Šņorbēniņi

"Brīvība ir vislabākais stāvoklis, ja drīkstētu tā teikt - agregātstāvoklis, kurā mums būt. Tas ir visradošākais stāvoklis jebkuram cilvēkam, jebkurai tautai. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti vērtīgs, jo nebrīvē nekas nerodas. Vai rodas nepareizs, samocīts. Lai rastos kaut kas dzīvs un īsts, ir vajadzīga brīvība. Tādēļ būsim ar šo mantu uzmanīgi," uzsver Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš.

Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku viņš stāsta par jaunāko no savām pētnieciskajām lomām uz Jaunā Rīgas teātra skatuves - slovēņu domātāju Slavoju Žižeku, kura kreiso uzskatu pretinieks izrādē "Žižeks.Pītersons. Gadsimta duelis" ir Kaspars Znotiņš kanādiešu psihologa, konservatīvo uzskatu aizstāvja Džordana Pītersona lomā. Vilis Daudziņš neslēpj, ka lomu sadalījums bijis režisora Alvja Hermaņa ziņā, taču tikpat interesanti viņam būtu bijis iejusties Pītersona ādā.

Sarunā sanāk pieminēt arī citas Viļa Daudziņa pētnieciskās lomas: gan Vectēvu, gan lomas izrādēs "Pakļaušanās" un "Viss zem debesīm".

 

Ieva Struka: Negribējās jau man tevi traucēt, bet, ja noskaties izrādi "Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis", tad nevar atlikt šo sarunu par pusgadu vai gadu, nācās vien aicināt, jo izrāde ir gan skatītāju mīlēta un, jāatzīst, arī manis mīlēta. Tu spēlē slaveno Žižeku, bet Kaspars spēlē Pītersonu. Kā jūs šos pasaulē zināmos intelektuāļus savā starpā sadalījāt tieši kā lomas? Un vai tu tikpat kaismīgi varētu aizstāvēt Džordana Pītersona uzskatus?

Vilis Daudziņš: Jā, protams,

es varētu aizstāvēt Džordana Pītersona uzskatus, bet tā liktenis bija lēmis - Alvis, manuprāt, savā galvā jau redzēja, kurš būs kurš. Tā bija viņa ideja. Vai, ja varbūt raugās vēl sanāk, tad, iespējams, tas bija Kaspars Znotiņš, kurš bija klausījies Džordana Pītersona podkāstus, lasījis un tad gluži vienkārši iedevis Alvim - paklausīties vai palasīt.

Ne ar domu, ka būs izrāde. Bet pēc kaut kāda laika Alvis nāca klajā ar domu, ka būtu interesanti uztaisīt šādu divkauju, jo precedents dabā, protams, ir: viņi abi ir ļoti populāri, viņi ir akadēmiskās popkultūras pārstāvji, ja drīkst tā teikt, jo viņi ir ideoloģisko virzienu redzamie pārstāvji. Varbūt citi, kas konsekventi aizstāv vienu vai otru virzienu, konservatīvu vai liberālu, vai tie, kas ir kaismīgi marksisti - viņi sēž mājās pie rakstāmgalda un raksta, raksta, raksta. Un uzskata to par savu pienākumu un veidu, kā viņi var nest pasaulei domu par marksismu vai domu par kapitālismu.

Šie vīri ir pavisam citāda veida cilvēki: viņi nāk pie ļaudīm. Protams, šī iemesla dēļ, ka viņi tik ļoti nāk pie ļaudīm, ir pietiekami daudz publisku lekciju, ir pietiekami daudz dažādu viņu izteikumu un dažādu videoierakstu, kur var ļoti labi saprast domu gaitu, stilu. Nu, un, protams, kopēt to, ka viņi izturas, kāda ir viņu psihofizika, sacīsim vienkārši, kas būtu jau aktierisks uzdevums.

Jā, bet es varētu būt Pītersons, es varētu labprāt arī aizstāvēt viņa idejas, tikpat labi kā Žižeka, kā viņš par sevi saka, ortodoksālā marksisma idejas. Man tas liekas brīnišķīgi tieši šī divdabība. Jo galu galā

kaut ko līdzīgu es biju pamēģinājis "Vectēvā" - nostāties dažādās pozīcijās un pamēģināt nevērtēt. Pamēģināt līdzi just vai būt vienas vai otras pozīcijas aizstāvim. Šoreiz loma man ir marksists Žižeks, par ko es esmu ļoti priecīgs, jo, protams, viņš ir ārkārtīgi "garšīgs", lai viņu mēģinātu parādīt uz skatuves.

Viņam ir savas fiziskās īpatnības un acīmredzot arī kaut kādi nervu tiki, kas liek viņam raustīt kreklu un degunu nepārtraukti, un vēl viņš mazliet šļupst vai pat tīri stipri šļupst, it īpaši tad, kad viņš kaismīgi kaut ko stāsta. Bet tas viss kopā veido šo viņa neatvairāmo tēlu, un par to viņu mīl studenti vai visi tie, kur viņš uzstājas - nu, bezgalīgi.

Jo viņš nopērk arī ar savu entuziasmu, ar savu aizrautību kā kārtīgs marksists. Un vēl viņam ir brīnumains veids, kā viņš padara savas lekcijas interesantas. Gluži vienalga, vai viņš runā par Marksu vai Hēgeli, laiku pa laikam viņš visur iemāna kādu ebreju anekdoti vai kādu citu anekdoti. Šāds piemērs ar anekdotēm, kas ir tik paradoksāls, bet reizē tik trāpīgs, nopērk jebkuru klausītāju, pat tad, ja viņš atrastos ideoloģiski pilnīgi pretējā pozīcijā. Vienkārši nopērk! Jo tu ieraugi to brīnumu, kā cilvēks spēj izteikties, kā cilvēks spēj sakonstruēt savu domu tā, ka tev būtībā pirmajā brīdī nav nekādu pretargumentu, un tu saki - jā! Tev nekas cits neatliek, tu vienkārši ņem un piekrīti. Un es ceru, tas notiek arī mūsu izrādē, ka cilvēki piekrīt gan vienam, gan otram.

Tieši to es tev arī gribēju jautāt: vai tā ir viņu viedokļu nekonsekvence jeb mūsu kā skatītāju nekonsekvence jeb nu droši vien subjektīvi jāsaka - manis kā skatītājas nekonsekvence, kas arī mani fascinē šajā izrādē. Ka principā tu izrādes laikā paspēj mainīt savu viedokli vairākas reizes, jo ik pa brīdim tu piekrīti kādam no viņiem, protams, arī kādā brīdī iebilsti. Kā ir tev kā Vilim Daudziņam, kā aktierim - vai tu arī šos varoņus pieķer nekonsekvencē, jeb viņi pēc tavām domām iztur savu stilu līdz galam, un tas esi tu, kurš mētājas ar savām domām, pārdomām par šīm tēmām?

Stilu viņi iztur līdz galam, bet savos argumentos viņi nav konsekventi. Nav. Jo

tajā brīdī, kad sākas strīds vai diskusija, tad vienmēr ir jāizšķiras: vai nu tu aizstāvi savus argumentus, vai arī, piemēram, sāc manipulēt un sāc pieķert otru vārdos vai teikumos, kas nebija būtiski, bet vienkārši tu tiem pieķeries tikai pieķeršanās pēc - tikai tāpēc, lai izsistu no sliedēm savu oponentu. Tas ir tādus nekorekts paņēmiens, bet līdz ar to tu zaudē savu konsekvenci, bet uzvari disputu.

Lai runātu pretī, tu vienkārši runā "kaut ko", kas ir diezgan stilīgi, asprātīgi, viss ir forši, bet pēc tam, ja sāktu analizēt, ko tad tu pateici, tad varētu gadīties, ka vienā brīdī esi pat pārkāpis pāri saviem ideāliem.

Bet faktiski viņi izmanto ļoti līdzīgus argumentus, runājot par kādām tēmām.

Jā, protams!

Piemēram, politkorektums ir tāda lieta, kas kaitina viņus abus - tāds mākslīgs politkorektums, kas ļoti bieži tiek lietots kā ierocis, lai kādu norātu vai norādīt viņam viņa vietu, vai politkorektums tiek lietots jau pavisam autoritāri - tas jau ir diktatūras ierocis.

Ka mēs esam demokrātiski, mēs esam brīvi, mēs esam brīvi runāt par visu, ko vien vēlamies un kā vien vēlamies, bet vienīgi tā, kā mēs teiksim - kā ir brīvi. Tad, ja mēs noformulēsim mūsu brīvību, tad - jā, šīs mūsu noformulētās brīvības vai mūsu noformulētā politkorektuma ietvaros mēs esam absolūti brīvi. Tiklīdz mēs to pārkāpjam, tā vairs nē.

Protams, šie abi kungi vai varbūt pat jāsaka - biedri, abi domātāji, pieķer pasauli melos. Viņi pieķer pasauli liekulībā - ka tā tas nenotiek, ka tā tas nestrādā: ja mēs patiešām gribam nodarbināt tuvas, labas, sakarīgas attiecības viens ar otru un saprast kaut ko viens par otru, tad ļoti bieži šāds politkorektums liedz to darīt. Tā ir mānīšanās, tā ir liekulība. Patiesība ir mazliet citādāka. Varbūt tā reizēm ir sāpīga.

Vai dieniņ, cik daudz mums nav iestudējumā ielikts! Bet bija viens brīnišķīgs stāstiņš: Žižeks bija aizbraucis uz kaut kādu Amerikas universitāti, runājās ar jauniešiem, kuri viņam ar lielu prieku stāsta, ka šobrīd nodarbojas ar to, kā izdomāt joku, kas nevienu neaizvaino. Nu, teiksim, kas notiktu, ja satiktos aplis ar trīsstūri vai četrstūri. Viņš saka - piedošanu par rupjību - bet "man ir pilnīgi pie pakaļas, kas notiek, ja aplis satiekas ar trīsstūri. Jokam ir cita jēga! Tam ir jāuzirdina, jāprovocē, jāuzspridzina situācija, jāparāda situācijas paradoksalitāte - jau uzreiz tā otra puse. Jo mēs jau pasauli vislabāk varam uztvert tikai tad, ja ieraugām arī oderi, otru pusi vai to, ka vispār uz kaut ko mēs varam raudzīties dažādi.

Tiklīdz ir tikai viens skatpunkts, tā pasaule kļūst neinteresanta un arī diezgan bīstama.

Bet konkrētajā izrādē, kur divi intelektuāļi sacenšas sava viedokļa pārliecinošā paušanā: vai tev, veidojot Žižeku, nācās uz viņu mēģināt paskatīties ar Pītersona acīm? Vai ir vēl kāda trešā puse, kuru tu izmantoji, lai veidotu šo tēlu?

Protams, ka es skatos arī no Pītersona viedokļa. Bet zini, man tev ir grūti pateikt, vai skatos no Pītersona viedokļa vai no Znotiņa-Pītersona viedokļa.

Kad nabaga Znotiņš-Pītersons ir noguris, brīžiem viņam ir tāda sejas izteiksme, kas saka - "es sarunājos ar orangutanu, nu, kāpēc, kāpēc man liktenis lēmis tādu sarunbiedru? Nu, vai tad tiešām nevar, piemēram, uzvilkt uzvalku, baltu kreklu, melnas kurpes un garas zeķes - tā, lai nav redzama spalvainā, bālā un nīkulīgā kāja?"

Jo viņi ir pilnīgi atšķirīgi arī šajā ziņā. Ja Pītersonam ir ļoti svarīgs ieturētais stils, kas ir uzsvērti elegants un vienmēr nozīmē to, ka "es, šādi ģērbjoties, cienu visus tos, ar kuriem es sarunājos, es cienu savu auditoriju, publiku, savu sarunbiedru, es vienmēr esmu savākts, korekts, saķemmējies, es esmu savācies, lai izietu un runātu ar kādu", tad

Žižekam ir pilnīgi pretēji - viņam ir absolūti vienalga, kāds viņš izskatās un ko viņš ir uzvilcis: vai nu draudzene vai sieva viņam iedevusi kaut kādu T kreklu, to pašu viņš ir uzvilcis, ar to pašu viņš ir kaut kur bijis, kaut kur ar to gulējis, jo, cik es lasīju, Žižekam ļoti patīk pagulēt. Bet tad viņš padomā par to, cik šausmīgi ir slinkot un cik šausmīgi viņš ir slinks, tāpēc beigu beigās ķeras pie grāmatu rakstīšanas.

Pilna saruna teksta formātā drīzumā būs lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.

"Jau otro reizi dzīvē man ienāk prātā doma, ka varētu pastudēt teoloģiju. Apskaužu šos cilvēkus! Ja tev ir tāds informācijas pamats, tu redzi kopējo kontekstu: un, jo vairāk tu zini, jo vairāk esi atvērts un jo mazāk tevī ir kategorisma," - tā teātra zinātniecei Ievai Strukai "Šņorbēniņos" atzīstas Dailes teātra Ilze Ķuzule-Skrastiņa, runājot par savu jaunāko – Advokātes – lomu Mārtiņa Eihes režisētajā izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu".

Tās programmiņā lasāmas katoļu priestera Jāņa Priedes atbildes uz iestudējuma aktieru jautājumiem. Ilzes uzdoto Ieva Struka šai sarunā adresē viņai pašai – vai cilvēkam, kurš nav pelnījis piedošanu, tā ir vajadzīga? Ilze atbild: "Kristietība mums saka, ka IR vajadzīga. Žēlsirsdība un piedošana mums ir vajadzīgas. Un, ja mēs to vēlamies, varam arī saņemt. Ja mēs to PATIESI vēlamies. Jebkurš no mums. Arī jebkurš nodevējs vai jebkurš slepkava šo apžēlošanu var saņemt. Vai tā katram patiesi ir vajadzīga – neesmu tik droša. Vai KATRAM tiešām tā ir vajadzīga."

Sarunā sanāk pieminēt arī vairākas citas Ilzes Ķuzules-Skrastiņas lomas uz Dailes teātra skatuves: Annu ("Esiet sveicinātas, skumjas!"), Māsu Rečidu ("Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"), Felicitu Ertneri ("Smiļģis") un Patrīciju ("Trīs draugi").

"Mēs, aktieri, nemitīgi iedziļināmies citu cilvēku domāšanā. Tad mēs tajā visā kaut kur maldāmies un pa vidu iepinam savas domas, tad piesavināmies tās svešās un beigu galā, visticamāk, ir jācīnās par to, kas esmu es. Bet man sāk likties, ka tomēr laika gaitā kaut kādā veidā jau tomēr noformulējas. Bīstamība ir tajā brīdī, kad nospēlētās lomas sāk spēlēt tevi pašu. Tad rodas jautājums - pag, bet vai es tiešām esmu tikai TAS?," prāto Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska.

Teātra mājaslapā par Agnesi rakstīts tā: "Laimīgs tas teātris, kurā strādā tāda aktrise kā Agnese, to teātra vadībai apliecinājuši vairāki viesrežisori, bet to, protams, zina un novērtē arī tie cilvēki, kas ar Agnesi strādā kopā diendienā. Ienākusi kā jauna un daudzsološa aktrise jau studiju laikā, Agnese jēdzienu “daudzsološs” pārpārēm piepildījusi ar savām lomām, un “solījums” nav bijis tukšs – Blaumaņa Elīna un Raiņa Zane, Ibsena Solveiga un Čehova Ņina Zarečnaja, Vailda Salome un Lorkas Līgava, un tā ir tikai daļa no Agneses nospēlētā. Teātra lomām pievienojušās jau vairākas lielas lomas kino. Neikdienišķs talants, intuīcija, jūtīgums, sievišķīgs trauslums, garīgs spēks, gaumes izjūta, muzikalitāte, šarms – Agnesei dots viss, lai ar savu darbu rakstītu spožas lappuses ne tikai Nacionālā teātra, bet Latvijas mākslas vēsturē."

Ieva Struka: Esmu patiešām priecīga tevi šeit redzēt kaut vai tādēļ vien, ka pietiekami jauns notikums vēl ir "Spēlmaņu nakts" nominācija - proti, par Inta un Intas - speciāli minēšu abus šos vārdus - lomu izrādē "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus", un vienlaikus tieši par šo lomu tu pamanījies iegūt arī vēl vienu nomināciju: "Patriarha rudenī" studenti pirmo gadu puspajokam, pusnopietni rīkoja savu alternatīvo sezonas izvērtēšanu, un tieši šī loma ietrāpījās sadaļā "Neskaidrā identitāte" vai "Identitātes meklējumi". Un tur ir tas āķis, kas jāpasaka arī klausītājiem - ka runa ir nevis par cilvēku, bet par čūsku un viņas neskaidro identitāti. Proti, vai viņa ir sieviešu dzimuma čūska, vai vīriešu dzimuma čūska, un tas būtu jāskatās izrādē. Bet nu - diemžēl šai izrādei nebija tik laimīgs liktenis, kā varētu vēlēties, par ko mēs arī mazliet tālāk parunāsim. Bet tā mana replika, ņemot vērā "Spēlmaņu nakts" nomināciju un "Zelta mušas" nomināciju, ir par to, vai aktiera dzīve nav viena vienīga neskaidra identitāte? Divus mēnešus tu esi viens, divus - cits, un tad vēl katru vakaru cits, un kaut kur arī pats varbūt, bet tad vēl ir filmas un vēl viss kas. Kas ir identitāte aktieru izpratnē? Ko šis vārds vispār nozīmē, un ko tu nodomāji, ieraugot tieši šādu formulējumu par šo lomu "Zelta mušai", jo par "Spēlmaņu nakts" nomināciju, pieņemu, tu biji ļoti priecīga? 

Agnese Budovska: Milzīgs jautājums... Domāju, ka tas īsti nav atbildams, jo tā jau arī ir. Protams, ka mēs nemitīgi iedziļināmies citu cilvēku domāšanā, tad mēs tajā visā kaut kur maldāmies un pa vidu iepinam savas domas un tad piesavināmies tās svešās un tad beigu galā, visticamāk, ir jācīnās par to, kas esmu es pats. Bet man sāk likties, ka tomēr laika gaitā kaut kādā veidā jau tas tomēr noformulējas.

Bīstamība ir tajā brīdī, kad nospēlētās lomas sāk spēlēt tevi pašu. Tad rodas jautājums - pag, bet vai es tiešām esmu tikai TAS?

Protams, to jau arī nesaprot uzreiz, vismaz es to nesaprotu - tikai kādus pēdējos trīs četrus gadus sāku tā pa īstam saprast, ka kaut kur tas viss iet vienā virzienā, un man jau sāk palikt garlaicīgi.

Tāpēc identitāte - tā kaut kur ir, bet man īstenībā rodas jautājums, vai tad mēs vispār varam to noformulēt? Es varu teikt, ka esmu aktrise, bet tas jau arī pieļauj to, ka daru darbiņu, kas saistās ar ielīšanu cita cilvēka ādā.

Cits cilvēks teiktu - es esmu grāmatvedis. Skaidrs. Bet tas jau nav viss. Tā ir profesija. Ārpus tās ir vēl ļoti daudz kā cita vai vismaz vajadzētu būt.

Vai tu sastopies ar situāciju, ka tevi uztver vairāk kā tavu nospēlēto lomu kopumu?

Tas nav tik daudz, satiekoties ar skatītāju, drīzāk - satiekoties ar jauniem, nepieredzējušiem profesionāļiem, kuri tā kā ir redzējuši fragmentus no kaut kā... Ir arī tādi, kas drosmīgi saka - hei, es zinu, ka šo tu neesi darījusi, bet pamēģini un izdari to! Un tas bieži vien dod citu enerģiju un stimulu tam darbam pievērsties. Tāpēc tā ir tieši nepieredzējušu cilvēku lieta, ka liekas - nujā, tur būs komiķis vai tur būs cietējs, un tur viss kaut kādā veidā apstājas.

Parunāsim par tavu jaunāko lomu, par ko arī saņemtas pirmās brīnišķīgās atsauksmes - par izrādi "Naži vistās", kur tu spēlē Jaunās sievas lomu. Izrāde notiek Nacionālā teātra Aktieru zālē, pirmizrāde bija šajā sezonā, un autors apzināti tavai varonei nav atvēlējis pat vārdu, bet vienlaikus viņas būtība ir meklēt vārdus visam, kas ir ap viņu. Cik lielā mērā jūs par to domājāt, ka viņai nav personvārda?

Gandrīz necik. Vienu brīdi tas kaut kā skaisti piedzima ainā, kur mēs spēlējam kopā ar Ivaru Kļavinski - viņš spēlē Dzirnavnieku. Tur viņš ļoti konkrēti man prasa, lai uzrakstu savu vārdu. Un tad es saprotu, ka to nezina neviens, un tas vispār ir brīnums, ka man pašai tas vēl nav aizmirsies, lai gan es ļoti greizsirdīgi sargāju to, kas ir manā galvā un negribu to dot nevienam, jo - tiklīdz to izlaid ārā, tas tiek vai nu apšaubīts, vai ietekmēts, vai netiek pieņemts. Par to vārdu varbūt ne gluži tik daudz runājām, cik par lielo jautājumu, kas tad es esmu - atgriežoties pie iepriekšējiem jautājumiem. Kāpēc pasaulē ir tāda kārtība un kur es visā tajā kārtībā atrodos un kur es gribētu atrasties? Lieli jautājumi. Jaunās sievas dzīves apstākļi varbūt nav tie krāšņākie, vai tieši ir krāšņi - tie ir sarežģīti un grūti. Un beigās tas mūsu interpretācijā kļūst par gara spēku, kas notur virs ūdens un ārpus tenkām, baumām vai ciema domām.

Tu nebiji vēl pabeigusi skolu, kad jau tiki uzlikta uz lielās skatuves lielās lomās, un līdz mazajai zālei desmit gadu laikā esi nonākusi tikai četras reizes, īpašos gadījumos. Lai cik gribētos šo ļoti, ļoti radošo un brīvo procesu lielā ansamblī, Mazā zāle paliek skaistajiem, intīmajiem radīšanas brīžiem. Kur tu pati jūties komfortablāk, ņemot vērā, ka lielās skatuves pieredze tev ir daudzkārt lielāka nekā mazās zāles pieredze?

Laikam jau tomēr jāsaka, ka esmu mazās zāles pusē. Runāju ar vienu lietuviešu aktrisi - viņa atzinās, ka esot aizgājusi no teātra tieši šī iemesla dēļ, ka lielajā zālē, lai kā negribētos, tu runā mikrofonā, tātad - kaut kur mānies. Tev ir jāuzmana skaņa, lai būtu tehniski skaidri saprotams. Savukārt ja nerunā mikrofonā, tev jārunā tik skaļi, lai tevi dzirdētu visās rindās un katrā ložā, un tie atkal ir meli, bet citreiz to patiesību gribas tādu kinematogrāfisku. Bet būšu godīga - uz lielās skatuves ļoti daudz ko var paslēpt, kaut kādu mazu nezināšanu vai kaut ko, ko vēl neesmu sapratusi līdz pirmizrādei. To var noslēpt. Mazajā zālē tas nav tik vienkārši izdarāms.

Tātad - ja jautājums par komfortu, tad drīzāk lielā, bet radošāka ir mazā, vai tā?

Jā, radošāka. Nianses ir mazās zāles priekšrocība.

 

Pilna intervija drīzumā būs lasām portāla lsm.lv.

"Pirmajā izrādē, lai cik mēs tai gatavi arī nebūtu, vienmēr ir kaut kāds nevajadzīgs satraukums. Bet tad, kad jau sākam elpot, mēs vienkārši ejam rotaļās, mēs spēlējamies. Arī "izreaģējam" savas jūtas, kas ir ārpus teātra. Tāda psihoterapija," teic Valmieras Drāmas teātra aktrise Elīna Vāne.

Par Martas lomu Ineses Mičules iestudētajā Edvarda Olbija drāmā "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" viņa nominēta šā gada "Spēlmaņu nakts" balvai.

Uz Ievas Strukas jautājumu "kas ir moderna sieviete?", Elīna atbild: "Brīva sieviete: basām kājām, slapjā zālē, ieelpojoša mežu." 

Šai sarunā - par Martu un par Varvaru (Elmāra Seņkova iestudētajā Justīnes Kļavas lugā "Nelabie. Pēc Dostojevska") un par dzīvi Valmieras teātrī, kura šobrīd nemaz nav: būvdarbi turpinās, kavējas, nekust no vietas. Kur gan pa šo laiku Valmieras teātra šņorbēniņi un to iemītnieki? "Tas šņorbēniņš ir mums katram uz pleca!"

Ieva Struka: No sirds tevi apsveicu ar kārtējo nomināciju "Spēlmaņu naktij"! 

Elīna Vāne: Un es tevi apsveicu ar grāmatas iznākšanu! 

Olbija lugā "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" tu spēlē Martu – cienījamu kundzi labākajos gados, kura kopā ar vīru uzņem ciemos jaunu zinātnieku pāri. Un tad tā nakts ir visas lugas un izrādes kodols. Vai mēģinājumu procesā jums nācās domāt par lugas nosaukumu? Pirms nu jau diezgan daudziem gadiem šo pašu lugu iestudēja Regnārs Vaivars – arī tā bija godalgota izrāde, bet Regnārs to iestudēja ar nosaukumu "Kam no Vilka kundzes bail?" Tikai gatavojoties sarunai ar tevi, aizdomājos, cik ļoti izšķiroši ir šādi nosaukumu pārveidojumi, jo nevienu brīdi, skatoties Regnāra izrādi, man nenācās domāt par Virdžīniju Vulfu kā par personību, jo viņš to bija iztulkojis latviski un nosaucis viņu par Vilka kundzi, kā muzikālo noformējumu izmantojot motīvu par trim sivēntiņiem. Režisore Inese Mičule mums atkal ļauj atgriezties pie nosaukuma un domāt par to. Vai jums bija sarunas par to, kāpēc šāds nosaukums un kas šiem varoņiem ir Virdžīnija Vulfa?

Man liekas, mums nebija tādas apspriešanas – vai mainīt šo nosaukumu. Mēs, protams, zinājām par Regnāra izrādi "Kam no Vilka kundzes bail?", un es pati, ātri skrienot, tieši tā arī nosaucu šo darbu. Nē, mums nebija domas mainīt nosaukumu. Bet mēs daudz runājām. Ļoti daudz. Man tieši patīk tā Virdžīnija Vulfa! Pašās beigās, izrādes finālā, kad es skatos tālumā, lieku sev kabatās akmentiņus, lai ietu ūdenī. Tāds ir mans redzējums. Man personīgi Virdžīnija Vulfa ļoti patīk, bet turpmāk vairs atsakos lasīt šādus gabalus, kas mani skar [tik dziļi]. Laikam sākot no 24. februāra vairs nevaru palasīt neko, kas skar manas jūtas…

Cik lielā mērā tev iznāk domāt par to, ka tava varone Marta ir tā modernā jeb emancipētā sieviete, kura var atļauties piedalīties tik izaicinošā, nežēlīgā un arī intelektuālā spēlē, jo man liekas, ka stāsts šeit ir arī par to – ka tas nav tikai psiholoģisks trilleris par ģimenes attiecībām. Te ir ļoti augstas pakāpes intelekts, kas ļauj šo spēli veidot kā tādu šarādi un arī izrādi ļauj skatīties atkārtoti, jo visu laiku ir interesanti, kurā brīdī būs kāds pavērsiens. Kas, pēc tavām domām, ir moderna sieviete šīs izrādes kontekstā, tavas lomas kontekstā un varbūt vienkārši šī darba kontekstā? Zinām, ka luga rakstīta 20. gadsimta vidū.

Moderna sieviete manā skatījumā ir brīva sieviete. Moderna sieviete ir sieviete ar basām kājām slapjā zālē un mežu ieelpojoša. Tā manā skatījumā ir brīva, moderna sieviete. Brīva – tas laikam ir pats svarīgākais. Bet Martas sakarā... Man negribas teikt, ka esmu šīs lomas advokāte, bet tā ir daļa no manis. Es viņu ļoti mīlu, bet man ir ļoti, ļoti skumji par viņu. Iestudējumā esam paturējuši reālo laiku, kad tas viss notiek, un no Martas gaida tikai to, lai viņa labi apprecētos un dzemdētu bērnus. Man šķiet, ka tas ir tāds izmisums! Tas arī ir tas iemesls, kāpēc viņa sevi kopā ar savu mīļoto vīru novedusi tik tālu. Nezinu, vai viņa ir moderna, bet viņa tiecas uz brīvību. Jo viņa varētu vadīt gan to vēstures katedru, gan iet tētiņa pēdās. Vienkārši tā sabiedrības situācija ir tāda, kāda tā ir.

Bet domājat par Olbija lugu: it kā šķietami nesaprotams, šķietami dīvains nosaukums, kurš patiesībā ir tik ārkārtīgi spēcīgs. Kam tad īsti ir bail no Virdžīnijas Vulfas?

Domāju, ka mums visiem. Jo tagad, tik tikko, Krasnodarā tas reperis, kurš izdarīja pašnāvību... Tagad tik daudzi ir robežšķirtnē – vai iet nogalināt citus cilvēkus, vai bēgt. Ko darīt? Un šis reperis izvēlējās savu ceļu.

Izrāde beidzas ar akmeņiem tavās kabatās.

Nu – Martas ziņā uz to brīdi un ar to alkohola daudzumu asinīs – jā. Bet domāju, ka nākamajā dienā viņa būs izgulējusies un pārdomās. (smejas) Nezinu, kā viņi abi ar vīru dzīvos pēc tam, bet brīdī, kad izrāde beidzas, tāda doma ir.

Kā tev šķiet, kas konkrēto lugu padara par klasisku un kas ļauj pie tās atgriezties vairākkārt?

Nu kā – vienkārši jābūt labam materiālam. 

Tu domā, ka pietiek ar šo argumentu?

Man dažreiz pietiek – ja teātrī tiek domāts par to, lai aktierim nebūtu garlaicīga dzīve, lai viņam būtu daudzveidīgas lomas, lai viņam būtu labi, forši izaicinājumi. Ar Mārtiņu Liepu esam kursabiedri, un mums abiem pēc ilga laika spēlēt kopā, atkal satikties un tādiem garšīgiem vārdiem sarunāties… Tas ir viens. Tāpat jaunajiem, kuri tik tikko ienākuši – Ievai Esterei Barkānei ar Krišjāni Strodu. Man liekas, tas ir vienkārši lielisks darbs! Mums viss periods pagāja ļoti, ļoti intensīvi, jautri un aizraujoši. Tikpat labi tas var būt kaut vai Šekspīrs. Tas, ka pie konkrētā darba atgriežas, jau vien parāda, kas tas kļūst par klasisku darbu. Autors jau pats nav uzrakstījis – sak’, esmu uzrakstījis klasisku darbu, lūdzu, atgriezieties pie tā! To pēc tam izdara cilvēki, kuri strādā ar šo darbu un viņiem gribas to darīt atkal un atkal.

Runājot par kursa biedriem. Tu pameti to pašu tiltiņu, kuru arī es gribēju pamest tev: proti, tā ir ļoti neparasta sakritība, jo jau pieminētajā Regnāra Vaivara izrādē jauniešus spēlēja kursa biedri – Uldis Anže un Daiga Gaismiņa, un arī Toma Treiņa izrādē pavisam nesen bija kursa biedru pāris – Ivars Auziņš un Agnese Zeltiņa. Un jūsu pāris ir kursabiedru pāris. Un arī jaunieši – Ieva un Krišjānis – ir kursabiedri. Atliek to izvilkt kā tādu likumsakarību...

Domāju, ka tā ir sakritība. 

Un kā ir pēc ilgiem gadiem spēlēt ar kursabiedru? Ir kāda cita ķīmija?

Satiekamies kā mīļi radinieki! Jo ir bijušas garāmskrienošas lomas, bet tā, ka uz trim cēlieniem mēs te esam – tā tas sen nav bijis. Mēģinājumus iesākām pagājušā gada 19. augustā ar domu izrādi izlaist oktobrī. Un mēs dabūjām visu: gan "lokdaunus", gan visu citu. Un tad, kad pārējie varēja mierīgi nestrādāt, mēs kultūras namā strādājām. Mēs četri un Inese strādājām pēc grafika, ka mēģinājums beidzās tā, lai varam paspēt ieiet veikalā un nokļūt līdz mājām, jo astoņos taču jau bija jābūt mājās... (smejas) Un tad nu es skrēju apkārt ar suni gar pašvaldības policijas mašīnām, demonstrējot, ka esmu ar suni, es drīkstu atrasties ārā. (smejas) Beigu galā pirmizrāde mums bija paredzēta janvāra sākumā. Tobrīd bija daudz, daudz pirmizrāžu pēc kārtas. Bet, tiklīdz izlaida pirmo izrādi "Mans tēvs Pīters Pens", uzreiz visi saslima – nolikās viss kolektīvs, un beigās mūsu pirmizrāde notika, šķiet, 7. februārī. Ar kovidu apstājās arī "Klaviernieka" izrādes, un "Virdžīniju Vulfu" dabūjām spēlēt astoņas izrādes pēc kārtas. Un tas bija ideālākais variants! Pēc tam vēl dabūjām karu... Kā drūmi teica Ieva Barkāne – "brīnišķīgi", mēs visiem esam nosvinējuši dzimšanas dienas, mums bijis kovids, un tagad vēl karš... Izrādes mums bija tieši 24. februārī, tad – 24. martā, 24. aprīlī. Man likās – ārprāts, jau atkal mēnesis pagājis, un atkal šī izrāde un atkal tā sajūta.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv

"Aktierim, kurš par savu uzdevumu un prieka avotu izraudzījies spēju no lomas uz lomu būt dažādam, ir gandrīz vai jākultivē un jāakcentē sava pelēcība, nekādība, nulles sajūta sevī, lai ar to tad varētu doties jebkurā virzienā", – tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku saka Kaspars Znotiņš, viņš arī Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons uz Jaunā Rīgas teātra skatuves un Anšlavs Eglītis šovasar Sanfrancisko Jaunajā teātrī.

"Sāpīgi griežot pats sev, saku: es neesmu tāds, kāds es esmu – es esmu tāds, kā jums vajag, kad eju darīt to darbu, kas man jādara. Tik gludi jau man neiet: ir mūžīgais slinkums, kas jāpārvar, un es neesmu klusējošais aktieris- mēģinājumu procesa laikā es diezgan lielu troksni taisu."

Kas ir dzeja? Dzeja ir tā, kas nav proza. Dzeja ir tas, ko kāds nosaucis par dzeju... Bet kurš dzeju lasa labāk – pats autors vai, piemēram, aktieris? Un vai ar lasījumu dzeju iespējams sabojāt? Bez kā dzejas nevar būt? Par šiem un citiem jautājumiem dzejas mēnesī septembrī Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Šņorbēniņi" režisore Māra Ķimele sarunājas ar dzejniekiem Raimondu Ķirķi, Loti Vilmu Vītiņu un Arti Ostupu.

Māra Ķimele: Esmu teātra režisore, bet dzeja manā dzīvē ieņem ļoti lielu un nozīmīgu vietu. Un man vienmēr interesējis šāds jautājums: ja dzeja tiek atskaņota jeb runāta skaļā balsī, tad kā ir labāk – vai labāk ir, ja to dara pats autors, jeb labāk ir, ja to dara aktieris? Un vai jums ir pieredze ar to, ka aktieri izpilda jūsu dzeju?

Artis Ostups: Atbildot uz otro jautājumu – man ir bijusi šāda pieredze, ka manus dzejoļus lasa aktieri: tas bija izrādes "Latviešu mīlestība" ainā, kur divi jauni dzejnieki uz jumta lasa manus dzejoļus, kas bija publicēti laikrakstā "Kultūras Forums". Tas jau bija pirms daudziem gadiem, kad "Kultūras Forums" vēl pastāvēja.

Tā bija ļoti neparasta pieredze, no kuras kaut ko ieguvu, bet drīzāk tādā ziņā, ka sapratu – man vairs tā nevajag rakstīt. (smejas) 

Raimonds Ķirķis: Kad redzēju to ainu, man šķita, ka viņi nedaudz tevi izsmej, līdz ar to jutu tev līdzi. Negribētu nonākt tādā situācijā kā tu...

Māra Ķimele: Arti, bet vai Ivars Krasts nelasīja tavus dzejoļus? Tev negadījās dzirdēt tos dzejas lasījums, ko mēs ierakstījām? Krasts lasīja un arī Znotiņš, to vajag paklausīties. Jo tie ir tādi aktieri, kuri diezgan nopietni pieslēdzas dzejolim, un tad pēkšņi var būt pat tāds padziļinājums, jo tas ir vēl otrs cilvēks, kurš satiekas ar tevi. Ļoti dīvaini tas ir – ja aktieris satiekas ar tevi caur dzejoli un tad atkal to atdod atpakaļ. Tad, ja dzejnieks jau ir miris, tad nekas, bet, ja vēl esi dzīvs un tev to dzejoli atdod atpakaļ, tas ir tāds īpatnējs spogulis. Un vēl man liekas – ja aktieris dara to nopietni, tas varētu būt ļoti labi. Ir gan arī tā "dzejoļa skaitīšanas" maniere, un tā savukārt ir ļoti nepatīkama, jo tas skaitītājs šļūc pa virsu un faktiski nesatiekas ar dzeju. Bet "Latviešu stāstos" jau mērķis bija mazliet pasmīkņāt pašiem par sevi. Sak, mēs, latvieši, pasmejamies paši par sevi. Tāpēc tā intonācija bija tāda, ka skaita pantiņus. 

Raimonds Ķirķis: 2019. gada "Satori" nometnē bija atbraukusi Guna Zariņa vadīt dzejas un vispār teksta lasīšanas meistardarbnīcu. Vairs neatceros visus principus, ko viņa ieteica. Protams, elpot, nesteigties, bet viņa arī nespieda uz nekādu aktierisku dikciju, neko tādu viņa nepieprasīja no autoriem. Guna teica pavisam vienkārši – ka vajag būt mierīgiem, savāktiem, nesteigties.

Un tas, ko es no tās reizes ieguvu: pirmkārt, ja lasa autors, tas ir viens dzejoļa variants, un tad, kad lasa aktieris, tas ir pilnīgi cits. No savas pieredzes varu teikt – man liekas, ka vislabāk ir tad, ja lasa autors, kurš piestrādājis pie tā, kā viņš to tekstu izpilda.

Tajā reizē Guna dažus padresēja, un autori lasīja ļoti, ļoti labi! Tas ir apzināts akts – tieši lasīšana. Tad tas kļūst par varbūt ne pareizāko, bet, iespējams, precīzāko veidu, kā uztvert un izpildīt dzeju. 

Artis Ostups: 2008. gadā, kad iznāca Kārļa Vērdiņa krājums "Es", šīs grāmatas atvēršanā Kārļa dzeju lasīja Olga Dreģe. Man liekas, tieši tos dzejoļus, kuriem bija kaut kāda saistība ar teātri. Un tas kaut kā ļoti labi nostrādāja. Tas bija teatrāls priekšnesums, bet ne slikts. Tas notika Zinātņu akadēmijā, viss bija ar tādu pompu uztaisīts. Aktieris bija īstajā vietā un īstajā laikā, viņš tika izmantots kā instruments.

Lote Vilma Vītiņa: Man bijusi pieredze… Viena mana paziņa lasīja manu dzejoli, un tas bija diezgan šausmīgi, jo kaut kā viņa to lasīja tā, kā cilvēki reizēm iztēlojas, kā ir jālasa dzejoļi… Un tas dzejolis izklausījās tik banāls! Likās, ka tas nav mans.

Un tas mani bišķīt nobiedēja, ka dzejoli ar lasījumu iespējams "sačakarēt".

Jo lasījums ir kaut kāda papildu pieredze.

No agras bērnības viena pati mājās esmu lasījusi dzejoļus skaļā balsī. Man tas ļoti patika – pašai lasīt dzejoļus un nevajadzēja nekādu pastarpinājumu. 

Lote Vilma Vītiņa: Savukārt man liekas, ka autoru lasījumi ir vērtīgi – tu iepazīsti autoru caur to, kā viņš lasa. Pat ja lasījums ir grūti saklausāms vai autors runā ļoti ātri vai satraukti, vai atkal ļoti lēni.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā lasāma portālā lsm.lv.

Aktieri Kaspars Aniņš un Kaspars Znotiņš "Šņorbēniņos" atgriežas pie trimdas latviešu dzejnieka Linarda Tauna (1922-1963) dzejas, kas tikai reizi un tikai Zirgu ielas koncertzālē bijušajiem tika šogad 3. jūnijā – dzejkoncertā "Mūžīgais mākonis", kurā ar savu mūziku piedalījās Jānis Šipkēvics un Sniedze Prauliņa un kura režisore bija Māra Ķimele. Arī viņa ir studijā, sakot: "Man liekas, ka tas, ko mēs darām, viņa dzeju ierakstot radio – mēs atvedam viņu atpakaļ mājās un atdodam mums visiem. Un viņš satiekas ar mums visiem."

"Man Tauns no sākuma bija kā tāda ūdens tvertne – tilpne," atklāj Kaspars Znotiņš. "Un līdzība ar ūdeni ir pavisam pieļaujama, jo ūdens Tauna dzejā – ūdens virsma, upe, zivis – parādās no dzejoļa uz dzejoli."

Kaspars Aniņš piebilst: "Arī tas okeāns. Starp viņu un viņu Amerikā…"

Kaspars Znotiņš turpina: "Ūdens caurstrāvo visu Tauna dzeju. Un es to saredzu kā tādus tumšos ūdeņus, pie kuriem tu pienāc – un tur peld Tādas Zivis! Un tās nav tik viegli noķeramas... Vislabāk pašam būt akvalangistam – nonirt un apskatīt, kas tur ir – ko, no malas raugoties, nevar redzēt. Ir jāpaņem tā Tauna dzeja. Jāpietuvina sev, kā nu katrs savā veidā mēs varam atļauties: klausītājs – klausoties mūs, lasītājs – lasot un lasot vēlreiz, runātājs – runājot atkal un atkal."

Sezonas pēdējā raidījumā teātra zinātnieces Ievas Strukas viesis „Šņorbēniņos” – Jaunā Rīgas teātra skatuves konstruktors un bijušais Uzvedumu daļas vadītājs Guntis Konstants:

„Skatuves konstrukcijas man ir interesanti atrisināt tā, lai tās būtu maksimāli tuvas scenogrāfa idejai. Reizēm viens otrs mākslinieks saka – es gribu, lai to taisa šādi, šādi, šādi. Ne vienmēr sanāk šādi - var uztaisīt ar citiem paņēmieniem. Taču skaidrs, ka scenogrāfa iedomāto tēlu vajag realizēt! Arī, ja man tas nepatīk, es saprotu, ka cilvēks ir domājis, strādājis un kaut kāda sistēma viņam ir – pat tad, ja es to šobrīd neuztveru. Procesā jau iet visādi, protams. Mēs arī klūpam, ķeramies un kopīgi risinām, kā ko izdarīt. Taču neatceros reizi, kad mēs kaut ko nebūtu izdarījuši (..)

Man nekad nav interesējusi dārga scenogrāfija. Man vienmēr interesējis, lai tā būtu atrisināta asprātīgi. Un asprātība parasti ir lēta (..)

To daudzi nesaprot – ka man (un ne tikai man – visiem, kuri strādā pie izrādes sagatavošanas) ir nepieciešams laiks apjēgšanai, ko mēs darīsim un kā. Un tikai tad sāksim rokas kustināt (..)

Kas ir mūsu lielākais ienaidnieks? – laika trūkums. Visu var atrisināt. Visu var izdomāt. Dodiet tikai laiku! Laika parasti nav…”

"Kad skatos izrādi televīzijā, vīrs parasti saka – lūdzu, izej ārā vai apklusti, jo es suflēju bez eksemplāra... Un ja aktieris parasti stāsta, ka viņa mūžīgie sapņi jeb nakts murgi ir par to, ka nav kostīma vai viņš nezina tekstu, manos sapņos man ir citas izrādes eksemplārs, un es pēkšņi nezinu, kas jāsaka. Tā ka arī šajā profesijā ir profesionālie sapņi jeb murgi," intervijā Ievai Strukai sirsnīgi smej Latvijas Nacionālā teātra sufliere Ilze Meškova, ar kuru šonedēļ tiekamies raidījumā "Šņorbēniņi".

Garajā darba mūžā sakrāti raibu raibie stāsti... Šobrīd Ilze Meškova ir vienīgā profesionālā sufliere Latvijas dramatiskajos teātros. Divdesmit gadu garumā sēdējusi sufliera "gliemežvākā" skatuves vidū, pēc teātra restaurācijas Ilzes ierastākā darbavieta ir Lielās zāles labajā pusē. Starp citu, viņai nav sveši arī šņorbēniņi, par kuriem Ilzei ir savas atmiņas: "Šņorbēniņi man saistās ar mirkli, kad mamma, būdama aktrise, mani maziņu uzveda augšā šņorbēniņos... Man likās - ak, Dievs, cik es esmu augstu, cik skatuve ir zemu un aktieri - maziņi. Man trīcēja kājas, bet tas likās tik fascinējoši - no augšas skatīties uz visu kā tādā brīnumā..."

Ieva Struka: Gatavojoties mūsu sarunai, ieskatījos profesiju klasifikatorā un secināju, ka tava profesija – suflieris – neparastā kārtā tomēr tajā ir! Esi oficiāli iegrāmatota kā "citi mākslas un kultūras speciālisti". Cik man zināms, dramatiskajos teātros esi palikusi vienīgā. Kā ir visu mūžu nodarboties ar to, ar ko neviens cits nenodarbojas?

Tu man uzdod ļoti sarežģītu jautājumu... (smejas) Tas vienkārši ir tāds darbs. Es to strādāju un esmu pie tā jau pieradusi.  

Bet kāpēc negribas to pamest? Ar ko šis darbs tev ir interesants? 

Pirmkārt, tas ir teātris, un tas ir darbs ļoti tuvu skatuvei – ar aktieri, ar režisoriem, un ļoti interesanti ir būt klāt tad, kad izrāde tiek veidota – ja varu palīdzēt aktierim un būt noderīga tieši teksta apgūšanā. Ir interesanti arī būt kopā ar labu dramaturģiju. Nevaru tev precīzi noformulēt...

Bet vai esi domājusi par to, kā citos teātros bez tā var iztikt? Vai arī Nacionālā teātra aktieriem ir sliktāka atmiņa? 

Nē. Suflieri ir bijuši visos laikos, sākot ar ļoti seniem laikiem.

Suflieri bijuši visos teātros, un mums savulaik bija pat divi – tolaik suflieris bija arī mēģinājumu telpā, un tas bija pat svētīgāk, jo tad tomēr vairāk un labāk varēja patīrīt tekstu.

Jo tad, kad aktieris jau ir uz skatuves, viņš no teksta kaut ko jau ir iemācījies. Sākas mizanscēnas un ir brīži, kad es aktierim traucēju, bet brīžiem atkal ļoti palīdzu. Ir aktieri, kas saka – tu man saki priekšā visu, es no tevis mācos, un tad, kad būšu apguvis, tad es tev teikšu – stop. Kad bijām divi, suflieris bija visās izrādēs. Tagad suflieris ir tikai pirmajās trijās pirmizrādēs. Ja ir divi sastāvi, tad katram sastāvam divās izrādēs. Un tad jau aktieri spēlē paši – bez sufliera palīdzības. Bet tad, kad ir pārtraukums, piemēram, izrāde nav bijusi mēnesi, tad gan atkal suflieris ir kā drošības sala. 

Šobrīd suflieris izrādes laikā atrodas Lielās zāles aizkulisēs labajā pusē, ja skatāmies no skatītāju skatupunkta. Vai es pareizi saprotu, ka senākos laikos sufliera "gliemežvāks" bija skatuves vidū? Vai arī to esmu izdomājusi, skatoties no citu teātru paraugiem?

Tas tā ir bijis, jā, un šajā tā saucamajā

sufliera būdā esmu sēdējusi divdesmit gadus... Tas gliemežvāks – tā jau ir tikai virspusīte. Jo tā būda bija tāda mazītiņa – krēsla  platumā. Mans deguns nesniedzās līdz skatuves malai – tikai acu augstumā. Bija tāda maza metāla lampiņa – ja pieliecies, varēji arī pieri apsvilināt.

Tad, protams, aktieri labāk varēja redzēt, bet nu – visi putekļi nāca virsū un varēja iedzīvoties arī klaustrofobijā, sēžot tik šaurā telpā – citreiz taču cēliens iet divas stundas! Tas sevišķi patīkami nebija, bet vieglāk katrā ziņā bija – tad redzēja aktiera acis.

Tiešām acis, nevis kājas? 

Kad atliecu galvu, redzēju arī acis. (smejas) 

Kā tas bija – skatīties izrādi no tik ļoti īpatnēja leņķa? Jo nav jau tā, ka tu suflējot skaties tikai lugas eksemplārā. 

Eksemplārs un galva augšā. Galva lejā, galva augšā. Var skatīties, bet sajūta ir tāda, ka tu ļoti labi redzi aktieri, un viņš ir tik liels...

 Reiz bija situācija, kad man šausmīgā panikā nācās ielēkt izrādē "Ar būdu uz baznīcu", jo Svetlana Bless bija saslimusi, būdā bija otrs suflieris. Pēc tam, kad klanījāmies, skatos – izrādās, esmu pavisam maziņa, tālu un dziļi apakšā.

Jo sēžot būdā sajūta bija tāda, ka tas aktieris mani redz ļoti labi. Tātad arī aktieris mani redzēja kaut kur apakšā, tajā būdiņā, kā tādu mazu, mazu knislīti. Bet nu – dzirdēt varēja normāli. 

Kad šādu veidojumu nojauca?

Kad bija teātra restaurācija un remonts. 

Arī tagad tev izrādes jāskatās ļoti īpatnējā leņķī – tu tās redzi to tikai no sāna, vienā virzienā.

Vietiņa, kur sēžu, ir ļoti šauriņa, bet reizēm, kad aizbūvētas dekorācijas, šī vieta pavisam ir ciet.

Patlaban izrādē "Tukšais zieds" esmu iespraukusies starp priekškaru un gaismotāju trepīti. Man tur pieliek krēsliņu. Ja ir šādas uzbūves, mēģinājumu laikā līdz ģenerālmēģinājumiem sēžu zālē, pirmajā rindā. Tad redzu aktieri labāk.

Svarīgākais jau būtībā ir mēģinājumu process. Izrādēs ir ļoti labi, ja nav nepieciešama mana palīdzība. Jo visbriesmīgākais, kas var būt, ir tad, ja publika dzird suflieri, bet aktierim tajā brīdī ir kaut kāda bedre... (smejas) 

Kāpēc aktieri vispār aizmirst tekstu? Tas, kāpēc viņi var to iemācīties, ir diezgan skaidrs – visu laiku tam ej cauri mēģinājumu procesā, un tas kaut kādā ziņā notiek automātiski. Bet kāpēc rodas šie melnie caurumi? No kā tas, tavuprāt, ir atkarīgs? 

Grūti pateikt, jo

tiešām – melnie caurumi ir, un vistrakākie ir tādi, par kuriem aktieris saka, ka pēkšņi vienkārši pazūd laiks, telpa un viņš neko nedzird.

Kad suflieris sakot priekšā pirmoreiz, klusiņām – un tajā brīdī vajag pateikt svarīgāko atslēgas vārdu, aktieris nedzirdot. Otrā reize esot tāda, ka viņš dzird, ka kaut ko saka, bet – kam un ko? Trešo reizi viņš sadzird, bet diemžēl trešā reize ir tad, kad jau, protams, dzird publika, un, nedod Dievs, arī otrais balkons… (smejas) Tas ir visbriesmīgākais, kas var būt. Bet tie melnie caurumi ir ļoti reti. Visbiežāk aktieri putrojas pa tekstiem, jauc.

Ir aktieri, kuri neprecīzi mācās tekstu un nerēķinās ar to, ka partnerim vajadzīgi galavārdi, ka partnerim līdz ar to ir jāgaida, vai viņš to pateiks vai nepateiks. Domāju, tā ir necieņa pret partneri.

Un parasti šādiem aktieriem arī suflieris traucē. Ar tādu aktieri mums pagrūti strādāt. Bet ir arī ļoti atsaucīgi aktieri. Kā savulaik Astrīda Kairiša teica – tu man, lūdzu, saki: ja man nevajadzēs, es tevi nedzirdēšu, bet tu man, lūdzu, saki, man ir drošības sajūta. Daudzi aktieri ir tādi. Kā jau cilvēki, arī aktieri ir ļoti dažādi.

Ļoti bieži bijušas situācijas, kad aktieris saka – ai, šodien sajaucu tekstu, kaut ko nepateicu. Es to izrādi acīmredzot esmu skatījusies atkārtoti, tāpēc neesmu to manījusi. Tas ir tāpat, kā lasām pazīstamu tekstu: vari mierīgi pārlēkt pāri kādam vārdam, jo tev tas automātiski ir galvā. Tāpēc skatītājs visbiežāk nejūt, ja aktieris kļūdās. Kā ir tev kā skatītājai? Jo zinu, ka tad, kad izrāde ir iznākusi, ir nostrādātas pirmās trīs reizes, tu nāc izrādi skatīties arī kā skatītāja. Tu jūti šīs kļūdas, pārteikšanos vai neprecizitātes?

Nekādā gadījumā! Mums visu laiku bija abonements – sēdēju pirmajā rindā, un kādreiz man ir prasījuši – kāpēc tu to izrādi skaties, tu taču to zini! Nē. Tajā brīdī es beidzot skatos izrādi. Es tiešām skatos izrādi, un man ir līdzpārdzīvojums – lai gan zinu tekstu un zinu, kas tur notiek, man ir interesanti to skatīties. 

Tieši to arī gribēju pajautāt – vai nav tā, ka finālā tava galva ir pilna ar lielu daudzumu teksta? Jo šo sajūtu es pati sevī esmu noķērusi – ka varu veselus gabalus gandrīz vai citēt.

Zini, ar tiem gabaliem ir tā: kad skatos izrādi televīzijā, vīrs saka – lūdzu, izej ārā vai apklusti, jo es suflēju bez eksemplāra. (smejas)

Kad aktieris saka, ka viņa mūžīgie sapņi jeb nakts murgi ir par to, ka nav kostīma vai viņš nezina tekstu, manos sapņos man ir citas izrādes eksemplārs, un es pēkšņi nezinu, kas jāsaka. Tā ka arī šajā profesijā ir profesionālie sapņi jeb murgi. (smejas).

Sarunas pilna versija drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

„Saule!” – tā uz teātra zinātnieces Ievas Strukas jautājumu par lielāko autoritāti savā profesijā atbild Mārtiņš Feldmanis, divkārtējs „Spēlmaņu nakts” balvas laureāts kategorijā „Gada gaismu mākslinieks” (2006. – „Kaligula” Dailes teātrī un „Idiots” Valmieras Drāmas teātrī; 2017. – „Karalis Līrs” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un „Precības” Liepājas teātrī).

„Ir režisori, ar kuriem var strīdēties; ir režisori un scenogrāfi, kuri jau savās galvās ir izkārtojuši gaismu partitūru – tev atliek vien to tehniski īstenot; un ir tādi režisori kā Elmārs Seņkovs, kurš ļauj pilnīgu brīvību –  dari, ko gribi! Un tas ir ļoti interesanti! Tu saproti, ka nepareizu ceļu nav. Tu vari vien papildināt un uzlabot šo izrādi.”

Liepājas teātrī, kur štata gaismu mākslinieks Mārtiņš bijis no 1991.līdz 2005.gadam, bet aizvien ik sezonu piedalās vairāku izrāžu gaismošanā, viens no Mārtiņa jaunākajiem veikumiem ir dalība Elmāra Seņkova iestudētās izrādes „Grimmi” radošajā komandā, bet no izgaismojumiem Rīgas teātros –  Jāņa Kalniņa „Hamlets” Latvijas Nacionālajā operā.