Šņorbēniņi

Turpinām sarunu ciklu par Latvijas Jaunā teātra institūta rīkoto festivālu "Homo Novus", kas šogad svin savu 30. dzimšanas dienu, bet šoreiz runājam tieši par "Homo Novus" vietu Latvijas laikmetīgās skatuves mākslas ainavā, tā atstāto ietekmi un pēdām šo 30 gadu garumā un šobrīd.

Henrika Eliasa Zēgnera rosinātajā sarunā piedalās režisors, Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis un skatuves māksliniece Katrīna Dūka.

Henriks Eliass Zēgners: Ievadam gribu jums abiem palūgt nedaudz ieskicēt jūsu un "Homo Novus" festivāla attiecību vēsturi. Kā šīs attiecības sākušās, kā esat strādājuši šajā festivālā un kas bijuši svarīgākie notikumi? Varbūt, Valter, varam sākt ar tevi?

Valters Sīlis: Sākuma attiecības bija tādas, ka pirmos festivālus, sekodams teātrim un skatoties teātri ikdienā, vēl biju skolas vecumā un līdz vidusskolas laikam neredzēju, šķiet, nevienu "Homo Novus" izrādi. Manas pirmās izrādes, ko esmu redzējis, ir ap 2003. gadu, tātad pirms 23 gadiem, un tas bija [Ivana] Viripajeva "Skābeklis" un Eimunta Nekrošus "Gadalaiki". Atceros, ka izrāde "Skābeklis", kas notika teātrī "Skatuve", man tikai pa pusei saprotot krievu valodu, turklāt tas bija viņa paša monologs, kuru viņš izpildīja tādā hiphopa veidā, tik un tā atstāja ļoti lielu iespaidu…

Pēc tam, studējot teātra režiju, "Homo Novus" ir viens no maniem iedvesmojošākajiem notikumiem, un savā ziņā "Homo Novus" man neasociējas tikai ar "Homo Novus" – ļoti iedvesmojošs un nozīmīgs, man liekas, bija tā satelītfestivāls "Homo Alibi", un tad vēl bijušas arī vairākas izrāžu programmas, ko veidoja Jaunā teātra institūts tajā laikā, kad es studēju un kas notika sezonas gaitā – tas arī bija vērtīgs brīdis, ka šīs viesizrādes nebija tikai uz īsu brīdi, bet visas sezonas garumā Rīgā varēja redzēt interesantus mūsdienu teātra darbus. Tagad jau tiešām klasiķu darbus,

Strādājot jau festivālā, mans pirmais darbs bija izrāde "Oāze". Tas bija 2009. gadā, tāds proves formāts, kur gribēju izdarīt pilnīgi visu, ko vien iespējams izdarīt, un… man liekas, ar to šajā iespējas brīdī nākas saslimt daudziem, un tā bija tāda ļoti iedvesmojoša neveiksme – tā varētu to apzīmēt. (Smejas.)

Jo cilvēkiem bija tāda reakcija – kas tas vispār tāds ir? Tajā pašā laikā tas ļāva daudz ko pārdomāt, risināt, kāpēc tu to gribi izdarīt un kā tu to pa īstam gribētu izdarīt.

Pirmā sadarbība bija pie Mariano Pensoti ļoti skaistā darbā – es biju aktieris. Bet pirmā profesionālā pieredze bija jau 2007. gadā, un tas festivāls bija ļoti, ļoti iedvesmojošs: tajā brīdī, kad tu tuvojies savu mācību beigām un kas tevi tiešām ieinteresē šajā procesā.

Bet kā režisors esi veidojis diezgan daudz izrāžu festivālā "Homo Novus".

Valters Sīlis: Man bija izrāde "Oāze", pēc tam festivālam bija jubilejas notikums fon Stricka villā, un tur

man bija darbs, kas bija jārada jubilejai "Operācijai "Irākas atbrīvošana" – 10 gadi!". Tā bija ļoti vērtīga pieredze, kā Gundega [Laiviņa] uzdeva uzdevumu: viņa iedeva plašas iespējas, un katrs uz viņas jautājumu reaģēja citādāk.

Tā bija ļoti vērtīga pieredze! Tāpat man bijusi sadarbība ar Jaunā teātra institūtu, bet jā – šie ir tādi ļoti atmiņā paliekoši: "Oāze" un "Operācijai "Irākas atbrīvošana" – 10 gadi" 2014. gadā – tas bija daudz, daudz koncentrētāks un minimālistiskāks darbs. Un pēc – saspēle ar šo festivālu. Bet man arī ļoti patīk vienkārši būt skatītājam.

Katrīna, kā ir ar tevi? Tu esi strādājusi arī kā producente "Homo Novus" festivālā. Un vai es kļūdos, domādams, ka tas bija faktiski darbs, vēl pirms sāki tajā strādāt kā māksliniece?

Katrīna Dūka: Manas attiecības ar festivālu sākās pirms desmit gadiem. Sāku kā brīvprātīgā. Toreiz mācījos Zanes Kreicbergas vadītajā audiovizuālās un skatuves mākslas producēšanas kursā, man liekas, tas bija otrais kurss, kad vajadzēja vākt papildspēkus un meklēt brīvprātīgos.

Līdz tam nemaz nezināju, kas ir šis festivāls, bet es ar lielu pārliecību teicu, ka gribu piedalīties. Redzēju programmā, ka arī Elmārs Seņkovs taisīs jaunu izrādi, un paziņoju, ka man noteikti vajag strādāt ar viņu kopā! To arī beigās dabūju – biju viņam producenta asistente.

Tas bija darbs, kas notika Briāna ielā – tagad, kur Mākslas akadēmijai un Rīgas Dizaina mākslas vidusskolai ir tā kopējā telpa, bet toreiz tā bija pamesta skolas telpa, un tur es pavadīju vairākas nedēļas. Tas bija vērtīgs brīdis, jo redzēju visu festivālu kopumā, bija iespēja strādāt ar Elmāru Seņkovu, un uz nākamo festivālu mani uzaicināja jau kā producenti: tad bija iespēja strādāt ar fantastiskiem ārzemju māksliniekiem.

Liels notikums bija sadarboties ar Drīzu Verhovenu, ar daudziem jaunajiem vietējiem māksliniekiem viņu pirmajos darbos: tad sāku just, cik ļoti iedvesmojošs ir "Homo Novus", ka vairāk vēlos būt mākslinieciskajā mākslinieciskajā pusē, un tad arī Gundega Laiviņa uzaicināja mani pirmoreiz kā mākslinieci tajā piedalīties: tas bija tad, kad tikko sākās pandēmija – 2020. gads, kad daudzi mākslinieki nevarēja braukt uz Latviju ierobežojumu dēļ. Un tad bija tas koncepts, ka vietējo mākslinieku salika kopā ar ārzemju mākslinieku, un viņi kaut kādā hibrīda modelī mēģināja tā mākslinieka darbu realizēt Latvijā. Toreiz sadarbojos ar Rozenu Heidu, kas šogad brauca ar darbu "Pinokio radīšana".

Tālāk bijuši divi darbi festivālā kā māksliniecei, man liekas, esmu izgājusi cauri visam festivālam – sākumā kā brīvprātīgā, tad palīdzējusi pie festivāla veidošanas un tad arī jau kā māksliniece. Parasti visiem saku, ka "Homo Novus" ir tas, kas mani izaudzinājis par to, kas šodien esmu.

Līdzīgi kā Valters, esmu sadarbojusies arī citos projektos ar Latvijas Jaunā teātra institūtu. Festivāls man bijis izcili labs skolotājs!

Kā jūs varētu raksturot, ko nozīmē laikmetīgā skatuves māksla, laikmetīgais teātris un kāpēc tieši laikmetīgais lauks ir būtisks ne tikai jums personīgi, bet arī Latvijas kultūras plašākā mērogā?

Valters Sīlis: Termins, protams, ir plašs. Teātris tiešām ir ļoti vajadzīga māksla, bet tā izgaist.

Tajā pašā laikā ir darbi, kas ļoti iekļaujas vēl joprojām simt gadu vecā teātra konvencijā,

un tad man liekas, ka laikmetīgi darbi tomēr ir tie, kas pārvērtē šo klasisko teātra konvenciju, kas mums ir pierasta, kas mums ir ērta, un atrod veidus, kā ar teātra mākslu var iedarboties vēl visdažādākajos veidos.

Un man liekas, saturiski tas pat ir vēl nākamais jautājums, kā izpaužas, ko runā noteikta veida teātrī. Kā vēl var iedarboties? Kas kļūst no laikmetīga par konvenciālu, pārvēršas jau pierastā un ērtā modelī. Kura ir tā neērtā zona? Vai kur ir tā pārsteidzošā zona?

Man tas pat labāk patīk, ka tas ir piedzīvojums skatītājiem arī tīri formas pieredzē. Kad viņš atklāj: oho, es nezināju, ka šādā veidā teātris uz mani var tā iedarboties!

Katrīna Dūka: Piekritīšu arī Valteram, jo arī man visvairāk interesē, kas teātris vēl var būt. Un tieši tas laikmetīgā teātra vai laikmetīgās skatuves mākslas ietvars tad arī ļauj pieredzēt ne tikai citas formas, cita veida attiecības, bet arī domāt par to, kas var veidot teātri. Piemēram, arī populāri laikmetīgā teātrī strādāt ar neprofesionāļiem, ar kopienām, dažādiem līdzdalības veidiem, un tad tas laikmetīgais iedod mazliet vairāk brīvības, mazliet vairāk vietas eksperimentiem.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Kad sezona beigusies, teātri joprojām var baudīt. Tikai - citviet. Kāpēc skatītāji mīl izklaidi repertuāra un citos teātros, kādas ir tās funkcijas un ko vajadzētu iemācīties lielo teātru māksliniekiem - par to sezonas noslēguma "Šņorbēniņos" ar Zani Radzobi sarunājas producente Jurate Silakaktiņa un režisori Juris Rijnieks un Klāvs Mellis.

Zane Radzobe: Kā jūs katrs definētu, ko darāt izklaides žanrā? Ņemot vērā, ka jums visiem ir akadēmiskāka teātra saknes, kā pie šiem projektiem nonācāt?

Juris Rijnieks: Jaunībā daudz laika esmu patērējis visādām interesantām teātra mākslas novirzēm un stiliem. Man jāatzīst, ka teātris izklaidei pēc manas sapratnes visvairāk atbilst teātra būtībai kā tādai.

Teātra būtība ir pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu uzrunāt ar tām alūzijām un spoguļiem, kas sabiedrībā spoguļojas.

Tas domāts lielām skatītāju masām, mazākais, 300 cilvēkiem. Jau šajā aspektā varam domāt par to, kā uzrunāt vai kā atrast to interesanto dvēseles stāvokli cilvēkiem, kuri būtu ar mieru ziedot laiku un naudu, skatoties kaut ko, ko esi izdomājis. Otra lieta, protams, ka izklaide - tas vienmēr ir jautri. Tam ir jābūt jautri, kas dod iespēju atlasīt materiālu, kādā virzienā cilvēkus uzrunāt un nepalikt jēlam. Vistrakākā izklaides žanra problēma ir jēlība. Tāpēc, no vienas puses, profesionāļiem ar to jānodarbojas, kaut gan tas absolūti nenozīmē, ka profesionālis nevar kaut ko jēlu uztaisīt, pilnīgi droši to var izdarīt (smejas). Vismaz līdz šim tās izrādes, ko mēs taisām, un tie materiāli, ko mēs atlasām, atrod atsaucību cilvēkos.

Tādā veidā, kā mēs esam pieraduši izrādes analizēt, kritizēt, skaitļot, skaidrot, šo žanru nevar izskaidrot.

Ja nesaproti, kas un kā tajā brīdī cilvēku ietekmē, tad arī priekšnesumam ir maz skaidrojuma.

Jurate, pirms sarunas man rakstījāt, ka gribat parunāt par mītu, ka projektu teātri vienmēr ir haltūras. Kāpēc cilvēki uzskata, ka projektu teātri ir haltūra?

Jurate Silakaktiņa: Ne vienmēr. Ir arī ļoti atklātas haltūras, nenoliedzami. Šobrīd tas ir viens no maniem mērķiem - šo mītu salauzt un ārpus valsts teātra taisīt labāko, ko spēju. Šurp nākot mēģināju atcerēties, kā es projektos kā tādos nonācu, un man šķiet, ka tas bija Operetes teātris, kur man piedāvāja veidot vienu izrādi. Es atteicu, sapratu, ka tur nebūs vienkārši, jo mums ar režisoru ir pilnīgi cits redzējums par aktuālo estētiku un ideju. Pēc tam bija “Jautrā atraitne” un “Balle Savojā”. Tas bija ļoti grūti, bet tur ieslēdzās mans spīts.

Tā droši vien ir zināma psiholoģiska īpatnība, ka visu laiku vajag kaut ko izcīnīt. Tā es turpinu ar to nodarboties dažādos formātos.

Neteikšu, ka esmu producents, nē, bet projektu vadītāja varbūt, protams, kostīmu māksliniece, tekstu autore un tā tālāk.

Klāv, šogad [darbojies] ļoti konceptuāli, un man liekas, ka tā ideja ir asprātīga - esi mēģinājis ienest tādu teātri, ko parasti īsti neredzam lielajos valsts teātros, uz lielo teātru skatuvēm. Tas droši vien nozīmē, ka tu paņem, pieņemsim, šādu izklaides repertuāru un mēģini ar to vēl kaut ko izdarīt. Kā tu noformulētu, kā to dari?

Klāvs Mellis: Godīgi sakot, nezinu, vai es mēģinu vēl kaut ko izdarīt. Izvēle tā darīt kopumā nāk no divām pusēm - viens ir ārējāks impulss un otrs ir iekšējāks. Man liekas, tas iekšējais impulss ir tāds, ka dažus pēdējos gadus jūtos drusku slikti, tīri emocionāli.

Skaidrs, ka teātra taisīšana un droši vien jebkura profesija ir nedaudz pašterapijas metode.

Man liekas, ka diezgan ilgi mēģināju terapeitēties no tās puses, kurā meklē sliktos cēloņus, baksti savās brūcēs un citu vainās ar pirkstu un tamlīdzīgi. Ne pavisam apzināti, bet, tagad atskatoties, man šķiet, ka tas tā ir. Tad kādā brīdī sapratu, ka varbūt tā nav tā pareizākā terapijas metode. Kāpēc vairot skumjas? Lai vairojas prieks. Es, protams, ceru, ka tas tiek nodots arī skatītājiem, bet vairāk vai mazāk tas ir man pašam. Es gribu kaut ko tīru.

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.

Dailes teātris ir pirmizrādījis ļoti skaistu un ļoti interesantu izrādi - nīderlandiešu režisores Olas Mafālani režijā tur tapusi Olgas Tokarčukas godalgotā romāna "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" versija.

Tā ir izrāde par cilvēka attiecībām ar dabu, un par ētiskiem izaicinājumiem mūsdienu pasaulē. Kā tajos neapmaldīties, "Šņorbēniņos" stāsta teātra zinātniece Kitija Balcare un ētikas pētniece Signe Mežinska. Sarunu vada Zane Radzobe.

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka. 

***

Klausieties vai lasiet arī "Klasikas" direktores Gundas Vaivodes sarunu ar izrādes mūzikas autoru Kristu Auznieku!

Matīss Kaža Nacionālajā teātrī ir iestudējis izrādi "Nacionālais kanāls" par žurnālistiku un stāvokli pasaulē 21.gadsimtā.

Tas ir darbs, kas ļauj daudz ko pārdomāt arī Latvijas dzīvē par to, kā runājam, domājam, izprotam notiekošo – pat tad, ja bieži domājam ļoti atšķirīgi.

"Šņorbēniņu" studijā šoreiz režisors Matīss Kaža un žurnālists Arnis Krauze, sarunu vada Zane Radzobe.

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem...

Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu?

Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums.

Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts?

No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci. 

Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā!

Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu.

Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm?

Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums.

Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus?

Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta.

Kas tu pats esi pēc horoskopa? 

Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju?

Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"?

Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši.

Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā...

Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku? 

Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens.

Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus.

Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem.

Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves?

Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..)

Beāte to izdara spoži.

Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi. 

Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā.

Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē.

Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā?

Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..)

Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām?

Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna.

Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak’, vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru.

"Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda?

Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.  

Un ne jau bez Amerikas ietekmes.

Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa.

Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants.

2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir?

Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga. 

Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas?

Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem. 

Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla.

Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies?

Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Viljama Šekspīra lugas no pasaules skatuvēm nenoiet jau vairāk kā četrsimt gadu, un skatītāji reizēm mēdz jautāt: vai tiešām iestudējumos var pateikt ko jaunu?

Tomēr Šekspīrs ir ļoti populārs šosezon Latvijas teātrī un stāsta tieši par laikmetīgo, nevis pārlaicīgo – par karu, par Eiropas civilizācijas krīzi, par atsvešinātām attiecībām cilvēku starpā.

Par to, vai Šekspīra iestudējumiem Baltijā ir kādas īpatnības, stāsta teātra zinātniece Guna Zeltiņa, bet uz jautājumu, ko Šekspīra darbos atrast 21. gadsimtā, vai tie jāpārraksta, lai laikmetīgais tos skatītājs saprastu, un ko nozīmē "izrāde-skandāls", atbild režisors Viesturs Kairišs.

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.

Aktieris Uldis Siliņš Nacionālajā teātrī nesen iedzīvojies galvenajā lomā – Midzogučī tēlā – filozofiskajā drāmā par skaistuma dabu "Zelta templis". "Atsperes" Rīta intervijā runājam par jauno izrādi, Ulda jaunākajām lomām un laiku šodienas teātrī...

Liene Jakovļeva: Viens no iemesliem, kāpēc esi atceļojis no teātra līdz Radiomājai, ir tava jaunākā loma: izrādē "Zelta templis" tu atveido jaunekli Midzogučī. Izrāde ir filozofiska drāma par skaistuma dabu ar tādu japānisku noskaņu, kuru mums mazliet uzbur arī Platona Burvicka mūzika, kas caurvij visu izrādi. Skaņu partitūra ir palīdzoša izrādei? Tā uzbur īsto toni?

Uldis Siliņš: Jā, kaut gan reizēm mēs runājam arī par to, ka nevajag iet līdzi mūzikai un tamlīdzīgi, tomēr mūzika iedod atmosfēru un ir brīži, kad tā patiesi palīdz, tai ir jāļaujas un jāļauj tai palīdzēt.

Šajā izrādē svarīgs ir arī ritms, tādi akcentiņi, un mēs varam izmantot šo ļoti smalko Platona Buravicka mūziku, lai mēģinātu ar šo mūziku kopā darboties un kustēties.

Jaunais režisors Henrijs Arājs, manuprāt, ķēries pie diezgan sarežģīta uzdevuma, jo romānu uzlikt uz skatuves ir diezgan riskants ceļš. Bet kopā ar Leldi Stumbri un romāna tulkotāju Ingūnu Beķeri tas izdevies pārsteidzoši skaisti, poētiski un varbūt pat negaidīti. 

Man liekas, ka atbilde ir tajā, ka

Henrijam Arājam šis darbs ir ļoti personīgs: slēdzot vaļā romānu un mēģinot to dramatizēt, viņš runājis par sev svarīgām tēmām un zinājis, ko vēlas pateikt, par ko viņš vēlas runāt. Tā nav tikai vienkārša vēlme – sak', šis tāds interesants romāns, pamēģināsim parotaļāties.

Nē, tas Henrijam ir personīgs darbs, kas man pašam ļoti, ļoti palīdzēja un mani suģestēja. Arī es pats, lasot šo romānu, mēģināju to izlaist caur sevi, nevis mēģinot maksimāli pietuvoties stāstam, kas tad tur ir,  bet gan mēģinot šo jauno puisi Midzogučī slēgt caur sevi. Es pats esmu bijis jauns un gājis cauri dažādiem dzīves līkločiem un meklējumiem, atbildot uz jautājumiem, kas šajā dzīvē ir svarīgs, pareizs vai nepareizs, kā dzīvot, kam ticēt, kam neticēt... Arī man šis darbs ir personīgs.

Tie četri vārdi, kas likti zem nosaukuma – filozofiska drāma par skaistuma dabu, man liekas, ir tikai viena šķautne. Par ko vēl tev ir šī izrāde?

Man personīgi šī izrāde ir par jauna cilvēka izaugsmi, par viņa centieniem atrast sevi šajā pasaulē; par to sāpīgo procesu, kad mums ir metaforiski jāiznīcina savi elki un ideāli, lai atbrīvotos no kaut kādiem priekšstatiem par to, kāda ir pasaule.

Jo to, kāda tā ir, patiesībā nezina neviens. Izejot cauri sāpīgajam procesam, puika kļūst par vīrieti.

Par vilšanos arī ir šis stāsts?

Protams!

Caur sāpīgu vilšanos bieži vien mūsu dzīve iegūst pavisam citu pagriezienu un iespēju doties tālāk jaunos meklējumos.

Kādiem skatītājiem tu neieteiktu šo izrādi? Pieņemu, ka laikam jau tiem, kuriem patīk absolūti reālistisks teātris.

Negribētu ierobežot skatītājus, jo

man pašam šī ir īpaša pieredze: šis ir teātris kā haika, kā meditācija, īpatnējs process. Jo es jau arī līdz šim vairāk vai mazāk biju pieradis pie reālpsiholoģijas; ka runājam ļoti sadzīviski un tamlīdzīgi. Bet šeit kaut kā ir mums visiem kopā jāuzbur tāds dzejas lasījums divu stundu garumā.

Arī jūsu ķermeņa kustības un attiecības ir pilnīgi savādākas nekā dzīvē, ko redzam uz ielas vai citās izrādēs. Tas, ka tā ir buto estētika, ir nolasāms, bet šeit izmantota arī kintsugi tehnika, kas ir plīsušo trauku vietu aizpildīšana ar zeltu.

Te jāsaka liels paldies mūsu scenogrāfam Adriānam Tomam Kulpem par telpu. Viņš ir ļoti talantīgs, brīnišķīgs cilvēks, kas mūs ietērpis melnajā telpā, kas izskatās kā sasists trauks, kas pēc tam atkal ir salīmēts kopā ar zelta dzīslām.

Savukārt Simona Orinska droši vien jums bija ļoti klātesoša, lai iestudētu kustības...

Milzīgs paldies arī Simonai! Mēs, protams, pieskārāmies buto tehnikām, dažādām maskām, bet viņa ļāva mums pilnu brīvību un teica: jums jāmeklē savs tēls no iekšējās pasaules, sava fizika; ka sevi jāizmanto kā materiālu, dramaturģiju saslēdzot kopā ar sevi un veidojot kaut ko, kas mūs pašus pārsteidz.

Viņa teica: pārsteidziet sevi! Nedomājiet, vai kaut kas ir pareizi vai nepareizi, bet vienkārši ļaujieties.

Un vēl jau ir pieminētā mūzika, telpa, tērpi, aktieri... Milzīgs paldies visai komandai: gan skaņu departamentam, gan gaismu departamentam. Visi iesaistījās procesā, lai uzburtu maģiju.

Vairāk – ierakstā.

Sapņu sonāte "Lēdija Makbeta" – jauns iestudējums tapis Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

"Klasikā" viesojas tā režisore un teātra māksliniecisko projektu vadītāja Laura Groza. Sarunā – par jauno izrādi un tās raisītajām tēmām ārpusteātra konteksta, kā arī režisores sajūtu, strādājot Čehova teātrī un domājot par tā nākotni.

21. gadsimtā kultūrā un arī teātrī bieži tiek runāts par sievietēm. Mums savukārt gribējās parunāt par vīriešiem, par to, ko vīrieši meklē un kā viņiem pietrūkst Latvijas teātrī. Studijā "Šņorbēniņos" šoreiz divu ļoti vīrišķīgu izrāžu veidotāji – izrādes "Alfas" režisors Valters Sīlis, Rolanda Upatnieka lomas atveidotājs izrādē "Latviešu raķetes" aktieris Mārtiņš Kalita, kā arī teātra kritiķis Atis Rozentāls, kurš pastāstīs, kā vīrietis skatās izrādes par sevi.

Sarunu vada Zane Radzobe.

Ati, vai tev ir bijusi pieredze, kad saproti, ka šo izrādi skaties kā kritiķis-vīrietis?

Atis Rozentāls: Manuprāt, tas nosacītais dalījums - mēs stereotipizējam un sakām “sieviešu izrāde” vai “vīriešu izrāde”, tāpat kā par grāmatām saka “vīriešu romāns” vai “sieviešu romāns” - drīzāk balstās nevis saturā vai intelektuālajā līmenī, bet emocionālajā līmenī. Gaidas no mākslas piedzīvojuma emocionālā līmenī var atšķirties vairāk nekā intelektuālā līmenī.

Domāju, nekad nerunāsim par dalījumu vīriešu vai sieviešu izrādēs. Mēs runāsim par absurda dramaturģiju vai ko tādu, kas ir vairāk orientēts uz prātu, uz analīzi, paradoksiem.

Tur šo dalījumu nekad nepielietosim. Mēs to lietosim tad, kad runa ir par emociju pusi. Protams, ka atsevišķos gadījumos kritiķis-vīrietis var sajust, ka šī izrāde viņu saista vairāk ne tikai caur to, ka uz skatuves visi ir vīrieši kā abos konkrētajos piemēros, bet var saslēgties arī ar vienu varoni. Tas var nebūt galvenais varonis. Skatoties “Tēvoci Vaņu” tu vari saslēgties nevis ar Vaņu, bet ar Astrovu, bet arī tas būs konkrēta vīrieša stāsts un saslēgsies nevis intelektuāli, bet emocionāli.

Valters Sīlis: Sāku domāt par situācijām, kur izrādēs kāds cilvēks man ir nācis klāt un teicis “paldies par šo izrādi”. Man apsargs ir pienācis klāt un pasateicis “paldies” par noteiktām izrādēm. Viņš seko līdzi noteiktai manas daiļrades daļai, nevis visai, bet tieši vēsturiski politiskam materiālam, kur pats ir iedziļinājies. Tad darbs viņam ir gandrīz vai sarunu biedrs. Viņš var kaut kam piekrist vai nepiekrist, bet tu esi ienācis kāda cilvēka interešu pasaulē.

Mēs iedodam tajā lokā, kur dažreiz neesam ļāvuši teātrim būt - sports vai krimināli stāsti, vai zinātniskā fantastika, piemēram, teātrī ir ļoti maz. Man liekas, būtu vesela auditorijas daļa, kas ļoti priecātos par to.

Mūsu izrādē, kad vienā brīdī visi iedzied “benzīntanks”, es [atceros] - ā, jā, mums ir cita specvienība šajā izrādē - basi, tenori un baritoni! Tā arī ir vibrācija, tā arī ir noteikta enerģija, kura ir pozitīva un vajadzīga, un vajag ļaut tai būt. Tā ir vēl viena sajūta, ka tā nav tikai šķērslis un destrukcija. Pēc tam mēs uzzinām - jā, tā mēdz būt arī pašdestruktīva, arī “[Latviešu] raķešu” stāstā, bet tajā ir arī daudz pozitīvas enerģijas - to nenoliegt.

Mārtiņš Kalita: Atsvešinājums - arī man pašam, ne tikai skatītājiem zālē - tas ļauj pazaudēt piesaisti pie laika, pie konkrētā laika konkrētajā brīdī ar konkrētajiem cilvēkiem.

Šī uzvara vai vēlme uzvarēt tagad kļūst aktuāla pat aktieriem, jo ir šis atsvešinājums - nevis tie cilvēki tajā attālinātajā gadā, bet šie puiši uz skatuves tagad grib uzvarēt.

Labi, beigās neviens balvu neiedos, bet griba kļūst īsta, jo atsvešinājums ļauj tam kļūt personiskam. Es esmu rezultātu šim jutis izrādes beigās, kas ir ļoti dīvaini, jo tiešām ir sajūta, ka mēs atbraucam ar bronzu kā hokejisti. Ir sajūta, ka tu kaut ko tiešām esi uzvarējis, un arī no skatītājiem sajūta ir tāda. Ir bijušas lielas un skatītāju mīlētas un atzītas izrādes, bet tieši “Raķetēs” ir sajūta, ka mēs kā nācija vai nācijas pārstāvji uzvarējām. Tā ir ļoti jocīga sajūta, tāda nav bijusi citās izrādēs, kur skatītājs līdzpārdzīvo mums gluži kā skatītājs pie televizora, skatoties hokeja čempionātu - viņi seko līdzi un mūs atbalsta.

 Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.

Normunda Naumaņa biedrības Valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte ir Normunda Naumaņa tekstu izlases "Kultūrnieze II" sastādītāja.

Grāmata vaļā tiks vērta 6. janvāra pēcpusdienā, kam sekos sarīkojums "NN Nakts", kad uzzināsim Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā un arī Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvējus.

Sarmīte Ēlerte, raksturojot Naumani, saka tā: "Pirmkārt, Normunds bija urdītājs. Otrkārt, viņš bija apgaismotājs. Un treškārt – es teiktu, ka viņš nodarbojās ar to, ar ko ir jānodarbojas publiskajiem intelektuāļiem – ar vērtību šķirošanu: kas ir vērtība, un kas nav vērtība."

Ar Sarmīti Ēlerti tad arī tiekamies plašākā sarunā, kurā runājam par kritikas lomu, par procesiem šajā jomā, Normunda Naumaņa personību un balvas nominantiem.

Liene Jakovļeva: Kopš "Kultūrniezes" pirmā izdevuma pagājuši jau vairāki gadi. Vai tad, kad klajā nāca pirmā grāmata, tu jau zināji, ka varētu būt arī otrā?

Sarmīte Ēlerte: Protams, Normunds pats būtu veidojis arī otro grāmatu, bet 2014. gadā viņš no mums aizgāja.

Tomēr laika posmā no 2008. līdz 2014. gadam ir tapuši ļoti nozīmīgi teksti, tāpēc nedrīkstēja tos laist zudībā. Jo tad, ja teksti paliek tikai avīžu komplektos, tie netiek cilvēku pārlapoti.

Tas no manas puses bija ilgāka laika parāds, kas bija jānokārto... Tagad sakritis tā, ka grāmata iznāk un mēs to atveram tajā pašā dienā, kad jau desmito reizi tiks pasniegta Gada balva mākslas kritikā. Jo gan kritika un tās kvalitāte, gan māksla – tās abas Normundam bija ļoti svarīgas.

Rudenī būs pagājuši jau desmit gadi, kopš Normunda Naumaņa vairs nav mūsu vidū. Nedrīkstam dzīvot ilūzijās un domāt, ka pilnīgi visi, īpaši jaunā paaudze, ļoti labi zina, kas ir Normunds Naumanis. Zinu, ka tu par Normundu Naumani varētu runāt dienām un naktīm, bet – ja cilvēkiem, kuriem nav vispārēja vai ļoti skaidra priekšstata par Normundu, tev trijos teikumos būtu jāraksturo, kas bija tas, kādēļ par Normundu mēs aizvien runājam un viņa vārdā tiek saukta balva, kā tu sacītu?

Mēģināšu nosaukt trīs lietas.

Pirmkārt, Normunds bija urdītājs. Viņš bija urdītājs tādā nozīmē, ka viņam pašam bija ļoti nozīmīgi iedziļināties, saprast, izprast to drēbi un izprast, kas arī aiz šīs drēbes stāv.

Viņš bija urdītājs, viņš bija apgaismotājs, jo viņam bija ļoti, ļoti svarīgi, lai ne vien viņa tuvākie draugi, bet vispār cilvēki noteikti, noteikti redzētu to filmu; noteikti, noteikti izlasītu to grāmatu; noteikti, noteikti noklausītos to koncertu vai noskatītos to teātra izrādi... Un trešais – viņš nodarbojās ar to, ar ko jānodarbojas publiskajiem intelektuāļiem – ar vērtību šķirošanu: kas ir vērtība, un kas nav vērtība. Un tādā nozīmē viņš daudziem palīdzējis veidot zināmu kritēriju sistēmu, kā raudzīties uz mākslu. Un vēl viņš ir veidojis arī tādu kā līmeņa latiņu, ko nozīmē interesanti rakstīt par mākslu.

Tikai viens piemērs. Šī gada "NN nakts" ceremonijas scenāriste ir Ance Muižniece. Tikai sagadīšanās pēc uzzināju, ka viņa savu maģistra darbu rakstījusi par Normundu Naumani, par viņa recenzijām. Lūdzu viņai uzrakstīt pāris vārdu grāmatas ievadam. Un tajā viņa atzīst, ka reiz nejauši izlasījusi vienu no Normunda recenzijām.

Ance Muižniece nav pazinusi Naumani personīgi, nekad nav viņu satikusi, bet viņa saka tā: šī recenzija uz viņu atstājusi tikpat spilgtu iespaidu kā laba teātra izrāde, un tas bijis iemesls, kāpēc viņa sākusi par viņu interesēties, un rezultātā tapis maģistra darbs.

Man šķiet, ka Normundu ir interesanti lasīt arī tagad – tā iemesla dēļ, ka viņa slejas runā par lietām, kuras ne tikai tad, pirms desmit vai drusku vairāk gadiem bija svarīgas, bet kuras turpina notikt arī šodien.

Un viņa recenzijas ir interesanti lasīt arī tāpēc, ka daļa no tām stāsta par mākslas darbiem, kurus cilvēki Latvijā neredzēja. Šīs recenzijas pamatā ir par Alvja Hermaņa operu uzvedumiem un teātra izrādēm Itālijā, Vācijā, Zalcburgā.

Un vēl Normundam piemita ļoti augsta līmeņa kritiķa kvalitāte, ko es formulētu tā: viņš spēja mākslas darba tēlainību un atmosfēru pārtulkot drukātā vārdā.

Nevis atstāstīt, nevis pārstāstīt, bet ar savu literāro talantu viņš spēja [mākslas darba vēstījumu] transformēt no viena medija otrā.

Vairāk – ierakstā.