Šņorbēniņi

"Saruna ir galvenā!" Tā uzskata Ģertrūdes ielas teātra mākslinieciskais vadītājs, režisors ANDREJS JAROVOJS.

Tiekoties ar Ievu Struku "Šņorbēniņos", Andrejs atklāj, ka pirms "Raganas" (2022) iestudēšanas ir izlasījis visas Aspazijas lugas, ka pašmācībā apgūtās mūzikas zinības viņam lieti noderējušas, iestudējot gan "Raganu", gan izrādi "Nasing Spešal" (2021), un ka teātrī, kur viņam pietrūkst āra gaisa un gaismas, energoresursus nevajadzētu bez vajadzības šķiest, bet visu uzmanību veltīt galvenajam - sarunai.

"Vājprāts! Vājprāts ir tas, kas mani saista. Ja paskaitīsim, ļoti daudzas manas izrādes ir par vājprātu. Bet man nav bail, jo es tajā orientējos," raidījumā "Šņorbēniņi" sarunas gaitā smaida teātra un kino režisors, arī studentu iemīļotais pedagogs Pēteris Krilovs.

Uz teātra zinātnieces Ievas Strukas jautājumu, vai ar saprātu var orientēties vājprātā, režisors atbild apstiprinoši: "Tas ir līdzīgi tam, kā virāžās brauc motosportisti, gandrīz ar plecu pieskardamies zemei. Ja pieskarsies par daudz, viņš izlidos! Bet nu - [vajag] mācēt to virāžu ņemt!"

"Neticu mūzai – ticu darbam!" Tā sarunā ar Ievu Struku saka Paula Pļavniece, kuras iestudēto un "Spēlmaņu nakts" balvām izvirzīto un vairākas balvas arī ieguvušo izrāžu nosaukumi skatītājiem, iespējams, ir labāk pazīstami nekā režisores vārds: "Jubileja’98" (2017) un "Lutišķi. Simtgade" (2018) Daugavpils teātrī, "Miega peles" (2019) Dirty Deal Teatro, "Sidraba šķidrums" (2020) Dailes teātrī, ar teātra trupu "Kvadrifrons" iestudētā "Vecmāmiņu valsts" (2019) - šo izrādi ciklā "Teātris.zip" 11. marta vakarā iespējams noskatīties LTV 1. programmā, un "Kadrifrona" un Valmieras Drāmas teātra sadarbībā tapusī izrāde "Marija un zibens" (2021).

21. martā Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos Paulas Pļavnieces iestudējums "Nebiju. Nezinu. Neatceros", kura pamatā likta Viktora Arāja tiesas prāva. Bet Nacionālajā teātrī Paula gatavo izrādi "Garderobisti"...

"Teātris ir skatītājiem. Un tas ir ļoti svarīgi! Ir skaidrs, ka skatītāju nevajag mācīt, audzināt - tas ir ļoti slikti! Bet vienlaicīgi viņu vajag tomēr veidot. Tu nedrīksti tikai paļauties, ātri konstatēt, uz ko skatītājs visātrāk "pavelkas", un tad ražot tikai to. Ceru, ka mēs nekad nenonāksim tādā situācijā, bet redzu šos bīstamos ceļus. Gribu repetuāra politikas balansu: lai mums ir arī iespēja runāt nopietni, efektīgi, jaudīgi, nebaidīties ne  no kā. Tādā garā. Tas tā lēnām te top visu acu priekšā," prāto režisors un Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs. Tieši viņš šonedēļ ir raidījuma "Šņorbēniņi" viesis.

Ieva Struka: Vispirms ne par amatiem, bet tavu jaunāko izrādi – Henrika Ibsena "Brandu", ko es, piemēram, uztveru kā diptiha daļu, jo galu galā tu esi iestudējis arī "Pēru Gintu". Bet tu pats no diptiha jeb diloģijas definīcijas kādā no intervijām mazliet mēģināji izvairīties, sakot, ka tad, kad tu pabeidzi iestudēt "Pēru Gintu", tev prātā nenāca, ka varētu ķerties arī pie "Branda". Vai tas ir mazliet ironisks joks, jeb tu patiešām domāji, ka netaisīsi "Brandu"? 

Viesturs Kairišs: Kaut arī negribas neko saistīt, kaut kā jau viss tomēr ir saistīts… Kad nolēmu taisīt "Pēru Gintu", es, protams, lasīju arī "Brandu". Mani vienmēr "Brands" ir fascinējis, pat ļoti, bet tiešām – vēlreiz to lasot, likās – žēl, ka nevar to uztaisīt! (smejas)

Varbūt tāpēc, ka nodarbojos ar kino, pret teātri man vienmēr tā attieksme bijusi tāda, ka man nepatīk noslēgtas struktūras – tādas pārāk hermētiskas lugas. Nevar noliegt, ka visi pēdējie Ibsena darbi ir ļoti labi, pamatīgi uzbūvēti – tās tiešām ir tādas dziļas, nopietnas būves, taču ļoti hermētiskas, un nekad tās īsti neesmu apskatījis.

Bet agrīnie darbi, kuros viņš visu nav pārdomāti atrisinājis līdz galam, bet ļāvies gan poētiskajam [plūdumam], gan draivam, mani kaut kā fascinējuši, jo tas vairāk ir tāds kā ceļš kopā ar šo tiešām smago norvēģu raksturu nesēju – dramaturgu. Arī tēli ir diezgan ziemeļnieciski, ko mēs, latvieši, daļēji būdami ziemeļnieki – kaut arī ne tik lieli ziemeļnieki kā norvēģi – tomēr izjūtam. Nu, lūk. Man likās, ka šeit ir pārāk daudz teksta, kaut kas pārāk sarežģīts, pārāk nopietns, bet galvenais tēls, šis Dieva meklētājs, protams, fascinēja.

Branda tēls ir fascinējošs, jā! Tā kā ar laiku man nācās nokļūt citā kontekstā, likās – ja es šeit gribu strādāt, nu, tad man tas tomēr ir jātaisa. Tāpat kā Brands izaicina Dievu, arī man jāizaicina mūsu vietējie dievi…

Ja paskatāmies Eiropas vai pasaules teātru repertuāru, "Pēru Gintu" Eiropas teātros atradīsim ja ne katru sezonu, tad tomēr ir iespēja izsekot ļoti dažādu režisoru interpretācijām. "Brands" ir retāks, vai ne? 

Es tieši "Pēru Gintu" redzēju Bergenā, Kaliksto Bieito režijā, un kaut kas manī saslēdzās... Tas gan bija senāk. Teātra skatuvi vāciski runājošajās zemēs cenšos monitorēt – kaut kādā ziņā ar to esmu diezgan pazīstams, un pirms gadiem pieciem Frankfurtē atradu vienu normālu vācu iestudējumu, kur bija atstāti tikai galvenie varoņi, un viss likās reāli neinteresanti... Arī recenzijas – it kā forši, normāli, bet nekā īpaša, un visās bildēs tas tieši tā arī izskatījās. Un tas bija vienīgais! Kad teātrī runājām, ka pēkšņi sācies Ibsena bums un vai mums pašiem nevajadzētu paskatīties šajā virzienā, secinājā, ka Ibsenu taisa daudz un plaši, visur var redzēt citas viņa lugas, bet "Brandu" – nē. Tas ir labs jautājums.

Kāda ir tava atbilde? 

Viens ir tas, ka "Brands" faktiski nav uztaisāms… Tas ir kā "Nībelunga gredzens". Kaut kas ļoti sarežģīts.

No otras puses, arī varbūt no tādas kreisās ideoloģijas viedokļa, Dieva meklēšana šobrīd nav [aktuālākā] tēma, tomēr tu uz to vari skatīties dažādi – gan tā, ka Brands ir Dievu pārpratis meklētājs, gan tikpat labi šajā tēmā varam saskatīt dažādas populisma izpausmes. Man liekas, ka tur ir tik daudz tēmu, kas mūsdienās burtiski runāt runā! "Branda" lugai ir diezgan atvērta struktūra. Tā nav viegla. Domāju arī, ka mūsdienu teātra apstākļos, kad tik svarīga ir komercija un skatītājs, kādam mēģināt "iesmērēt" "Brandu" ir liels risks. Nezinu. Manuprāt, stāsts par tēlu, kurš upurē visu un beigās nav sapratis pašu galveno par Dieva vēsti, ir ārkārtīgi iespaidīgs darbs, viens no lielajiem darbiem. Līdz ar to man nav tam izskaidrojuma, kāpēc tas netiek iestudēts.

Raiņa "Uguns un nakts" vai Ibsena "Pēra Ginta" sakarā mēs ar tevi savulaik tieši runājām par tām atvērtajām struktūrām: manuprāt, režisoram tas ir lielākais prieks – 21. gadsimta 20. gadu teātrī strādāt ar atvērto struktūru, jo šobrīd pieejamo izteiksmes līdzekļu un instrumentu ir tik daudz – tie tev iedod milzīgu brīvību! Nemaz neņemot vērā vēl to faktu, ka nereti darbi pat ar gluži ciešu struktūru tiek dekonstruēti, sadalīti pa detaļām un pārskatīti. Tā ka tas tiešām ir ļoti interesanti, ka "Brands" netiek iestudēts.

Un es pat teiktu – nez, kā mums ietu, ja nebūtu Arnolda Liniņa "Branda" ar Juri Strengu titullomā. Latvijā "Brandam" ir ārkārtīgi nopietns kultūrkonteksts, līdz ar to iestudējums jau automātiski izraisa diskusijas un interesi.

(..) Teātris jau ir tas medijs, kas notiek šobrīd. Ja tu to neiestudē kā šobrīd, tad labākajā gadījumā tā ir laba klasika, kas kalpo labiem aktierdarbiem, izglītībai, komercijai, bet nu – mūsdienu teātris jau raksturīgs ar to, ka tas notiek šeit un tagad, un [iestudēt] konkrēto darbu mums ir kādi iemesli. "Brandam", manuprāt, ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc šodien šos vārdus runāt.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

"Pati sev ļoti precīzi noformulēju tēmu. Man ir svarīgi to zināt – kā es saslēdzos ar šo tēmu un vibrēju kopā ar to. Ka man tā būtu galvā tikai kā prāta konstrukcija – tā līdz šim nekad nav bijis. Un, šādi saslēdzoties, protams, ka tu gribi sajust reakciju – vai dialogs ar skatītāju notiek vai nenotiek. Man gribas parunāties un dzirdēt atbildi," – tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku saka Ināra Slucka, kuras režijā Nacionālajā teātrī šobrīd top iestudējums "La Kritusī", balstīts Aleksandra Dimā romānā "Kamēliju dāma" un Džuzepes Verdi operā "Traviata".

Nacionālajā teātrī šobrīd dzīvo Ināras iestudētās izrādes "Aizliegtais pianīns", "Aka", "Dzimusi vakardien", "Sievietes daļas" un "Tukšais zieds (Jerma)". No viņas iestudējumiem Latvijas Nacionālajā operā labā atmiņā ir "Vilkaču mantiniece", "Dauka" un "Manona Lesko". Ināra ir pedagoģe topošajiem aktieriem un dziedātājiem, ir atvērta aicinājumiem filmēties un aizvien viņu redzam uz Nacionālā teātra skatuves – gan izrādēs "Ezeriņš" un "Asins kāzas", gan visjaunākajā iestudējumā "Debesjums".

"Manā skatījumā, ja mākslinieks ir apolitisks (tie būs skarbi vārdi), viņš ir gļēvulis un potenciāls nodevējs. Šodien māksliniekam, tāpat kā Atmodas laikā, ir skaudri, skaidri jārāda sava pozīcija. Ja mēs esam par mieru, mēs esam nekādi. Kara laikā ir savi likumi. Es dzīvoju režīmā "balts un melns"," – tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku saka Intars Rešetins – zemessargs, kuru pazīstam gan kā aktieri, gan režisoru, kura iestudējumu virknē īpaši izceļas franču dramaturga Floriana Zellera lugas: "Ja tevis vairs nebūtu", "Dēls" un "Māte" Dailes teātrī un "Ak, tētīt" Nacionālajā. Arī "Nakts vēl nav galā" (DT), "Aukle" (NT) un "Momo!!!" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī) – tie ir Intara Rešetina iestudējumi.  

Šobrīd viņa režijā top izrāde "Vafeļu sirdis. Misija – tētis" Leļļu teātrī, un aizvien dzīva ir Intara cerība, ka atradīsies skatuve viņa iecerei iestudēt Raiņa "Induli un Āriju".

"Pusotra gada laikā (Kultūras) akadēmijā jau tev iedod tikai virzienu. Tu pats meklē to profesiju. Praksē to iemācies. Es, piemēram, neapskaužu tos aktierus, kuriem jāstrādā pie iestudējuma, ja tā režisors ir tikko no (skolas) sola. Vai mēs gultos zem skalpeļa pie daktera, kurš ir mācījies tikai pusotru gadu?!"

Saruna teksta formātā drīzumā būs lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

Vienas pareizas atbildes nav! Arī to ar savām bērniem un jauniešiem adresētajām izrādēm vēlas teikt režisors Jānis Znotiņš, tām vielu meklēdams un atrazdams Latvijas vēsturē un latviešu literatūrā. Viņa jaunākais iestudējums, kas sadarbībā ar dramaturģi Anci Muižnieci tapis Nacionālajā teātrī, ir „Divas pasaules”.

„Kas notiek, kad tiek pretnostatītas divas pasaules – tēli un viņu autori, grāmata un tīmeklis, pusaudži un vecāki?”

– uz šiem un līdzīgiem izrādes jautājumiem atbildes meklējamas kopā ar Annu Brigaderi un Jāni Jaunsudrabiņu. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku „Šņorbēniņos” Jānis atklāj arī savu nepiepildāmo sapni: „Es gribētu, lai katrs latviešu jaunietis pēc manas izrādes paņemtu „Zaļo grāmatu” vai „Akmeņu sprostu” un izlasītu. Bet – katrs jaunietis. Tas ir sapnis, kas mani dzen uz priekšu un neļauj apstāties”.

Sarunu biedrs raidījumā „Šņorbēniņi” šodien ir režisors, bērnu un jauniešu teātra izrāžu veidotājs Jānis Znotiņš. Tieši no šī apzīmējuma arī gribu sākt – kā režisoram ir sadzīvot ar šādu ampluā, kuru viņam pieraksta gan citi, gan apzināti izceļ viņš pats?

Kad man galvā bija šis klikšķis, ka darīšu tikai šo, tad arī apzināti sāku to darīt. Es sapratu, ka tā ir lieta, kas nav attīstīta un kādā teātrī brīžiem pat ir par soda mēru. Gribēju to pagriezt otrādāk un nekautrējoties skaļi teikt, ka es to daru un esmu nolēmis tam veltīt visu savu radošo mūžu.

Ja tev tagad lūgtu veidot izrādi ļoti veciem cilvēkiem, vai tu būtu gatavs uz to parakstīties?

Ja man prasītu tagad, tad droši vien nē. Es nevarētu izdomāt, par ko ar viņiem runāt.

Tātad principā stereotipam, ka veci cilvēki sāk atkal līdzināties bērniem, tu nepiekrīti?

Piekrītu, jo šobrīd veidoju izrādi bērniem, kurā ir veci cilvēki, un mēs tieši par to daudz runājam. Bet vai es varētu izmantot tos pašus līdzekļus, ko izmantoju bērniem – droši vien, ka nē.

Kas tev pašam šķiet tā kvalitāte, kam jāpiemīt režisoram, lai runātu ar bērniem un jauniešiem?

Atbilde ir pavisam vienkārša. Bieži saka vārdu „godīgums”, bet ko tas nozīmē – būt godīgam? Es varu ''uzlikt" izrādi uz skatuves un nemelot. Bet šis ir vairāk par cilvēcīgu godīgumu, sirds godīgumu – tev patiešām jāgrib ar viņiem sarunāties un tevi jāinteresē viņu problēmām. Katrā izrādē ir kāds konflikts vai notikums, ko mēs mēģinām atrisināt, un tā ir tā lieta, ar kuru mēs cenšamies uzrunāt savu skatītāju. Tev jābūt godīgam pret to, ka tevi pašu tas interesē. Ja tevi neinteresē tā problēma, kas ir konkrētajā darbā, tad nesanāk „pa īstam”.

Domāju, ka 90% pusaudžu iziet cauri savu vecāku, skolotāju, autoritāšu nolieguma periodam. Kā tas sadzīvo ar šo tēmu par godīgumu? Kā ir strādāt, ja apšauba to, ko tu piedāvā?

Viņu skepsi mēs izmantojam. Veids, kā strādāju, ir balstīts zināšanās par viņu attīstības īpatnībām konkrētā vecuma grupā, tāpēc saprotu, kādēļ viņi kaut ko apšauba. Ir arī lietas, kuras viņi neapšauba.

Piemēram?

Mīlestība. Absolūti. Viņi var koķetējot kaut ko noliegt, bet cilvēcīgas jūtas starp diviem cilvēkiem ir fizioloģiska lieta – dari, ko gribi, mīlestībai tu nevarēsi pretoties. Protams, ka mēs izmantojam šo noliegumu. Tas ir azarts – kurš kuru. Skaļi laikam nevar teikt, bet, mājās, runājot ar savu pusaudzi, man liekas, ka es viņus esmu diezgan atkodis. Bet, iespējams, šībrīža augstprātība man tuvākajā laikā atmaksāsies. Bērnus un pusaudžus ļoti mīlu un jūtu viņiem līdzi. Es zinu, kāds pats biju kā pusaudzis – nevis nesaprasts, bet nevarēju atrast sev vietu.

Kas ir tas, kas tev liek šajā cīņā mesties? Brīžiem šķiet, ka tā ir tāda cīņa ar vējdzirnavām.

Ir, bet patīkama. Diezgan ilgi nelasīju grāmatas – mani laikam traumēja ar tiem „ķieģeļiem”, kurus tu īsti nesaproti, kāpēc jālasa. Es gribu palīdzēt saprast. Ja tu saproti, kāpēc kaut kas rakstīts un ko ar to gribēts pateikt, tad ir vieglāk saprast. Lielisks veids, kā to darīt, ir parādīt darbībā. Protams, bieži vien tā ir mūsu komandas personīgā sajūta par šiem darbiem, kuri mūs ir uzrunājuši, un tad mēs pasakām, kāpēc mums šķiet, ka arī jums tas varētu būt interesanti. Kultūras akadēmijā Lauris Gundars mums pasniedza dramaturģijas pamatus, un mums bija jāraksta savi dramatizējumi Blaumaņa stāstiem, es cīnījos ar „Purva bridēju”. Vienā brīdī Lauris teica – viss, es tev nekā nevaru palīdzēt, vienkārši raksti vai neraksti. Par galveno tēlu bija jāpastāsta, kā viņš pelna naudu, kas ir viņa vecāki, bet sarežģītākā lieta bija sapnis, ko nevarēju izdomāt. Tam bija jābūt konkrētā varoņa sapnim, bet sapnis ir nepiepildāms. Tad tu domā – kāda jēga sapņot par sapni, kas nav piepildāms?

Precīzi definēt sapni vienmēr ir pats grūtākais. Ejot cauri šim, man izdevās definēt savu nepiepildāmo sapni, kas mani dzen uz priekšu – es gribētu, lai katrs jaunietis pēc manas izrādes paņemtu „Zaļo grāmatu” vai „Akmeņu sprostā” un to izlasītu. Bet katrs.

"Neticiet nekam!" - ar šādiem vārdiem beidzas Leļļu teātra jaunākā izrāde "Bez morāles. Ar lellēm", kas adresēta pieaugušajiem. Tajā piedalās arī aktrise DACE VĪTOLA. Un viņa ir šā gada pēdējā raidījuma "Šņorbēniņi" viešņa.

Uz Ievas Strukas jautājumu "Kam tad ticēt?", piebilstot - "mākslā",  Dace atbild: "Mākslā vajag ticēt sev. Tas izklausās jocīgi, bet, ja cilvēks, baudot mākslu, tajā sajūt vai saredz sevi, tad tā ir taisnība".

Maksims Busels ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris. Arī kinoaktieris. Viņš lieliski dzied un arī komponē. Un nupat kā uzvarējis TV šovā "Dejo ar zvaigzni". Un tieši viņš ir šīsnedēļas raidījuma "Šņorbēniņi" viesis.

Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku Maksims citstarp saka tā: "Teātrī taču [rezultātu] nevaram ietekmēt tikai ar gaismu un kostīmiem. Vajag visa kopsavilkumu - lai tas dzīvo. Un Mihails Čehovs mani ļoti uzrunā ar to, ka vajag attīstīt ķermeni - lai grūti pateikt, kā tas notiek, bet ka ķermenis visu jūt un saprot. Domājošs ķermenis."

"Daiga glabā un saglabā noslēpumu ap sevi, neizmētā sevi seriālos un intervijās, ļoti domā, ko dara un kāpēc" - šos vārdus citu starpā teātra zinātniece Ieva Struka velta Nacionālā teātra aktrisei DAIGAI KAŽOCIŅAI, ar viņu tiekoties "Šņorbēniņos".

"Aktiera profesija pati par sevi ir tik publiska, ka, manuprāt, ir diezgan dabiski gribēt kādu daļu privātās dzīves paturēt tikai sev, paslēpt un dzīvot tajā brīvi un atraisīti. (..) Man ir vajadzīga šī dzīves daļa "starp visiem" - nemanītai, nepamanītai. Tas savukārt dod papildu iespēju manam darbam: neredzami ieplūstot dzīvē, veikt novērojumus un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tā uzkrājot pieredzi. Līdz šim man lomu bijis daudz, un, lai neatkārtotos, visulaik ir nepieciešama dzīva barība, ar ko tās piepildīt," sarunas gaitā neslēpj Daiga.

Šai sarunā - par jaunākajiem Daigas Kažociņas skatuves darbiem: izrādē "Stiklotā svētnīca" Ģertrūdes ielas teātrī un Nacionālā teātra izrādē "Svešinieki vilcienā". Saistībā ar to - būtiska un emocijām pilna domapmaiņa par režisoru Vladislavu Nastavševu, kuram Daigas radošajā ceļā bijusi nozīmīga loma.

Saruna teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.