Šņorbēniņi

Režisore Laura Groza pagājušogad septembrī Klaipēdas Drāmas teātrī iestudējusi Maksima Gorkija lugu "Saules bērni", bet šogad janvārī Dailes teātrī - Nīnas Reinas traģikomēdiju "Piekrišana". Intervijā Ievai Strukai režisore stāsta gan par darbu pie šīm izrādēm un pašai tuvo dramaturģiju, gan par aktieriem trūkstošo enerģijas apmaiņu un skatītāju gaidīšanu, gan arī par Smiļģa uguni un simtgadnieku Dailes teātri.

Ieva Struka: Ir karsta jūnija diena, ir sezonas izskaņa. Un man prieks, ka tu, Laura, varonīgi esi "uzkāpusi" "Šņorbēniņos", lai parunātu par teātri un šo ļoti, ļoti savādo sezonu. Kāda tā bija tev? Kas tieši tev to padarīja grūtu vai vieglu, jo tas, ka tā ir dīvaina, tas, protams, ir neapstrīdams fakts...

Laura Groza: Jā, šī ir manas dzīves dīvainākā sezona, bet, ņemot vērā, ka mana dzīve nav arī tik gara un es [līdz šim] neesmu dzīvojusi izteikti dīvainos laikos, tad šis varbūt ir tas dīvainākais, kas manā dzīvē vispār noticis. Jau pagājušā sezona pārlūza vidū ļoti spēji – tas varbūt bija pat vēl dīvaināk. Šosezon mēs tā kā bijām trenēti šīm dīvainībām un bijām gatavi tām. Šajā sezonā man notikušas divas izrādes: pirmā no tām – Klaipēdas Drāmas teātrī, ar skatītājiem.

Atceros, septembrī pēc Klaipēdas braucu uz Rīgu, un domāju – jā, ir ierobežojumi, jo Lietuvā tie sākās ātrāk, tā ka jau biju pieradusi, un spriedu – labi, tas būs tā viekārši un uz īsu brīdi, bet tas izrādījās beigu sākums...

Nospēlējām trīs izrādes, un viss beidzās arī Lietuvā. Nākamā pirmizrāde, kas bija Dailes teātrī, jau bija slēgtā pirmizrāde – tikai kolektīvam un dažiem draugiem tika dota iespēja noskatīties šo izrādi, un tas bija superdīvaini, jo tas notika Lielajā zālē, kurā kopumā bija divdesmit cilvēku. Savukārt no aktieriem, protams, bija lūgums spēlēt, lai izrāde pēc kaut kā izskatītos. Strādājām "pilnā kājā", neatkarīgi no tā, vai zālē ir desmit cilvēki vai tūkstotis. Kad nospēlējām trešo izrādi, ko aktieri izdarīja ļoti labi, ar pēdējām spēku rezervēm...

Es varētu tagad rakstīt arī disertāciju par enerģijas apmaiņu, jo brīdī, kad aktieris, trīs stundas nenoejot no skatuves, intensīvi strādā, no savas puses dodot vairāk nekā simtprocentīgu enerģiju, bet atpakaļ saņem varbūt sešus procentus, jo zālē proporcionāli ir tieši tik daudz cilvēku, tas, manuprāt, jau sāk palikt kaitnieciski viņa fiziskajai un garīgajai veselībai.

Līdz ar to trīs izrādes mums bija nepieciešamas, lai vispār izrādi kaut kā piedzemdētu un tā notiktu, bet vairāk par trim man likās jau neprāts. Jo šī sistēma vienkārši nestrādā, tu nevari spēlēt tukšā zālē! Jo tas nozīmē, ka tu kaut ko no sevis grāb un grāb ārā, bet neko neber pretī. Tā bija tā atklāsme, kad sapratu, viss – beidzam. Bet Klaipēdā bija ļoti jauki, jo satikāmies ar skatītājiem, redzējām viens otru. Tā man arī bija pirmā pieredze strādāt citā valstī, citā valodā, citā mentalitātē, un tās bija ļoti skaistas, interesantas atklāsmes. Klaipēdas teātris jau vispār kļuvis par tādu kā latviešu režisoru filiāli, jo tur strādā mani foršie kolēģi – Māra Ķimele un Elmārs Seņkovs, un nu es arī pievienojos viņu bariņam. Superteātris un superpilsēta, bija ļoti jauki.

Ko tu Klaipēdā iestudēji?

Maksima Gorkija lugu "Saules bērns", ko daudzi Latvijas skatītāji zinās pēc Džilindžera izrādes Dailes teātrī. Šī man bija pirmā īstā pieredze ar krievu klasiķi, jo nekad vēl nebiju ķērusies tam klāt. Man vienmēr bijis bail un tāds respekts – licies, ka neesmu tam gatava, ka nesaprotu līdz galam to kultūru. Bet pamēģināju. Un ar lietuviešiem, jāatzīstas, tas bija foršs izaicinājums, jo lietuvieši ir daudz temperamentīgāki. Viņos vislabākajā nozīmē ir tas slāvu temperaments, kas pazīstams krievu daiļliteratūrā un dramaturģijā. Smieklīga situācija iznāca jau otrajā mēģinājumā... Bija atbraucis komponists Kārlis Auzāns, dzīvojām teātrī un blakus bija mēģinājumu zāle. Kārlis bija aizgājis pagulēt diendusu, bet man paralēli bija mēģinājums.

Lasām lugu, un aktieri to dara tik kaismīgi, ka vienā brīdī visi jau ir kājās, viens uz otru kaut ko kliedz un ņemas, un Kārlis ieskrien pie mums vienās čībās, jo viņam liekas, ka mēs tur kaujamies... Kas vispār notiek?! Viņš iebrāžas un prasa, vai nevajag mani aizstāvēt... Es saku – nē, mēs labi un intensīvi strādājam (smejas).

Latvijā tas tā nenotiek, mūsu aktieri ir daudz rezervētāki, bet lietuvieši smējās un teica, ka Elmārs [Seņkovs] viņiem visu laiku sakot, ka viņi visu pārspīlē, un liek ņemt to visu nost, bet es tikai saku – vairāk, vairāk, jo man tas temperaments ir līdzīgs, man patīk tāda kaismīga izņemšanās. Tā ka Lietuvā bija izcila pieredze un skaists laiks – vēl bija vasara, saule. Ietrāpīju tajā spraudziņā, kad teātris pāris mēnešus vēl darbojās. Arī “Piekrišana” bija īpaša – protams, ar Maijas klātbūtni.

Tieši to gribēju tev jautāt – Dailē tu iestudēji Nīnas Reinas lugu “Piekrišana”: tā ir salīdzinoši jauna britu dramaturģe, un par to mēs vēl parunāsim, bet tā būtiskā intriga bija Maija Daoveika. Man kā cilvēkam, kurš strādā Nacionālajā teātrī, protams, ir interesanti doties uz Dailes teātri, lai tur redzētu Maiju Doveiku, tāpat kā Jaunā Rīgas teātra publikai bija interesanti Nacionālajā skatīties "Uguni un nakti", tāpat arī Artūru Skrastiņu Indras Rogas savulaik iestudētajā "Norā". Kādēļ šāda izvēle? Vai Maija Dailes teātrī ir vai nav viešņa? Jo viņa galu galā beigusi Dailes teātra studiju. Vai radniecība, asinsrite ar to ir saglabājusies, jeb tomēr tā ir satikšanās ar viešņu no Nacionālā teātra?

Atbildot uz tavu jautājumu, kāpēc tieši Maija – ir reizes, kad rodas problēmas, kas jārisina. Šajā gadījumā problēma bija māmiņu bums – tas ir skaisti un neviens neapšauba šī notikuma nozīmīgumu, taču pārējiem, kas turpina nodarboties ar teātri, šis jautājums ir jārisina. Un man tika dota pilna vaļa izvēlēties no visa, ko gribu – kaut vai no Polijas, ja vien kāda dāma runā latviešu valodā. Un tad nu es vienu vakaru sēdēju, skatījos visu teātru štatu sarakstus, kas ir piedāvājumā (smejas). Ar Maiju jau pirms desmit gadiem mums bija iespēja tikties, bet tas neīstenojās. Es Maiju ārkārtīgi cienu un neizsakāmi apbrīnoju viņas profesionalitāti – viss, ko esmu ar viņu redzējusi, viss, ko viņa dara, īpaši pēdējos gados un sevišķi Nacionālajā teātrī uz skatuves – man viņa ir topa trijniekā no savas paaudzes latviešu aktrisēm!

Un es vienkārši sapratu, ka jāsāk ar labāko, kas ir piedāvājumā. Es nekad nekautrējos, pa telefonu varu aizlauzties līdz jebkuram cilvēkam. (smejas)

Piezvanīju Maijai, viņa lūdza, lai atsūtu materiālu, un sākumā bija diezgan skeptiska pret to, bet tas, kas viņu saistīja, bija radošs izaicinājums, jo nenoliedzami – pamainīt māju ir izaicinoši. Tā ir jebkuram no mums, pat režisoriem. Protams, kamēr sabīdījām visus klucīšus.... Bet šoreiz "kovids" tam bija tieši pateicīgs laiks. Tā ka tas, kas vienā gadījumā ir trūkums, otrā ir privilēģija, jo neticu, ka citā gadījumā varētu Maiju sarunāt uz sadarbību, ja būtu pilnasinīga sezona – viņai būtu pārāk daudz darba. Mums visiem tas bija interesants izaicinājums, mēs superīgi sastrādājāmies.

Kas attiecas uz dailēniešu statusu vai nestatusu – jā, Maija kaut kādā ziņā ir Dailes aktrise, ja skatāmies viņas kursa ietvaros. Jo viņai ir ļoti spilgts, specifisks kurss: Lauris Dzelzītis, Lauris Subatnieks, Gints Grāvelis, Aldis Siliņš un tā tālāk. Un šī kursa ietvaros viņa ir absolūti savējā, to es jūtu – satiekoties teātrī, viņi runā vienā valodā, elpo vienu gaisu, viņiem ir vieni joki un kaut kāds savs cinisms; tas viss ir viņu pasaule. Bet šajā gadījumā bija interesanti, jo viņi bija pilnīgi citā kontekstā – Maijas partneri bija Dainis Grūbe, Mārtiņš Upenieks, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, jaunās meitenes – Anete Krasovska, Alise Danovska, Kaspars Dumburs. Līdz ar to konteksts bija tāda kombinācija, ka es nevaru teikt, ka mēs skatījāmies Dailes vai ne-Dailes kontekstā, tas pat vairāk izskatījās pēc kāda projekta. Dailes teātris jau arī šobrīd ir lielās pārmaiņās, tur mainās štata vienības, un, kā redzam, šeit ir arī daudzi aktieri, kas strādājuši Nacionālajā teātrī. Manā izrādē bija septiņi aktieri, no kuriem trīs bijuši Nacionālā teātra aktieri, un tikai četri dailēnieši. Tā ka man jau šķiet, ka tas ir labi un pareizi, jo

Latvijā mums ir zināms skaits teātru un zināms skaits štata aktieru katrā teātrī, un kombinācijas, kas starp viņiem var notikt, ir ierobežotas. Dailes teātrī, piemēram, zinām, kā izskatās Ilze Ķuzule-Skrastiņa ar Juri Žagaru, Lauri Dzelzīti, Artūru Skrastiņu, bet tas atkārtojas.

Un visforšākais, interesantākais notikums un ieguvums visiem – gan aktieriem, gan režisoriem, gan vispirmām kārtām jau skatītājiem – ir tas, ka veidojas jaunas kombinācijas. Pieņemsim, Maija Doveika un Dainis Grūbe – nekā tāda nav bijis, tas ir kas jauns un unikāls, un manuprāt, tāpēc vien interesants. Zinu un ticu, ka viņi abi arī dabūja radošu svaiga gaisa malku, jo ieraudzīja pretī citu partneri, un tas ir tikai papildinoši. Ar Dailes teātra direktoru Juri Žagaru esam par to runājuši, ka tas ir veselīgi – tā "pamaisīt". Tas to ģimenes bildi tā kā sagriež un izveido jaunu kolāžu.

Vēl viena maza atkāpe par pandēmiju. Kopā ar Edmundu Freibergu un Rihardu Jakovelu piedalījos diskusijā par "Ilgu tramvaju". Rihards stāstīja, ka aktierim ir ārkārtīgi grūti trešo, ceturto un piekto reizi spēlēt tukšā zālē – tas ir enerģētikas jautājums, kas ir diezgan skaidrs. Mans jautājums ir par to, ka aktieriem nespēlēt nozīmē ierūsēt – ierūsē viņa izteiksmes līdzekļi un instrumenti, ar ko viņš strādā. Bet ko nozīmē režisoram strādāt mazāk – ierobežotos apstākļos un nesatikt publiku? Kas un vai ierūsē no prasmēm, un kā viņš sajūt auditoriju?

Burtiskā nozīmē nemainās it kā nekas, jo mans darbs beidzas brīdī, kad nāk skatītājs. Mans tiešais darbs tieši izslēdz jebkādu skatītāju klātbūtni, un paldies Dievam, ka man viņi nav jāsatiek (smejas). Jo esmu savā pasaulē. Kas iztrūkst...

Pirms pirmizrādes man bija sajūta, ka mānu nepilngadīgus bērnus, stāstot par Ziemassvētku vecīti, par to, ka sliktajiem bērniem būs žagariņi un labajiem – dāvaniņas...

Tādā nozīmē, ka režisors pirms pirmizrādēm vienmēr mēģina aktierus jebkādā veidā vai nu iedvesmot, pacelt, pabužināt, vai arī radīt maziņu diskomfortu, lai viņš bišķiņ vairāk ieslēdzas. Un vienmēr balva ir skatītājs. Respektīvi, es viņam saku – mēs tagad saņemamies, mēs varam saņemties, jo esam pastrādājuši, un mūsu balva būs skatītājs – ticiet man, viņš redzēs, un viņš tad arī izlems, ko tad galu galā esam izdarījuši, varbūt vispār esam muļķības darījuši divus mēnešus... Un tas vienmēr bija tāds kā arguments! Tagad šīs argumentācijas man nav, esmu bezspēcīga. Tas arī ir vienīgais, kur jūtu, ka manā tiešajā darbā nekas nemainās, bet

mainās fakts, ka nevaru labdabīgi manipulēt ar aktieriem – man ir grūti viņus motivēt.

Kaut arī to darīju tik un tā, teicu – jā, draugi, mēs tagad esam superīgi pastrādājuši, un saprotu, ka [no publikas] atdeve jums būs nulle, neviens nekādu enerģijas piešprici neiedos, nekāda dopinga jums šovakar nebūs, vienkārši viens otru vismaz tā kā aplejiet ar enerģiju un paņemiet no otra atpakaļ, lai notiek vismaz savstarpēja enerģijas apmaiņa... Apzinoties, ka – ja mēs nestrādāsim un netrenēsimies, arī būs slikti, mēs nedrīkstam to atļauties, mēs nedrīkstam palikt atrofēti, tizli un netrenēti. Mums tas ir jādara.

Bet, lai tu līdz tam finišam nokļūtu, dažreiz der arī malā saucēji, kas palīdz kaut vai aizrāpot līdz finišam. Nu tāda tā atšķirība.

Vairāk un plašāk - ierakstā.

Pagājušosezon Inga Tropa-Fišere iestudējusi "Alisi Brīnumzemē" (pēc Lūisa Kerola) Latvijas Nacionālajā teātrī un "Zalkša līgavu" (pēc Aspazijas lugas "Zalša līgava") Jaunajā Rīgas teātrī, bet šajā sezonā viņu varam dzirdēt Valtera Sīļa klausāmizrādē "Noklausies" (Dirty Deal Teatro). Un top arī jauni darbi – gan iestudējumi, gan lomas.

"Man nav pārāk svarīgi ar prātu izanalizēt, kāpēc es kaut ko un kā darīšu. Es sekoju intuīcijai, vīzijai, bildītēm. Un esmu pamanījusi, ka man ir ļoti vēlams tām uzticēties un sekot. Pat tad, ja sākotnēji es līdz galam visu nesaprotu," atzīstas Inga, kura šonedēļ ir raidījuma "Šņorbēniņi" viešņa.

Ieva Struka: Ko tu šajā dīvainajā sezonā šobrīd mēģini?

Inga Tropa-Fišere: Kā aktrise šobrīd gatavojos mēģinājumu procesam, kurš, es ceru, šajā mainīgajā laikā tik tiešām arī notiks: Jaunajā Rīgas teātrī mums ir "Maskava. Gailīši" varenais iestudējums Ulda Tīrona režijā. Interesanti mums ir ik mirkli – mēģināt viņa kā filozofa domu gaitu notvert un izprast. Protams, mēs netiekam viņam līdzi, un tad dažkārt viņš cenšas pastāstīt, bet dažkārt pasaka – vienkārši tā vajag. Tad mēs arī ļaujamies.

Kā tev šķiet – filozofs uz nepārtraukto alkohola reibuma stāvokli skatās citādāk nekā, teiksim, mākslinieks vai citu nozaru pārstāvji? Vai tas tomēr ir vienojoši?

Sākot mēģinājumu procesu vēl "zūmā", mēs par to runājām – kā nu būs un ko mēs ar to darīsim, un Uldis pateica tādu frāzi: cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai bioloģisks mehānisms. Līdz ar to tieši tā mēs arī kolektīvi uz šo visu skatāmies, un arī tas dzeršanas stāvoklis...

Mēs jau, autora vārdiem runājot, visi esam iereibuši – kurš lielākā mērā, kurš mazākā.

Jā, es diezgan daudz sāku domāt par to iereibšanu – un arī par citiem stāvokļiem. Tā absolūti ir mana interpretācija, ka pats galvenais varonis, autors, ir sava veida mesija, lai gan viņš ļoti kautrīgi – jo negrib būt priekšplānā! - un reizē arī ļoti pārliecinoši pauž savas idejas. Un tiek arī iecelts mesijas stāvoklī.

Kad ziemā aizvien vairāk saasinājās situācija ar Navaļniju, diezgan daudz domāju par agrāko laiku un mūslaiku mesijām. Gan par tiem, kuri ir maigi un kautrīgi, gan tiem, kuri, apzinoties varas mehānismu darbību, gudri, pat riskējot, sāk spēlēties.

Daudz domāju par mesiju kā tādu – kā viņš, gribot vai negribot, spēj radīt jaunus procesus sabiedrībā.

Tu pieminēji Navaļniju un politiku, un uzreiz jājautā par ļoti specifisku lomu Valtera Sīļa iestudētajā audioizrādē "Noklausies", kur tava varone ir saistmotīvs, kuras mājā saplūst daudzie telefona zvani. Mans jautājums ir nevis par padomju laiku, bet estētiku: kā aktierim ir strādāt šādā audioizrādes versijā, zinot, ka publika zālē nesēdēs? Tā sēdēs kaut kur citur, konkrētajā gadījumā – pie telefoniem. Tikpat labi mēs varētu runāt par radio teātra specifiku. Kādi no tev pieejamajiem izteiksmes līdzekļiem tev kā aktrisei jāizmanto, lai sasniegtu savu publiku?

Faktiski jau kā režisore ilgus gadus šādās starpdisciplīnās esmu strādājusi.

Pirms vairākiem gadiem kādā vasaras naktī, kad nenāca miegs un ar pilnu jaudu smaržoja liepas, pēkšņi atklāju, ka ir taču mums Radioteātra milzīgais arhīvs ar zelta fonda un arī jaunākiem ierakstiem! Sākās mans mērķtiecīgais ceļojums Radioteātra pasaulē.

Piemēram, Vija Artmane – kā viņa strādāja ar savu balsi! Kā prata uzburt gan tēlu, gan situāciju! Tā man šķiet augsta pilotāža. Un vēl ir daudzi citi. Vēl nesen klausījos "Jāzepa un viņa brāļu" ierakstu – nu, kā var tādu katarsi un pārdzīvojumu iegūt, vienkārši klausoties! Lai gan tas jau nav "vienkārši klausīties", es vienkērši esmu tajā notikumā, tā nav pat izrāde, tas ir daudz kas vairāk. Tāpēc Valtera izrādes gadījumā bija ļoti liels prieks, ka arī mēs varējām strādāt ar šīm niansēm. Kā aktrisi mani tas ļoti interesē, un es to ļoti gribētu pamēģināt.

Bet tur ir viena jokaina, banāla lieta, ar ko man jātiek galā – tā ir valodas barjera, jo esmu tas no laukiem nākušais cilvēks... Un tad akadēmijā pēkšņi atklājas, ka esi citādāks un tas ‘citādāks’ ir reizē gan forši, gan arī tāds apgrūtinājums. Runāju trīsreiz ātrāk, ar visādiem lauzienieniem.

Tas joprojām man ir, bet toreiz bija daudz vairāk – jo tika ļoti daudz pie tā strādāts. Tas ir pareizi un labi, bet radies blakusefekts - [pati sev] esmu pārāk liels kontrolieris šobrīd. Tas man bieži patraucē. (..) Savukārt kā režisorei man jau pirms pandēmijas bijušas domas par to, ka vajadzētu arī teātrī uztaisīt izrādi, kas būtu tikai klausāma. (..)

Reiz, sēžot un skatoties saules pielietajā istabā, kur veidojas ēnu zīmējumi, un lasot par Bergmana maģisko telpu, ko viņš mēģina veidot, sapratu, ka – re, kur man ir tā maģiskā telpa, pilna ar maniem stāstiem, domām, pilna ar ēnu zīmējumiem, kas veidojas.

Iedomājies tādu izrādi, kur aktiera "dzīvajā" nav, bet viņš ir maģiskajā istabā – ir daudzās ēnas, kas veido dažādus stāstus un skaņas, un skatītājs pats uzbur to stāstu. Protams, izrādes veidotājs tajā ielicis arī stāstu, bet katram skatītājam ir liela brīvība fantāzijai. Līdzīgi kā mūsu bērnībā, kad vēl nebija daudzo mūsdienu gadžetu: mēs bieži vērojām tapetes – mūsu apziņā tās atdzīvojās un veidoja dažādas aizraujošas animācijas...

Lūk, te arī mēs tiekam līdz tavām režisētajām izrādēm. Manī apbrīnu raisa, ka tu vienas sezonas laikā, kad cilvēki vēl nāca uz teātri, kā režisore lielajā zālē izveidoji divas ļoti apjomīgas un labas izrādes, kas tika arī novērtētas - "Alise Brīnumzemē" un "Zalkša līgava". Mans jautājums ir tieši par tehnoloģijām. Abi literārie darbi tapuši laikā, kad nekādu tehnoloģiju vēl nebija – bija cilvēka fantāzija un mītiska pasaules uztvere. Kā tu kā režisore pieņēmi lēmumu abās šajās izrādēs izmantot tehnoloģiju maksimumu?

Es pati par to ik pa laikam domāju – kāpēc pieņemu šādas izvēles. Godīgākā atbilde ir ar teātri nesaistīta.

Ar dēlu nesen gājām pa mežu, un viņš vienā brīdī saka: mamm, man šķiet, ka es kaut kā esmu ne tajā laikā piedzimis – ir sajūta, ka esmu piedzimis mazliet par ātru vai mazliet par vēl. Es paskatos uz viņu un domāju – esmu tieši tāda pati...

Jā, es tomēr esmu ļoti intuitīva režisore. Man nav tik ļoti svarīgi ar prātu izanalizēt, kāpēc un kā darīšu. Es sekoju intuīcijai, vīzijām, bildītēm – vienalga, kā mēs tās saucam, un esmu pamanījusi, ka manā gadījumā ir ļoti vēlams tām uzticēties un sekot. Pat ja līdz galam visu sākotnēji nesaprotu. Pilnā aina, pilnais spektrs varbūt parādīsies tikai beigās. (..)

Esmu intuitīvais mākslinieks, kuram ir ļoti svarīgi provocēt sevī apzinātu radošu stāvokli – procesu, kurā mana intuīcija pēc iespējas veiksmīgāk var manifestēties, lai pēc iespējas es jūtīgāk to uztvertu, un tad tālāk jau tā gudri varētu menedžēt, kā visu izdarīt tā, lai šīs "atsūtītās" vīzijas varētu pēc iespējas tuvāk pārvērst realitātē, kas jau tāpat atšķirsies, jo

fantāzijas pasaule vienmēr ir citādāka: dažkārt tas, ko esi izfantazējis, ir jaudīgāks nekā tas, kas rodas. Bet reizēm ir arī otrādi, un tad ir tā – O-o-o... Kā atklāt vēl nezināmas seno maiju piramīdas.

Bet tajā sezonā... Esmu tik laimīga, ka man tāda bija! Bez ilūzijām skatoties, mana intuīcija saka, ka vēl ilgi nebūs tā, kā bija. Vai arī vispār nebūs tā, kā bija. Tas laiks ir beidzies – mums šausmīgi sāpīgi un grūti to atzīt, bet tā tas ir. Būs citādāk. Un mēs to vēl mācīsimies apgūt. Bet es priecājos, ka toreiz piedzīvoju ko tādu. Lai gan man arī nekad nav bijušas tādas ambīcijas, ka man noteikti tas ir jāizdara, jo es zinu, ka ir kolēģi, kuri ļoti mērķtiecīgi iet uz tādām lietām. Ar mani tas [vienkārši] notika – tas ir daudzu mazu lietu summējums, ļoti daudz ieguldījos. (..) Vēl jau bija lieli aktierdarbi un "Kurbads" Lucavsalā – tās nebija 24 stundas, kurās es dzīvoju, tās bija 36 un vairāk.

Bet, lai to lielo stieni paceltu, pirms tam katru dienu gadiem jāveic liels treniņš soli pa solim – tev jāspēj sevi salikt tādā formā, lai to varētu izturēt. Pretējā gadijumā jau pie piektā līkuma vienkārši salūztu. Tādā ziņā – jā, es laikam biju ļoti labi trenējusies, forma bija uzaudzēta, lai varētu to izdarīt.

Bet tu jautāji par modernajām tehnoloģijām... Īstenībā man šķiet, ka man jau sen vajadzētu iet mācīties kinorežiju – to, iespējams, pat izjūtu vēl vairāk. Bet tā teātra pasaule...

Neskatoties uz to, ka gribēju būt žurnāliste karstajos karadarbības punktos, nonācu teātra vidē, un esmu to tik ļoti iemīlējusi. Mīlu šos cilvēkus, man patīk te būt.

Vairāk un plašāk - ierakstā.

Teātra zinātniece Ieva Struka tiekas ar režisoru Vladislavu Nastavševu.

"Es nepieņemu teātri, kas nav ekskluzīvs", - saka Vladislavs Nastavševs, kurš šosezon Maskavas Lielā teātra kamerzālē iestudējis Žorža Bizē operu "Pērļu zvejnieki" un šomēnes tur sāks darbu ar diviem viencēlieniem - Sergeja Prokofjeva operu "Madalēna" un Morisa Ravela operu "Spāņu stunda".

Vladislavs izteic minējumu, ka daudziem režisoriem, kuriem nav muzikālās dzirdes un mūzika varētu būt kaut kas svešs un nesaprotams, operas iestudēšana varētu izrādīties liels pārbaudījums. "Man tas tā ir drāmā. Kā izrādījies. Kaut gan ir bijušas veiksmes. Ir bijušas reizes, kad tas bija tā vērts. Bet tik un tā ir sajūta, ka tu neesi savā vietā. Drāmā man tā vienmēr bijusi - dēļ tā, ar kādām mokām nāk rezultāts. Sajūta, ka tas nav tas, kas ir jādara dzīvē. Un, jo vairāk, sanāk, jo grūtāk no tā atteikties. Tu esi slazdā. Tāpēc tagad esmu ļoti laimīgs un katru dienu pateicos Dievam par to, ka tagad manā dzīvē ir parādījusies opera."

Teātra zinātniece Ieva Struka tiekas ar Valteru Sīli – režisoru, kurš pagājušogad ieguva "Spēlmaņu nakts" balvu „Gada režisors”  (par izrādēm “Puika, kurš redzēja tumsā” un “Finlandizācija” Latvijas Nacionālajā teātrī (NT), “Izskatās, ka tu mirsi” (kopā ar Kati Krolli) Dirty Deal Teatro (DDT)  un “Uzvara ir mirklis” Valmieras vasaras teātra festivālā).

Neraugoties uz to, ka daudziem un daudz kur ir tukšais laiks, 2020. gadā Valters Sīlis NT iestudējis gan divas pastaigas – „Pilsēta” un „Mežs”, gan igauņu rakstnieka Reina Rauda romāna „Perfektā teikuma nāve” dramatizējumu, bet šogad NT tapis Lindas Rudenes lugas „Riests”(1. vieta NT rīkotajā lugu konkursā) iestudējums un nupat DDT iestudēta klausāmizrāde „Noklausies”.

Ieva Struka uz sarunu aicinājusi režisoru un pedagogu Elmāru Seņkovu.

Nupat viņam piešķirta Eduarda Smiļģa balva, Tallinā Elmārs iestudējis izrādi "Divas garāžas" (VABA LAVA/ESARTE), un Latvijas Nacionālajā teātrī top Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" iestudējums.

Elmāra darba un veiksmes formula, no skolotājas Māras Ķimeles pārņemta, ir DDD - darbs dara darītāju!

Ar sveicienu - arī "Šņorbēniņu" klausītājiem - Teātrā dienā, Ieva Struka uz sarunu aicinājusi režisori Māru Ķimeli. Nesen Liepājas teātrī viņa iestudējusi Ivana Viripajeva lugu "Saviļņojums", Tallinas Pilsētas teātrī - Antona Čehova lugu "Tēvocis Vaņa", un Māras audzēkņi - gan aktieri, gan režisori - dzīvo visos Latvijas teātros.

Teātra zinātniece Ieva Struka sarunājas ar Tomu Treini, kurš Latvijas Kultūras akadēmijā 2017. gadā absolvējis Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova vadīto Aktieru un režisoru kursu ar diplomdarba izrādi, kas izpelnījās vairākas nominācijas "Spēlmaņu nakts" balvai - Gunāra Priedes "Zilo" Latvijas Nacionālajā teātrī.

Šogad janvārī Valmieras Drāmas teātrī Toms iestudējis Leldes Stumbres stāstu par jaunu dzīves sākumu laukos "Nākošpavasar". Šo lugu pirmo reizi, arī - Valmierā,1988. gadā tika iestudējusi Toma skolotāja Māra Ķimele, un, tāpat kā savulaik viņa, arī Toms tagad būs ciešākām saitēm siets ar Valmieras teātri. Netīši, bet skaisti sagadījies, ka sestdien Tomu sveiksim 27.dzimšanas dienā!

Teātra zinātnieces Ievas Strukas saruna ar režisori Inesi Mičuli par Valmieras teātrī viņas iestudētajām izrādēm „Visas labās lietas”, „Jaunākā brāļa vasara” un pašu jaunāko – „Labie cilvēki”.

Inese saka: „Es ticu, ka labais ir jebkurā cilvēkā. Tikai – cik tu esi spēcīgs atklāti to parādīt. Jo esam pieraduši, ka maigums ir ekvivalents vājumam – tad tevi var ievainot. Tādēļ mēs baidāmies būt labi. Mēs slēpjamies. Slēpjam sevī labo. Pirmkārt – paši no sevis.”

Teātra zinātnieces Ievas Strukas viesis - režisors un Liepājas aktieru kursa aktiermeistarības pasniedzējs - Dmitrijs Petrenko.

Savu neparasto ceļu uz teātri Dmitrijs redz kā likumsakarīgu. Tāpat kā darbu ar studentiem. Liepājas kursa aktieri, kuriem viņš māca aktiermeistarību, jau gatavojas saviem diplomdarbiem. Dmitrijam ir ko darīt, tostarp noslīpēt "1 000 000 labu lietu". Tā ir jau trešā Dankana Makmilana luga (Every Brilliant Thing), kuru viņš  iestudējis. Liepājas teātra aktieri Edgars Ozoliņš pamīšus ar Gati Maliku ir gatavi tikties ar skatītājiem, tiklīdz tas būs iespējams.  "Es meklēju atbildes", saka Dmitrijs Petrenko. "Un man patīk uzdot jautājumus. Patīk process, nevis rezultāts. Patīk iet kaut kur, mainīt kaut ko, šaubīties par kaut ko. Arī izrādēs, kuras iestudēju, man ir svarīgi, lai cilvēki sāk šaubīties".

Teātra zinātniece Ieva Struka uz sarunu aicinājusi režisorus Indru Rogu un Mihailu Gruzdovu, kuri Latvijas Kultūras akadēmijā audzina jau trešo aktieru kursu. Šis - Valmieras teātra - kurss pavasarī studijas beigs ar vairākām izrādēm, kuru vidū arī "Blanša. Baltais mežs". Pēc Tenesija Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs" iestudēta, tā gaida tikšanos ar skatītājiem.

"Aktiermeistarību jau var diezgan ātri iemācīties, bet ko tālāk?... Ir jābūt personībai. Vajag, lai cilvēks ir brīvs, lai viņš domā pats un saprot, kas notiek pasaulē",

raidījumā saka Mihails Gruzdovs, bet Indra Roga citstarp atzīmē: "Ja normālam cilvēkam prasa

atcerēties kaut ko negatīvu, ļoti sliktu, viss viņa ķermenis kļūst pasīvs - organisms bloķē atcerēšanos, turpretim aktierim tas ir kaifs! Mēs jau dēvējam aktierus, mani ieskaitot, par labiliem, emocionāliem, nenosvērtiem, uz sevu vērstiem un ārprātīgiem egoistiem, bet viņi tādi tiešām ir. No dabas".