"Jau otro reizi dzīvē man ienāk prātā doma, ka varētu pastudēt teoloģiju. Apskaužu šos cilvēkus! Ja tev ir tāds informācijas pamats, tu redzi kopējo kontekstu: un, jo vairāk tu zini, jo vairāk esi atvērts un jo mazāk tevī ir kategorisma," - tā teātra zinātniecei Ievai Strukai "Šņorbēniņos" atzīstas Dailes teātra Ilze Ķuzule-Skrastiņa, runājot par savu jaunāko – Advokātes – lomu Mārtiņa Eihes režisētajā izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu".

Tās programmiņā lasāmas katoļu priestera Jāņa Priedes atbildes uz iestudējuma aktieru jautājumiem. Ilzes uzdoto Ieva Struka šai sarunā adresē viņai pašai – vai cilvēkam, kurš nav pelnījis piedošanu, tā ir vajadzīga? Ilze atbild: "Kristietība mums saka, ka IR vajadzīga. Žēlsirsdība un piedošana mums ir vajadzīgas. Un, ja mēs to vēlamies, varam arī saņemt. Ja mēs to PATIESI vēlamies. Jebkurš no mums. Arī jebkurš nodevējs vai jebkurš slepkava šo apžēlošanu var saņemt. Vai tā katram patiesi ir vajadzīga – neesmu tik droša. Vai KATRAM tiešām tā ir vajadzīga."

Sarunā sanāk pieminēt arī vairākas citas Ilzes Ķuzules-Skrastiņas lomas uz Dailes teātra skatuves: Annu ("Esiet sveicinātas, skumjas!"), Māsu Rečidu ("Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"), Felicitu Ertneri ("Smiļģis") un Patrīciju ("Trīs draugi").