Šņorbēniņi

„Aktieri – mēs esam instrumenti”,  saka Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka. - „Es esmu medijs – raidītājs, caur kuru plūst informācija. Citreiz – racionāla, citreiz – iracionāla, citreiz – atklājot kādu personību… Jā, es esmu instruments,  tāpat kā mūziķiem ir viņu instrumenti, -  instruments, caur kuru bija jāatnāk arī Aspazijai.” 

Sarunā ar Ievu Struku „Šņorbēniņos” – gan par izrādi „Aspazija. Personīgi” (autore - Inga Ābele, režisore - Māra Ķimele) un iejušanos citos vēsturiskos tēlos (režisora Gata Šmita izrādē „Meklējot Spēlmani” viņai divas lomas – Emīlija Viesture un Eleonora Pētersone), gan par „baletlomu” jaunākajā JRT izrādē „Melnais gulbis” (rež. Alvis Hermanis),  gan patikšanu spēlēt komiskas un traģikomiskas lomas:

„Smiekli ir aktierim visātrāk uztveramā skatītāja atbildes reakcija. Es ticu, ka enerģija rada enerģiju. Un tādā lomā, ja es dodu, saņemu arī pretī. Tā ir godīga abpusēja enerģijas apmaiņa un svarīgs aspekts teātrī – kāpēc skatītāji nāk un kāpēc arī mēs darbojamies.”

"Tās lielās un ne tik lielās lomas jau veido to pieredzi  – manas dvēseles pieredzi. Man tā gribas domāt, ka es kļūstu gudrāka. Par vienu dzīvi gudrāka. Tas varbūt skan pašpārliecināti, bet ir lomas, kas iegraužas tavā ķermenī, tavā apziņā, un tu nevari viņas izskrāpēt no sevis ārā. Viņas tevī paliek," sarunā ar Ievu Struku "Šņorbēniņos" saka Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska.

Palikušo lomu vidū  –  Ausma (" Hanana", rež. Dž. Dž. Džilindžers), Morīna ("Līnenas skaistumkaraliene", rež. Dž. Dž. Džilindžers) un Ričards III ("Šekspīrs", rež. Elmārs Seņkovs), bet Ineses Kučinskas jaunākās lomas – Emīlija (Berta) Liepājas teātra izrādē "Svešā āda" (rež.Inga Krasovska) un Marija Leiko – Čehova teātra izrādē ""Skatuve" ugunī" (rež. Laura Groza).

"Man reti bijušas tādas lomas, par kurām varētu teikt, ka esmu izdarījis visu un tas ir pats labākais, ko varu izdarīt," sarunā ar Ievu Struku raidījumā "Šņorbēniņi" atzīstas Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže.

"Vienmēr ir nepabeigtības, tāda ne līdz galam sajūta. Taču man šī sajūta ir arī palīdzējusi, tāpēc ka katru vakaru ir pavisam cita izrāde, kaut gan luga tā pati. Un tas Pērs Gints vai tas Lāčplēsis nav vairs tāds, kāds viņš bija vakar, un rīt viņš būs citādāks nekā šodien. Tāpēc teātra māksla ir skaista un unikāla. Arī skatītājs var nākt uz vienu un to pašu izrādi vēl, ja viņam patīk – gan viņš būs mainījies, gan aktieris."

Ieva Struka: Pārdomājot, kā sākt šo sarunu, atcerējos vienu faktu, kas man saistās ar tevis nospēlētajām lomām un dzīvi. Šogad teātrī esi spēlējis lielas, ļoti lielas un pavisam lielas lomas. Un tu esi kāpis kalnos. Es nezinu, vai tu to dari joprojām, bet man pēkšņi likās, ka gribu pajautāt: vai ļoti lielas lomas var salīdzināt ar kāpšanu kalnā? Kas notiek, kad tu esi virsotnē? Kā no augšas tas izskatās? Kā tas ir – būt Pēram Gintam, Lāčplēsim? Pašlaik nezinu, kuru lomu vēl varētu piesaukt, pavisam jaunības gadu lomas varbūt negribētos, bet nu – šīs divas manā dzīvē spēlējušas ļoti lielu lomu.

Uldis Anže: Vladimiram Visockim ir tāda skaista dziesma par kalnā kāpšanu: kad esi virsotnē, tu apskaud tos, kam tā virsotne vēl tikai priekšā. Tas kāpiens uz to virsotni, tas neaizsniedzamais sapnis, tava iztēle par to, kas būs tajā virsotnē… Tas ir daudz interesantāks un saviļņojošāks par realitāti.

Neesmu bijis pašā augstākajā virsotnē, bet no kāpējiem esmu dzirdējis un arī lasījis, ka tur nekā nav. Tās ir pārvarētas mokas un tur ir absolūts tukšums. Es to neesmu piedzīvojis. No tām grūtībām un saviļņojuma esmu raudājis tāpat kā pēc pirmā noskrietā maratona.

Jā, kaut kādā mērā var teikt, ka ir paralēles ar labi paveiktu darbu. Arī ar labi paveiktu darbu teātrī. Gan [pēc] lielām, gan mazām lomām ir šāds saviļņojums un gandarījums. Jā, tādas ir tās paralēles ar to kalnos kāpšanu un lomu veidošana. Nevarētu gan teikt – nekad, bet man reti ir tādas lomas, par kurām varētu teikt, ka  esmu izdarījis visu un tas ir pats labākais, ko varu izdarīt. Vienmēr ir nepabeigtības, tāda ne līdz galam sajūta. Taču man šī sajūta ir arī palīdzējusi, tāpēc ka katru vakaru ir pavisam cita izrāde, kaut gan luga ir tā pati. Un tas pats Pērs Gints vai Lāčplēsis nav tāds, kāds viņš bija vakar, un rīt viņš būs citādāks nekā šodien. Tāpēc teātra māksla ir skaista un unikāla. Arī skatītājs var nākt uz vienu un to pašu izrādi vēl, ja viņam patīk -  gan viņš būs mainījies, gan aktieris. 

Esmu runājusi ar režisoriem, kuri saka, ka pirmizrādē izrādi esi palaidis pasaulē, un tad iestājas tukšums. Vai tevi pirmizrādes vakarā piemeklē tukšuma, saviļņojuma vai padarīta darba sajūta? Vai arī šīs sajūtas atnāk, kad ir nospēlēta pēdējā izrāde?

Manuprāt, tu pat biji līdzās brīdī, kad mēs spēlējām pēdējo “Pēra Ginta” izrādi.

Man daudz lielāks saviļņojums un nozīme ir pēdējai izrādei. Pirmajā izrādē ir tik daudz kā lieka. Lieka tādā nozīmē, ka man ir satraukums, kā to uztvers publika. Ir jāpaiet laikam, kādām desmit izrādēm, kad es pilnībā varu atdoties lomai un partneriem,

un kad arī partneri sāk dzīvot  tādu īstu  skatuves dzīvi bez liekiem satraukumiem, kad ir atnākuši mammas un papi... 

Bet tas nozīmē, ka, teiksim, tad, ja teātris nepasaka un neizsludina skaļi to pēdējo izrādi, bet tomēr tā ir pēdējā izrāde, tad paliek nepabeigtības sajūta? Zinu, ka nevari atbildēt par visiem, bet vai tev ir svarīgi pielikt punktu teātra izrādēm?

Ja tas ir sirdij ļoti tuvs un nozīmīgs darbs, tad tas ir svarīgi.

Teātrī ir dažādi darbi un dažādas lugas, pie kurām tu piesaisti sirdi, vai kuras tev nākušas grūtāk. Ir lugas, kuras nākušas viegli, bet varbūt ar mazu nepatiku, kas ir klātesoša tāpat kā citos darbos.Tas ir darbs: tev tas var patikt vai nepatikt, bet tu to dari pēc labākās sirdsapziņas.

Varbūt tu neesi mierā ar režisora traktējumu vai neesi mierā pats ar sevi, ka to nevar izdarīt, vai arī tev nav tuva šī luga. Un tad, ja tiek noņemta izrāde un tu nezini, ka tā ir bijusi pēdējā… Bet tā ir noņemta. Noņemta.

Runājot par frāzi, ka tu pats kaut ko nevari izdarīt. Nav noslēpums, ka mājaslapā aktieru raksturojumus nākas veidot man. Kad man nācās domāt, ko rakstīt par tevi… Savā laikā esmu teikusi, ka tev pa spēkam ir viss, kas, protams, ir tāda ļoti skaista metafora. Kā tev pašam liekas – kas ir tas, kas tev nav pa spēkam? Noteikti tu pats iekšēji jūti, kas tev sagādā lielākas grūtības.

To es nezinu, kas man nav pa spēkam... Nu, piemēram,

kad mācījos pamatskolā un vidusskolā, domāju, ka noskriet maratonu ir pārcilvēka darbs, jo trīs kilometrus skrēju gandrīz ar mokām un nevarēju to izdarīt… Tā ir arī kalnos – tev sākumā kalnā jāuzkāpj "ar galvu", jo morāli tev jābūt gatavam. Tad ir nākamais – jātiek galā ar ķermeni. Teātrī ir ļoti līdzīgi.

Nav nekā neiespējama, bet ir lietas, par kurām kritiski apzinos: neesmu ticis galā. Iespējams, tā ir iekšējā paškritikas deva, kad liekas, ka neesmu līdz galam ticis ar šo lomu galā. Bet to, ka cilvēka spēju robežas ir bezgalīgas, saka jau Rainis: "Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!" 

Kad cilvēkiem uztic spēlēt Raiņa darbos, viņi pēc tam atsaucas uz autoru. Runājot par šīs sezonas savādajām sakritībām un likumsakarībām… Tie ir jau divi tēvi, kurus izrādēs tu attēlo. Tā ir izrāde "Suņu ciema Nelaimes lācis", bet tikko pirmizrādi piedzīvoja režisora Henrija Arāja izrāde "Ugunsseja". Kā tas ir – braši un konsekventi spēlēt tēva lomu?

Es esmu gandarīts, es teiktu - beidzot! Kad sāku strādāt teātrī, mūsu grimētavā bijām trīs Uldi: Uldis Norenbergs, Uldis Dumpis un es. Un tad Uldis Norenbergs domāja par to, lai mūs nejauktu. Viņš izdomāja mums tādus raksturojošus apzīmējumus – sevi viņš nodēvēja par Gudro, Dumpi par Skaisto un mani  par Infantilo... Iesākot attēlot  tēva lomas, beidzot es no tā infantilā apzīmējuma esmu ticis ārā! Varu spēlēt tēvus, un varu varbūt apvienot gan to gudro, gan skaisto, jo Norenbergs šobrīd vairs aktīvi nav teātrī.

Mans jautājums par tiem tēviem ir arī mazliet citā kontekstā. Par to es arī nereti esmu domājusi, kā ir strādāt ar jaunu režisoru vai režisori sievieti, uzklausīt viņa viedokli par tēmu vai par vecuma grupu, par kuru patiesībā viņa dzīves pieredze atšķiras no tavējās. Kā tu vari komentēt šos sadarbības brīžus? Henrijs Arājs ir jauns režisors un, visticamāk,  par tētiem vairāk zini tu pats. Varbūt tam nav nekādas izšķirošas nozīmes? 

Nu, ar jebkuru režisoru, vai viņš būtu mans vienaudzis vai nē, mūsu pieredzes ir atšķirīgas. Mēs dalāmies savā pieredzē un piedāvājumā, un tikai labos darba strīdos mēs nonākam pie kaut kāda kopsaucēja. Šajā gadījumā tas nekas, ka Henrijam ir tikai 26 gadi un man 52. Mūsu darbs saistās ar novērojumiem. Tu esi uzmanīgāks pret apkārtējo pasauli, jo tu arī spēj uzsūkt dažādas dzīves situācijas, pat brīžiem dzīvnieku attiecības. Man U

ldis Dumpis, kādreiz atbraucis no laukiem, stāstīja, ka viņš ir  vērojis, kā kaķis lavās klāt putniņam, un kā  putniņš palecas tālāk un viens ar otru spēlējas. Tad, lūk, šie novērojumi nav atkarīgi no tā, cik tev ir gadu, tev ir šajā profesijā jābūt ļoti uzmanīgam, un tad  nav nekādu problēmu, ja kāds ir jaunāks. Es dalos savā pieredzē, viņš dalās savā pieredzē.

Henrijs  nav stūrgalvīgs, viņš uzklausīja manu viedokli ar cieņu, un es to novērtēju. Vai ar strādāt ar sievieti… Nu, kaut kādā mērā droši vien es esmu seksists. Bet ne darba ziņā.

Runājot par novērojumiem un pieredzi, vai ar gadiem vērīgums pieaug vai samazinās?

Manā gadījumā pieaug.

Abās iepriekš minētajās izrādēs tēvs ir cieši saistītas ar vardarbības tēmu. Man liekas, ka  abos gadījumos zināma atbildība jāuzņemas tēvam par to, kā noris notikumi un kāpēc tie cilvēki – vienā gadījumā meita, cenšoties pāraudzināt vardarbībai viegli pakļaujamu cilvēku, nespēj tikt galā, un “Ugunssejas” gadījumā dēls šo vardarbību padara par savu mērķi savā negarajā dzīvē. Ko tu pats kā aktieris un cilvēks domā par vardarbības tēmu mākslā? Cik tas ir kultivējami? Vai ļaunuma arheoloģija patiešām ir kas tāds, kas fascinējusi māksliniekus visos laikos? Un ko tu iegūsti, pētot, kā dzimst ļaunums vai vardarbība? 

Man liekas, ka ar teātra un mākslas līdzekļiem var runāt par visu, arī par vardarbību. Akcents ir uz mākslas, ne sadzīves līdzekļiem. Ja uz skatuves tiek rādīts sadzīvisks ļaunums, tad, man liekas, ka tas nav pareizi. Šekspīra lugā "Karalis Līrs" ir kaudze ar līķiem, bet tur klātesošs ir "virstonis", kaut kāds pārcilvēciskums.

Runājot par cilvēcīgām lietām, ir skaidrs, ka ļaunums ir bijis un būs. Tas rodas no skaudības, konkurences un mazvērtības. Vardarbībai ir daudz iemeslu.  Un arī šajā gadījumā, manuprāt, tevis pieminētajās izrādēs tā vardarbība ir klaja. Nav nepieciešams novērtēt skatītāju par zemu vai kaut kādā veidā viņu šokēt. 

Skatītājs ir gudrs, un cilvēkiem ir pietiekoši laba iztēle, lai ar mākslas līdzekļiem to padarītu vēl iedarbīgāku. Mēs pirms tam runājām par izrādi "Pīters Pens. Sindroms" un tur ir ļoti daudz tēlainības. Šāda pieeja mākslai man ir daudz tuvāka par tādu klaji sadzīvisku vardarbību uz skatuves.

Pieaugušais Pīters Pens, kuru iestudē Dmitrijs Krimovs, ir trešais darbs, kas šosezon bijis un ap kuru sakults daudz putu. Par to ir jādomā drīzāk tādā kontekstā: Dailes teātrī – Bulgakovs, Jaunajā Rīgas teātrī – Dostojevskis, un mums ir Dmitrijs Krimovs ar 15 minūtēm, kas veltītas Puškinam… Troksnis, manuprāt, bija neadekvāti liels. Kā šobrīd, kad ir pagājis zināms laiks un izrādes tiek spēlētas, tev pašam liekas – vai mākslas politizācijai, kas notika februārī, bija pamats? Varbūt mēs ļoti saasināti spējam sakult putas pat par kaut kādiem šķietami mazsvarīgiem faktiem?

Nezinu, tas atkarīgs no katra cilvēka. Kad redzu, ka cilvēki ir eksperti visos jautājumos, un viņi grib kliegt tikai kliegšanas pēc, neiedziļinoties un nemotivējot savu viedokli attiecībā par kaut kādām tēmām… Mūsu gadījumā, teiksim, uz skatuves ir Puškins un viņam ir veltīts pārāk daudz laika. Tā izrāde ir par autoru, un viņš jau mūsu latviešu klasiķus nepārzina tik labi kā Puškinu. Šeit nevar salīdzināt to bronzas tēlu,  kas bija kanālmalā, cik saprotu, nelikumīgi novietots, un tagad pārvietots. Skolā esmu mācījies šo valodu. Tas dzejas plūdums ir neiztulkojams, un man jautājumi neradās. Un tiešām tādi cilvēki ir, kas varbūt ceļas kājās, kurus tas aizskar, ka šajā brīdī no Nacionālā teātra skatuves tiek runāts krievu valodā. Es uz to skatos daudz, daudz mierīgāk un daudz plašāk. Mums jābūt konsekventiem daudzās citās lietās, nevis teātrī.

Ja teātris baidīsies un nespēs būt drosmīgs, tad teātrim nav jēgas. Teātrim ir jēga tad, ja tajā nebaidās no šādu jautājumu uzdošanas – ja tas rada arī šīs putas, tas ir labi. Lai rada.

Ņemot vērā, ka šī izrāde šobrīd ir jau kādu brīdi spēlēta, kāda ir tava sajūta par auditoriju – cik lielā mērā iztēle ir vai nav notrulināta ar visu to, kas mums ir apkārt, sākot ar sociālajiem medijiem un visu pārējo? Izrāde tiešām prasa bērna atvērtību un varbūt arī trenētu iztēli, nevis racionālu pieslēgšanos un domāšanu par tēmu. Kā tu redzi to publiku? Viena lieta ir pirmizrādes publika, kur sanāk cilvēki, kas zina, kas ir Dmitrijs Krimovs, kāpēc viņi tur atrodas un ko viņi grib redzēt. Vēl viena lieta ir kritiķis, kurš ir redzējis vairākas Dmitrija Krimova izrādes, visticamāk, pat klātienē, ne tikai ierakstos. Un tad ir normāls ikdienas skatītājs, kurš apmeklē šo izrādi. Varbūt tu vari, ņemot vērā, ka tu esi tas, kurš izrādes sākumā arī kā aktieris ir publikā, pastāstīt, kā tu redzi, kā mainījusies publika? 

Publika ir ļoti krāsaina un dažāda. Jau vakar pirms mūsu sarunas teicu, ka redzēju divus piemērus: viens vīrietis bija atnācis ar diviem pusaugu dēliem un sievu. Sieva bija ļoti ieinteresēta, bet vīrietis ļoti garlaikojās. Viņš bija ielicis ausīs austiņas un klausījās acīmredzot kaut ko, kas viņam likās interesantāks par šo izrādi. Un bija viens pavisam cits pāris, arī līdzīgas paaudzes, kur vīram pēc izrādes aplaudējot bira asaras, un sieva uz viņu skatījās kā uz brīnumu. Šī iztēle un asociācijas mums katram ir. Šodien tās asociācijas izraisa vienas, bet pēc gada – pavisam citas domas. To jau arī režisors teica, ka viņš visas savas izrādes veido asociatīvajai domāšanai un tēlainībai. Viņš pats pēc profesijas ir gleznotājs. Scenogrāfija un režijas taisīšana varbūt ir vairāk tēva iedvesmota. Klasiskā izpratnē viņš arī atzīst, ka nav vis režisors, bet mākslinieks. Tā ka es arī to tā uztveru. Bet mūsu skatītāji ir ļoti, ļoti dažādi. Kā mēs visi. 

Tu pasviedi man ideju, ka Dmitrijs Krimovs saka, ka viņš nav vis režisors, bet mākslinieks. Tu esi aktieris vai mākslinieks?

 Es esmu aktieris.

Kā tu to zini?

Izrādes "Ugunssejas" iestudēšanas laikā man sanāca strīds ar kādu jaunāku kolēģi. Es minēju, ka mūsu amatā ir kaut kādas prasmes, amata pienākumi, bet viņš pastāvēja par to, ka mēs esam mākslinieki.

Jā, skaidrs, ka aktieris ir radoša profesija, kaut kādā mērā tu esi mākslinieks. Manī, protams, ir gan tas racionālais, gan arī tas iracionālais, bet vispār es esmu diezgan vienkāršs cilvēks.

Vēl mazliet pievēršoties publikai citā aspektā. Tev ir salīdzinoši daudz lomu, ar kurām tu vērsies publikā, kur tu to redzi un ar skatītāju sarunājies. Man liekas, ka tā ir ārprātīgi sarežģīta lieta – komunikācija ar publiku. Nerunāsim par bērnu izrādēm, jo tā ir augstākā pilotāža – spēt komunicēt ar lielu skaitu jaunu cilvēku. Cik tev tas ir organiski? Vai tev ir jāpārvar kādas grūtības, lai spētu uzrunāt auditoriju? Jo ne jau visiem piemīt tāda prasme. Manuprāt, ir aktieri, kuri netiek ar šādu uzdevumu galā.

Man nav tā, ka es pavisam netiktu galā. Citreiz ir labāk, citreiz sanāk sliktāk. Piemēram,

izrādē "Spītnieces savaldīšanā" biju kā skatītājs, starpbrīdī un izrādes laikā komunicēju ar skatītājiem, un tas man sagādāja azartu un prieku. Jutu to atsauksmi, jutu skatītāju vēlmi ar mani komunicēt, un tas man labi izdevās.

Savukārt izrādē “Salmu cepurīte” komunikācija ar publiku man neizdevās tik labi.

Savienot tēla dzīvi ar komunikāciju ar auditoriju man ļoti labi izdevās izrādē "Hotel Kristina". Tie brīži, kad arī dramatiskajā izrādē – kā "Pērs Gints" – tu Lielajā zālē vari pavisam klusītēm, čukstus, bet runājot skatītājam pavēstīt savas domas… tā atgriezeniskā saite ir tik ļoti cieša, ka es jūtu gandrīz katru skatītāju zālē, pat otrajā balkonā. Jūtu, ka viņš neelpo, un tā ir tā burvīgākā sajūta.

Man tikko ienāca prātā tā doma, kur ir tas noslēpums, ka tev jāspēj padarīt skatītājs par savu labāko draugu. Tu ar viņu runā bez augstprātības un agresijas, jo savādāk tas uzreiz cilvēku aizver ciet, tu viņam netiec klāt, un tad ir ļoti grūti. Es domāju, ka tur ir tas noslēpums. Tev mierīgi skatītājs ir jāpadara par savu sabiedroto, par savu draugu, lai viņš tevi iemīl, bet liels meistars uz to es neesmu.

Tāpēc es vienmēr atsaku. Es nevadu korporatīvos pasākumus, to es nemāku darīt, nespēju.

Bet tev ir viena monoizrādes pieredze kopā ar režisoru Fēliksu Deiču. Kā tas ir, ka tev tiešām uz skatuves nav partnera? Tu esi viens pret  viens ar skatītāju. Vai tur strādā tā pati likumība, kuru tu tikko pieminēji?

Es domāju – tā pati likumība.

Atcerējies Deiču?

Nē, es domāju par to, kad cilvēks tev sāk līdzi dzīvot tad, kad viņš mazliet kaut ko redz arī no sevis. "Ārprātīgā piezīmes" ar Feliksu iksu Deiču bija  brīnišķīgs stāsts. Tā man ir ļoti mīļa un tuva pieredze.

Jāatzīstas, ka ir tiešām vairākas lomas, kurās tu esi teicis atsevišķas frāzes un citātus, un licis domāt par to nedēļām, mēnešiem un pat gadiem. Viena no tām ir no  izrādes "Ezeriņš". Pateicoties tev,  vairākās dzīves situācijās, rakstos, darbos esmu bijusi spiesta domāt par Ezeriņa tekstu. Dzirdot tavu intonāciju, kad tu saki, "ka to dzīvi kopumā mēs varam redzēt tikai tad, kad dzīve ir galā un nevaram izdarīt nekādus secinājumus ne vidusposmā, ne sākumposmā…" Vai tu pats apzinies savas balss kā instrumenta iedarbību?  Es, protams, negribu tagad sākt citātos runāt, bet ir vairāki Lāčplēsa teksti gan no “Uguns un nakts” gan no "Pēra Ginta", gan izrādes “Zeme un mīlestība” un visbeidzot no "Ezeriņa". Es pat varētu tavā vietā pašlaik dažus tekstus norunāt. Bet tu un tava balss… tu viņu izjūti kā instrumentu, kurš ir jāspodrina, jāskaņo un kuram ir konkrēta iedarbība?

Noteikti, neapšaubāmi!

Man citi aktieri, radio balsis un vokālisti, liekas ļoti būtiski. Es domāju, ka balss ir jāspodrina. Ar to jāstrādā kā ar jebkuru ķermeņa daļu. Arī ar balsi ir jāstrādā. Daudzi vokālie pedagogi ir teikuši, ka tur arī ir muskulīši iekšā un viss, ko tev ir Dievs un vecāki devuši. Bet ir kolēģi, kas  ļoti tīksminās: piemēram, vīrieši par baigi zemo balsi. Es nekad neesmu tā tīksminājies. Un tad,

kad es pats dzirdu sevi no malas, man ne sevišķi patīk. Es esmu ļoti, ļoti piesardzīgs. Bet to, ka balss ir ļoti ietekmīgs instruments – tas ir neapšaubāmi

Īpaši tad, kad skan poētiski, tad balss tiešām pārvēršas par mūzikas instrumentu.

Jā, lugas man ir ļoti mīļš žanrs gan saistītā, gan poētiskā tekstā. Es domāju, ka mūsu sadrumstalotajā sadzīvē un komunikācijā ļoti pietrūkst tādas poēzijas. Režisore saka, ka tās ir vertikāles. Tās vertikāles pietrūkst un man sirdij ļoti tuva ir šī vertikāle.

"Dailes teātrī ļoti daudzas izrādes ir aktuālas tieši šodien. Šajos laikos nevar iestudēt izrādi tikai tāpēc, lai parunātu par cilvēku dzīvi, sajūtām, attiecībām Čehova stilā vai kaut ko tādu. Tagad visas izrādes kliedz par to, kas notiek šajā pasaulē. Tas notiek gan "Leopoldštatē", gan "Rotkho", arī "Meistarā un Margaritā", kas nupat iestudēta. Visas izrādes ir tādas, kas mēģina kaut kādā veidā cīnīties ar ļaunumu. Līdzīgi kā dziļajos padomju laikos, kad cilvēki uz teātri nāca tvert kaut ko starp rindiņām un teātris bija tāda sala, kur visi sanāca kā baznīcā, arī tagad cilvēki ir kā izslāpuši pēc teātra. Kāpēc mums visas izrādes ir izpārdotas? Tāpēc, ka cilvēki kopā grib izdzīvot visu to, ko viņiem sniedz izrādes, lai kliegtu par ļaunumu, par netaisnību, par varu, par visu to, kas tagad notiek apkārt. Šie gadi ir tik drausmīgi, ka cilvēki reti kad grib paskatīties kādu komēdiju. Bet visi mēs kopā kaut kādā veidā gribam saprast, kas notiek ar mums, kas notiek tur vai šeit un kā mēs kopā varam to visu vērst par labu. Domāju, ka tā ir teātra misija. Visu teātru misija. Un tas notiek arī Dailes teātrī," uzsver brīnišķīgā aktrise INDRA BRIĶE. Tieši viņa šoreiz ir raidījuma "Šņorbēniņi" viešņa.

Ieva Struka: Ne velti pieteikumā lietoju vārdu "brīnišķīgā", jo gribu sākt sarunu par pirmo mīlu. Aktrise Dita Lūriņa, kurai Teātra dienā tika piešķirta Lilitas Bērziņas balva – tā pati balva, ko arī jūs esat saņēmusi –, kādā no savām intervijām atzinusies mīlestībā jūsu spēlētajai Pelnrušķītei.

Indra Briķe: Vai, dieniņ! (smejas) 

Man nākas darīt to pašu... Cik ilgi aktieri pavada tā atzinība, pateicība, mīlestība, ko viņš par kādu darbu kādreiz pagātnē ir saņēmis? Droši vien šis ir stāsts arī par daudzām citām lomām. Kā ir ar to mīlestību?

Runājot par Pelnrušķīti, [skatītāju] mīlestību esmu saņēmusi ļoti daudz, un it sevišķi mani aizkustina, ja man pienāk klāt pieauguši vīrieši un atzīstas, ka es esot viņiem bijusi pirmā mīlestība... Tas ir tik iepriecinoši! Tagad, Rīgā dzīvojot, samērā daudzi cilvēki nāk klāt un izsaka pateicību par kādu lomu, un bieži vien ir tādi, kuri man pasaka pateicību par Liepājas teātra periodā nospēlētām lomām - par Skārletu un citām lomām. Tas ir apbrīnojami! Bet cilvēki šajos brīzos parasti ir nokautrējušies un ļoti atvainojas, ka viņi man pienākuši klāt. Bet es saku – 

tas ir tik patīkami, tik jauki, ka kautrie latvieši pienāk klāt un izsaka atzinību. Tas dod tādu stimulu un tādu prieku! Šo mīlestību esmu tiešām saņēmusi ļoti daudz

Bet kā ir ar to laika distanci? Jo man pašai liekas apbrīnojami, ka nekas mani šobrīd teātrī nespēj ietekmēt kā tas, ko esmu skatījusies bērnībā un jaunībā - tas tiešām tevi pavada visu dzīvi. Vai arī jums pašai ir kaut kas tāds, ko jūs esat ļoti agros gados skatījusies, redzējusi teātrī un ko jūs nevarat aizmirst?

Mamma mani jau no agras bērnības veda uz Liepājas teātra izrādēm. Tas man bija tik liels brīnums – ka tur notiek kaut kas tik ļoti fascinējošs, ka es, pārbraucot mājās uz saviem laukiem, sāku atveidot redzētās lomas...

Pirmā īpašā loma, kas man iekrita acīs un ļoti, ļoti arī sirdī, bija Maija izrādē "Mīla stiprāka par nāvi" – leģenda par Turaidas Rozi. Tas bija liktenīgs pavērsiens, ka vēlāk patiešām varēju nospēlēt viņu filmā! Tas bija mans bērnības sapnis, pirmā mīlestība uz teātri...

Bet kā ir ar tām iepriekš spēlētajām lomām? Jo es mazliet citā pagriezienā gribētu par to runāt. Ļoti agros gados jūs nospēlējāt Spīdolu. "Spīdolas naktī" jūs esat Aspazija, kurai ir zināma saistība ar Spīdolas tēlu. Bet kas man likās interesanti - pirms vairākiem gadiem, kad Viesturs Kairišs iestudēja "Uguni un nakti", redzēju jūsu repliku, ka jūs diezgan kritiski to vērtējat. Un man bija sajūta, to redzot, ka tur pie vainas, ja mēs vispār tā varētu to definēt, ir tieši tas, ka jūs esat spēlējusi Spīdolu, jūs esat par šo darbu daudz domājusi gan caur savu divdesmitgadnieces skatupunktu, bet nu, visticamāk, caur Krodera skatupunktu. Kā tas ietekmē to skatījumu uz lomām, kuras jūs esat ar panākumiem spēlējusi, un ka tagad tās iestudē pēc gadiem? 

Nu jā, "Uguni un nakti" visu zinu no galvas, jūtu visu, ko Kroders toreiz viņā ielika. Es pati, strādājot Rīgas Kultūru vidusskolā par teātra pedagogu, esmu divreiz iestudējusi šo darbu. Tā ka man likās, ka es to tik ļoti sajūtu... Un tad, kad es skatos tagad – kaut kas neiet rakstā ar to, kā manuprāt vajadzētu būt. Tad ir samērā grūti.

Bijušas ļoti daudzas izrādes, kuras kādreiz esmu spēlējusi un vēlāk redzējusi citos teātros. Atceros, ka man bija grūti skatīties "Vaideloti": es to gan skatījos televīzijas iestudējumā. Esmu piedalījusies arī vairākās Dailes teātra izrādēs, kuras kādreiz esmu spēlējusi Liepājā. Piemēram, "Santakrusa" un "Vējiem līdzi". Laikam tas nav pareizi – skatīties caur to [pagātnes] prizmu. Ir grūti. Arī "Līgavu bez pūra" es atceros. Tāpēc man bija milzīgs prieks par pirmo satikšanos ar [Viesturu] Kairišu izrādē "Spīdolas nakts" un spēlēt Aspaziju. Turpat arī notiek "Uguns un nakts".

Runājot par Aspaziju: skatoties ģenerālmēģinājumu, atzīstos, ka Artura Krūzkopa spēlētais Rainis un jūsu atveidotā Aspazija mani ļoti uzrunāja ar precizitāti detaļās. Arī tas, ka nebija ironijas pret šiem varoņiem - bija jūtama cieņa. Latvijas teātros šobrīd salīdzinoši daudz ir izrāžu, kurās tiek attēloti vēsturiski personāži. Aspazija ir viena no tiem, par ko rodami jebkādi fakti - ir balss ieraksti, bildes, viņas darbi. Kā jums šķiet – cik svarīgi vēsturisko personāžu veidot ar reālajām detaļām vai izdomātajām? Kāda tā proporcija drīkst būt? Saprotu, ka mākslā drīkst visu, bet vai to vajag? Cik tām vēsturiskajām detaļām, informācijai vai zināšanām ir izšķiroša nozīme, lai izveidotu tēlu? Jeb visu priekšā pasaka iztēle?

Man nācies atveidot vairākas vēsturiskas personas. Aivara Freimaņa filmā "Dzīvīte" spēlēju Barona sievu Dārtu, kura pēc bildēm absolūti nebija līdzīga man - nevienā matā. nevienā acī, un arī tas raksturs varbūt nebija, bet viņš izvēlējās tieši tādu Dārtu. Lai gan Barons gan bija pilnīgi viens pret vienu. Varbūt tas bija pareizs gājiens, ka Freimanis vienkārši gribēja tādu Dārtu blakus Baronam. 

Teksta turpinājums sekos...

„Labi, ka Latvijā ir Jānis Grūtups,” – tā pēc „Milžu cīņu” redzēšanas Jaunajā Rīgas teātrī pie sevis nodomājusi teātra zinātniece Ieva Struka, to atklājot arī sarunā ar Jāni, kurš kopā ar Mariju Linarti un Ingu Tropu šo izrādi radījis no savas pieredzes zemessardzē. Uz Ievas jautājumu „Vai ikviens var būt kareivis?” Jānis atbild: „Domāju, ka ikviens var. Bet vai ikvienam vajag (..) Ja visi būs kareivji, nebūs ko aizstāvēt”. Sarunā arī par Jānim nozīmīgo Jūdas lomu izrādē „Ekspedīcija „Jāzeps”” un par ienākšanu restaurētajā teātra mājā Lāčplēša ielā, kura pavisam drīz tiks atklāta skatītājiem ar izrādi „Sapņu tulkotāju sekta”.

Ievas Strukas viesis "Šņorbēniņos" – Rihards Zelezņevs. Latvijas Leļļu teātra aktieris viņš ir kopš 2019.gada un "Spēlmaņu nakts" balvu kā Gada jaunais mākslinieks ieguvis jau savā pirmajā darba sezonā. Līdz šim nozīmīgākais un nopietnākais Riharda darbs, kurā lietā likta arī viņa muzikalitāte, ir galvenā loma Valtera Sīļa iestudējumā "Sibīrijas haiku", kas veidots papīra animācijas tehnikā. Tā pirmizrāde notika 12. janvārī. Bet desmit dienas vēlāk ceļu pie skatītājiem uzsāka daudzsēriju filma "Pansija pilī", veidota pēc tāda paša nosaukuma Anšlava Eglīša romāna motīviem. Rihards Zelezņevs šai filmā – Anšlava lomā.

"Teātrim ir jāspēj pastāvēt bez skatītāja," – tā šķiet Dailes teātra aktierim ARTŪRAM SKRASTIŅAM, kurš sarunā ar Ievu Struku šo domu turpina: "Tādā nozīmē, ka teātrim ir jābūt tādam, ka cilvēks, kurš iet garām šai ēkai, zina, ka tur notiek kaut kas TIK INTERESANTS, ka viņš gribētu tur ieiet un pa šķirbiņu paskatīties to izrādi. Varbūt nav neviena cilvēka zālē, bet tas teātris eksistē! Jo

man ir svarīgi nevis apkalpot skatītāju un saukt viņu teātrī iekšā, bet runāt par lietām, kas viņu varētu ieinteresēt, kuras viņš gribētu sadzirdēt.

Teātrim ir jābūt tādai vietai, kurā gribētos gar priekškara maliņu ielūrēt – paskatīties, par ko tad viņi šovakar runā? Kas viņiem tagad ir svarīgi? Jo, ja viņiem tas ir svarīgi, tad arī man tas būs svarīgi."

Tikšanās ar Artūru Skrastiņu atklāj aktieru cēlienu "Šņorbēniņos" 2024. gada pirmajā pusē.

Noslēdzot ciklu, kurā teātra zinātniece Ieva Struka tikās ar dažādu profesiju pārstāvjiem, kuri uz skatuves nav redzami, bet teātri bez viņiem būtu grūti iedomāties (arī otrādi), "Šņorbēniņos" viesojas Ievas amata māsa – teātra zinātniece un mākslas zinātņu doktore ZANE RADZOBE.

"Vismaz manā pieredzē interesantākie un labākie gadījumi ir tie, kuros mākslinieki ļoti labi saprot, ka tas ir milzīgs spēks – palaist vaļā izrādi un ļaut to interpretēt citiem," sarunas gaitā atzīst Zane. "Jo tad jau tā izrāde kļūst tikai bagātāka un gudrāka, un lielāka, nekā tu pats esi. Un kritiķim tad ir izšķiršanās, kas interesē vairāk – vai tevi interesē mākslinieki, vai mākslas darbi. Mani interesē mākslas darbi."

"Domāju – ja prasītu teātru vadītājiem, viņi labprāt gribētu redzēt, ka Teātra darbinieku savienība veic arodbiedrības funkcijas. Bet tā gluži nav, un tā arī tam nevajadzētu būt. Bet tas, kas bija interesanti un ko lasīju arī mūsu Statūtos – ka mēs, Teātra darbinieku savienība, uzturam prasību pret valsti, ka tā daļēji dotē lielos teātrus. Izrādās, ka tas ir kaut kas, ko vajag uzturēt," intervijā teātra zinātniecei Ievai Strukai domīgi saka Latvijas Teātra darbinieku savienības radošo projektu koordinators un Nacionālā teātra pieredzējušais garderobists, vēl nesen – garderobistu un biļešu kontrolieru šefs Ričards Vorobjovs.

Ieva Struka: Uzreiz tevi gribu brīdināt, ka mūsu saruna būs divās daļās! Pirmā būs par  noslēpumaino organizāciju – Latvijas Teātra darbinieku savienību, bet otra būs par tavu ilgo pieredzi garderobista un garderobistu šefa amatā. Bet sāksim ar Teātra darbinieku savienību. Man pašai savulaik bijusi iespēja strādāt Savienības valdē, tāpēc no iekšpuses to mazliet pārzinu. Kā tev, strādājot pie Savienības radošajiem projektiem, no kuriem vērienīgākais ir "Spēlmaņu nakts", šķiet – kas vieno visus šos cilvēkus? Vai tas ir tikai vārds "teātris", vai tomēr vēl kaut kas vairāk?

Ričards Vorobjovs: Pirmais vārds, kas man nāk prātā – piederība. Piederība teātra nozarei. Ne tādā nozīmē, ka ikkatru dienu būtu jāsazinās ar Teātra darbinieku savienību vai otrādi, bet ka tu zini – ir tāda organizācija, pie kuras jebkurā brīdī jebkurš tās biedrs var vērsties ar jebkuru jautājumu. Un tad mēs skatāmies, vai tas atbilst mūsu profilam, vai arī neatbilst.

Un kas ir tie jautājumi, ar kādiem cilvēki pie jums vēršas? Jo intereses varētu būt dažādas.

Visbiežāk tas ir saistīts ar veselību – un runa nav tikai par vecāka gadagājuma Savienības biedriem, bet arī jaunākiem.

Piemēram, pirms pāris gadiem viena gados jauna aktrise mēģinājumā bija saskādējusi kāju, un viņai bija nepieciešama diezgan dārga operācija. Skaidrs, ka tādu naudu uzreiz nevar dabūt, un tad nu viņa vērsās arī Savienībā. Daļēji viņai palīdzējām.

Tad sanāk tā: kaut arī Teātra darbinieku savienībā tavs amats ir radošo projektu koordinators, principā jūs visi pārzināt visu un lielā mērā saskaraties arī ar sociāla rakstura problēmām un jautājumiem, kas skar darba tiesiskās attiecības. Vai patiesi var teikt, ka TDS pilda arī arodbiedrības funkcijas, jeb tas ir tāds ideālais modelis, uz kādu būtu jāiet? 

Laikam jau pēdējais variants. Domāju – ja prasītu teātru vadītājiem, viņi labprāt gribētu redzēt, ka Teātra darbinieku savienība veic arodbiedrības funkcijas. Bet tā gluži nav, un tā arī tam nevajadzētu būt. Bet tas, kas bija interesanti un ko es lasīju arī mūsu Statūtos – ka mēs, Teātra darbinieku savienība, uzturam prasību pret valsti, ka tā daļēji dotē lielos teātrus. 

Tātad tas nav pašsaprotami?

Jā, izrādās, ka tas ir kaut kas, ko vajag uzturēt... 

Tad tev ir liela atbildība! Pirms ļoti daudziem gadiem, kad mēs, viss jauno teātra kritiķu kurss, tikām uzņemti Teātra darbinieku savienībā, to uztvērām kā pagodinājumu un goda lietu. Tu arī šobrīd redzi iesniegumus – cilvēki grib iestāties Savienībā. Kāda ir viņu izpratne vai motivācija?

Es gribētu, lai ir tā, kā bija tavā laikā. Jo man liekas, ka tā tomēr ir prestiža lieta. Ja tu strādā Latvijas teātrī – un ne tikai par aktieri, režisoru vai citas radošās profesija pārstāvi, bet veic arī kādu tehnisku darbu, droši var stāties Teātra darbinieku savienībā. Jo viena lieta ir darbs, bet otra lieta ir piederības sajūta nozarei kopumā. Tas ir tas, ko dod Teātra darbinieku savienība un ko nākotnē tā var turpināt dot.

Runājot par gada notikumu "Spēlmaņu nakts"… Tas, kas ir neizbēgami – teātra jomā vienmēr atšķirsies viedokļi par to, kura ir vai kura nav labākā izrāde. Dažkārt tas sasniedz ļoti lielus publiskus apmērus, tautā iziet dažādas idejas par to, kādam jābūt labam teātrim. Bet kā ir Teātra darbinieku savienības iekšienē? Vai bez tā, ka "Spēlmaņu nakts" sarīkošana ir pamatīgs darbs, vai daudz jums nākas cīnīties un kopumā aizstāvēt teātra cunfti? Un cik lielā mērā Spēlmaņu nakts kontekstā tu redzi dažkārt apspēlēto jēdzienu, ka kritika ir vienā pusē, teātra radošie procesi – otrā pusē, un tās divas [nesamierināmas] frontes līnijas? Man pašai dažreiz liekas, ka tas ir diezgan bērnišķīgi…

Bez tā, ka esmu radošo projektu koordinators, Savienībā trīs vai pat četrus gadus pildu arī Spēlmaņu nakts žūrijas koordinatora darbu, tāpēc iznāk drusku tuvāk redzēt, kā tas process notiek.

Agrāk likās – hm, kādas īsti shēmas žūrija zīmē un pēc kādām teorijām tas viss notiek? Patiesībā jau daļēji tā arī notiek: nav gluži tā, ka žūrijas dalībnieki atnāk, pasaka, ka "mana mīļākā izrāde ir šī", un te arī mana balss par to.

Gluži tā nav, jo visi ir profesionāli cilvēki, kuri nozarē strādājuši trīsdesmit vai desmit gadu garumā, kā nu kurš. Pēdējā sapulcē, dienas četras pirms "Spēlmaņu nakts" ceremonijas, kad žūrija lēma par uzvarētājiem, tur gāja mazliet vaļā, ka vienam patīk tas, otram tas. Bet beigās vienojāmies, ka Teātra darbinieku savienība, kas organizē "Spēlmaņu nakti" un izvēlas arī valdi, uzticas  žūrijai – ka tā savu darbu veiks pēc profesionāliem kritērijiem. Viss šeit notiek pēc izstrādāta nolikuma, viss ir legāli, viss ir pareizi. Un tā arī visiem vajadzētu uz to skatīties. Ja runājam par šā gada lielās formas izrādi, kur bija vissīvākā cīkstēšanās starp divām izrādēm, un ne visi bija mierā, ka izvēle krita uz "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" Ivetas Poles režijā, man patika, ka pat tie žūrijas locekļi, kuri nebija par šo izrādi, bet bija par otru favorītu, ļoti mierīgi un demokrātiski pieņēma žūrijas kopīgo lēmumu. Kopīgs lēmums – tas būtu atslēgas vārds. Un gribētu, lai teātri to respektētu. (..)

Pirms "Spēlmaņu nakts" ceremonijas parasti ir ļoti liela aktivitāte – un ne jau tikai Teātra darbinieku savienībā: zvana teātra pārstāvji, ir patīkams satraukums. Un tad 24. novembrī no rīta ir klusums, vētra ir beigusies. Protams, ar pāris izņēmumiem: ja kāds teātris nav saņēmis balvu, tad vai nu mūsu biedrības vadītājam pienāk kāds zvans, vai arī žūrijas locekļiem. Tas atkarīgs no tā, kurā gadā kurš teātris kaut ko nesaņem…

Vai tad 24. novembra rītā cilvēki neguļ?!

Nē, un

cepuri nost Evitai Sniedzei, kura 23. Novembra vakarā svinēja Valmieras teātra lielo uzvaru, bet 24. novembrī no rīta jau bija "Rīta Panorāmā" svaiga kā gurķītis.

Kā šo gadu laikā ir mainījies tavs skatījums uz teātri? Kāds tas bija, pirms vēl sāki strādāt Nacionālajā teātrī, un kā ir tagad – pēc ilgā stāža garderobē, kas ir ļoti svarīga lieta teātrī, tagad, kad Teātra darbinieku savienībā tev ir iespēja dzirdēt, kā kritiķi vērtē procesu, vērtē izrādes? Visticamāk, tu viņu viedokli dzirdi jau pirms tam, pirms vēl pats esi redzējis konkrēto izrādi.

Nacionālajā teātrī sāku strādāt 2011. gadā. Pirms tam mana pieredze ar teātri bija praktiski nulles līmenī. Bija divas epizodes. Viena bija bērnībā, kad vēl bija vienkrāsainie televizori ar zaļu vai sarkanu nokrāsu. Kad rādīja Nacionālā teātra astoņdesmito gadu izrādes, man likās, ka nav nekā "nāvīgāka" un garlaicīgāka par tām... Pagāja desmit, piecpadsmit gadi, un manas domas par to nemainījās. Tad jau pieauguša cilvēka kārtā kaut kādā konkursā biju laimējis biļeti uz Nacionālā teātra izrādi "Mēlnesības skola". Bija 2005. gads, sēdēju pirmajā balkonā, un man likās – bāc! Tā garlaicība turpinās! Likās – nu, nē, nē, nē. Jo man arī nebija nekādas intereses par teātri, nekā tamlīdzīga. Patiesībā mana ienākšana teātrī bija diezgan nejauša, un pēc gadiem trim sapratu – neesmu teātra fanāts. Nefanoju par aktieriem, bet vienkārši uztveru to kā darbu, un tas patiesībā bija ļoti labi! Tas ir arī iemesls, kāpēc tik ilgi varēju nostrādāt teātrī…

Un tad pienāca 2015., 2016. vai 2017. gads, kad Nacionālais teātris "Spēlmaņu nakts" ceremonijai bija sagatavojis ziedus – gadījumam, ja nu kāds uzvar. Šos ziedus parasti lūdza pasniegt garderobistam vai biļešu kontrolierei. Un tajā brīdī es sapratu – šī lieta man patīk!

Skaidrs, ka biju skatījies "Oskara" pasniegšanas ceremonijas un likās – tā nu gan laikam ir viena liela organizācija ar ļoti daudziem darbiniekiem, kas organizē "Spēlmaņu nakti", jo diez vai četru cilvēku komanda, kas strādā Teātra darbinieku savienībā, var kaut ko tādu pacelt. Bet redzi – var! (smejas)

Nu, labi, ir vesela komanda, kas tiek piesaistīta.

Savulaik kritikas arī nelasīju. Tagad pēdējos gados esmu kļuvis par klusu Silvijas Radzobes pirmā kursa fanu, jo man šausmīgi patīk tas, kā jūs turpināt draudzēties savā starpā gan profesionāli, gan privāti – tas ir ļoti simpātiski, raugoties no malas. Savukārt žūrijā ir divas kritiķes, kurās tad, kad viņas sāk runāt, klausos, muti pavēris – viņas varētu stāstīt, ko grib, es vienkārši klausītos un klausītos. Kā cilvēks to var argumentēt... Tā ir Līga Ulberte un Edīte Tišheizere. Cepuri nost abām dāmām! 

Bet vai mainījies arī tavs skatījums uz izrādēm, kad tu pazīsti kritiķus un dzirdi viņu argumentus pat vēl tādā jēlmateriālā, nenoformētā recenzijā? Vai tu raugies citādāk uz teātri?

Es domāju, ka jā. Droši vien, ka paies vēl pāris gadi, un varēšu atbildēt, ka tas ir tāpēc, ka man bijusi iespēja lasīt un klausīties, ko un kā kritiķi runā par izrādēm. Vēl es to nevaru pateikt, jo neesmu drošs, ka tas ir galvenais iemesls. Bet tas, ka pēdējo gadu laikā man ir iepaticies teātris un teātra māksla – tas gan ir saistīts ar darbu Teātra darbinieku savienībā. Tas gan. Agrāk, garderobē strādājot un arī pēc tam vadot garderobes un biļešu kontroles kolektīvu, izrādes skatījos ļoti maz. It kā jau varēju iet skatīties, bet to nedarīju, jo baidījos, ka tikai izrādes laikā ārpusē nenotiek kaut kas slikts. Tikai tagad varu aiziet uz citiem teātriem, jo tad, kad tu katru vakaru strādā Nacionālā teātra garderobē, par citiem vari aizmirst. (..)

Pirms pārejam uz garderobes tēmu, man ir jautājums par kapacitāti. Ir paaudze, kurai priekšstats par Teātra darbinieku savienību prātā palicis vēl no padomju laika: ka tā ir salīdzinoši spēcīga organizācija ar daudziem darbiniekiem, kas rūpējas par ikdienas procesu. Taču šodien darbinieku skaits visās radošajās savienībās sarucis līdz galējam minimumam. To ir delikāti jautāt, un tomēr: ja kapacitāte cilvēku skaita ziņā būtu lielāka, vai redzi konkrētas lietas, kuras būtu svarīgi darīt, bet tās paliek nedarītas tāpēc, ka jūsu ir par maz?

Tagad esam četri, pieci. Vai tad, ja būtu seši, septiņi, varētu kalnus gāzt? Domāju, ka nē – citādi būtu tad, ja mēs būtu kādi piecpadsmit. (..) Ko varētu darīt Savienība ar lielāku darbinieku skaitu? To nevaru atbildēt, jo man nav tādas pieredzes, un patiesībā,

kamēr esam tik maz, nepietiek arī laika par to domāt... Pats sevi brīvdienās esmu noķēris pie domas, ka es taču varēju izdarīt to un šito, un tad vienkārši saprotu, ka tajās piecās darbdienās tam nav bijis laika, jo esmu darījis darbus, kas mazliet ir iestrēguši.

Man ir brīnišķīga kolēģe Māra Dzene, un tad mums ir kādi astoņi amati, ko esam divos cilvēkos apvienojuši. Neskaitot Ojāru Rubeni, kurš ir valdes priekšsēdētājs – viņam ir kādi piecpadsmit darbi, kas jādara, esot vadītāja darbā. Un tad nu ir tā: vienu dienu ej un pērc ziedus kādam jubilāram, otru dienu pasūti vainagu kādam uz bērēm, tad ir jāaiznes vēstule tur un tur, vēl jānopērk kafija, jo nāk, pieņemsim, vecbiedri vai žūrija, kurai jānopērk kāds mazs cienastiņš. Kad nāk "Spēlmaņu nakts", jāpasūta drukas lietas, jāraksta līgumi, jāsaskaņo ar grāmatvedību.

Ja esmu reiz uzņemta Teātra darbinieku savienībā, maksāju biedra naudu, bet vienā brīdī aizeju no teātra un nestrādāju šajā nozarē ilgi, ilgi – vai mani var izslēgt?

Nē, nevar izslēgt. Šis ir uz mūžu. Ja reiz esi bijis piederīgs teātra nozarei jeb skatuves mākslai, Teātra darbinieku savienība tevi neizsvītro tikai tāpēc, ka tu desmit vai divdesmit gadus vairs nestrādā teātra nozarē.

Tūlīt Nacionālā teātra repertuārā ienāks Klāva Meļļa uzrakstītā luga "Garderobisti", ko iestudējusi Paula Pļavniece. Pirmizrāde gaidāma 25. janvārī, pirmās izrādes jau izpārdotas, un man ir sajūta, ka bez jebkādas reklāmas katrs, kurš strādājis garderobē, vēlas šo izrādi apmeklēt... Vai tiešām teātra garderobista darbs ietver sevī tik daudz dažādu dramatisku un dramaturģiski spēcīgu konfliktu un sadzīvisku vai attiecību drāmu? Vai tev arī liktos, ka par šo var rakstīt ne tikai vienu lugu, bet vairākas?

Jā, un es pat teiktu, ka

dramatisko notikumu ir stipri vairāk nekā mīļo un pūkaino stāstu. Nevis vienu izrādi iestudēt, bet pat veselu seriālu par to varētu uzņemt!

Pirms pandēmijas Nacionālā teātra aktieris Kaspars Zvīgulis bija atnācis un jautāja, vai mēs apkopojam pieredzi ar skatītājiem. Tas, šķiet, bija iecerēts Teātra dienas koncertam, bet sākās pandēmija un viss tā arī beidzās. Par "Garderobistiem" man ļoti liels prieks, jo tā tomēr ir profesija – tas nav tikai tāds laika aizpildīšanas darbiņš. Redzēju, ka Ainārs Ančevskis nofotografēts ar 393. numuriņu, kuram bija pielikta zīmīte ar manu rokrakstu – bija patīkami to redzēt. (smejas) Jo agrāk, ja numuriņi nozuda, vienmēr pieliku zīmīti, lai paši atceramies, kad un kāda situācija bijusi. Jo numuriņš maksā 10 eiro…

Ar šo numuriņu pirms trim gadiem bija šāds gadījums…

Puisis, kuram bija 17 gadu, izrādes laikā numuriņu bija uzlicis uz pirksta, domādams, lai tas nepazūd. Un tas pirksts tā piepampa... Viņš atnāk uz garderobi, tāds kautrīgs, un saka – vai jakas nevaram dabūt tāpat? Nu, nē, nevarat dabūt – kur ir numuriņš? Viņš parāda pirkstu, kas ir jau sarkani zils...

Es viņam prasu – vai mēģinājāt ar ziepēm? Nē! Mēs fiksi aizskrējām līdz tualetei, mēģinājām ar ziepēm, bet pirksts jau bija tik piepampis… Ja godīgi, nezinu, vai un kā viņš to numuriņu dabūja nost, cik ilgi tas pirksts vēl bija piepampis un kur tagad ir mūsu nabaga 393. numuriņš – to es arī nezinu... Droši vien, ka pārgriezts un izkausēts.

Bet tā taču faktiski ir īsta traģēdija!

Ir divi varianti: vai nu tu vari ielikt numuriņu kabatā, jo labāk to neturēt rokā izrādes laikā, jo Nacionālajā teātrī zem skatītāju grīdas ir tāda kā ventilācijas telpa, kur sakrituši ne tikai garderobes numuriņi, bet arī zelta gredzeni, santīmi un droši vien vēl daudz kas cits. Tur ir tāda dārgumu glabātuve…

Jāgaida rekonstrukcija! Tātad šī nu būtu skatītāju drāma. Bet kā ar pašu garderobistu drāmām? Tā ir sava republika, kur ir arī hierarhija? Un, starp citu, kādas ir tās īpašības, kas vēlamas, lai šis darbs sagādātu prieku gan pašam, gan arī publikai?

Tas atkarīgs no katra cilvēka rakstura un arī mērķa, kāpēc viņš ir nācis strādāt. Vienam galvenā motivācija ir nauda, otrs ir teātra fans, trešais vai trešā, piemēram, ir Mārča Manjakova fane, ceturtajam to likusi mamma, piektajam vajag naudu studijām, bet vecāki nevar palīdzēt. No tā, ko tagad nosaucu, arī veidojas tas, kā un cik katrs darbinieks sevi velta darbam. Un mans uzdevums darbā ar jauniešiem bija viņus visus, kuriem ir tik atšķirīgs mērķis un motivācija, tuvināt vienam kopīgam, mazliet ideālam kopsaucējam – ka  mums patīk strādāt Nacionālajā teātrī, mums patīk mūsu darbs, un mēs arī gribam saņemt par to samaksu.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Teātrī nokļūt JEĻENA BORE sapņojusi ilgi – kopš 13 gadu vecuma, kad Operetes teātrī redzējusi Raimonda Paula mūziklu "Nāc pie puikām!"

Ieguvusi inženieres-ekonomistes izglītību, Jeļena strādājusi gan par veikala vadītāju, gan bijusi administratore Natālijas Jansones studijā, gan vadījusi stomatoloģijas klīniku – līdz nākusi gaidītā veiksme nokļūt teātrī. Par aktrisi viņa nekad nav gribējusi kļūt – par grima mākslinieci gan, bet pirms pieciem gadiem nonākusi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur vakanta bija aktieru ģērbējas vieta. To viņa vairs negribētu mainīt ne pret ko citu.

Uz Ievas Strukas jautājumu, kuras būtu trīs pamatlietas, kas jāprot profesijā, kuru nemāca nevienā skolā, Jeļena Bore atbild – jāmīl teātris, jābūt psiholoģei, jo tas ir darbs ar cilvēkiem, un jāprot gan piešūt pogu, gan gludināt. Kādēļ viņas darbs salīdzināms ar Pirmās formulas sacīkstēm vai treniņu fitnesa zālē, par to – šajā sarunā.