēt vai izcelt teātra zinātnieces Ievas Strukas sarunā ar grima mākslinieci SARMĪTI BALODI.

Patiesībā izrāžu, kuru tapšanā Sarmīte piedalījusies un kurām aktierus grimē gandrīz ik vakaru, ir ļoti daudz! Pavisam tiešā nozīmē var sacīt – viņa rada (zīmē un līmē, iekrāso, aizkrāso, tonē un pūderē, redz un spodrina, maina un no jauna izceļ) Jaunā Rīgas teātra seju.

Teātrī Sarmītei patīk uz izrādi ejamais ceļš: "Ir režisora vēlmes, un ir aktieris ar savām sajūtām un to, ko viņš grib. Es viņiem – pa starpu. Bet man tas patīk – sabalansēt vienas prasības ar otrām. Saka – režisors ir dievs, tev jākalpo režisoram. Bet es mazliet blēdos – es tomēr kalpoju aktierim (..) Un lielākais prieks man ir tad, ja patīk režisoram, patīk aktierim un – man arī patīk. Ja ir šī trīsvienība, esmu laimīga!"

Domāt. Domāt vispār. Domāt un redzēt kopplānu un tajā pašā laikā spēt izstāstīt stāstu makrotuvplānā. Tā Andra Freiberga skolu raksturo ANNA HEINRIHSONE – diplomēta scenogrāfe, kura teātrī līdz šim vairāk strādājusi kā kostīmu māksliniece.

No daudzajām izrādēm, kuru tapšanā Anna ir piedalījusies, sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku sanāk pieminēt vien dažas – "Kopenhāgenu" Jaunajā Rīgas teātrī, "Sapni vasaras naktī" Nacionālajā teātrī, "Hamletu", "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" un šobrīd topošo "Vēlo mīlu" Valmieras teātrī.

"Es, protams, varu vienkārši uzzīmēt – kas tur, uzzīmē! – kādu kostīmu. Bet parasti es domāju par paralēlēm, meklēju kādus tipāžus un atsauces mākslā, domāju, ko tas tēls ir darījis pirms un ko darīs pēc tam. Es uztaisu to stāstu vai attēlu pati sev. Varbūt, ka tas noder arī aktierim – protams, ka es dalos visās savās pārdomās. Tas ir svarīgi man pašai – lai tas nebūtu zīmējums kādai modes skatei, bet ar saturu saistīts," prāto Anna. 

(..) No tērpa, ko var nopirkt veikalā vai redzēt modes skatē, teātra tērps atšķiras ar to, ka tas pirmais, uzlikts uz pakaramā, tik un tā būs tērps un kostīms, bet teātra tērps uz pakaramā bez aktiera nebūs nekas!

(..) Var nebūt pat mana uzvārda [teātra afišā]. Man ir svarīgi, lai visa izrāde ir piedzīvojums. Tā ir zināma pārkāpšana savam ego un kārei pēc atzinības, bet esmu gatava to upurēt. Jo man ir svarīgāk, lai viss kopā ir Notikums."

„Man šķiet, ka tas ir ļoti pareizi – apgūt dažādus noteikumus un pēc tam mēģināt iet PRET tiem. Jo tikai tā mēs varam radīt kaut ko jaunu”, - tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku saka dramaturģe Justīne Kļava.

„Visiem iesaistītajiem ir skaidrs, ka teātris ir kopīgs radīšanas process, kura galā ir izrāde, nevis teksts, kuru esmu uzrakstījusi (..) Teksts nav pašvērtība. Protams, tas var par tādu kļūt, taču, manuprāt, tas ir tikai instruments, kas palīdz veidot izrādi”.

Justīnes Kļavas lugas kalpojušas par instrumentiem režisores Ingas Tropas-Fišeres iestudētajām izrādēm „Dāmas” (2016, Teātris TT) un „Dvēseļu utenis” (2017, DDT) , Toma Treiņa Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētajiem „Latviešiem” (2019, pēc Garlība Merķeļa darba), Dailes teātra izrādēm „Planēta nr.85” (2018, režisors Dmitrijs Petrenko) un „Sidraba šķidrums” (2020, režisore Paula Pļavniece), kā arī Paulas uz Daugavpils teātra skatuves liktajām Justīnes Kļavas lugām „Jubileja’98” (2017) un „Lutišķi. Simtgade” (2018). Pavisam nesen Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvojusi Gata Šmita režisētā Justīnes luga „Desmit iemeslu apciemot Kauci”.

Teātra zinātniece Ieva Struka uz sarunu aicinājusi Annu Sīli - nevalstiskā profesionālā projektu teātra Dirty Deal Teatro direktori kopš 2010. gada.

Pirms 15 gadiem, kad šo teātri izveidoja domubiedru grupa ar vēlmi izrādes iestudēt citādāk - ne tā, kā ierasti strādā lielie teātri, Anna vēl bija piederīga teātra brīvprātīgo kustībai, sakot, ka DDT "sākās ar leļļu un objektu grupu "Umka", tad pievienojās arī Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs un Vladislavs Nastavševs, un viņi visi gribēja stāstīt to, kas viņiem pašiem bija aktuāls (..) Mums šķita svarīgi nevis veidot stāstus pēc lugām, bet pašiem savējos un - KĀ to izdarīt, jo ir daudz dažādu veidu, kā šos jaunos stāstus par tagadni vai par vēsturi, bet ar tagadnes acīm, vai par nākotni ar tagadnes acīm, izstāstīt (..)

Tā taustīšanās un meklēšana ir tas, kas man patīk (..), un man liekas, ka mums, teātru vadītājiem, ir jādod  māksliniekiem daudz lielāka brīvība!"

Tā sarunā saka Anna, kura, piesaistot aizvien jaunus autorus, režisorus un aktierus, ir ne vien DDT direktore, bet arī producente un teātra mākslinieciskā vadītāja.

"Es daudz sēžu mēģinājumos. Zinu, ka citi komponisti to nedara. Bet es daru. Un man patīk to darīt. Man patīk process teātrī. Esot šajā vidē un ar cilvēkiem, kuri atveido tēlus, kaut kas jau pielīp. Es ļoti iedzīvojos kontekstā, kuram rakstu mūziku," - tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku saka komponists Edgars Mākens. "Tas ir kolektīvās mākslas spožums un posts: top kaut kas vairāk, nekā tu jebkad būtu varējis radīt [viens], bet tas nekad nav tāds, kādu tu perfekti iztēlojies."

2013./2014. gada sezonas "Spēlmaņu nakts" balva kā Gada mūzikas autoram Edgaram Mākenam tika piešķirta par mūziku Elmāra Seņkova iestudējumiem "Ezeriņš" un "Sarkangalvīte un vilks" Nacionālajā teātrī un "Vasarnieki" Rīgas Krievu teātrī.  

"Antigone", "Mežapīle", "Meitenes", "Zēns", "Par tēviem", "Arī vaļiem ir bail", "Tukšais zieds", "Sievietes daļas" Nacionālajā teātrī, Valmieras teātrī – "Nāves deja", Liepājas teātrī – "Šekspīrs" un drīzumā gaidāmie "Grimmi"… Tā ir tikai daļa no izrādēm, kurās skan Edgara Mākena mūzika. Bet viņa kameropera "Kontakts" (režisore Ināra Slucka) nesen pirmizrādi piedzīvojusi Ģertrūdes ielas teātrī.

"Ja uz skatuves šī vārda plašākajā nozīmē tu vari uzlikt visu, ko gribi, tad kas ir tas, ko tu izvēlies? Manuprāt, ir vērts sekot šādai loģikai. Es esmu brīvs. Mēģinu būt sevī maksimāli brīvs, izvēloties to, ko būtu patiešām jēgpilni izdarīt," – tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku saka dramaturgs Jānis Balodis.

2011. gadā viņam piešķirta "Spēlmaņu nakts" balva "Gada latviešu autora darba iestudējums" par izrādi "Visi mani prezidenti" (režisors Valters Sīlis) Dirty Deal Teatro (DDT, sadarbībā ar Latvijas Nacionālo teātri – NT) un 2013. gadā - "Spēlmaņu nakts" īpašā balva par pilsonisko atbildību un spēju pārvērst valdības dokumentu atraktīvā izrādē "Nacionālās attīstības plāns" (NT). Jāņa Baloža un Valtera Sīļa tandēmu pazīstam no izrādēm "Mārupīte" (2012, DDT), "Sarkangalvīte" (Latvijas Leļļu teātrī), "Zudusī Antarktīda" (2015, DDT) un NT izrādēm "Pieaugušie" (2013), "Veiksmes stāsts" (2016), "Mežainis" (2018) un "Zem diviem karogiem" (2019), kas vēsta par rokgrupu "Jumprava" un ir pamatā šobrīd topošajai Aigara Graubas spēlfilmai "Lielais notikums" – Jānis ir tās scenārija līdzautors.

Iegūstot bakalaura grādu teātra, kino un TV dramaturģijā, Jānis Balodis absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju, Salfordas universitātē Lielbritānijā ticis pie maģistra grāda filmu scenāriju rakstīšanā un nesen Amsterdamas Teātra un dejas akadēmijā beidzis studijas DAS Teātra maģistra programmā. Viņa debija režijā bija instrukciju izrāde "Ohh" (2019, DDT). Lubānā, iesaistot vietējos iedzīvotājus, Jānis izveidojis izrādi "No Ceikstes līdz Aiviekstei" (2020) un bijis gan viens no ideju autoriem, gan īstenotājiem pagājušogad tapušajā pakomāttelfonizrādē "Piederības vingrinājumi" (DDT) un pagrīdes elektroniskajai mūzikai veltītajā audiopastaigā "Nekad nezūdošās Pārdaugavas".

Teātra zinātniece Ieva Struka uz sarunu "Šņorbēniņos" aicinājusi kustību mākslinieci ELĪNU GEDIŅU.

Viņas darbs bijis vai aizvien ir redzams Nacionālajā teātrī - Raiņa "Uguns un nakts" (2015), Ibsena un Grīga "Pērs Gints"(2016), Vailda un Štrausa "Salome" (2018) Viestura Kairiša režijā un Elmāra Seņkova iestudētajā Šekspīra komēdijā "Sapnis vasaras naktī" (2021), arī  Slovacka lugas "Baladīna" uzvedumā Valmieras teātrī (2018, režisors V. Kairišs) un Pulenka operas "Karmelīšu dialogi" uzvedumā  (2019, režisors Vensāns Busārs) Latvijas Nacionālajā operā. Un tā ir tikai daļa no skatuves darbiem, kuru radošajā komandā strādājusi Elīna.

Viņai patīk lieli inscenējumi un mērogi, kas ne vienmēr nozīmē daudz sarežģītu kustību – krietni svarīgāk ir atrast izrādes kopējo ritmu un no atsevišķām ainām izveidot veselumu.

"Arī absolūts klusums vai miera stāvoklis var būt ļoti ietilpīga kustība (..) Ķermenis jau ir runātīgs," saka Elīna,

atklājot, ka savas kustību partitūras iestudē, vispirms vērodama katru aktieri, viņa ķermeņa valodu, situācijas, kurās tas jūtas ērti un, gluži otrādi, kautrīgi vai saspīlēti: "Man nav svarīgi, lai uz skatuves būtu redzams tieši mans rokraksts vai manas kustības.

Mani interesē kustību kvalitāte. Tas ir lēns un skrupulozs darbs, kurā ne visi aktieri ar prieku metas iekšā."

1. februārī Dailes teātrī gaidāma divu gadu laikā jau divkārt pandēmijas dēļ atceltā kustību mākslinieku Elīnas un Rūdolfa Gediņu un vizuālo mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo veidotā izrāde "Ļoti labas minūtes", kas vēsta par trešo pāri – Valteru un Asju (ebreju izcelsmes vācu literatūrkritiķi un filozofu Valteru Benjaminu un latviešu režisori un teātra teorētiķi Annu Lācis). Kopā ar savu vīru Rūdolfu Elīna šajā izrādē pati būs uz skatuves.

***

Ieva Struka: Profesionālie statusi, kādu cilvēkam, kurš atbild par kustību, piešķir teātrī, ir apbrīnojami mainīgi. Elīn, kas īsti tu esi?

Elīna Gediņa: Pēdējā laikā man patīk, ja mani piesaka kā kustību mākslinieci, jo  amplitūda jau ir daudz plašāka. Man šķiet, ka mums ir izveidojušies zināmi priekšstati, ko teātrī dara horeogrāfs vai kustību konsultants. Un vēl – izejot no projekta, pie kura strādāju: ja mans darbs ļoti konkrēti satiekas ar režisora darbu, tad es mīlu lietot jēdzienu "kustību režija". Jo mēs dažādās komandās un vispār teātrī kopumā esam daudz runājuši par to, kāda tad ir atšķirība starp horeogrāfiju un režiju. Un atkarībā no tā, ar ko tu sarunājies, atbildes ir vai nu ļoti atšķirīgas vai ļoti vienojošas.

Iemesls, kādēļ tevi aicināju uz sarunu, pirmkārt ir izrāde, kurai beidzot vajadzētu notikt 1. februārī Dailes teātrī. Proti, tā ir izrāde "Ļoti labas minūtes", kas pandēmijas dēļ piedzīvojusi vairākas neesošas pirmizrādes. Tagad turam īkšķus, lai tā notiktu. Tomēr atļaušos mazliet ieskicēt vēl citus darbus. "Sapnis vasaras naktī", "Pērs Gints", "Uguns un nakts", "Salome" Nacionālajā teātrī, "Karmelīšu dialogi" operā, "Balandīna" Valmieras teātrī. Tie visi ir lielo zāļu inscenējumi, pie kuriem esi strādājusi. Noteikti vēl nenosaucu kādu, bet arī šie pietiekami labi iezīmē to ceļu, lai klausītājiem, kas šīs izrādes ir redzējuši, atsauktu atmiņā, kāda tur bija kustība, vai tur bija kustība, jo tas ne vienmēr ir ļoti skaidri samanāms, un mazliet pieskartos darba stilam, kā tu strādā komandā ar režisoru. Droši vien tavi pastāvīgākie partneri varētu būt Viesturs Kairišs un Elmārs Seņkovs, tagad varbūt arī Ināra Slucka un Uldis Tīrons. Vai tevi, domājot par kustību topošajā izrādē, vairāk iedvesmo dramaturģiskais materiāls un tas, kā to redz režisors, vai arī izrādes vizuālais tēls? Jo kustība manā uztverē arī ir vizuāla zīme, kura sevī ietverto jēgu nes tālāk. Vai vari definēt, kas tev ir primārais iedvesmas avots, sākot domāt par kustību?

Tas atšķiras no darba uz darbu. Nepielietoju vienu veidu. Bet pirmais impulss noteikti nāk no dramaturģijas, un tad, kas ir ļoti tuvu – satikšanās ar režisoru un vizuālajiem māksliniekiem. Tu pieminēji Viesturu Kairišu – mēs diezgan ilgstoši nostrādājām komandā ar Viesturu un māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo, un kopējā sadarbība noteikti ietekmējusi veidu, kā es strādāju ar materiālu vai veidoju kustību partitūru. Tu pieminēji diezgan lielus darbus, un man jāatzīst, ka man patīk lieli inscenējumi, man patīk liels mērogs. Lielā mērā tā ir saruna starp režisoru, vizuālajiem māksliniekiem, un, kad telpa jau ir izveidota, un tālāk jau ar režisoru mēs mēģinām aktieri atdzīvināt visdažādākajos veidos – gan ar teksta, gan kustības palīdzību. Un tad jau arī, kā tu minēji, dažreiz arī absolūts klusums vai miera stāvoklis var būt ļoti ietilpīga kustība.

Nereti esmu redzējusi, kā režisori paši skatās savas izrādes: ir pilnīgi skaidrs, ka viņi izspēlē visas lomas, vismaz galvenās, nereti līdzpārdzīvojot kā mazi bērni. Vai tu, skatoties savas izrādes, arī kusties līdzi saviem varoņiem?

Jā, es esmu ļoti līdzpārdzīvojoša – vienmēr tautā var redzēt horeogrāfu. (smejas) Bet interesanti… Viena no pēdējām izrādēm, ko veidoju, ir "Klāvas tantes skūpsts" Jaunajā Rīgas teātrī, un to gan man ir grūti skatīties, jo mēs tur diezgan precīzi visu būvējām un es pie katras mazākās nianses esmu pilnā sasprindzinājumā. Man tas ir tāds darbs – noskatīties šo izrādi! Bet citkārt, piemēram, Salomes dejā, es diezgan brīvi eju līdzi Agneses kustībai. Bet kopumā – jā, esmu diezgan kustīgs skatītājs. Bet tas arī atšķiras – atkarībā no tā, kāds ir pats darbs.

Kā to kustību, kas, visticamāk, dzimst tevī pašā un kuru tu sajūti organiski, var transformēt jeb pārnest uz aktieri? Jo aktieri tomēr ir tik dažādi. Ja tev kustību partitūra jāpiedāvā tava vecuma un tava dzimuma cilvēkam, tas droši vien ir vienkāršāk, bet tev taču nākas strādāt arī ar pretējo dzimumu un atšķirīga vecuma grupām – kā tu pārnes to, kas tevī piedzimst, uz konkrēto varoni, kurš ļoti atšķiras no tevis? 

Parasti mēģinu aktierim radīt tādus apstākļus, lai mana iedomātā kustība piedzimtu viņa ķermenī – pielietoju dažādus paņēmienus vai tehnikas, kā līdz šai kustībai nonākt. Bet pamatā es tiešām skatos uz konkrēto ķermeni – dzimums un vecums pat nav tik svarīgs, cik konkrētais ķermenis. Ir dažādi uzdevumi, kas var pat nebūt saistīti ar izrādi, kas ļauj paskatīties, kā viņš sarunājas ar mani tīri ķermeniski – ķermenis ir diezgan runātīgs. Pēc šāda taustīšanās posma, kur redzu, kā ķermenis reaģē, kur jūtas ērtāk vai jūtas ļoti saspīlēti un kautrējas, izdarot secinājumus, veidoju arī kustību materiālu. Man nav tik svarīgi, lai uz skatuves parādās mans rokraksts vai mana kustība, bet mani interesē tieši kustību kvalitāte. Vairākas reizes bijis tā, ka esmu izdomājusi, kā visam vajadzētu izskatīties, bet tad satiekos ar konkrēto cilvēku un tas izrādās atšķirīgi. Tomēr zinu, kur vēlos aktieri virzīt, un, kaut arī kvalitāte varbūt ir cita, tomēr nonāku līdz iecerētajam. Tas ir tāds ļoti lēns, skrupulozs darbs, un ne vienmēr visi aktieri ar prieku metās tajā iekšā. Viss atkarīgs no tā, ar kādu aktieri satiekos. 

Bet kas tev kā kustību māksliniecei ir grūtāk? Šīs ļoti atmiņā paliekošās, uz kustību balstītās ainas – piemēram, operas "Karmelīšu dialogi" fināls, "Salomes" Septiņu plīvuru deja, izrādes "Sapnis vasaras naktī" orģiju aina, kur satiekas Titānija un Botoms, pārvērties par ēzeli, vai tomēr smalkā, netveramā viena atsevišķa tēla kustību partitūra, ko ikdienas skatītājs uztver par viņam vien specifiski piemītošu kustību? Viņam pat neienāk prātā, ka tā ir inscenēta kustība, ko esi radījusi tieši tu. Kurš tev kā māksliniecei ir grūtāks uzdevums – radīt lielo kopumu vai kādu ļoti īpatnēju, specifisku detaļu?

Man tikko bija saruna ar vienu koristi, ar kuru kopā strādājām. Viņa stāsta – esot  noskatījusies izrādi "Sapnis vasaras naktī" un, ja nebūtu strādājusi kopā ar mani, laikam domātu, ka tā kustība vienkārši tur ir – viņai liktos, ka tā ir daļa no izrādes, un viņai pat neiedomātos, ka to paveicis atsevišķs cilvēks. Atbildēju viņai, ka tas ir viens no lielākajiem komplimentiem horeogrāfam – ka tu to horeogrāfiju nepamani tiešā veidā, ja vien tā nav, piemēram, deja. Bet es kaut kā izrādes kontekstā vienmēr skatos arī kopējo izrādes ritmu, kopējo dramaturģiju, kā kustība attīstās, pietuvojas vai attālinās. Līdz ar to man laikam nav īpaša viedokļa, kas ir grūtāk vai vieglāk. Man šķiet svarīgi kopumā tikt galā ar visu izrādi. Mans lielākais uzdevums ir – kā izveidot no atsevišķām ainām vienu veselumu, un tas gandrīz vienmēr ir diezgan sarežģīti, jo izrāde jau saliekas kopā pa gabaliņiem. Lai viens gabaliņš saliptu ar nākamo, visu laiku jābūt ļoti redzīgam un klātesošam.

Komponists notis pieraksta partitūrā. Vai arī tev ir zīmes, ar ko pieraksti kustību partitūru? 

Jā. Man vispār ir diezgan komiski tie pieraksti, jo mums jau nav tādas definētas pierakstu sistēmas. Esmu piefiksējusi, ka labāk redzu tieši vizuāli, un tad nu man ir sazīmēti tādi kā kvadrātiņi, kas attēlo izrādes ainas. Redzu, kur kāds fiziski atrodas telpā, vai kāds ir tās ainas ritms. Zīmēju bumbiņu līnijas. Diezgan komiski. (smejas)

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

"Tā būtu augstākā drosme – neatstāt aiz sevis neko," –  tā, "Šņorbēniņos" tiekoties ar teātra zinātnieci Ievu Struku, saka Nacionālā teātra aktieris RAIMONDS CELMS, kurš savus lugu eksemplārus, kad izrāde vairs netiek spēlēta, atdod vecmāmiņai krāsns iekuram.

Savu radošo darbu viņš saista tikai ar konkrēto brīdi, kuru piedzīvo kopā ar kolēģiem uz skatuves un skatītājiem zālē: "Es vienkārši spēju aizmirst to, kas notika vakar, jo zinu, ka rīt būs jāspēlē jau cita izrāde. Vai tā pati izrāde, bet atkal no jauna."

Šogad, kad aktieru tikšanās ar skatītājiem aizvien bija retas un retinātas, Raimondam darba un lomu bija neparasti daudz. No tām nozīmīgākās – Ferdinands Ditas Lūriņas iestudētajā Šillera traģēdijā "Ferdinands un Luīze" ("Viltus un mīla") un Žiljēns Sorels iestudējumā "Sarkanais un melnais", kura režisors ir  Edmunds Freibergs. Gan spēlējot šo izrādi, gan vispār domājot par savu darbu, kurā ar centību un interesi par visu visapkārt vien nepietiek, Raimonds ir vienisprātis ar Stendāla doto padomu Žiljēnam: ir jādomā par katru sīkumu! Ir jābūt vērīgam.

Teātra zinātniece Ieva Struka uz sarunu aicinājusi Jaunā Rīgas teātra aktrisi MARIJU LINARTI.

Par Ziedneses lomu Ingas Tropas-Fišeres iestudētajā Aspazijas lugā "Zalkša līgava" (2020) Marija tika nominēta "Spēlmaņu nakts" balvai "Gada aktrise", un viens no viņas jaunākajiem darbiem ir Pētera Krilova iestudējumā pēc Džeimsa Džoisa darbiem "Dublinieši Miera ielā" (2021).

Savu Polliju šajā izrādē, kurā piedalās un aug aktieri no teātra kursa, Marija sauc par "funkcionālu" lomu:

"Mums visiem visur nevajag būt galvenajās lomās. Teātris ir kolektīva māksla – tu nevari bez sava partnera," saka Marija

un atceras savas pasniedzējas Annas Eižvertiņas mācību studiju gados: "Ja gribi, lai tev loma izdotos, tavs galvenais uzdevums ir domāt par partneri uz laukuma. Dod viņam visu! Un, ja tu viņam dod visu, viņš dos tev pretī." Marija to tur cieši pie sirds: "Tā jau tas kopums veidojas, un tā kaut kas labs var sanākt."

Uz Valmieras teātra skatuves dzīvo aktrise MĀRA MENNIKA. 

Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku - par Riu Māras Ķimeles iestudētajā Ingas Ābeles lugā "Tumšie brieži", kas vēl studiju gados bija Māras pirmā loma Valmieras teātrī (2001), par vienu no savām jaunākajām lomām (2021) - Aiviju Dž. Dž.Džilindžera iestudētajā Treisija Letsa ģimenes drāmā "Osedžas zeme", arī par būšanu kopā ar savām teātra māsām - Ievu Puķi un Elīnu Vāni, par jauno aktieru un režisoru ienākšanu teātrī un par ilgām spēlēt izrādēs, kas skatītājiem nes prieku.

Raidījumā iekļauts fragments no izrādes "Tumšie brieži", kurā Māras Mennikas skatuves partneris  ir Tālivaldis Lasmanis.

Ieva Struka: Iemesls, kādēļ es gribēju satikties ar tevi, ir tavs pietiekami ilgais laika periods, kas nostrādāts Valmieras teātrī – uzticīgi, "neblandoties" pa citiem teātriem... Viena no nopietnākajām lomām, kas sagatavotas pandēmijas laikā, ir Aivija "Osedžas zemē". Un, runājot par šo stāstu, ir slavenā Holivudas filma. Nacionālajā teātrī bija izrāde Valtera Sīļa režijā, kas bija viņa debija uz lielās skatuves, bet Valmieras teātrī lugu iestudējis Džilindžers. Un netipiski viņam šeit nav režisoriskās pretenzijas uz to, ka viņš kaut ko grib pārinterpretēt, skatīties citādāk. Nē, īstenībā tas ir klasisks iestudējums par kādas palielas ģimenes iekšējām peripetijām, noslēpumiem, kas atklājas izrādes laikā. Varētu teikt – par to, kāda ir dzīve. Runājot par tavu varoni, Aivija no trim bērniem bijis vismazāk lutinātais, visvairāk apspiestais bērns, ar viņu vismazāk ir rēķinājušies. Tu diezgan daudzās intervijās esi runājusi par prieku un cik tas ir svarīgs, bet Aivijas prieks ir tā saucamais mazais prieks – viņa māk atrast prieku mazās norisēs. Bet viņa principā nav iemācīta priecāties par dzīvi. Ko šīs varones un droši vien arī citu lugu varoņu dzīvei dod tas, ka dzinulis dzīvē ir nevis prieks, bet izmisums vai sāpes?

Māra Mennika: Protams, tas viss manī turpina dzīvot. Mēģinājumu procesā runājām par to, ka bērns, kurš bijis vistuvāk – un es visu laiku esmu bijusi pie rokas mātei, šajā gadījumā Dacei Eversai, visvairāk arī garīgi ticis sists un bijis pakļauts mātes kaprīzēm. Ka tāds liktenis vienkārši šai meitenei pagadījies – ka viņa ir kā piesieta pie mātes būšanām un nebūšanām. Kaut kādā veidā man pašai tas sasaucas ar sen spēlēto Irinu Čehova "Trīs māsās", kur arī bija lielās ilgas izrauties projām, uz Maskavu. Šeit tas ieskanējās kā turpinājums. Ir pagājuši daudzi gadi kopš tās izrādes, bet sasaukšanās ar to ir arī tajā ziņā, ka

uz skatuves mēs atkal bijām trijatā – Elīna Vāne, Ieva Puķe un es. Un atkal trīs māsas! Tās mums sen nebija bijis – šīs kopā būšanas uz skatuves, kas mums tik ļoti svarīga.

Kaut kā nebija sanācis. Ar Ievu gan pēdējās sezonas esam gājušas roku rokā no iestudējuma uz iestudējumu, bet trijatā ar Elīnu – nē, tāpēc par to bijām ļoti priecīgas, ka tas beidzot ir iespējams, lai arī tās attiecības šajā lugā ir tādas, kādas ir. Bet tieši tas dzinulis…

Man pašai tās bija ilgas pēc mīlestības, ilgas izrauties no tā visa, kur esi, un tiekties pēc prieka un laimes. Visas manas izjūtas, kas šajā lomā, kaut kā ir ļoti, ļoti sāpīgas.

It kā visu laiku būtu gruzdējušas iekšā līdz galam neizteiktas – un nu ir iespēja par to runāt.

Gan Nacionālā, gan Valmieras teātra izrādē Aivijai piešķirta pelēkā krāsa. Viņa pelēki ģērbjas, viņa tiek uztverta kā tāda, kas pelēki domā, arī matu griezums vīrišķīgi pelēks, kas kaut kādā ziņā pārvērš aktrisi, kas to spēlē. Kā tev kā Mārai šķiet – vai  pelēks ir skaista un bagāta krāsa, vai arī pelēks ir pelēks?

Man pašai ļoti patīk pelēkā krāsa, par ko draudzenes mani bieži nopeļ, ka atkal esmu iekšā latviskajā pelēkumā. Nezinu, es pelēkajā jūtos ļoti, ļoti labi.

Kaut gan – ja pēkšņi esi pārmaiņu krāsā, tas uzreiz spēcīgāk izceļas. Bet par to Aivijas pelēkumu... Tas bija ļoti interesanti. Man bija sajūta, ka Aivija ir skaista, domā par mīļoto, gribēju viļņainus matus … Teicu Ilzei Vītoliņai, lai dod man blondo, čirkaino parūku. Viņa saka – nē, mani atlaidīs no darba, ja es tev to iedošu. Un tieši nāca Džilindžers pa gaiteni – tas bija dienu pirms pirmizrādes, domāju – paprasīsim viņam. Viņš, protams, kategoriski noliedza. Un tagad esmu viņam un Ilzei ļoti pateicīga par to ietērpu, kāda es esmu, jo, protams, tie bija mani priekšstati. Tas nebija vajadzīgs. Ļoti labi, ka esmu ietērpta bezveidīgumā un robustumā.

Man jau šķiet, ka neesmu no tām aktrisēm, kas uz skatuves vienmēr grib būt ļoti skaista un baidās būt neglīta – nē, tieši otrādi. Kaut arī šajā lomā man likās – es taču esmu pelnījusi [būt skaista], man ļoti to gribējās. Bet re, cik labi, ka ir, kas pasaka nē.

Domāju, ka lielākajai daļai aktieru ir ļoti svarīgs vizuālais ietērps. Tas ļoti palīdz vai gluži pretēji – traucē. Man pat bijis tā – kādā pasākumā vēl nezinu, ko tur darīšu, nav nekādas sajūtas, bet atliek tikai ieraudzīt kostīmu, piemēram, noliktavā ir tikai kurmis, un labi – es būšu kurmis! Tikko esmu apģērbusies, viss atveras un viss notiek!

Pilnīgi noteikti par septiņdesmit procentiem vizuālais ietērps ir svarīgs – tas mani atraisa un iedod īsto sajūtu vai arī – neiedod.

Vēl mazliet par šo izrādi. Aivija iemīl savu brālēnu, bet izrādās, ka tas ir pusbrālis. Teorētiski lugas centrs, protams, ir mamma - Violeta Vestone. Viņa ir daudz cietusi. Viņas māsa uz to norāda viņas meitām, ka galu galā – jūsu ciešanas ir nieks, jo jūsu māte ir pazemota vēl vairāk. Kā tev šķiet – kāpēc šī luga izveidota tā, ka vecāki savas dzīves kļūdas atkārto pie saviem bērniem, jo arī viņiem ir darīts pāri. Vai tiešām tas ir vienīgais modelis? Vai tas ir neizbēgami, ka visas kļūdas, ko pieļāvuši mūsu vecāki, mēs kā viņu bērni atkārtojam?

Ārprātīgs jautājums...

Atbildi kā Aivija!

Nē, tas noteikti nav vienīgais modelis! Tas ir briesmīgi, ja tas tā notiek. Tas mēdz notikt gan slēptā, gan ļoti atklātā veidā, kā notiek šajā izrādē – ka māte tik ļoti vaino visā bērnus. Bet man liekas, ka mūsu izrādes variantā… Redzi,

Dace Eversa ir ļoti, ļoti silta būtne, un mums ar Daci ir ļoti sirsnīgas un siltas attiecības, tāpēc man šķiet, ka šīs izrādes ietvaros mēs iepludinājām vēl kaut ko klāt, ko mēs pašas gribējām.

Jo sākumā, kad lugu vēl lasījām, bija vairāk noliegumu un pārmetumu, sevišķi Aivijas virzienā. Sākotnēji man radās sajūta, ka tikai vecākā meita Barbara, ko spēlē Ieva Puķe, ir mammas mīļā meita, bet, mēģinājumiem ritot un cik nu dabūjām spēlēt, tieši cilvēciskās attiecības, kas mums abām ir ar Daci, kaut kādā veidā izmainīja arī mūsu varoņu attiecības uz skatuves. Nevaru sacīt, ka nejūtu mātes mīlestību – tas, protams, nenoliedz viņas kaprīzes un to, ka viņa grib vainot mani savās dzīves kļūdās. Bet ļoti iespējams, ka vairāk vai mazāk saviem bērniem uzveļam to, ko paši neesam piepildījuši vai arī vēlamies redzēt savos bērnos to, kas mums nav izdevies.

Mana vidējā meita man visu laiku saka – mammu, nesalīdzini, tā ir mana dzīve! Tā arī viņa man saka. Un tad es saku – jā, jā, es klusēju. (smejas)

Ikvienam aktierim pie meistarības pieder domāt par to, kāda ir tēla biogrāfija, pirms viņš parādās uz skatuves. Bet cik bieži tev nākas domāt par to, kas ar šo tēlu notiek pēc tam? Un to gribētu pajautāt tavas pašas pirmās lomas sakarā – proti, tu teātrī ienāci ar Rias lomu "Tumšajos briežos". Riai toreiz bija 14 gadi, tagad viņai pēc maniem aprēķiniem ir 36 gadi. Ja ir – to mēs nezinām. Tāpat par Aiviju. Kas notiek tad, kad aizveras priekškars un mēs aizejam mājās? Viņa aizbrauc kopā ar mazo Čārlzu vai neaizbrauc? Bet vispirms par Riu – vai esi kādreiz domājusi, kāda izvērtusies viņas dzīve?

Par Aiviju viennozīmīgi varu teikt, ka viņa aizbrauc. Man tur nav pat variantu. Jo tas ir ļoti interesanti – savā ziņā pat neprofesionāli, kas notiek ar mani kā aktrisi, kad nonāku no savas pēdējās ainas, kur visa pasaule ir sagruvusi.

Es tur sēžu aiz skatuves, raudu, un vienmēr pie manis nāk Elīna Vāne ar glāzi ūdens, lai es saņemtos iziet uz pēdējo parādīšanos pirms paklanīšanās. Tas ir tas, kas notiek ar Māru Menniku – ka es tur tā lēnām atgriežos sevī.

Bet Aivija pilnīgi noteikti aizbrauc tālu, tālu prom no viņiem visiem. Jā, un viņa ir laimīga, par spīti visiem. Bet par Riu neesmu domājusi, kaut ik pa laikam atceros viņu, protams. Sevišķi tagad, kad teātrī ienāk jaunie. Šad tad, gribi negribi, jau padalies ar to, kā tev ir gājis un kas noticis, un es redzu viņos sevi. Kā es sevi plosīju, kas ar mani notika pirms izrādes, izrādes laikā, pēc tam. Kā es vārtījos grimētavā pa grīdu, mokās ciezdama un raudādama, un nezinādama, kur rast mieru, izskrējusi visus mežus. Tagad, kad salīdzinu, tas, protams, ir ar smaidu. Bet kad ieraugu, ka [ar jaunajiem] notiek tieši tas pats, man liekas, tas ir normāli – tas ir ceļš, kuram jāiziet katram pašam cauri.

Ria... Nu, man tomēr šķiet, ka nekā laba tur nav. Domāju, arī savos trīsdesmit sešos gados viņa dzīvo, bet šis ir tas gadījums, kad bērnības un pusaudža gadu traumas ir pārāk spēcīgas, lai dzīve būtu tāda, kādai tai būtu jābūt.

Tas ir interesanti – simt izrādes, man liekas, mēs nospēlējām, bet teksti turpina dzīvot –

ik pa laikam manī atskan kaut kāda frāze: ka "sliktāk vairs nevar būt" un ka "gribu dzīvot citādāk nekā cilvēki dzīvo". Un tad saproti, ka tas vienkārši tevī ir iekšā un tu nekur nevari likties.

Tā ir tik spēcīga luga. Es arī varētu papildināt – opis saka "kā ir, tā ir" un "kā tu domā dzīvi nodzīvot, sirdi rokās nepaturējis?"

Un vēl – kad ir pārāk karsts ūdens, atceros – ka mana āda kā pastalas.

Bet vai tev sanāk domāt par savu varoņu pēcizrāžu biogrāfijām?

Tagad, pēc šīs sarunas, es noteikti par to padomāšu – iespējams, visu atlikušo mūžu. Jo tas tiešām ir ļoti interesanti. Par to, kas noticis pirms tam, protams, domājam vienmēr, bet par to, kas pēc tam gan reti domāju – palieku tajā sajūtā, kas notiek izrādē.

Vairāk un plašāk - ierakstā.