Šņorbēniņi

Meklējot atbilstošāko apzīmējumu darbam, kuru Kārlis Tone šobrīd dara teātrī, viņš izvēlas tikt saukts par mūzikas režisoru. Sadarbojies ar Klāvu Melli, Paulu Pļavnieci, Ingu Tropu, Reini Boteru, kā arī ar Elīnu un Rūdolfu Gediņiem, Kārlis ir radījis arī pats savu mūziku izrādēm, tostarp kovidlaikā tapušajai interaktīvajai klausāmizrādei "Rolanda dziesma". Un tieši pirms gada "Spēlmaņu nakts" ceremonijā ieguvis balvu kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā". 

Teātra apvienībā "Kvadrifrons" Kārlis Tone ir skaņu mākslinieks. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku viņš atklāj, ka pirms "Kvadrifrona" desmit gadus strādājis par skatuves tehniķi Jaunajā Rīgas teātrī, kur nokļuvis pavisam nejauši: "Īstenībā es gāju projām no Jaunā Rīgas teātra ar domu – nekādu teātri vairs, nekad mūžā! Bet re, kā – nokļuvu vēl dziļāk teātrī…"

Ieva Struka: Skaņa ir šīs sarunas pamattēma, tomēr gribu sākt ar uvertīru jeb iepazīstināšanu… Diezgan plašai auditorijai ir zināms, ka teātri "Kvadrifrons" izveidoja četri aktieri, kuri, beidzot studijas, nesaņēma darba piedāvājumu jeb štata vietas no valsts teātriem – par to ir arī filma "Uguns aplis", ko veidojusi Signe Birkova. Bet kā "Kvadrifronā" nokļuvi tu? Cik zinu, arī tu tomēr tur esi klāt no pašiem pirmsākumiem. Kā tu tur nonāci?

Kārlis Tone: Viņi man palūdza... (smejas) Nu jā, tieši tik vienkārši tas arī bija: kad "Kvadrifrons" jau bija izveidojies, tieši tobrīd svaigi biju pametis darbu, kurā biju nostrādājis desmit gadus – Jaunajā Rīgas teātrī biju skatuves tehniķis. Un, tā kā man bija skatuves tehniskā pieredze un ar "Kvadrifrona" cilvēkiem bijām pazīstami jau labu laiku, viņi mani pieaicināja kā cilvēku, kurš administrētu viņu tehniskos procesus. "Kvadrifronā" strādā arī mana sieva Inese Tone – līdz tam abi strādājam arī Jaunajā Rīgas teātrī, un abi to gandrīz vienlaicīgi pametām. Ap to pašu laiku arī "Kvadrifrons" mūs aicināja pievienoties viņiem.

Divas paralēlas dzīves

Kā īsti notiek tā specializācija: sākotnēji likās, ka "Kvadrifronā", lūk, ir cilvēki, no kuriem visi dara visu. Tomēr šķiet, ka pa šiem gadiem izveidojies tāds modelis, ka viens vairāk nodarbojas ar kaut ko vienu, cits ar citu. Kā ir ar tevi: kas ir tās profesionālās prasmes, kas tevi vedušas mūzikas un skaņas virzienā?

Tā specializācija – to droši vien nosaka dzīve... Un visādi dzīves praktiskie aspekti. Bet nu – jau ļoti sen esmu mūziķis, jau krietni pirms "Kvadrifrona" aktīvi darbojos Latvijas mūzikas pagrīdē, ja tā var teikt. Līdz ar to man tā mūzikas un skaņas lieta [ir tuva]...

Vienmēr esmu dzīvojis divas paralēlas dzīves: viena ir profesionālā dzīve, kurā pelnu maizīti, un tā pamatā saistīta ar skatuves tehnisko pusi. Un tad ir tā otra dzīve – mūzika, un šīs abas pasaules ne vienmēr pārklājas. Man tas pat bišķiņ arī patīk, ka tās īsti nepārklājas, bet ir divas paralēlas līnijas.

Mans dzīves mērķis nekad nav bijis būt par teātra tehniķi – tas, es pat teiktu, notika nejauši. Es teātrī vispār esmu diezgan nejauši. Kādā brīdī Klāvs [Mellis] palūdza sataisīt mūziciņas vienai [izrādei] – man liekas, ka pirmā bija Valmieras teātra festivāla izrāde "Mūžīgā izlaušanās", kurā es "skaņumāksloju". Pēc tam bija izrāde "Lepnums un aizspriedumi" Nacionālajā teātrī. Tad sākās kovids. Visi procesi notika vienlaicīgi. Kovids lika sēdēt mājās – darīju visādas mūzikas lietas. Varbūt arī sākās tāda "pusmūža krīze" (smejas) – sapratu, ka vairs nespēju to tehnisko lietu darīt. Jaunā Rīgas teātra laikā tā skatuves tehniķa profesija man bija pamatīgi noriebusies... Un īstenībā no Jaunā Rīgas teātra gāju projām ar domu, ka nekādu teātri vairs – nekad mūžā! Bet nu re, kā – nokļuvu vēl dziļāk teātrī! (smejas)

Savā ikdienas darbā regulāri saskaros ar ļoti daudzām profesijas definīcijām: skaņu režisors, skaņas dizainers, mūzikas autors, mūzikas dizainers, muzikālais noformētājs, komponists… Un brīžiem man kā cilvēkam, kurš ikdienā gluži nestrādā tieši ar skaņu, ir ārkārtīgi grūti saprast, kādas ir tās nianses un atšķirības. Ko tu pats domā par šiem dažādajiem jēdzieniem? Vai tā ir subjektīva katra skaņu mākslinieka pasaules izjūta, jeb tomēr tur ir nošķiramas kādas nianses?

Patiesībā tas viss ir ļoti vienkārši.

Ir komponists – cilvēks, kurš izveido mūzikas materiālu, kas tiks izmantots izrādē. Bet ņemot vērā teātra specifiku, bieži vien ar to nepietiek, jo mūzika jāpielāgo konkrētām situācijām, konkrētiem brīžiem izrādē. Mūzika ir jāpagarina, jāsaīsina, kādā vietā kaut kas jāpieliek – piemēram, zvaniņš. Un to dara mūzikas režisors, kurš visu gatavo muzikālo materiālu izkārto pa visiem izrādes "pakšiem".

Prasīt komponistam, lai viņš uztaisa zvaniņu, man liekas, vienkārši nav jēgas, jo to var viegli izdarīt [kāds cits], un komponists arī nekad nevar zināt, cik kura aina ir gara. Tāpēc man patīk apzīmējums "mūzikas režisors" – tas ir cilvēks, kurš sagraiza un saliek gatavo materiālu konkrētajai izrādei: konkrētām ainām, konkrētiem brīžiem konkrētos garumos.

Klausoties tevī, man ienāca prātā tāda doma: piemēram, ja ir autora rakstīts teksts un brīdī, kad režisors vai aktieris tajā ieliek fragmentu no kaut kā cita, teorētiski mums būtu ar autoru tas jāsaskaņo. Teiksim, tu kā teātra skaņu mākslinieks saņem gatavu materiālu no komponista un tur ievieto, piemēram, sliežu skaņu švīkstoņu vai suņa rejas – cik tas ir brīvi attiecībā pret komponista darbu? Tu varbūt tur ieliec takša rejas, bet komponists varbūt gribētu vilku suņa gaudojumu...

Kaut kādā mērā tā ir mana brīvība. Nezinu, kā tas notiek citur – ar saviem amata brāļiem esmu ļoti maz komunicējis par to, kā tas notiek citur. Es parasti parunāju ar pašu komponistu: ja tā ir skaņu režija, parasti darbs notiek diezgan ciešā sazobē ar komponistu. Tad es vienkārši izrunāju šīs lietas: ka var gadīties, ka mums būs situācija X un Y, un mums tur vajadzēs kaut ko – nezin ko, un tad būtu labi, ja man tiktu dota brīvība improvizēt. Līdz šim komponisti nav pretojušies.

Un kā ir brīžos, kad tu pats esi komponists? Vai tev kādreiz nesāp sirds, ja kaut kas, piemēram, ir jāpārtrauc, jāīsina, jāmetas cilpas? Kā tu pats jūties šādā kontekstā kā mūzikas autors?

Hm... Dažreiz man sāp sirds, ja liek saīsināt, bet vienlaikus arī nesāp. Jo –

ja tev kaut kas ir jāsaīsina un lai tā sirds pārāk nesāpētu, materiāls jāmēģina kaut kā sakoncentrēt. Un tas ir tāds foršs izaicinājums – ja tev ir kaut kas skanošs divu minūšu garumā, kā tu to informāciju, kas izskan divās minūtēs, ieliksi, teiksim, 30 sekundēs… Tur sāk veidoties tāds foršs Rubika kubs.

Man tas liekas interesanti. Bet es to ļoti labi saprotu, vienmēr rēķinos, ka kaut kas tiks noīsināts, kaut kas noteikti nepatiks, kaut ko izmetīs ārā.  Kaut kā cenšos uz to skatīties pragmatiski. Bet nu, protams, dažreiz jau sāp sirsniņa un bieži vien tieši to, kas tev pašam ļoti patīk, nepaņem: pasaka – nē, to nevajag... 

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

"Tagad tik ļoti daudzi aizrāvušies ar sociālajiem tīkliem, un man liekas, ka viņiem tādu dzīvu mākslu, kas notiek tepat acu priekšā, ir pat grūti saprast. Man savukārt teātrī tas liekas pats vērtīgākais – ka tu to piedzīvot vari tikai šobrīd. Jo rīt, kad nāks citi skatītāji, viņiem būs pilnīgi cita izrāde! Tas nav kā kino, kad tu arī pēc divdesmit pieciem gadiem skaties to pašu filmu. Teātrī tu katru vakaru skaties kaut ko pilnīgi citu," ir pārliecināta Jaunā Rīgas teātra Klientu apkalpošanas administratore un ilggadējā biļešu kasiere SANITA ROZENBERGA. Aci pret aci skatītājs Sanitu visbiežāk satiek, dodoties vakarā uz izrādi, kad viņa mums visiem saka: "Labvakar!"

Ieva Struka: Kad dziļā jaunībā sāku strādāt Valmieras teātrī, laikam visgrūtākais bija pielāgoties vai saprast, kā iegūt un saglabāt vienādu attieksmi pret pilnīgi visām izrādēm, kas top teātrī. Jo tev, protams, subjektīvi liekas, ka šī izrāde ir vairāk izdevusies, tā varbūt ne tik, un tā vērtējuma nianse nāk klāt, gribi to vai negribi. Ņemot vērā tavu ilggadējo pieredzi – kā šajā aspektā ir tev? Jo izrāde no izrādes atšķiras. Vai ir kaut kāda viltība, ar kādu tu sevi iemīlini katrā izrādē? Jo galu galā tās ir tava teātra izrādes.

Sanita Rozenberga: Man liekas, ka nav nevienas izrādes – vismaz es tā uzreiz nevaru iedomāties –, kurā pilnīgi viss būtu slikti. Varbūt citā ir briljantas aktierspēles, citā – fantastiski kostīmi, scenogrāfija. Varbūt teksts ir ļoti interesants. Katrā var atrast kaut ko īpašu.

Strādājot biļešu kasē, esmu arī pārliecinājusies, ka nav tādas izrādes, kura simtprocentīgi patiktu pilnīgi visiem. Pirms daudziem gadiem likās – nu, "Latviešu mīlestība" – tā nu gan… Nē! Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri jūtas par kaut ko aizvainoti, pēc pirmā cēliena iet projām, ir dusmīgi un neapmierināti. Varbūt tāpēc, ka ierauga sevi uz skatuves ne tādā gaismā, kādā ikdienā sevi iedomājušies? 

Un ir tādas izrādes, par kurām vieni saka – ārprāts, nu, kas tas ir, bet citi ir pilnīgā sajūsmā: viņi tieši to visu laiku ir gaidījuši, un beidzot atraduši to, kas viņiem patīk. 

Vai tad, kad sāki strādāt teātrī, tu šo saredzēji kā problēmu?

Varbūt jāsāk ar to, ka savu darbošanos teātrī savulaik sāku Liepājā – dekorāciju cehā taisīju dekorācijas. Tad nāca laulība, bērni, un pārcēlāmies uz Rīgu, jo vīram šeit piedāvāja labāku darbu. Meklēju, ko darīt tālāk. Izgāju administratoru kursus un strādāju frizētavā. Un kur atradās frizētava? Lāčplēša ielā 25! Protams, visus [kuri strādāja Jaunajā Rīgas teātrī] pazinu: tolaik draudzējos ar Daugavpils kursu, un sapratu, ka gribas būt arī tur – mājā, kas ielas pusē. Un tad viendien bija sludinājums avīzē, ka Jaunais Rīgas teātris meklē kasieri. Ieeju pie Andras (kādreizējās Jaunā Rīgas teātra mārketinga vadītrāja Andra Rutkēviča – red.), ar kuru ikdienā satiekamies, kad viņa nāk uz kafejnīcu, un saku: es tā kā gribētu... Un tā sākās mans darbs Jaunajā Rīgas teātrī.

Pat ja beidzamos trīs gadus ikdienā ar biļetēm nestrādā, kasieres pieredze tev ir liela. Kādas ir cilvēciskās kvalitātes, kuras šajā amatā nepieciešamas? Protams, neskaitot to, ka mēs visi kā pircēji gribam, lai kasieris būtu bezgala laipns. Bet vai ar to pietiek?

Strādājot kasē, ļoti

bieži nācās uzklausīt skatītāju pārdomas par kādu izrādi, kuru viņi nav sapratuši, kuru nepieņem. Un tad, protams, viņi grib parunāties: ne jau aktieri vai režisoru viņi satiks uz ielas – viņi atnāk uz kasi un izgāž savu dusmu.

Un vairākas reizes pārliecinājos: ja mēģinu izstāstīt savu pozīciju, kā es redzu šo konkrēto izrādi, cilvēks maina domas! Priecājos, ja man izdevās kādu pārliecināt, ka viss nav gluži tā, kā konkrētais skatītājs to redz.

Piemēram, mums bija izrāde "Prezidentes" – Lienas  Šmukstes diplomdarba izrāde, ļoti netradicionāla. Pēc tās noskatīšanās bija atnākusi ļoti nikna kundze un kliedza – kā kaut ko tādu vispār var rādīt uz skatuves, un cik tas ir nepieņemami. Un es viņai izstāstīju to, kā es visu redzu. Viņa klausījās, klausījās, un saruna beidzās ar jautājumu: "Kādu izrādi vēl jūs man ieteiktu noskatīties?"

Ieteikumi arī ir tēma, ar ko nākas saskarties biļešu kasierim, un ir ļoti grūti kaut ko ieteikt, jo cilvēki ir tik dažādi!

Jā, jo

brīžiem pat saviem draugiem nevaru kaut ko ieteikt. Bijušas kādas izrādes, par kurām esmu bijusi pilnīgā sajūsmā un esmu ieteikusi, draugi atnāk, un [ar sašutumu] pēcāk saka – kas tas bija?!

Tagad es drīzāk iesaku: palasiet, ko citi saka. Palasiet kritiķu atsauksmes, jo ir arī tādi kritiķi, ar kuriem jūsu domas saskan par kaut ko citu redzētu. Līdz ar to – varbūt saskanēs arī par nākamo izrādi, ko viņi noskatījušies un par kuru uzrakstījuši. Varbūt uzrunā bildes vai vēl kaut kas. Neņemos kādam reklamēt to, kas patīk man.

Bet pircēju apmierina šāda atbilde?

Mēs par kādām lietām varam padiskutēt: viņš var pastāstīt, ko viņš ir redzējis, kas viņam ir paticis, kas viņu ir uzrunājis, un tad es varu mēģināt kaut ko līdzīgu piemeklēt, pastāstot kaut ko no savas puses.

Kādreiz mani ļoti kaitināja, ja nāca pie mums un teica: "Man, lūdzu, kādu komēdiju, kurā var pasmieties!" Es saku – nu, nav mums tādas! Vienkārši pasmieties mums nesanāks. Tāpēc mums vajag saprast, kas jūs vēl varētu interesēt.

Ja runā par komēdijām un smiešanos. Arī Jaunā Rīgas teātra repertuārā, protams, ir darbi, kuri ļauj atpūsties, pasmaidīt vai pasmieties. Pirms diezgan daudziem gadiem visos Latvijas teātros tika veikts pētījums, kurā skatītājiem bija prioritāri jāsarindo, ko viņi gribētu redzēt Latvijas teātros: drāmas, latviešu klasiku, pasaules klasiku vai komēdijas. Un pilnīgi visos teātros – tas nav stāsts tikai par Jauno Rīgas teātri! – publika  izvēlējās komēdiju. Cik lielā mērā tas ir neizbēgams fakts, ka cilvēks gaida izklaidi? Un kāds ir tavs novērojums: cik lielā mērā tam ir saistība ar to, cik spraigs vai drūms ir laiks, kurā mēs konkrētajā brīdī dzīvojam? Jo tie periodi jau tomēr mainās – nav tā, ka dzīvojam vienā vienīgā patīkamā gaisotnē vai vienās vienīgās problēmās.

Šobrīd tas ir ļoti jūtams… Īpaši jaunajās izrādēs, kuru zemtekstu daudzi pat nesaņemas saprast, skatītājs vienkārši rod baudu izsmieties.

Man ļoti patika frāze, kuru esmu paņēmusi līdzi no "Revidenta". Tas ir Gundara Āboliņa teksts: "Kungi, par ko mēs smejamies? Par sevi mēs smejamies!" Cik tās komēdijas tomēr ir dziļas un smeldzīgas brīžiem! Bet vieglāk ir nedomāt. Ka tas neesmu es. Nē, nē, nē, uz mani tas neattiecas. Mēs labāk pasmejamies par to visu. "Revidents" man likās ļoti, ļoti skumja komēdija: visi smējās, bet man liekas, ka tur bija tāāā jāraud...

Tāpat arī "Divpadsmit krēsli". Īpaši pirmizrādē, kad visi staigāja pa kultūras namu, priecājās par lustrām – tas  bija Lāčplēša ielā, kur mums viss tecēja, plīsa un bruka, un visi sapņojām par jauno kultūras namu. Un tagad ļoti ceram, ka mēs tajā atgriezīsimies.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

"Es varētu teikt, ka teātris ir mans glābējs. Jā, saku paldies teātrim, ka viņš ir mani glābis... Tik ilgi gadi šeit ir nostrādāti, ka visa dzīve man saistās ar šo teātri: skatoties atpakaļ, varu teikt, ka izrādes ir mana dzīve," saka Latvijas Nacionālā teātra gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, kuru uz sarunu par teātri, gaismām un dzīvi aicinājusi teātra zinātniece Ieva Struka.

Ieva Struka: Kad aicināju tevi uz sarunu, teici, ka tu jau strādājot "tikai" Jaunajā zālē. Vai strādāšana vienas spēles telpas gaismu saimniecībā divdesmit gadu garumā tev pašai tiešām šķiet "tikai"?

Lienīte Slišāne: Nujā... Man likās – ja tu mani aicini kā gaismu mākslinieci, tad tas ir maz.

Manuprāt, lai sauktu sevi par gaismu mākslinieku, jāpamēģina vairākas skatuves, tāpēc man šķiet, ka strādājot tikai Jaunajā zālē un zinot tikai savu aparatūru, zinot tikai savu telpu – kā gan lai es sauktu sevi par gaismu mākslinieci?

Man tas šķiet par maz, jā. 

Man tomēr šķiet, ka divdesmit gadi ir ļoti liela teātra pieredze, un, ja paskatāmies šādā rakursā – vai tas ir daudz vai maz?

Divdesmit gadi – tas ir daudz.

Turklāt Jaunā zāle ar visām savām tehniskajām iespējām kā gaismu inženierei man ir ļoti daudz ko iemācījusi – tieku galā, ar Jaunās zāles izrādēm atrodoties arī citās zālēs. Tādā ziņā – jā, no nulles tā ir iemācījusi visu tehnisko gaismu uzbūvi. Nu, tas ir daudz! Jaunā zāle man devusi ļoti daudz!

Ar gaismu saimniecību gan Nacionālajā teātrī, gan lielā mērā daudz kur citur nodarbojas arī sievietes. Kā vispār kļūst par gaismu mākslinieku? Kā meitene vai sieviete pieķeras pie šādas lietas, kas prasa arī tehniskas zināšanas?

Principā viss notika ļoti, ļoti nejauši.

Uz Nacionālo teātri atnācu strādāt par garderobisti, un nostrādāju pusgadu – no Jaunā gada līdz "Silmačiem". Atnākot uz jauno sezonu, lai turpinātu strādāt par garderobisti, satiku savu bijušo kursabiedru, kurš strādā par gaismotāju, un viņš teica – nāc pie mums par gaismotāju! Un tad bija tā – vai nu rīt, vai nekad... Un tad nu es izvēlējos tomēr iet.

Tā viss process sākās. Neko nezinot! Tikai to, kas ir elektrība, un zinot, ka katram kontaktam nevar pieslēgt bezgalīgi daudz. Sākās mācīšanās process: cik jaudīgi ir prožektori, kur ko likt, kur ko slēgt, kā viss darbojas. Ka katrai konkrētajai izrādei jāliek sava gaismu partitūra. Tas notika procesā.

Sākumā tu mācies visu tehnisko pusi – saspraušanu, nolikšanu, prožektorus, skaties, kā tas notiek mēģinājumu procesā – kā top gaisma konkrētajai izrādei. Un domājot – ahā, es varbūt te liktu tā, bet te – šitā. 

Tas, kas mani pārsteidza, sākot strādāt teātrī – ka gaismas ķermeņu ir milzumdaudz, par ko liela daļa skatītāju pat nenojauš. Cik Jaunajā zālē ir gaismas ķermeņu vienību, ar ko ikdienā tev nākas strādāt? Cik tā tava saimniecība ir liela?

Nesen skaitīju! (smejas) Jaunajā zālē ir simt vienību. Uz katru izrādi, protams, visas netiek darbinātas.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv

"Katram jau tā pieeja ir savādāka. Cits, kurš nāktu manā vietā, varbūt strādātu ar pilnīgi citādākām metodēm – varbūt tik ļoti nečubinātos, un kārtība būtu citāda. Trupas vadītājs zināmā mērā veido atmosfēru aktieru trupā – un to nevienā skolā vai augstskolā nemāca. Manu darba pienākumu aprakstu uz papīra ir ļoti grūti noformulēt," prāto Dailes teātra izrāžu un trupas vadītāja Indra Laure, ar kuru tiekamies šīsnedēļas "Šņorbēniņos".    

Ieva Struka: Šis ir tāds pusgads "Šņorbēniņos", kad pievēršos dažādām teātra profesijām, un trupas vadītājs manā sarakstā ir viena no interesantākajām un kārdinošākajām. Un tomēr: rēķinoties, ka ne visi klausītāji pārzina teātra iekšējo dzīvi, sākšu ar oficiālo leksiku – kas tad īsti ir trupas vadītājs, kā šo profesiju definēt gan oficiālajā, gan tīri cilvēciskajā leksikā?

Indra Laure: Trupas vadītājs teātrī ir cilvēks, kurš atbild un uzņemas atbildību par aktieru trupu, kurš vistiešākajā sadarbībā ar māksliniecisko vadītāju un teātra direktoru plāno repertuāru – kāda izrāde kurā dienā un kurā laikā aktierim jāspēlē, kurš domā arī par aktieru nodarbinātību, seko līdzi viņu radošajam darbam, arī aktieru ikdienas disciplīnai un iekšējai kārtībai. Vienkāršā valodā sakot – kurš visu laiku "pieskata" aktierus. Tas ir darbs ar aktieriem vistiešākajā nozīmē, jo aktieris dara savu radošo darbu, un tad nu es esmu tas cilvēks, kurš viņu virza pēc rāmja, kas kurā brīdī katram jādara. Jo esmu ne tikai aktieru trupas vadītāja, bet arī izrāžu vadītāja, kas ir mana otra profesija. Bez tās nebūtu arī trupas vadītāja.

Un vēl trupas vadītājam jābūt ar pieredzi teātra darbā – pilnīgi noteikti! Nenoliedzami, jāpiemīt arī labām psihologa dotībām un stratēģiskajai domāšanai. Trupas vadītājam, mūsdienu valodā runājot, jāpārredz laukums ne tikai aktieru trupas ietvaros, bet darbu plānošanā jāsaredz un jāsajūt arī viss pārējais, kas ir ap aktieri.

Skatītājs, visticamāk, pat nenojauš, cik daudz cilvēku ir ap aktieri, lai viņš mirdzētu uz skatuves: ir ļoti daudz dažādu darbinieku, kas pilda savas funkcijas, un trupas vadītājam zināmā mērā pie repertuāra plānošanas jāpārzina arī tehnisko darbinieku pienākumi. Vienā teikumā nepateiksi! Protams, arī sadarbība ar māksliniecisko vadītāju un direktoru ir ļoti cieša.

Pārlaižot skatienu Latvijas teātriem, jāsecina, ka mākslinieciskie vadītāji teātros mainās biežāk nekā trupas vadītāji... 

Arī es to esmu ievērojusi, turklāt tā tas ir visos lielajos teātros! Nezinu gan, kā tas notiek mazākos teātros. Jā, tas ir tāds interesants fenomens.

Bet vispār ir ļoti daudz darbinieku jebkurā profesijā, kas teātrī strādā ļoti ilgi. Tas gan ir fakts – lai  izrāde taptu un teātra process funkcionētu, visos dienestos ir ļoti daudzi ilggadēji darbinieki. Pagājušās sezonas noslēgumā mums bija arī tāds izvilkums par to, kas Dailē strādā jau 25 gadus un ilgāk, un bija ļoti daudz tādu darbinieku.

Bet kāpēc tieši trupas vadītāji ir tik ilggadēji? Grūti pateikt. Iespējams, tāpēc, ka trupas vadītājs jau pirms tam teātrī darījis kaut ko citu – jo pēkšņi paņemt kādu cilvēku no malas un ielikt viņu par trupas vadītāju, manuprāt, nav īsti reāli, jo šim cilvēkam viss teātris ir jāpārzina pilnībā – no dežuranta līdz šņorbērniņiem!

Vēl jau ir arī tā lieta, ka aktieri zināmā mērā ir diezgan konservatīvi, kuri ļoti pierod pie tiem, kas viņiem apkārt. Aktieriem ir ļoti svarīga gan konkrētā ģērbēja, kas kostīmu noliek, gan konkrētā rekvizitore. Tā ir tāda sava republika. Šīs profesijas nav novērtējamas naudā vai atalgojumā. Vienkārši kaut kā tā ir, ka teātros daudzās profesijās ir daudz ilgi strādājošu cilvēku.

Aktieri dažreiz metaforiski saka, ka teātra galvenā inde ir skatuves putekļu smarža. Tādā gadījumā manā skatījumā trupas vadītājam galvenais dzinulis varētu būt ļoti paaugstinātais adrenalīna līmenis... Kā īsti ir jūsu versijā – kas ir tas, kāpēc izdodas palikt un gribas turpināt strādāt?

Šobrīd jau varbūt liekas tā: tik ilgi jau te strādā, ko tad citu tu tā pēkšņi dzīvē mācētu darīt...

Es pati Dailes teātrī sāku strādāt pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem: vispirms – kā direktora sekretāre, tad – sufliere, tad ilgus gadus biju izrāžu vadītāja, un tad – arī trupas vadītāja. Ja izej tam visam cauri, ar teātri tā kā saaudz, apaudz... Turklāt mēs vēl esam tā paaudze, kuras jaunībā teātris bija ne tikai darbs, bet arī dzīve.Tajos tālajos gados tā bija tāda mūsu sala, kur patverties: dzīve teātrī un teātris dzīvē.

Tas viss bija kopā, un tad jau tie gadi tā skrien, skrien, skrien... Protams, šobrīd liekas, ka pietiktu. Ka vajadzētu mest mieru, jo dzīves dinamika ir tik ārprātīgi liela! Laiks tik šausmīgi ātri skrien un gribētos vairāk laika veltīt sev, jo laika neiznāk ne ģimenei, ne kaut kam citam: skrējiens ir diezgan liels – arī laikmeta skrējiens. Šobrīd viss notiek tik dinamiski – tev ir darbs, darbs, darbs, un gribas, lai tur, ārā, arī būtu kāda dzīve. Šai ziņā gan var justies mazliet apdalīts no tā, ka no tā, kas ārā, neko daudz neredzi, jo nav jau limitēta darba laika – ir pa divdesmit četrām stundām septiņas dienas nedēļā. Aktieris tev kā mammai var piezvanīt jebkurā diennakts laikā, ja viņam ir kādi prieki, bēdas, nesaprašana vai problēma. Arī mūsu direktors un mākslinieciskais vadītājs ir kā turbulence, viņi jau arī mums mieru neliek. (smejas) Jā, pietrūkst laika sev.

Vairāk - audioierakstā.

Šoreiz raidījumā "Šņorbēniņi" teātra zinātniece Ieva Struka uz tikšanos aicinājusi vizuālos māksliniekus Kristu un Reini Dzudzilo.

Par skaitļiem un jūras bezgalību, tos interpretējot, arī par bildēm, burtiem, ritmu, pantiem un jēgu rit šī skaistā, neparastā saruna, kas notika Raiņa dzimšanas dienā - 11. septembrī, gatavojoties karstākajām darbadienām pirms 5. oktobra, kad Valmieras teātrī notiks Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" pirmizrādei Ineses Mičules režijā un Kristas un Reiņa vizuālajā interpretācijā.

Ieva Struka: Mūsu iepriekšējā publiskā saruna arī notika septembrī, jo no tās man atmiņā visvairāk palikusi kastaņu ritmiskā sišanās vai nu pret kafejnīcas galdiņu, vai pret zemi, mazliet jau apdraudot dzīvību… Bet es to pieminu tālab, ka gribu pajautāt: kas jums paliek atmiņā pēc tam, kad kaut kas ir beidzies – piemēram, izrāde ir nospēlēta. Vai šīm atmiņām ir materiāla daba, vai tas ir kaut kas tik netverams kā manis pieminētā kastaņu skaņa?

Krista Dzudzilo: Mēdz būt dažādi. Atmiņa kā fenomens mani interesē, kopš vien sevi atceros, tāpēc man šī ir ārkārtīgi interesanta sarunas tēma – varētu runāt par to daudz. Bet, konkrēti runājot par teātri, teātra specifika ir konstantā piedzimšana un nomiršana. Un lielā mērā manas dabas vai prāta funkcionēšanas specifikas dēļ atceros gandrīz visu. Bet tas, kas mani fascinē un kāpēc es atgriežos pie atmiņas kā parādības – tāpēc, ka atšķirīgos mirkļos tu atgriezies atšķirīgās atmiņas vietās. Un tie kontrapunkti mēdz būt dažādi. Citreiz tā ir skaņa, citreiz gaisma, citreiz – taktilā pieredze, citreiz tā ir smarža, kas teātrim īpaša – tā ir grima smarža, aizkaru smarža, zāles smarža, tukšas zāles smarža, kas ir atšķirīga, atkarībā no skatuves uzbūves. Ļoti dažādi.

Reinis Dzudzilo. Man liekas, ka viss visu laiku ir pagājis. Tas it kā izklausās fatāli, bet reizēm nekas nepaiet – tāpēc, ka trajektorija, kas ir notikusi, daudzkārt ietiecas tagadnē, šķērso to un dodas tālāk uz nākotni, kur atkal to satieku kā tagadni. Bet šī nonākšana telpā jeb pagājušajā istabā, ko citreiz varētu nosaukt par teātri, ir saistīta ar atmiņas darbību – kā jau Krista teica. Atgriežoties pie autora, ar kuru esi strādājis, nonāc kaut kādā ziņā ļoti līdzīgā telpā, kaut arī pavisam savādāk – tu esi cits, un tas autors jau arī droši vien ir cits – ja runājam tieši par dramaturģisko materiālu, kuru viņš ir sarakstījis. Bet ja tas ir viens un tas pats autors, tu nonāc gan savā jaunajā tagadnē, gan arī tā autora tagadnē. Tas, protams, mainās no darba uz darbu. 

Runājot par autoru... Nedrīkstu un negribu nepieminēt, ka mūsu tikšanās notiek 11. septembrī, kas ir Raiņa dzimšanas diena. Un jūs šobrīd tieši strādājat pie Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" iestudējuma Valmieras Drāmas teātrī Ineses Mičules režijā, kam pirmizrāde būs oktobrī. Šai kontekstā gribu pajautāt par zīmīgiem cipariem. Atverot Valmieras teātra mājaslapu, ieraudzīju skaitli "11". Šodien ir 11. septembris. Rainis ir dzimis 11. septembrī. Jāzepam ir 11 brāļi. Kāpēc jums bija svarīgi izcelt šo skaitli arī izrādes vizuālajā materiālā?

Reinis Dzudzilo: Skaitlis kā zīme mums vienmēr ir paticis, dalīšana un reizināšana – tieši tāpat. Un arī algoritma atrašana. Ja paskatāmies uz programmēšanu, informāciju daudz kur ir iespējams nodot caur skaitļiem, un tad attiecīgi tos pārvēršot, mēs iegūstam gan ritmu, gan pantu, gan galu galā tik daudzreiz arī jēgu.

Jā, kā jau vienmēr – tas nāca sadarbībā ar dramaturģiju: gan paša Raiņa dramaturģiju, gan to, no kurienes viņš ņem šī darba ideju – tā ir Vecā Derība un noteikti arī Jaunajā Derība, attiecībā uz Jāzepa sevis ziedošanu. Jā, tur ir lieta tāda: tā it kā ir salīdzinoši vienkārša - proti, Jāzepam ir 11 brāļi, bet pats Jāzeps ir vienpadsmitais pēc kārtas dzimušais. Tas atkal liek domāt par to, ka viņš arī pieredz divus sākumus – savu dzimšanu un piedzimšanu nāvei – kas ir otrs vietnieks. Proti, šie divi vieninieki, kas atkārtojas – divi sākumi, ir būtiski. Otrs: zīme "11" uz aktiera muguras iezīmē arī sāncensību: tā šobrīd ir ļoti aktuāla gan basketbolā, gan futbolā, gan hokejā – šī numerācija ir kā spēlētāja numurs: sāncensība un tiekšanās būt pirmajam šajā darbā ir ļoti būtiska.

Un kā tev, Krista, ar cipariem? 

Krista Dzudzilo: Esmu kaislīga... Man daudz kas patīk, mani daudz kas fascinē, un

skaitļi, burti, vizuālās zīmes ir brīnišķīgas bezgalīgi tajā neizsmeļamajā informācijā vai dažādajos ceļos, ko tie dod. Burti un skaitļi lielā mērā ir fascinējoši tieši caur to, ka tie ir tik vienkārši: tu tos zini kopš bērnības, un to noslodze ir pilnīgi skaidra – nekādas sarežģītības. Un tieši tāpēc ir jūras bezgalība, kā tos interpretēt!

Kā, nedaudz pagriežot skatpunktu vai ļaujot skatītājiem vai darba pieredzētājiem ieraudzīt vai konfrontēt tos ar kaut ko citu, tu pēkšņi saproti – ak, šis viens ir kaut kas pilnīgi cits, šis viens var būt āķis, duncis, sākums. Vai arī sākums, ar kuru tevi nogalina. Ir fascinējoši un interesanti zināmās lietās atrast nezināmo vai jaunatklājamo. Reinis lielā mērā jau daudz ko izstāstīja, un mēs gan individuāli, gan kopā savos darbos tiecamies kaut kādā ziņā kaut ko iekodēt, apslēpt, bet, ja esi pietiekami ieinteresēts un atvērts skatītājs, tev ir interesanti turpināties pašam mūsu radītajā darbā. Man personīgi ir ļoti svarīgi mākslā nebūt agresīvai – man nepatīk, ja man kaut ko liek just vai liek kaut ko saprast. Tāpēc kaut vai šis vieninieks – tu vari to uztvert gan kā pirmo, gan kā divus vieniniekus, gan kā vienpadsmito, gan kā divus sākumus. Sākas tava interpretācija. Bet, protams, ir arī citas būtiskas lietas, par kurām mēs domājām – piemēram, par vīriešu sacensību: cik tā ir skaista, cik tā ir veselīga vai neveselīga. Daudz par to ir domāts. Un tad rodas šis vienkāršais attēls.

Reinis Dzudzilo: Vēl noteikti jāpiemin tas skaistais attiecībā par Raiņa dzimšanas dienu. Par to netika sākumā domāts – par to, ka tas ir 11. septembris. Savukārt Reinis ņem un piedzimst 11. martā! (smejas) Un vēl jau 11. septembris asociējas arī ar kaut ko ļoti dramatisku un nelabvēlīgu...

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

Šīrudens sezonā, kad teātra zinātniece Ieva Struka uz sarunām "Šņorbēniņos" aicinās teātra cilvēkus, kurus uz skatuves neredzam, pati pirmā raidījumā viesojas Valmieras Drāmas teātra direktore EVITA AŠERADENA.

Viņa teātrī turpina Krodera ceļu un mācību: ir jārada un jāuztur sajūta par visu cilvēku piederību un vajadzību kopējai lietai!

Laikā, kad teātra ēkas restaurācija aizvien turpinās, Evitai, kura tagad zina visu par skrūvēm, naglām un caurulēm, grīdām, gaismām un kulisēm, Ieva jautā, ar ko gan viņu vispār iespējams pārsteigt teātrī. Un Evita atbild: "Ar absolūti parastām lietām izrādēs - ar tīru emociju un precīzām attiecībām."

Gaidot Dzejas dienas, bez kurām Latvijas rudens nav iedomājams, klāt jau otrais dzejai veltītais "Šņorbēniņu" raidījums. Šoreiz par dzeju un dzīvi sarunājas Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa un dzejniece Anna Auziņa.

Sezonu "Šņorbēniņos" noslēdzot un vasarā aizejot, teātra zinātniece Ieva Struka uz sarunu aicinājusi topošos režisorus - Latvijas Kultūras akadēmijas studentus Nelliju Spūli un Rodrigo Struku, kuri studē Māras Ķimeles vadītajā kursā.

Ieva Struka: Kam šajā laikmetā jānotiek jauna cilvēka galvā, lai viņš 12. klasē nolemtu, ka vēlas apgūt tieši teātra režiju?

Nellija Spūle: Vispār tas notika ļoti nejauši… Man nebija nojausmas, ko nozīmē teātra režija – bija tikai kaut kādi priekšstati. Ar teātri biju nodarbojusies tikai ļoti amatieriskā līmenī bērnībā, un savu domu gājienu pat negribu atklāt – tas bija ļoti muļķīgs. (smejas) Bet man ļoti paveicās, jo tad, kad iestājos akadēmijā, sapratu, ka tas ir pilnīgi kaut kas cits, nekā biju gaidījusi, un tieši tāpēc tas man patika vēl labāk! 

To domu gājienu tomēr nevari mazliet ieskicēt?

Nellija Spūle: Manī vienmēr mitušas itin kā divas puses, kuras dažkārt savā starpā kaujas, bet dažkārt – sadarbojas.

Viena ir tāda kā diktatūriskā puse, tāda kā organizatoriskā, racionālā puse – man vienmēr gribējies kaut ko "tjūnēt", būvēt un bīdīt uz priekšu. Un ir arī tāda radošā, mākslinieciskā puse, kas vienkārši kaut kur peld apkārt. Ilgi domāju, ko varētu darīt ar savu personu. (smejas)

Līdz ar to, ka teātris mani vienmēr ir ļoti interesējis, likās – tieši teātra režija būs joma, kurā šīs abas puses varētu apvienot.

Un tev, Rodrigo?

Rodrigo Struka: Kaut kādā ziņā varu piekrist Nellijai. Jo arī es uz akadēmiju aizgāju ar pavisam citiem priekšstatiem par to, kas tā teātra režija tāda ir un kas notiek iekšpus teātrim. Un esmu patīkami pārsteigts, ka mani priekšstati izrādījušies nepareizi. Nesen tieši par to domāju – kā līdz tam visam nokļuvu.

Vidusskolā salīdzinoši daudz apmeklēju teātri – vairāk nekā normāls mana vecuma pusaudzis, un jutos izbrīnīts par to, kādas emocijas var raisīt teātris, dzīvi cilvēki uz skatuves. Tas viss man likās ārkārtīgi apbrīnojami! Tā ka droši vien tāpēc – emociju dēļ.

Vai ir kāda konkrēta un liktenīga izrāde, pēc kuras bija sajūta, ka tas ir tas, ko jūs varētu vai gribētu darīt?

Nellija Spūle: Jā!

Tā bija Dailes teātra izrāde "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Pat nevaru pateikt, kāpēc tieši tā, bet – šī izrāde ir viena no manas bērnības spilgtākajām teātra pieredzēm, pēc kuras iznācu ārā un man pirmoreiz bija tā sajūta, ka nevaru parunāt. Pēc labām izrādēm man tā ir – nevaru parunāt.

Rodrigo Struka: Valtera Sīļa "Cilvēki, lietas un vietas". Iemesls – tas pats, ko minēju iepriekš: emocijas, kādas spēj izraisīt teātris. Mani šī izrāde nepavisam neatstāja vienaldzīgu, gribējās ko tādu uztaisīt pašam.

Viens no mākslinieka impulsiem ir ne tikai jūsma vai pozitīva mākslas darba iedarbība, bet arī tukšums, tumšais plankumus, trūkums, kad saproti: hm, te vajadzētu darīt citādi – te vajadzētu uztaisīt labāk! Vai ir kāda šāda lieta Latvijas teātrī, kas jums likusi domāt – es uztaisītu labāk? Jo ir jābūt kādam radošajam stimulam, kāpēc vispār mesties iekšā mākslā un riskēt.

Rodrigo Struka: Trūkumu ir daudz, bet – vai es domāju, ka varētu darīt labāk? Nezinu. Pagaidām man tā neliekas, bet laiks rādīs.

Nellija Spūle: Šobrīd ir tāds dīvains attīstības posms, kad vispār nav nekādas pārliecības par to, ko varēšu un ko darīšu.

Tas, kas mani šobrīd ļoti interesē un kas Latvijā ir diezgan maz īstenots – tas ir kustību teātris. Tāpēc viss, ko pēdējā laikā mēģinu radīt, beigās izvēršas balstīts kustībā.

Cilvēka ķermenis man šķiet ārkārtīgi skaists materiāls, un neesmu pārāk bieži redzējusi, ka Latvijas teātrī tas tiktu izmantots kā būtiskākais izrādes izejmateriāls. 

Rodrigo Struka: Arī man liekas skaisti, cik daudzos un dažādos veidos cilvēka ķermenis var izlocīties un izkustēties un kādu informāciju tas nes.

Bet man teātrī vairāk interesē teatralitāte. Tas, kā var kaut ko nospēlēt. Piemēram, paņemt palagu un to izmantot dažādos veidos – parādot , ka tagad tā ir māja, tagad – mašīna, tagad – paklājs. Parādīt, ka teātris var būt viss, un teātrī viss var būt viss.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv...

"Man galvenais ir sagādāt prieku tiem, kas sēž zālē – lai viņi ir bezjēgā laimīgi! Pilnīgi vienalga, kāda iemesla pēc. Par savu ādu mazāk uztraucos. Uztraucos par to, lai tas cilvēku kopums atnāk un sajūk prātā no smiekliem, no raudāšanas un... nesaprot neko! Lai viņi [pēc izrādes] iziet ārā apdulluši kā mušas. [Gan] viņu organisms visu sakārtos! Bet viņi ir dabūjuši to emocionālo triecienu!" – tā sarunā ar Ievu Struku saka Juris Rijnieks. Aktieris un režisors, kurš bijis Jaunā Rīgas teātra pirmais mākslinieciskais vadītājs (1992-1997), bet nu jau 15 gadus ir režisors "Pannas teātrī" – izrāžu apvienībā, kuras specializācija ir stendaps (stand-up).

Šoreiz "Šņorbēniņos" sarunājamies ar neatkarīgās teātra trupas "Kvadrifrons" režisoru, aktieri un dramaturgu Klāvu Melli, kurš intervijas gaitā neslēpj: "Es ļoti aizstāvu domu, ka var darīt "viskautkā" – ja tu zini, kāpēc tu to dari tieši tā un ja tu tam esi veltījis laiku...

Man liekas – laiks ir ļoti svarīga sastāvdaļa. Protams, ir netalantīgi cilvēki, kuri var darīt šaušalīgi ilgi un izdarīt ļoti slikti, un ir cilvēki, kuri izdara ļoti ātri un ļoti labi.

Bet ja tu iedziļinies savā darbā un beigās saproti, ka ir jābūt tukšai tepai ar putekļiem vienā kaktā, tad tai tiešām tādai ir jābūt, un man nešķiet, ka tas ir sliktāk par to, kā glezno Miervaldis Polis."   

Klāvs Mellis ir viens no bariņa domubiedru, kuri  2017.gadā izveidoja neatkarīgo teātra trupu "Kvadrifrons".  Kā lasāms trupas mājaslapā, tās "nosaukums nozīmē skatienu, kas raugās uz visām debespusēm un vienlaikus pagātnē un nākotnē".  Turpat par Klāvu arī izsakās biedri: "Visdižākais režisors, viltīgākais dramaturgs un prasmīgākais fotošopa pavēlnieks, kāds dzīvojis šajā gadsimtā (..) Dažreiz Klāvs saka, ka viņam ir slinkums, taču beigu beigās tieši viņš ir tas, kurš izdara vissvarīgākās lietas (..) Īpaši necenšoties, ir kaitinoši labs visā, ko dara (..) Ja tu nonāktu uz vientuļas salas, tu noteikti gribētu sev līdzi Klāvu (..)"