"Aktierim, kurš par savu uzdevumu un prieka avotu izraudzījies spēju no lomas uz lomu būt dažādam, ir gandrīz vai jākultivē un jāakcentē sava pelēcība, nekādība, nulles sajūta sevī, lai ar to tad varētu doties jebkurā virzienā", – tā sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku saka Kaspars Znotiņš, viņš arī Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons uz Jaunā Rīgas teātra skatuves un Anšlavs Eglītis šovasar Sanfrancisko Jaunajā teātrī.

"Sāpīgi griežot pats sev, saku: es neesmu tāds, kāds es esmu – es esmu tāds, kā jums vajag, kad eju darīt to darbu, kas man jādara. Tik gludi jau man neiet: ir mūžīgais slinkums, kas jāpārvar, un es neesmu klusējošais aktieris- mēģinājumu procesa laikā es diezgan lielu troksni taisu."