Šņorbēniņi

"Tā ir patīkama sajūta – ka darbi, ko esi rakstījis pirms divdesmit un vairāk gadiem, vēl ir lietojami. Ka tas kādu interesē. (..) Un pašlaik ir tā, ka es to saucu par planētu parādi – ka pati vairs īsti nespēju kontrolēt, kas un kur notiek. Nesen gribēju būt savā dzimtajā Slampē, kur tika rādīta Rēzijas [Kalniņas] versija par "Neglīto pīlēnu" – "Galms (pa)galmā", un līdz pēdējam aizmirsu, ka tajā pašā vakarā ir "Meža gulbju" pirmizrāde Dailes teātrī, kas bija ļoti gaidīta un par kuru biju satraukta!" – tā dzejniece, dramaturģe, libretu autore, romānu rakstniece, arī politiķe un sabiedriskā darbiniece MĀRA ZĀLĪTE sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku.

Ieva šajā raidījumā pēdējoreiz ir "Šņorbēniņu" saimnieces lomā. "Klasika" sirsnīgi pateicas par 75 brīnišķīgām sarunām ar Ievas uzrunātajiem, sagaidītajiem viesiem – aktieriem, režisoriem un teātra cilvēkiem, kuri prožektoru gaismā nav redzami –, un nākamībā cer Ievu satikt raidījuma viesu vidū!

Ieva Struka: Publiskajā telpā labi redzams, ka uz skatuves atgriežas mūzikli, kuriem jūs esat libretu autore. Tomēr sarunu gribu sākt ar citu tēmu – par  dramaturģiju un dramaturģijas atgriešanos. Jo kādu brīdi pirms pandēmijas Jaunajā Rīgas teātrī tika iestudēta "Pilna Māras istabiņa", bet vistrakākajā pandēmijas laikā bija pat veseli divi iestudējumi: luga "Margarēta" Nacionālajā teātrī Reiņa Suhanova režijā un "Dzīvais ūdens" Valmierā, ko iestudēja diplomande Ilze Bloka. Ko autoram nozīmē atgriešanās? 

Māra Zālīte: Pirmkārt, tā ir patīkama sajūta – ka darbi, ko esi rakstījis pirms divdesmit un vairāk gadiem, vēl ir lietojami. Ka tas kādu interesē. It īpaši, ja tas interesē jaunos režisorus – un ne tikai režisorus, bet arī citus māksliniekus, kas piedalās iestudējumā. Man ir interesanti skatīties, kā viņi to dara, ko viņi grib pateikt. Tas, ko gribēju pateikt tolaik – tas bija diezgan skaidrs ne tikai man, bet arī publikai, bet vai šodien notiek tas pats? Nezinu, vai visos gadījumos, bet pamatā skatos, ka – jā. Un tas man dod lielu gandarījuma sajūtu. Ļoti egoistisks gandarījums – ka nav tā, ka visu mūžu esmu rakstījusi un beigās tas nevienam nav vajadzīgs. Tas tagad ir vajadzīgs! Un pašlaik ir tā, ka es to saucu par planētu parādi – ka pati vairs īsti nespēju kontrolēt, kas un kur notiek. Nesen gribēju būt savā dzimtajā Slampē, kur tika rādīta Rēzijas [Kalniņas] versija par "Neglīto pīlēnu" – "Galms (pa)galmā", un līdz pēdējam aizmirsu, ka tajā pašā vakarā ir "Meža gulbju" pirmizrāde Dailes teātrī, kas bija ļoti gaidīta un par kuru biju satraukta. (smaida) Tā ka nevaru žēloties. Es tiešām esmu priecīga, ka tas nav kaut kas, kas būtu izmetams miskastē. 

Vai varat mēģināt definēt, kas ir tās lietas, kuras nevis režisors ir ieraudzījis, bet kuras jūs pati, skatoties pirmizrādes, saredzat no jauna – sak’, hm, manos tekstos ir arī kaut kas šāds?! Proti, vai ir kādas lietas, kas pārsteidz jūs pašu, skatoties izrādes? 

Vienīgais, kas pārsteidz, ir citāds skatījums tīri tehniskā nozīmē – kā režisors uzliek, kā aktieri spēlē. Bet, runājot par ideju, domu – man liekas, ka tā ārkārtīgi precīzi atdod to pašu, ko autors ir ielicis. "Margarēta", protams, bija mazliet cits gadījums. Tas, ka publikai bija jāstaigā, domāju, traucēja tās plūdumu. Mazliet traucēja. Bet no otras puses – Daiga Kažociņa bija izcila! Un ka Reinim Suhanovam vispār ienāca prātā to iestudēt... Un vēl kovidlaikā! Lai gan – man jau pandēmijas laikā bija arī "Smiļģis". Tā vispār savā ziņā bija tāda teātra mistika, kas jau Smiļģim piedien.

Pirmizrāde tika spēlēta tajā datumā, kad bija paredzēta – 2020. gada 23. novembrī, tukšā zālē, pilnā ekipējumā. Izrāde ar absolūto atdevi! Visiem bija tāda sajūta, ka tas ir kaut kas speciāls – ka Smiļģis šo izrādi tā kā pats gribēja apskatīties – bez publikas…

Mēs to tā traktējām – metaforās, kā jau mākslinieki, jo galvenais iemesls bija tas, ka cilvēkiem vienkārši bija aizliegts iet uz teātri. Es, būdama autore, un vēl daži tur bijām. Skudriņas skrēja pār kauliem, cik tas bija stipri un cik tas bija spēcīgi – ar kādu atdevi! Aktieri arī pēc tam teica: mēs spēlējām Smiļģim.

Jums ir nācies pabūt savu darbu iestudējumu ģenerālmēģinājumos, kad zālē nav neviena cilvēka? Kāda ir sajūta?

Protams, ka ir nācies! Ģenerālmēģinājums – tas jau ir nopietni. Bet ir jau pirms tam vēl tā saucamās caurlaides. Tajās es arī šad un tad esmu bijusi klāt. Tas gan ir nervozi… Jo tu gribi kliegt: nē, tas nav pareizi, tā nevar būt – tur taču jābūt pilnīgi citai domai! (smejas) Bet tu saki sev: klusē! Tagad strādā režisors. Tavs darbs ir izdarīts un nemaisies pa vidu, jo arī režisors kaut ko grib pateikt. Pie kam viņš nedrīkst iet autora pavadā, tas ir skaidrs. Es jau arī negaidu, ka režisors "izpildīs" manu lugu vai libretu – es gaidu pienesumu! Es gaidu to pievienoto vērtību. Bet tad, kad es to nesagaidu, kad man liekas, ka daudzas vērtības tur ir "atvienotas", tad es arī režisoram to pasaku. Aizkulisēs. Dažreiz viņš piekrīt, citreiz viņš man nepiekrīt... (nopūšas)

Kas var kļūt par tādu "atvienoto vērtību"? Kas tiek pazaudēts – poētiskums, dziļums? Vispār tas ir labs jēdziens – "atvienotā vērtība". To varētu izmantot vēl šad un tad.

(smejas) "Atvienotā vērtība" sākas tad, kad režisors priekšplānā izvirza savu ego. Lāčplēsis būs pēdējais idiots, Laimdota būs ķēķī sēdētāja vai arī parādīsim viņu vannā vai vēl kaut kā. Vārdu sakot, kad režisors iziet uz daļas skatītāju atbalstītām lietām – oho, super! Es vienmēr lūdzu: dari, ko gribi, bet saglabā manu domu, ideju. Jo tas ir viselementārākais, ko var darīt – apgriezt otrādi: sliktie tagad ir labie, un labie tagad ir sliktie. Vai arī – nekādas poēzijas nebūs, viss būs kā dzīvē, kaut gan manas lugas nav tā kā dzīvē! Tās tomēr ir kaut kādā citā dimensijā iegrieztas – viena vairāk, cita mazāk. Man nepatīk, ja slāņo virsū sadzīvi – ja tā ir poētiska luga vai pat ideju drāma, kā man dažkārt tīk teikt un kas izklausās diezgan iedomīgi, bet kā lai tās citādi sauc?

Man ir vairākas, rupji sakot, sabeigtas izrādes. Tāpēc, ka režisoram nav bijusi interese par to tēmu, par kuru runāju es. Viņam – tieši pretēji – tā riebjas. Patriotisms – šausmas, to viņš visu slaucīs nost. Ja tur kaut kāds sentiments – nekādā gadījumā!

Ciniski spiežam uz to un to. Bet citādi – domāju, ka man tā teatrālā dzīve ir izvērsusies ļoti laimīga.

Bez režisora ego droši vien arī nekas netop, bet tajā pašā laikā, ja runājam par sentimentālu vai patriotisku intonāciju, tēmām un idejām, neizbēgami tās tiek laistas caur tādu sietu, kas droši vien nav aktuāls brīdī, kad režisors veido konkrēto darbu. Ko šajā situācijā darīt autoram? Būtībā jau viņš var tikai noskatīties un cerēt, ka kodols tiks uztverts un [režisors] pret to izturēsies ar cieņu. 

Nav jau obligāti jāizturas ar cieņu, var jau izturēties arī ar necieņu. Bet jautājums ir – kas to skatīsies? Un ko viņš ar to sapratīs? Un kāpēc vispār tas ir iestudēts?

Kāpēc tu ņēmi "šito stulbo lugu", kurā ir sentiments, kurā ir patriotisms? Labi, "Lāčplēsis" ir tautas eposs, tas jau nav mans. Bet ņem taču kaut ko savu! 

Es pilnīgi tev piekrītu, ka režisoram ir sevi jāparāda. Protams, viņam sevi ir jāapliecina. Bet vislabāk, ja režisors ir par sevi pārliecināts – ka es esmu pieaudzis cilvēks, es saprotu, kas tur ir, es zinu, kā var novatoriski tam pieiet, bet nevis tāds, kurš vienkārši grib izsaukt kaut kādu "Uhhh!" reakciju. Tad autors, domāju, ir ļoti nelaimīgs. Jā...

Man tā īsti nelaimīgai būt nav bijis pamata, izņemot divus iestudējumus. Neminēšu, kurus. Negribas Ziemassvētku laikā teikt kaut ko sliktu. Bet te bija tas gadījums, ka tas nav tavs materiāls – nu, ko tu vispār pie tā ķeries, ja negribi to interpretēt vai arī tev nav savas īstas vīzijas, ko tu ar to darīsi.

Nē, vienkārši rutīna: tev kāds ir piespēlējis to, nu, tad tagad tu to cel gaisā. Tas man ļoti nepatīk. Tas vienkārši nav godīgi – ja tu nesaproti šo darbu, ja tu to nevari to pieņemt, ja tev tas riebjas, neķeries tam klāt. Tik vienkārši.

Vairāk – ierakstā.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

"Ar ekoteātri varam saprast divas pieejas teātrim: pirmā – tās ir izrādes, kuras runā vai domā par dažādiem vides problēmjautājumiem, kas saistīti ar ekoloģisko krīzi, klimata krīzi, bioloģisko daudzveidību un tamlīdzīgi. Un otra puse, kas ir ne mazāk svarīga – kā šīs izrādes top un kāda ir teātru darbība ilgtspējas ziņā. Teātris – ekoloģija – ilgtspēja. Tie ir tie trīs vaļi, uz kuriem balstās ekoteātris," uzsver Kitija Balcare – teātra kritiķe un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece, Latvijas Kultūrs akadēmijas pasniedzēja, arī žurnāla "Teātra Vēstnesis" jaunākā numura viesredaktore. Žurnāla uzmanības centrā ir ekoteātris, kas ir arī Kitijas Balcares topošās disertācijas tēma.

Sarunā ar Kitiju – par to, ko saprotam ar jēdzienu "ekoteātris", kāda ir sabiedrības attieksme pret to, kā tas sācies pasaulē un Latvijā.

Liene Jakovļeva: Mūsu tikšanās iemesls ir žurnāla "Teātra Vēstnesis" jaunais numurs, kuram tu esi viesredaktore. Vai šim žurnālam tas šobrīd ir tipiski, ka nav viena redaktora, bet gan vienmēr ir kāds cits, kurš viesojas un pārzina konkrēto lauku? 

Kitija Balcare: Viesredaktora uzdevums ir izcelt kādu konkrētu tēmu, kas aizņem aptuveni trešdaļu žurnāla. Tā ir rotējoša pozīcija, kurai atrod cilvēku, kurš konkrēto lauku tajā brīdī redz visplašāk un kuram uzticēts uzdevums parādīt šīs tēmas dažādās puses un saistību ar teātra procesiem.

Un tēma šoreiz ir ekoteātris. Domāju, ka daudziem vēl pavisam svešs jēdziens. Cik sens tas ir?

Laikam jāiezīmē, kā uz šo jēdzienu var raudzīties. Ar ekoteātri varam saprast divas pieejas teātrim: pirmā – tās ir izrādes, kuras runā vai domā par dažādiem vides problēmjautājumiem, kas saistīti ar ekoloģisko krīzi, klimata krīzi, bioloģisko daudzveidību un tamlīdzīgi. Un otra puse, kas ir ne mazāk svarīga – kā šīs izrādes top un kāda ir teātru darbība ilgtspējas ziņā.

Tas laikam ir otrs svarīgais atslēgas vārds – ilgtspēja.

Jā! Teātris – ekoloģija – ilgtspēja. Tie ir tie trīs vaļi.

Bet tie nav tādi ļoti sen izmantoti vaļi, vai ne?

Ja raugāmies uz citām nozarēm, mums ir ilgtspējīga mode, ilgtspējīga arhitektūra, un nu beidzot pienācis laiks arī ilgtspējīgam teātrim. Ja skatāmies vēsturiski, tad

ekoteātra idejas nāk no deviņdesmitajiem, kad teorētiķi un pētnieki sāk par to runāt. Tas lielākoties nāk no Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāju tautām, kuras visciešāk dzīvojušas ar dabu un visciešāk arī izjutušas tās pārmaiņu sekas, kas ietekmē viņu ikdienu.

Tā ka varam teikt, ka tas nāk no mazām kopienām – šī pakāpeniskā kustība, kas pāraug aizvien lielākā tendencē arī daudzviet Eiropā.

Šķiet, tā nav tava tēma tikai "Teātra Vēstnesim", bet krietni plašāk, krietni ilgāk un krietni dziļāk. 

Jā gan, šobrīd lieku pēdējos punktus pēdējās nodaļās savā disertācijā, kurā pētu, kā ekoteātris var kļūt par vides aktīvisma formu. Tātad – kā teātris mums var palīdzēt būt atbildīgākiem pret vidi – pret citiem, ar ko mēs dzīvojam kopā. 

Tātad jautājums ir – kā, nevis – vai. Jo atbilde ir skaidra, ka – jā, var.

Tieši tā. To rakstīju arī šīs tēmas ievadrakstā par to, ka tas nav jautājums par "darīt vai nedarīt", bet jautājums – kā darīt.

Vai Latvijas teātra vidē dzīvojoties un strādājot "Spēlmaņu nakts" žūrijā, jūti sev līdzdomātājus, atbalstītājus? Un vai vispār jūti, ka ekoteātra tēma ir saprotama un tāda, par kuru var runāt ne tikai vienā "Teātra Vēstneša" numurā vien?

Attieksme ir ļoti dažāda.

Ekoteātris lielā mērā ir personību jautājums. Ja konkrētajam māksliniekam pašam rūp šīs tēmas, tās ienāk arī viņa praksē. To redzu, pētot teātri arī citās Eiropas valstīs, ne tikai Latvijā: tas patiešām iet [rokrokā] ar mākslinieka iekšējo pārliecību, iekšējām vērtībām,

un tad arī redzam, ka šis konkrētais teātra praktiķis – vai tas būtu scenogrāfs, režisors vai dramaturgs – ievij šīs tēmas un vērtības arī savos darbos, kas tur ienāk dabiski. Tā ir dabiska reakcija uz apkārtējo lietu kārtību vai drīzāk nekārtību šobrīd. 

Vai var runāt arī par paaudžu lietu? Pieņemu, ka jaunākā paaudze to saprot labāk un ir gatavi vairāk iesaistīties. 

Mani novērojumi atšķiras. Piemēram,

man ir lekciju kurss Kultūras akadēmijā, kurā ar studentiem runājam par vides aizsardzību un mākslām – kā tas mijiedarbojas, kā varam ar mākslu risināt dažādus vides jautājumus, un arī studentu vidū attieksme dalās: ir arī ļoti skeptiski cilvēki.

Tāpat kā sabiedrībā kopumā.

Pārlapoju tavus materiālus "Teātra Vēstnesī" un apstājos pie fakta, ka pirmā ekoteātra izrāde, ar ko sākās ekoteātris Latvijā, bija "Mārupīte".

Manā teorētiskajā pētījumā – jā, ja skatāmies uz definīciju, ka tas ietver gan vēstījumu, gan formu, kā tas tiek darīts, un arī apzinātību par to, ko esam radījuši izrādes tapšanas procesā. Jo

pat "Mārupītes" programmiņā bija rakstīts, cik bateriju tika izmantots audio tehnikai, cik daudz degvielas patērēts, lai nokļūtu konkrētajā vietā. Tā ka jau tajā brīdī viņi bija apzinājuši arī šīs savas izpausmes ietekmes uz vidi. 

Tas bija 2012. gads. Otrs stūrakmens, kas ļoti domā par šāda veida teātri, tiek minēts Ģertrūdes ielas teātris.

Lielā mērā šeit redzam to pašu, ko citviet pasaulē – ka tas sākas ar mazajām teātra apvienībām, bieži vien neatkarīgajām teātra apvienībām, kuras gan sava kompaktuma dēļ, gan arī ekonomisko iespēju dēļ ir spiestas, iespējams, domāt radošāk. Un patiesībā šis radošums lielā mērā arī ir ilgtspējas atslēga – ka tas nenozīmē darīt kaut ko ļoti citādāk. Vienā no sarunām ar scenogrāfiem secinājām, ka mākslu jau tas nemaina – tas maina tikai to, kā mēs to radām. Un

Ģertrūdes ielas teātris savos principos definējis, cik reižu izrādēm jābūt parādītām, kādai jābūt scenogrāfijas ietilpībai. Bet tur redzam arī šīs dažādās puses – gan ekoloģiski atbildīgo, gan arī kaut kādā ziņā ekonomiski ierobežojošo.

Satiekoties abām pusēm, redzam arī raksturīgo pieeju.

Vai tās ir dekorācijas, kuras var ielikt vienā mikroautobusiņā?

Arī, jā. Bet tas nav unikāli tikai Ģertrūdes ielas teātrim. To jau [teātra režisors] Milo Rau savulaik formulējis savā manifestā. Ka teātrim kaut kādā ziņā ir jāmainās laikam līdzi. Tas nebūt nenozīmē, ka tagad visām izrādēm jārunā tikai par vides jautājumiem. Nē! Tas ir par to, ka mēs izvēlamies radīt izrādes, kā mēs tās radām, no kā mēs tās radām, cik ilgi mēs tās rādām, cik mums ir pirmizrāžu – vai patiešām mums to nepieciešams tik daudz.

Aiz tā visa slēpjas ne tikai ekoloģiskie vides faktori, bet arī tas, kāda ir pašu teātra darbinieku labbūtība – vai viņi radīšanas un ražošanas cehos ir gatavi radīt tik lielā tempā un apjomā. 

Tādi retoriski un arī ļoti praktiski jautājumi.

Vairāk – ierakstā.

"Risinājumiem ir jābūt zibenīgiem!" – tā par savu darbu izrāžu laikā saka Rodrigo Lorencis. Ar Latvijas Nacionālo teātri kopā siets jau trešajā paaudzē, vairāk nekā 20 gadus viņš ir teātra skatuves montāžas meistars.

"Kad skatītāji iziet no zāles, noskatījušies izrādi un pilni emociju, pozitīvu vai negatīvu, mēs sākam nobūvi," sarunā ar teātra zinātnieci un kolēģi Nacionālajā teātrī Ievu Struku atklāj Rodrigo. "Ja izrāde beigusies desmitos, tad līdz aptuveni vieniem skatuvi esam nobūvējuši. Skatītājs sen jau mājās guļ! Tā vajadzētu būt. Un mēs tad sākam būvēt nākamās dienas izrādi. Naktī, jo no rīta desmitos uz skatuves ir mēģinājums – arī tam kaut kas ir jāsagatavo. Dažkārt no teātra aizejam sešos septiņos no rīta. Bet gadās arī tā, ka divos, trijos…"

Par to, kas svarīgāks Rodrigo darbā – galva vai rokas, par traumām un būšanu aktiera lomā, arī par šņorbēniņiem – cik tad galu galā tie ir augsti un vai tur ir tikpat interesanti, cik zemskatuvē – klausieties sarunā!

Berta Vilipsone ir diplomēta scenogrāfe un laimīga, ka mācījusies pie Andra Freiberga, taču sanācis ir tā, ka kļuvusi par kostīmu mākslinieci.

"Esmu taktils cilvēks. Ļoti svarīgi man ir pataustīt tos audumus – kā tie krīt,  ko spēj panākt," intervijā teātra zinātniecei Ievai Strukai atzīstas Berta. "(..) Manuprāt, ir jābūt ļoti lielam iemeslam, lai izmantotu sintētisku audumu. Es tik ļoti esmu par visu, kas ņurcās!"

Raidījumā – arī par māla mīcīšanu, parūkām un diplomdarbu Operā, par silto, krāsaino un vēso, par Nacionālā teātra iestudējumu "Bezkaunīgais vecis", kā arī jaunāko izrādi "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki", kurai komponētu dziesmu īpaši "Šņorbēniņu" klausītājiem ieskaņojis šīs izrādes mūzikas autors Edgars Mākens.

"Ja kāds būtu nolicis to kristāla bumbu man priekšā un ja es būtu zinājusi, kas viss man būs jādara, es laikam teiktu – nē, nē, tas nav iespējams, es to nedarīšu!" prāto Jaunā Rīgas teātra (JRT) Ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite, kura par JRT "ārlietu ministri" kļuva pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. 

Kopš tā laika viņa gādājusi par JRT viesizrādēm vairāk nekā 40 pasaules valstīs, kopā ar kolēģiem izdzīvojusi pandēmijas laiku, teātra remontu un atgriešanos Lāčplēša ielā, ieguvusi diplomu psihoterapijā un turpina psiholoģijas studijas.

"Kas mani pārsteidz – ir pagājuši divdesmit gadi, bet vienalga gadās kas tāds, ko mēs vēl neesam pieredzējuši... Taču sajūta jau ir daudz citādāka nekā sākumā: ir drošības sajūta, ka ar visu iespējams tikt galā."

Jānis Everss teātra vidē dzīvo kopš piedzimšanas. Kā citādi, ja viņa mamma ir aktrise Dace Everss un  tēvs – aktieris Aigars Vilims. Ne vien aizskatuvē pagājusi Jāņa bērnība, bet arī uz skatuves, piedaloties Māras Ķimeles „Rutes grāmatā” (1994) un Valmieras teātra izrādēs „Ļaunais gars” (Rūdolfs Blaumanis - Fēlikss Deičs, 1996) un „Vilkate” (Augusts Kicbergs -Māra Ķimele, 1998).

Arī pieaudzis, Jānis palicis teātrī, gan - šaipus skatuvei. Šobrīd būdams brīvmākslinieks, daudzus gadus viņš strādājis Valmieras teātrī par skaņu operatoru. Mūzika, trokšņi, foni, balsis – tā ir Jāņa pasaule. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku „Šņorbēniņos” citstarp Jānis meklē atbildi uz jautājumu – kas dara kādu balsi pievilcīgu? Kas viņu pievelk vai atgrūž no kāda balss tembra?

„Es teiktu, ka tembrs man nav tik būtisks, cik intonācijas: kā tiek runāts, kur ir uzsvari, vai teikuma beigas tiek laistas uz augšu vai uz leju.

Pats tembrs ir puse no uzvaras. Uz skatuves ir svarīgi, kā aktieris strādā ar balsi. Vai spēj to aizsūtīt līdz zāles pēdējai rindai,  vienalga, kāds tembrs – ar intonācijām. Īpaši svarīgi tas ir, ja izrādē nav mikrofonu. Jā, bieži vien ir tā, ka vairāk klausos intonācijas, ne tembru.”

"Jebkuram cilvēkam, kurš ienāk teātrī, ir jābūt radošam. Ne jau visu mums skolā iemāca. Teātrī ir tik daudz kā, kas pašam jāizdomā. Tas jau ir tas radošais. Bez tā, man šķiet, teātrī nevar strādāt. Radošam jābūt arī šuvējam un piegriezējam. Kad aktieris uzvelk kostīmu, man ir prieks skatīties, kā kostīms palīdz viņam iejusties lomā," sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku uzsver Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra kostīmu modelētāja, piegriezēja un šuvēja Ināra Innuse, kura ilgus gadus strādājusi arī Latvijas Nacionālajā teātrī.

Ieva Struka: Ļoti daudzus gadus tu nostrādāji Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā ik gadu tiek spēlētas "Skroderdienas Silmačos". Tāpēc gribu sākt ar citātu. Dūdars saka: "Par to man atkal spēki ātrāk sadilst. Sēdi un sēdi dienu no dienas, un vārsti kopā svārkus, vestes un bikses, bikses, vestes un svārkus. Un tad sāc to pašu atkal no gala. Visur tu dzīvo, bet nekur neiedzīvojies." Aleksis pirms tam pastāstījis, kā viņš savukārt redz Dūdara dzīvi. Un tā viņi abi otrās bildes pirmās ainas sākumā diskutē, kas tad ir labāk – būt Dūdaram, proti, strādāt telpās, vai dzīvot tādu dzīvi kā Aleksim – allaž uz lauka, vienā un tajā pašā vietā. Kā ir no tava skatupunkta raugoties uz šo hrestomātisko dialogu: kuram vairāk taisnības – Dūdaram vai Aleksim?

Ināra Innuse: Mēs vienmēr ilgojamies pēc tā, kā mums nav. Jo mums šķiet, ka citam tā dzīve ir labāka, vieglāka, viss nāk vieglāk, bet

taisnība ir Dūdaram – ka tas saēd kaulus, saēd miesu; gribas ārā, bet tu sēdi, griez un šuj. Un ja es tajā visā esmu iekšā līdz ausīm, tad nevaru tā vienkārši visu nomest un skriet ārā. Man tas darbs ir jāizdara. 

Un tad iespēju robežās lecu ārā: ravēju un laistu dārzu, audzēju puķes, kāpju kalnos un daru visādas citādas lietas.

Savulaik Astrīda Kairiša teica, ka viņa otrreiz ne pa kam negribētu būt aktrise. Bet vienlaikus tas ir arī liktenis. Kā ir ar šo jautājumu? Ja otrreiz sāktu dzīvi un zinātu visu to, ko tu tikko uzskaitīji: vai izvēlētos to pašu ceļu?

Grūti pateikt. Nezinu, vai otrreiz to izvēlētos, jo [daudzkārt] tiešām bijis ļoti grūti. Ir ļoti daudz strādāts. Varbūt arī labi, ka mēs iepriekš nezinām, kas mūs sagaida, jo tad jau tā dzīve būtu ļoti garlaicīga. Bet tagad vienmēr ir kāds pārsteigums! Katra jauna izrāde nāk ar jauniem izaicinājumiem, un tas dod spēku un varēšanu – ar domu: vai varēšu izdarīt tā, lai tas būtu skaisti un baudāmi? Cilvēks ieiet azartā.

Starp citu, vai ir bijis arī tā, ka kostīmu mākslinieks uzzīmē savas vēlmes, bet šuvējs spiests pateikt, ka šito nu gan nevarēs izdarīt? Ka fantāzijas lidojums bijis par lielu. Jeb tu uzskati, ka tev jāvar izdarīt jebko?

Nekad uzreiz nesaku – nē , to nevar izdarīt. Ir gan bijuši brīži, kad skatos uz skici un saprotu – neesmu gatava to izgriezt, jo nezinu, kā to izdarīt... Un tad es ilgi staigāju tai riņķī, neķeros klāt šim darbam, bet, kad sāk darīt, darbs pats parāda, kā to izdarīt.

Kuri ir tie ļoti sarežģītie gadījumi? Kaut kas asimetrisks? Vai, piemēram, dzīvnieku kostīmi? Kas ir tie brīži, kad kostīmu mākslinieks var samulsināt piegriezēju? Vai atceries kādu konkrētu gadījumu vai detaļu, kas tevī radījusi šaubas – kā to vispār var izdarīt...

Bijis viens īpašs brīdis – nevis tehniski, bet apjoma ziņā: filmai "Homo novus" bija ļoti daudz kostīmu, un kad filmas kostīmu māksliniece Liene Rolšteina mani uzrunāja un parādīja skices, nodomāju – tā ir neiespējamā misija... Ilgi, ilgi šķirstīju skices, tad kaut kā es tās apdzīvoju, saradu ar tām, un tad vienkārši sāku darīt…

Bet šī filma tev ir tāds kā sānsolis, ja?

Jā, tas ir sānsolis. Bet tas ir tik interesanti! Tas tiek iemūžināts, un pēc laika var apskatīties – tiešām? Es to esmu darījusi?

Reizēm ir kāds darbs, kuru man atnes un saka: tu to šuvi un piegriezi. Patiešām? Es tik smuki to esmu izdarījusi? (smejas) 

Režisora un aktieru darbs ir gaistošs. Bet patiesībā tāds ir arī tavs darbs – katrai izrādei ir savs mūžs: dažreiz tas ir ļoti īss, un līdz ar izrādes noņemšanu no repertuāra arī kostīmi kaut kādā ziņā aiziet nebūtībā. Kā tu raugies uz šo aspektu?

Tad jau var runāt par to, kas vispār ir mūžīgs… Puķes zied noteiktā laikā, noteiktā ilgumā, kokiem pavasarī uzplaukst lapas un ziedi, un rudenī tas viss atkal nobirst. Tas ir mūžīgais dzīves ritējums. Tu jau neko nevari saglabāt: mēs šajā pasaulē atnākam bez nekā un arī aizejam bez nekā. 

Vai, sākot strādāt teātrī, tu uzreiz biji gatava samierināties ar to, ka aktieris pusgadu nostaigās kādā ārkārtīgi sarežģītā kostīmā, ko esi darinājusi, un – viss: izrādes repertuārā vairs nav.

Man par to nav žēl. Esmu izdarījusi savu darbu – esmu izdzīvojusi ar to, piedzīvojusi ar to, tas aiziet tālāk savās gaitās, un man atkal nāk nākošie darbi. Man nav laika skumt un ilgoties par kaut ko, kas tiek nonēsāts vai norakstīts, jo tiek radīti jauni kostīmi. Un tā visu mūžu.

Sarunu teksta formātā pilnā apjomā drīzumā lasiet portālā lsm.lv!

"Mans uzdevums ir ielīst režisora smadzenēs," – tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku citstarp saka scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis – jaunajā sezonā viņš ir pirmais viesis "Šņorbēniņos".

"Pamatu pamatos tomēr ir profesija. Un es sevi uzskatu par profesijas cilvēku," uzsver Mārtiņš. "Un tad, ja visi apstākļi sakrīt, varbūt arī pienāk gadījums, ka māksla izdodas.

Ja mēs zinātu, kas ir māksla, sanāktu vienmēr. Bet matemātiski izrēķinātas receptes tam nav."

Šobrīd Mārtiņa domas un darbs ir pie trim topošām izrādēm: Alvja Hermaņa iestudētās "Arkādijas" Jaunajā Rīgas teātrī, "Lielā Getsbija" Indras Rogas režijā Nacionālajā un "Romeo un Džuljetas", ko Valmieras Drāmas teātrī iestudē Inese Mičule.

Dzejas dienu laikā un jaunās sezonas gaidās "Šņorbēniņos" turpina skanēt dzeja. Šoreiz par dzeju, ar dzeju un dzejā – Valmieras teātra aktrise Inese Ramute un Dailes teātra aktieris Mārtiņš Meiers. 

Raidījumā līdzās sarunām Inese Ramute lasa divus Māra Čaklā dzejoļus un Leona Brieža latviski tulkotu portugāļa Fernandu Pesoa dzeju, Mārtiņš Meiers – Raini un Velgu Krili, Ronalda Brieža atdzejotu Šekspīra sonetu, Viktorijas Prituļakas latviskotu ukraiņu dzejnieci Viktoriju Amelinu, arī Jura Helda un Eduarda Veidenbauma dzejoļus.

Sandra Ņedzvecka: Dzejas dienām šogad piecdesmit devītā, bet Rainim – simt piecdesmit devītā dzimšanas diena. Inese, kādas ir Dzejas dienas jūsu atmiņās no skolas un studiju laikiem?

Inese Ramute: Mācoties Ikšķiles skolā, mums bija tā lielā laime, ka šajā skolā mācījās arī Dainas Avotiņas meita. Šķiet, tieši pateicoties Dainai Avotiņai, mēs, astoņgadīgās skolas skolēni, dabūjām iespēju klausīties dzeju Amatu ielā 5 [Mazajā ģildē]. To tagad nevar iedomāties, kā [cilvēki] lauzās [uz turieni], ja zināja, ka piedalīsies Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Ojārs Vācietis, Olga Lisovska vai kāds cits no dzejniekiem. Telpas bija pilnas! Tā bija tāda kā goda lieta – iet klausīties, kā dzeju runā paši dzejnieki. Uz mani tas atstāja spilgtu iespaidu – tas, kā dzejnieki lasīja savus dzejoļus. Un tas man patīk joprojām – kā savus dzejoļus lasa dzejnieki. Pati [publiski] neesmu pārāk daudz dzejoļu lasījusi, bet reizēm ir situācijas, kad tas jādara, un tad pati sevi pieķeru, ka tev tā kā gribas būt daudznozīmīgākam, tādam kā gudrākam, un tu galīgi palaid garām dzejas ritmu, kas raksturīgs daudziem dzejniekiem. Toreiz Dzejas dienās braucām pie Raiņa pieminekļa – tas bija liels notikums, cilvēku bija ļoti daudz.

Katram laikam, protams, ir savi dzejoļi un savi dzejnieki. Mans dzejnieks, kuru bezgalīgi cienu un mīlu, ir Māris Čaklais – viņš ir manas paaudzes dzejas līderis.

Šodienas jaunajai paaudzei ir savi dzejnieki, ko viņi lasa un kuri viņus uzrunā. Bet ja vidusskolniekiem kādureiz paprasa, kādus dzejniekus viņi lasa un kas viņiem patīk, ļoti daudzi saka, ka tas ir Eduards Veidenbaums. Tātad ir dzejnieki, kuri iet pāri laikiem. Un viņš patiešām iet pāri laikiem! Starp citu, Eduarda Veidenbauma dzejoļus man iznāca runāt kopā ar maniem kolēģiem Mārtiņu Liepu un Ģirtu Rāviņu. Tā bija reize, kad runāju dzeju, bet tā, ka apzināti veidotu kādas dzejas kompozīcijas vai ko tamlīdzīgu – īsti nē... Bet man ļoti patīk lasīt dzeju pašai pie sevis – paņemu grāmatu un lasu.

Vai Valmiera ir pilsēta, kas rosina dzeju rakstīt, lasīt, klausīties?

Inese Ramute: Valmiera, manuprāt, vairāk ir prozas pilsēta. Senā pagātnē šeit bija Leons Paegle, Linards Laicens un – Juris Helds, kura dzeju man patīk lasīt.

Vai arī konkrēta vieta jūs rosina meklēt dzeju? 

Inese Ramute: Drīzāk ir tā: pieej pie grāmatplaukta, un pat nezini, kāpēc ņem tieši to grāmatu. Bet tu atšķir tieši to lapaspusi, kura tev tajā brīdī ir visvajadzīgākā. Tā man ir bijis. Ka roka pati sniedzas un atrod. Dzeja saka – paņem mani!

Dzeju jūs esat runājuši abi kopā ar Mārtiņu Meieru!

Inese Ramute: Pirms deviņiem gadiem mums bija projekts "Bērns, vārdā Rainis". Tas bija mistiski… Pēdējā brīdī uzzinājām, ka izsludināts konkurss sakarā ar Aspazijas un Raiņa jubilejām. Nodomāju – jāpiedalās! Sapratu arī, ka tur nu būs tādi bliezieni... Un vienlaikus nodomāju – Rainis kā bērns varētu būt interesants. Un man atnāca izrādes nosaukums: "Bērns, vārdā Rainis". Bet nebija nekā cita, tikai nosaukums. Edīte Tišheizere ļoti labi uzrakstīja pamatojumu, kas bija jāiesniedz, un dabūjām veicināšanas balvu! Laidām uz Berķeneli, izbraukājām visas Raiņa bērnības vietas, un tas bija dīvaini: vienu brīdi bija sajūta, ka Rainis paņem aiz rokas un ved… Pirmoreiz bija tā, ka jutu: tas mazais puika iet pa priekšu. Tas bija dīvains notikums...

Mārtiņš Meiers: Es pat atceros to brīdi, kad Inese man pienāca klāt un teica: esot gājusi garām Raiņa piemineklim un iedomājusies: kā tas būtu, ja Raiņa piemineklī, kas kalts akmenī, atvērtos mazas durtiņas un iznāktu ārā mazs, mazs Rainītis.

Tā mums radās ideja par izrādi "Bērns, vārdā Rainis", jo pāris gadu vēl pirms šīs izrādes Rainis man likās ļoti smags, varbūt pat apaudzis ar monumentālisma kanonu, kas mazliet nospiež. Darbs pie izrādes "Bērns, vārdā Rainis" man palīdzēja tagad strādāt ar Jāzepu – aiz ļoti talantīgi un meistarīgi nostrādātajiem vārdiem spēju ieraudzīt dzīvu cilvēku. Lielus klasiķus lasot, tas reizēm ir grūti – saskatīt cilvēku. Tādēļ man arī šodien uz studiju ir līdzi dažas bērniem vai jauniešiem domāti dzejoļi, kurus man pēdējā laikā patīk lasīt, jo bērnu dzeja reizēm atgādina kaut ko pazaudētu, kas varbūt citā dimensijā un citā līmenī izšaujas "Jāzepā" – tās ir ilgas pēc zudušā, kaut kā nepiepildīta. Ikdienā bērniem domāto  dzeju ir vērts lasīt arī pieaugušajiem: var reflektēt par savu dzīvi…

Ja par Raiņa Jāzepu un Šekspīra Hamletu: vai ir atšķirība, kā lielmeistaru rindās noķert dzejas jeb teksta būtību?

Mārtiņš Meiers: Reiz jau esmu minējis, ka varbūt tieši šī secība – ka vispirms esmu spēlējis Hamletu, un pēc tam – Jāzepu, man daudz vieglāk un aptverošāk ir strādāt ar Raiņa "Jāzepu", kas varbūt nebūtu īsti noticis, ja tas būtu bijis otrādi. Viņi ir tādi varoņi…

Ir sajūta, ka Hamlets pārņem Šekspīra roku un kā neatkarīga dzīva būtne sāk rakstīt Šekspīra vietā – viņš kļūst stiprāks par pašu autoru. Hamlets ir viens no visrunātīgākajiem Šekspīra lugu varoņiem, un patiešām ir sajūta, ka autors vairs nespēj viņu uzvarēt: ka Hamleta garīgā telpa kļūst lielāka par paša autora telpu.

Arī "Jāzepā" man dažbrīd ir sajūta, ka Jāzeps pārņēmis Raiņa spalvu. Ka Jāzeps kļuvis tik liels, tik dzīvs, tik pilns tēls, ka viņš jau kā dzīva būtne bezmaz vai raksta Raiņa vietā. Tā literatūrā un mākslā bieži nenotiek. Bet šie ir tēli, kuri tiešām kļūst tādi, ka autoram viņus grūti savaldīt.

Un viņi abi, manuprāt, ir arī tādi, pie kuriem aktierim ir jātiek pašam klāt, neatkarīgi no tā, ko dara režisors. Kaut tās ir neatdalāmas lietas, kas tevi virza vairāk: dramaturģija vai dzejas teksts?

Mārtiņš Meiers: Tas ir ļoti interesanti. Ļoti labi atceros to brīdi, kad, "Jāzepu" apgūstot, diezgan daudz braucu uz pļavām vai pie jūras, nost no cilvēkiem, un tekstu galvā mīcīju kā tādu mālu. Sēdēju pļavā, ņēmos ar tekstu, tad paskatījos apkārt un sāku mēģināt dabā ieraudzīt tās lietas, kas ir dzejā paustas vārdos. Viens no visskaistākajiem Raiņa mīlestības dzejas piemēriem ir Jāzepa un Dinas skats, kurā Jāzeps apliecina savu mīlestību pret Dinu. Atceros, ka diezgan daudz ķimerējos ap vārdiem – piemēram, ap to, kas ir puteklīšu sudrabs… Pļavā sēžot, sāku šādas lietas ieraudzīt ļoti skaidri un spilgti, jo talantīga dzejnieka prasme ir ieraudzīt lietas. Kad dzeja sāka sakrist ar bildi, ko redzu apkārt, man, kā teiktu Māra Ķimele, atvērās citas dimensijas. 

Vairāk – audioierakstā.

"Tā ir biedējoši loģiska sakritību virkne, kā manas lomas uz skatuves atspoguļojas manā privātajā dzīvē. Tās sakritības ir fenomenālas! Tiešām! Tas, kā tas viss iet roku rokā... Nezinu, vai to vada zemapziņa vai kādi augstāki spēki," sarunā ar Ievu Struku raidījumā "Šņorbēbiņi" prāto Dailes teātris aktieris LAURIS DZELZĪTIS.

3. jūnijā LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Laurim tiks pasniegta Latvijas Teātra darbinieku savienības piešķirtā "Harija Liepiņa balva 2024" – par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā.

"Mans publiskais tēls ik pa reizei pats par sevi ir problēma"

Ieva Struka: Cik lielā mērā aktieris veido savu tēlu sabiedrībā, un cik to ar aktieri izdara viņa spēlētās lomas? Vai esi par to domājis?

Nu… Domāju, ka mans publiskais tēls ik pa reizei pats par sevi ir problēma... (smejas) 

Bet vai to ietekmē lomas?

Kurš to pateiks? Jo es jau nezinu, kā ir bez to lomu ietekmes. Taču varu pateikt vienu – tā ir biedējoši loģiska sakritību virkne, kā manas lomas uz skatuves atspoguļojas manā privātajā dzīvē un notikumos. Tās sakritības ir fenomenālas! Tiešām! Un tas, kā tās iet roku rokā... Nezinu, vai to vada zemapziņa vai kādi augstāki spēki. Tā ka lomas noteikti ietekmē.

Vai tas vienlaikus nerada arī tādu kā pašaizsardzības reakciju, ieraugot jaunu lugas eksemplāru, izlasot, par ko ir luga, dzirdot režisoru un domājot – varbūt es to nemaz negribu?

Tevi dzīvē noķers tas, no kā tu visvairāk baidies. Es to zinu. Tā ir.

Un to lomu ietekme... Atšķirot vaļā [jaunu eksemplāru], tu jau vēl īsti nezini – tu vairāk domā par lomu, un tādā kontekstā to vēl nevērtē. Vienkārši paiet brīdis, un redzi – atkal paralēles! 

"Manas lomas ir jaudīgas, bet ik pa laikam arī postošas"

Esmu pieredzējusi situācijas, ka aktieris izlasa [jaunās lugas] eksemplāru un ir diezgan neapmierināts, jo neredz, ka šī loma viņam varētu būt liels uzdevums – viņu tā kā neieinteresē arī tēma. Bet pienāk pirmizrāde, un principā viņš atzīst – tas, kā viņš pirmajā lasījumā saredzējis šo lugu, nesakrīt ar to, kāds ir galarezultāts. Vai tev bijušas šādas situācijas, kad liekas – nē, šo lomu tev nevajadzētu spēlēt, bet beigās tā izvēršas tieši par taviem panākumiem?

Principā viena loma bija – vismaz tā, ko uzreiz varu atcerēties. Kad sākumā likās – tā nav man. Runāju par izrādi "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu": kad sadalīja lomas, ļoti daudzi domāja, ka tas vienkārši ir kaut kāds pārpratums un teātrī pie paziņojumu dēļa, kur piespraustas pavēles, kāds ir kļūdījies un tā nav mana loma. Kad režisors [bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs – red.] pasauca mani iekšā kabinetā un teica – pamēģini Billiju, uzticies man, viss būs labi –, nesapratu, par ko viņš tur runā. Filmu biju redzējis kaut kad sen, un domāju – kādu vēl Billiju...

Kad izlasīju lugas eksemplāru – tāds trausls puisis... Tas bija gadu pēc "Izraidītajiem", kuros pilnā atvēzienā varēju likt ārā visu savu ekspresiju. Tie bija divi ļoti labi gadi, kuros varēju izdarīt kaut ko diametrāli pretēju, pamēģināt savu amplitūdu… Man likās, ka sanāca normāli. Jā, tās

manas lomas ir jaudīgas, bet ik pa laikam arī bišķiņ postošas.

Ekspresīvās lomas – tas ir viens lauciņš, kurā tevi nereti nodarbina un kas droši vien rada arī sabiedrības uzskatu par to, kas ir Lauris Dzelzītis. Bet Billijs vai arī Roberts izrādē "Trīs draugi" – arī viņā tas trauslums ir. Vai tev pašam kā cilvēkam ir interesanti strādāt pie tā, lai pavērtu durvis uz savu cilvēcisko trauslumu, bet vienlaikus saglabātu savu privāto telpu?

Negribas jau kaut kā pretdabīgi to vērt vaļā, bet atrast kaut ko jaunu sevī ir patīkami. Tagad varbūt tas ir pārgājis, bet ir jau tā, ka negribas rādīt un vērties. Bet teikšu arī, ka uz skatuves esmu bijis daudz atklātāks nekā dzīvē. Tur ir tāda "safe" zona – tev ir divas vai trīs stundas, tu zini to nogriezni no sākuma līdz beigām, tu zini, ar ko sāksies un ar ko beigsies. Bet

dzīvē, paverot trauslumu, tas var mazliet saburzīties. Gribas tomēr savā čauliņā. Labāk lai ir imidžs.

Varbūt vienkārši esi introverts. Tas jau latviešiem diezgan raksturīgi.

Es pat neteiktu – latviešiem, es teiktu – ziemeļniekiem. Norvēģi, somi – jo tālāk pie baltajiem lāčiem, jo introvertāki cilvēki.

Klau, bet runājot par to, ka pēdējos divos gados Dailes teātrī ir pilnīgi cita repertuāra politika un strādā viesrežisori: arī tev iznācis strādāt ar viesrežisoriem. Kā ir brīžos, kad viesrežisori ierodas bez kaut kādiem priekšstatiem par to, kāds tu esi bijis, piemēram, pirms desmit gadiem, ko esi varējis, un kādas bijušas tavas lielākās lomas? Vai jūti atšķirību darbā ar ārvalstu režisoriem un mūsu pašu režisoriem?

Bet principā jau tās lomas, kurās esmu labi pavēries un labi nostartējis – tās ir pie viesrežisoriem. Varbūt viņi saredz kaut ko citu vai ir drosmīgāki. Man jau arī ar kino ir tā… Māra Liniņa mani "ietūcīja" filmās –

uzzināju, ka režisori baidās strādāt [ar mani], jo psihopāts taču kaut ko var izdomāt vai atkal kaut kas [viņam] nebūs labi un viss aizies pa gaisu… Māra saka – būs labi! Tā nu arī pie Dāvja Sīmaņa tiku – filmā "Gads pirms kara".

Tagad process notiek un nav tik traki. Strādāt var. Bet nu – kā lai saka: nu, baidās, baidās. Nu, ko man darīt! (smaida)

"Pret savām lomām izturos ļoti egoistiski"

Man ārkārtīgi patika "Lilioms" un tava loma tajā. Pirms tam šīs lugas režisore Ildiko Gašpāra strādāja ar tevi "Degunradžos". Darba process bija atšķirīgs?

Nekādas atšķirība nebija. Katrā ziņā – vienmēr, kad Ildiko ļoti nopietni mēģināja man kaut ko stāstīt (man arī tā angļu valoda tāda ne visai), viņa nekad neko nevarēja man tā īsti pateikt, jo viņai vienmēr likās, ka par viņu smejos... (smejas) Viņa cenšas man kaut ko paskaidrot, skatos viņai acīs, un – neko… Viņai bija sajūta, ka viņa neko nopietnu pateikt man nevar. Strādāju intuitīvi. Jo

man vispār nepatīk režisoriem dikti prasīt, kas un kā man jādara. Ļaujiet man darīt! Tikai pasakiet, no kurienes jāiznāk un kā. Pret savām lomām izturos ļoti egoistiski: man liekas, ka es [pats] zinu, kā vajag.

Režisoram varētu ļauties tikai tā – kontekstā ar kādiem citiem tēliem, ja viņš kādus akcentus grib salikt. Bet man patīk lomu veidot pašam. 

Tomēr lomas tev ir ārkārtīgi dažādas, un es neteiktu, ka tās kritušas ārā no konteksta.

Tu domā – no izrādes konteksta?

Jā.

Jābūt ar sensitīvām maņām, jāsajūt. Esmu spēlējis arī orķestrī, zinu, par ko runāju. Tas ir tā, ka tev jāskan kopējā harmonijā, kopējā ansamblī, un vajag atrast savu vietu. Vispirms es uzdodu sev jautājumu: kāpēc dramaturgs šo ir rakstījis? Tas ir pirmais. Kad lasu romānus, man patīk vispirms izlasīt rakstnieka autobiogrāfiju. Un tad, savelkot to kopā ar laiku, visu izpētot, tu saproti kontekstu – tad par konkrēto darbu rodas daudz lielāka izpratne, tam ir lielāka jauda. Ne jau velti autors paralēli ielicis sekundāros tēlus.

Man vispār patīk otrie plāni – ja tā atklāti. Man nepatīk galvenās lomas spēlēt – nav arī bijis lielas darīšanas ar to. Man patīk raksturlomas, otrie plāni. Jā, tas ir mans.

Kas tevi biedē vai nepatīk pirmā plāna lomās? Atbildība?

Laikam jau. Tie tēli ir tādi svarīgi, un sevi tādu nejūtu. Īsti nemācēšu paskaidrot, bet domāju, ka tas bija arī viens no faktoriem, kāpēc iestājos aktieros.

Kad vēl mācījos arodskolā, skatījos vienu izrādi, ja nemaldos, Dailes teātrī. Man nebija ne jausmas, kas tur notiek, galvenie centās, bet es pētīju tieši otro plānu: skatījos – ko runā tie, kuri pa pārīšiem stāv? Vai viņi to dara pa īstam? Vai viņi pa īstam bučojas?

Ko īsti viņi tur dara? Tie, kuri man tā kā uzspieda to savu – re, skatieties uz mani, kā es te kaut ko dikti svarīgu daru – tie mani tā īsti neinteresēja. Man patika tie, kuri kaut ko klusām čabinās, domāju – nu, dikti interesanti viņiem tur! (smejas) To sajūtu atceros.

Es tev varētu piekrist. Dažreiz aktieri nenovērtē, ka viņus redz arī trešajā plānā.

Jā, jā! Tāpēc aktieriem ik pa laikam ir derīgi aiziet paskatīties citas izrādes, jo pašam šķiet – ai, mani jau tajā otrajā vai trešajā plānā īsti neredzēs. Bet ļoti labi var redzēt.

"Man patīk, ja aktieris savas lomas ietvaros ir mazliet huligāns"

Bieži tevi redzu Latvijas Nacionālā teātra izrādēs. Vai esi prasīgs skatītājs? Spriežot pēc tā, ka vēro trešo plānu, esi tieši tāds. Bet ko tu prasi no galvenajiem varoņiem un vispār no izrādes kopumā?

Es jau tā esmu sajūsmā, ka aktieri vēl joprojām turas un spēlē, turklāt vēl ar tādu degsmi! Viņiem visiem ordeņus vajadzētu sadot! Manī ir cieņa pret viņiem, ka viņi tur ir. 

Bet galvenais… Nemelot un netēlot, tad jau būs labi. No profesionalitātes viedokļa –

man patīk, ja aktieris savas lomas ietvaros ir mazliet huligāns. Un vēl man patīk neparedzamības sajūta – ja nevaru paredzēt, ko viņš izrādes gaitā darīs.

Tas būtu no profesionālā viedokļa. Bet cilvēciski? Vai tevi kā skatītāju tavā vecuma grupā un ar tavu pieredzi var aizkustināt viegli?

Jā, noteikti var… Ja kādas tēmas saslēdzas. Ja izrādē ir kādas paralēles ar manu dzīvi un to redzu arī uz skatuves – tad tas emocionāli iesit visvairāk. (..)

Ir bijusi viena izrāde, no kuras emociju dēļ esmu izgājis ārā – [Liepājas teātra] izrāde "Pīļu medības" ar Egonu Dombrovski. Tajā bija viena epizode, kas vienkārši nokopēja manas dzīves skatienu tajā brīdī, un... tas bija mirklis, kas man "izšāva korķus". Ļoti, ļoti...

Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.