Kas ir dzeja? Dzeja ir tā, kas nav proza. Dzeja ir tas, ko kāds nosaucis par dzeju... Bet kurš dzeju lasa labāk – pats autors vai, piemēram, aktieris? Un vai ar lasījumu dzeju iespējams sabojāt? Bez kā dzejas nevar būt? Par šiem un citiem jautājumiem dzejas mēnesī septembrī Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Šņorbēniņi" režisore Māra Ķimele sarunājas ar dzejniekiem Raimondu Ķirķi, Loti Vilmu Vītiņu un Arti Ostupu.

Māra Ķimele: Esmu teātra režisore, bet dzeja manā dzīvē ieņem ļoti lielu un nozīmīgu vietu. Un man vienmēr interesējis šāds jautājums: ja dzeja tiek atskaņota jeb runāta skaļā balsī, tad kā ir labāk – vai labāk ir, ja to dara pats autors, jeb labāk ir, ja to dara aktieris? Un vai jums ir pieredze ar to, ka aktieri izpilda jūsu dzeju?

Artis Ostups: Atbildot uz otro jautājumu – man ir bijusi šāda pieredze, ka manus dzejoļus lasa aktieri: tas bija izrādes "Latviešu mīlestība" ainā, kur divi jauni dzejnieki uz jumta lasa manus dzejoļus, kas bija publicēti laikrakstā "Kultūras Forums". Tas jau bija pirms daudziem gadiem, kad "Kultūras Forums" vēl pastāvēja.

Tā bija ļoti neparasta pieredze, no kuras kaut ko ieguvu, bet drīzāk tādā ziņā, ka sapratu – man vairs tā nevajag rakstīt. (smejas) 

Raimonds Ķirķis: Kad redzēju to ainu, man šķita, ka viņi nedaudz tevi izsmej, līdz ar to jutu tev līdzi. Negribētu nonākt tādā situācijā kā tu...

Māra Ķimele: Arti, bet vai Ivars Krasts nelasīja tavus dzejoļus? Tev negadījās dzirdēt tos dzejas lasījums, ko mēs ierakstījām? Krasts lasīja un arī Znotiņš, to vajag paklausīties. Jo tie ir tādi aktieri, kuri diezgan nopietni pieslēdzas dzejolim, un tad pēkšņi var būt pat tāds padziļinājums, jo tas ir vēl otrs cilvēks, kurš satiekas ar tevi. Ļoti dīvaini tas ir – ja aktieris satiekas ar tevi caur dzejoli un tad atkal to atdod atpakaļ. Tad, ja dzejnieks jau ir miris, tad nekas, bet, ja vēl esi dzīvs un tev to dzejoli atdod atpakaļ, tas ir tāds īpatnējs spogulis. Un vēl man liekas – ja aktieris dara to nopietni, tas varētu būt ļoti labi. Ir gan arī tā "dzejoļa skaitīšanas" maniere, un tā savukārt ir ļoti nepatīkama, jo tas skaitītājs šļūc pa virsu un faktiski nesatiekas ar dzeju. Bet "Latviešu stāstos" jau mērķis bija mazliet pasmīkņāt pašiem par sevi. Sak, mēs, latvieši, pasmejamies paši par sevi. Tāpēc tā intonācija bija tāda, ka skaita pantiņus. 

Raimonds Ķirķis: 2019. gada "Satori" nometnē bija atbraukusi Guna Zariņa vadīt dzejas un vispār teksta lasīšanas meistardarbnīcu. Vairs neatceros visus principus, ko viņa ieteica. Protams, elpot, nesteigties, bet viņa arī nespieda uz nekādu aktierisku dikciju, neko tādu viņa nepieprasīja no autoriem. Guna teica pavisam vienkārši – ka vajag būt mierīgiem, savāktiem, nesteigties.

Un tas, ko es no tās reizes ieguvu: pirmkārt, ja lasa autors, tas ir viens dzejoļa variants, un tad, kad lasa aktieris, tas ir pilnīgi cits. No savas pieredzes varu teikt – man liekas, ka vislabāk ir tad, ja lasa autors, kurš piestrādājis pie tā, kā viņš to tekstu izpilda.

Tajā reizē Guna dažus padresēja, un autori lasīja ļoti, ļoti labi! Tas ir apzināts akts – tieši lasīšana. Tad tas kļūst par varbūt ne pareizāko, bet, iespējams, precīzāko veidu, kā uztvert un izpildīt dzeju. 

Artis Ostups: 2008. gadā, kad iznāca Kārļa Vērdiņa krājums "Es", šīs grāmatas atvēršanā Kārļa dzeju lasīja Olga Dreģe. Man liekas, tieši tos dzejoļus, kuriem bija kaut kāda saistība ar teātri. Un tas kaut kā ļoti labi nostrādāja. Tas bija teatrāls priekšnesums, bet ne slikts. Tas notika Zinātņu akadēmijā, viss bija ar tādu pompu uztaisīts. Aktieris bija īstajā vietā un īstajā laikā, viņš tika izmantots kā instruments.

Lote Vilma Vītiņa: Man bijusi pieredze… Viena mana paziņa lasīja manu dzejoli, un tas bija diezgan šausmīgi, jo kaut kā viņa to lasīja tā, kā cilvēki reizēm iztēlojas, kā ir jālasa dzejoļi… Un tas dzejolis izklausījās tik banāls! Likās, ka tas nav mans.

Un tas mani bišķīt nobiedēja, ka dzejoli ar lasījumu iespējams "sačakarēt".

Jo lasījums ir kaut kāda papildu pieredze.

No agras bērnības viena pati mājās esmu lasījusi dzejoļus skaļā balsī. Man tas ļoti patika – pašai lasīt dzejoļus un nevajadzēja nekādu pastarpinājumu. 

Lote Vilma Vītiņa: Savukārt man liekas, ka autoru lasījumi ir vērtīgi – tu iepazīsti autoru caur to, kā viņš lasa. Pat ja lasījums ir grūti saklausāms vai autors runā ļoti ātri vai satraukti, vai atkal ļoti lēni.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā lasāma portālā lsm.lv.