Piejūras klimats

Šogad arī Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” ir pārcēlusies uz tiešsaisti un televizora ekrāniem. Arī īpašās pirmizrādes būs skatāmas tiešsaistē vietnē filmas.lv - viena no tām ir ilgi gaidītā Lienes Lindes un Armanda Zača dokumentālās filmas “Klātbūtne” pirmizrāde 14. novembrī. Abiem režisoriem tā ir pilnmetrāžas debija, kura ir nominēta divām “Lielā Kristapa” balvām kategorijās “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma” un “Labākā dokumentālās filmas režija”.

Filma “Klātbūtne” stāsta par četrām sievietēm un viņu pieredzi grūtniecības periodā, kā arī par to, ko viņām nozīmē būt mātei un sievai. “Klātbūtne” tapusi studijas “Ego Media” paspārnē, un filmā skan Jāņa Ruņģa mūzika. Par to, ko kino veidotājiem nozīmē ilgi gaidītās pirmizrādes pārcelšana uz tiešsaisti, kāpēc kino ir jāskatās uz lielā ekrāna, kā bija strādāt tandēmā un kādas pārdomas abiem režisoriem raisīja filmas veidošanas process, raidījumā “Piejūras klimats” stāsta abi režisori - Liene Linde un Armands Začs. Sarunājās Marta Elīna Martinsone.

Ik nedēļu par kā nacionālā, tā starptautiskā kino aktualitātēm, kino vēstures personībām, nozīmīgiem strāvojumiem un notikumiem. Sarunas ar filmu veidotājiem un pētniekiem, kā arī reportāžas no kino festivāliem.

No 15. līdz 25. oktobrim kinoteātrī Splendid Palace norisināsies Starptautiskais Rīgas Kino festivāls ("Riga IFF"). To atklās īpašs kino koncerts, kurā mūziķi Artūrs Liepiņš un Jēkabs Nīmanis izpildīs savu oriģinālmūziku un skatītāji varēs redzēt senāko Latvijas teritorijā uzņemto spēlfilmu “Kur patiesība?!” Kopumā festivāls piedāvā noskatīties 129 filmas, kā arī pieredzēt īpašas pirmizrādes.

Taču, ņemot vērā sarežģītos apstākļus, liela daļa filmu būs skatāmas arī tiešsaistē, jo skatītāju skaits zālēs ir ierobežots. Par to, kā pandēmijas apstākļi ietekmē kino festivālu dzīvi sākot no filmu atlases procesa un filmu tematikas līdz festivāla norisei, stāsta Rīgas Starptautiskā Kino festivāla radošā direktore un viena no “Piejūras klimata” vadītājām Sonora Broka, kā arī īsfilmu programmas Short Riga kuratore Anna Zača. Sarunājās Marta Elīna Martinsone.

22. septembrī pirmizrādi piedzīvos Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālā animācijas filma “Mans mīļākais karš”. Filma ir saņēmusi plašu starptautisku atzinību un galveno balvu Ansī animācijas filmu festivālā.

Filma ir balstīta pašas režisores bērnības atmiņās un stāsta par pieaugšanu Padomju Savienībā, kad apkārt valda noklusēšanas un baiļu atmosfēra. “Mans mīļākais karš” pirmizrāde ir ilgi gaidīts notikums, jo tā tapusi vairāku gadu garumā.

“Mans mīļākais karš” izauga no idejas par dokumentālo filmu, kas stāstītu par Kurzemes katlu un Kurzemi Aukstā kara laikā. Taču saskaroties ar arhīva materiālu trūkumu, režisore Ilze Burkovska-Jakobsena nolēma šo stāstu padarīt personiskāku, kā arī izvēlējās animāciju kā mediju, caur kuru to izstāstīt.

“Mans mīļākais karš” ir pašas Ilzes bērnības atmiņas par uzaugšanu Padomju savienībā un to, kā viņas ģimene mēģināja izdzīvot padomju režīmā un kādus kompromisus tas prasīja.

Pati Ilze filmā ir dedzīga pioniere, kura vienlaikus vēlas piepildīt savu sapni un kļūt par žurnālisti.

Dokumentāli kadri vijas ar atmiņu un iztēles ainām, ļaujot skatītājam piedzīvot plašu un sarežģītu vēstures posmu caur bērna acīm. Paralēli arī dzirdami citi dokumentāli stāsti no Okupācijas muzeja arhīviem, kuri vēstī par pieredzēm no Otrā pasaules kara laika.

“Mans mīļākais karš” ir tapis kā Norvēģijas un Latvijas kopražojums - sadarbojoties Ilzes un viņas vīra Tronda Jakobsena norvēģu studijai Bivrost Film un studijai Ego Media. Filmas animācijas tēlu mākslinieks ir Sveins Nīhuss, galvenā fonu māksliniece - Laima Puntule. Komponists - Kārlis Auzāns, bet tēlus ierunājuši tādi pazīstami latviešu aktieri kā Regīna Razuma, Kaspars Znotiņš un daudzi citi.

Par to, kāda bija bērnība Padomju Savienībā, ko nozīmē būt drosmīgam un citiem ar filmu un tās tematiku saistītiem jautājumiem stāsta režisore un scenārija autore Ilze Burkovska-Jakobsena un aktrise Regīna Razuma, kura filmā ierunājusi skolotājas lomu.

17. septembrī pirmizrādi piedzīvos jaunā režisora Reiņa Kalviņa debijas spēlfilma - krimināldrāma "Maiņa", kas stāsta par vienu bīstamu nakti taksista Mareka dzīvē.

Iedvesmojoties no savas pieredzes, kā arī patiesiem notikumiem Latvijas nelegālo takšu pasaulē, Reinis Kalviņš ir radījis stāstu par spriedzes pilniem apstākļiem, kuros dzīvo cilvēki mums blakus. 

Pēc ilgstošām provēm galvenajā - taksista Mareka - lomā tika apstiprināts Liepājas teātra aktieris Edgars Ozoliņš, ar kuru kopā režisors veica plašu izpēti par taksistu ikdienu un Rīgas naktsdzīves tumšāko pusi. Vai ir iespējams izrauties no savas ierobežojošās sociālās vides un kas padara “Maiņu” par stāstu, kas var uzrunāt gan vietējo, gan ārzemju kino skatītājus? Par šiem un citiem ar filmu saistītiem jautājumiem stāsta režisors Reinis Kalviņš, aktieris Edgars Ozoliņš un producents Gints Grūbe no Mistrus Media.

1950. gada 17. maijā ASV pirmizrādi piedzīvoja Nikolasa Reja filma “Vientuļā vietā” ("In a lonely place"). Šogad filmai aprit 70 gadi, tālab LR3 “Klasika” raidījums “Piejūras klimats” atskatās gan uz šīs slavenās "film noir" filmas tapšanu, gan tās zvaigznes - Hamfrija Bogarta - karjeru.

Filmas scenārija pamatā ir Dorotijas B. Hjūzas 1947. gada romāns ar tādu pašu nosaukumu, kas pievēršas Holivudas aizkulisēm un analizē nežēlīgo šovbiznesa mašinēriju. Šķiet, ka 1950. gadā tā ir bijusi aktuāla tēma, jo ar pāris mēnešu starpību iznāca arī Billija Vaildera “Sanseta bulvāris”  un Džozefa L. Mankevica “Viss par Ievu”.

“Vientuļā vietā” pirmais scenārija uzmetums bija ļoti pietuvināts romānam, un to rakstīja Edmunds H. Norts, taču scenāriju beigās uzrakstīja Endrjū Stolts, ņemot vērā producenta Roberta Lorda un režisora Nikolasa Reja ieteikumus.

Tiek minēts, ka Bogartam tik ļoti paticis scenārijs, ka viņš vēlējies, lai to uzfilmē vārds vārdā.

Taču, protams, režisors turpināja to pārrakstīt un pārveidot - tiek minēts, ka tikai četras no 140 scenārija lapām bijušas bez labojumiem. Bogarta ekrāna partneres meklējumu process nebija viegls - pirmā izvēle bija aktiera dzīvesbiedrene Lorēna Bekola, taču studija “Warner Brothers” atteicās aktrisi izīrēt šim projektam. Otra versija bija Džindžera Rodžersa, kura visiem vairāk asociējās ar optimistiskiem mūzikliem duetā ar Fredu Astēru. Taču Nikolass Rejs uzstāja, ka Lorelas Grejas lomai vispiemērotākā ir viņa sieva - Glorija Greiema, un tā joprojām tiek uzskatīta par vienu no aktrises labākajām lomām.

Taču sadarbība nebija viegla - abu laulība bija uz iziršanas robežas, un režisors pat esot pārvācies dzīvot filmas dekorācijās.

Filma, kura šobrīd tiek uzskatīta par vienu nozīmīgākajām "film noir" žanra pārstāvēm, viennozīmīgi ir arī viena no Hamfrija Bogarta interesantākajām lomām. Ne velti tā tika radīta viņa producentu kompānijas “Santana Productions” paspārnē. Savā plašajā esejā par Bogartu mēmā kino zvaigzne Luīza Brūksa raksta: “Pirms iesitās inertums, Bogarts nospēlēja vienu fascinējoši sarežģītu tēlu, ko prasmīgi režisēja Nikolass Rejs - filmā, kuras nosaukums perfekti definēja paša Hamfrija izolētību starp cilvēkiem. “Vientuļā vietā” viņam deva lomu, ko viņš varēja spēlēt komplicēti, jo filmas varoņa scenārista lepnība par savu mākslu, viņa egoisms, viņa dzeršana, viņa enerģijas trūkums, ko caurdur vardarbības zibeņi, bija kas tāds, kas piemita arī īstajam Bogartam.”

To, cik daudz no savas personības un savas dzīves aktieris ielika Diksona Stīla lomā, nevar izmērīt.

Taču “Vientuļā vietā” šķiet kā radīta Bogartam, kurš, lai arī kļuva slavens ar savām mačo lomām, visspožāk uzmirdzēja tieši tad, kad spēlēja varoņus, kam piemīt trūkumi, kuri ir ievainojami - ne traģiski, bet aizlauzti.

Un Diksons ir tieši tāds - viņa bijušais armijas biedrs seržants Nikolajs, kā arī pēc tam Lorela uzsver, ka viņš ir labs cilvēks. Tikai kļūst agresīvs, kad dzer. Rodžers Eberts apgalvo, ka Diksonam piemīt Doktora Džekila un Mistera Haida duālisms - arī viņā mīt briesmonis, kurš barojas no riebuma pret sevi, un šis riebums saindē gan scenārista profesionālo, gan privāto dzīvi.

Savā jaunajā scenārijā Diksons Stīls ir uzrakstījis tekstu, kuru nezinot, kur ielikt. Viņš to nocitē Lorelai, kad abi brauc mājās pēc tam, kad sieviete ir pieredzējusi sava mīļotā tumšo Mistera Haida pusi: “Es piedzimu, kad tu mani noskūpstīji. Es nomiru, kad tu mani pameti. Es dzīvoju tās pāris nedēļas, kamēr tu mani mīlēji.” Šis ir reizē precīzs "film noir" mīlasstāstu raksturojums, un reizē arī Diksona spēja zemapziņā paredzēt arī savu nākotni.

1999. gadā Amerikas Filmu institūts izvēlējās Hamfriju Bogartu kā Amerikāņu klasiskā kino dižāko vīriešu dzimtes zvaigzni. Savas karjeras laikā viņš ir nofilmējies vairāk nekā 80 filmās, turklāt vienmēr augstā cieņā turējis disciplīnu. Ieradies uz laukuma laicīgi un vienmēr sagatavojies - kā jau īsts profesionālis.

Vairāk un plašāk šeit!

Maija vidū jau vairāk kā septiņdesmit gadus karstākās kino pasaules kaislības tikušas izdzīvotas Francijas kūrortpilsētiņā Kannās.

Jau agri no rīta kino seansus pārpildītās zālēs ievadīja festivāla videorullītis ar sarkano paklāju klātiem pakāpieniem, kas ved debesīs Kamila Sensānsa muzikālās svītas "Dzīvnieku karnevāls” pavadībā. Tam sekoja preses konferences, fotosesijas, filmu tirgus, pirmizrādes, pieņemšanas. Šogad slavenais Kruazetes bulvāris ir neparasti tukšs, Kannu kino festivāls savu norisi ir atcēlis, virtuālā pieredzē pārceļot vien filmu tirgu.

Vairāki citi pavasara kinofestivāli tomēr ir izvēlējušies pielāgot savu norises veidu pandēmijas režīma apstākļiem - kino seansus, tai skaitā pirmizrādes, sarunas un meistarklases pārnesot uz interneta vidi. Šodien raidījumā dzirdēsim trīs pieredzes, kā piedalīties šādā festivālā, un arīdzan, kā virtuāli noris žūrijas darbs.

Savos iespaidos par Šveicē notiekošo “Visons du Reel”, Vīsbādenes Centrālās un Austrumeiropas kino festivālu “GoEast”, un Oberhauzenes Starptautisko īsfilmu festivālu dalīsies kino pētniece Dārta Ceriņa, Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma veidotāja Zane Balčus, kā arī Riga IFF Baltijas mūzikas video konkursa kuratore Agnese Logina.

***

Jau kopš 1969. gada notiekošais “Visions du Reel” pagājušogad izrādīja 169 filmas, pulcējot 45 tūkstošus skatītāju. Lai gan šogad festivālu bija iespējams apmeklēt tikai virtuāli, pārsteidzoši, ka tā skatītāju loks ir krietni paplašinājies - līdz pat sešdesmit tūkstošiem. Acīmredzot, atvieglotā piekļuve filmām ir devusi iespēju tās skatīties arī tiem, kas citādi nebūtu varējuši, vai vēlējušies doties uz kinoteātriem.

Festivāla galveno balvu online ceremonijā saņēma “Punta Sacra”, dzīvi apliecinoša itāļu dokumentālā filma, kuras varoņi, enerģiskā Franka, viņas ģimene un draugi, ir tikai neliela daļa no komūnas, kas mīt pussagruvušās, pašuzstutētās ēkās Tibras krastā, apkaimē, kas ir kā dadzis acī pilsētpānotājiem.

Kā inovatīvāko žūrija izcēla somu dokumentālo filmu “Anerca, Breath of Life”. Tās veidotāji, tēvs un dēls, Marku un Johannes Lehmuskallijo apceļojuši teju visas tālo ziemeļu tautas- čukčus, inuītius, sāmus no Kanādas līdz pat Krievijai, teritoriju, kuras ierasto dzīvesveidu savulaik neatgriezeniski izmainījuši iekarotāji jeb tā saucamie progresa nesēji. Filmā senie stāsti savijas ar mūsdienām, dziesmas, dejas, un tradīcijas, kas izdzīvojušas cauri laikam, joprojām atstāj nospiedumus šo tautu iekšējās pasaules veidolā, jau filmas nosaukumā pieteikta, tā ir viņu “dzīves elpa”.

Ārpus laureātu saraksta palikusi savdabīgā portugāļu filma “Amor Fati”, kuras nosaukumu var tulkot divējādi - gan kā mīlestību pret savu likteni, gan kā mīlestību, kas mums paredzēta. Filmas ievadā dzirdam stāstu par katru no mums kā monētu, kurai abas puses ir atdalītas. Un dzīve paiet, apņēmīgi un nenogurstoši meklējot šo savu otro pusi. Ikreiz, kad to atrodam, dīvainā draudzības, tuvības un mīlestības sajūta ir satriecoša. “Amor Fati”, ir kā fascinējoša dubultportretu galerija, kur katra no dzīvajām bildēm ir kā spoguļatēls- tie ir dvēseļu līdzinieki - dzīvesbiedri, mīlnieki, māsas, brāļi, pat vesela saime, ko apvieno gan satriecoša vizuālā līdzība, gan arī muzikālais talants. Viens no “Amor Fati” skaņu celiņa vadmotīviem ir Baha pirmā čella svīta, skaņdarbs, ko filmā izpilda ģimenes galva.

Filmas režisore Klaudžia Varežau stāsta, ka jau bērnībā viņā teju kā apmātība radusies interese par pāriem, kurus saista neparasta vizuāla līdzība. Viņas vecākiem pat vārdi bijuši līdzīgi - māti sauca Olinda un tēvu - Orlando. Vēl kā mazam bērnam viņai nav bijusi skaidra izpratne par to, kas ir dzīvesbiedri, tādēļ viņa uzskatījusi, ka viņas vecāki ir brālis un māsa. Arī pārējos radiniekus, pat attālus, saistījusi spēcīga vizuāla līdzība. Jau studējot fotogrāfiju Lisabonā, viņa izveidojusi foto projektu, veltītu šādiem pāriem, līdziniekiem. Uzsākot darbu pie šīs filmas, Klaudžia saņēmusi ļoti daudz elektronisko vēstuļu ar dažādu pāru fotogrāfijām, lai gan filmas struktūra vēl nebija tobrīd izkristalizējusies. Bet jau tobrīd, par spīti tam, ka varoņu līdzīgie žesti, kustības, sejas, šķituši visai komiski, kļuvis skaidrs, ka izvēlētā tēma prasa rūpīgāku pieeju, ieniršanu šo pāru attiecībās, paplašinot skatījumu, ietverot filmā ne tikai dzīvesbiedrus, bet arī draugus, saimniekus un to kaķus, suņus, zirgus, un pat veselas grupas - ģimenes, draugus. Jo tos saistīja kaut kas neizskaidrojams, mistērija.

Vairāk un plašāk - ierakstā.

4. maijā rīkotajā Latvijas filmu maratonā, kas ārkārtējās situācijas diktētajos nosacījumos notika tiešsaistē, atvēršanas svētkus svinēja mākslas zinātņu doktores un kino pētnieces Ingas Pērkones jaunās grāmatas "Ekrāna skatuve: Par aktiermākslu Latvijas kino" atvēršanas svētki, kas arī notika tiešsaistē.

Sarunā ar Martu Elīnu Martinsoni LR3 "Klasika" raidījumā "Piejūras klimats" Inga Pērkone stāsta par aktierdarbu Latvijas kino, par aktiera autorību filmas ietvaros un to, kādu tēlu pietrūkst pašmāju kino.

Marta Elīna Martinsone: Kādas bija sajūtas, atverot savu grāmatu “Ekrāna skatuve” attālināti?

Inga Pērkone: Dīvainas katrā ziņā, bet es pēc tam paskatījos, ka atvēršanas brīdī skatījumu bija pāri 200, un tas noteikti ir vairāk, nekā man būtu iespējams uzaicināt uz fizisku atvēršanu. Tā kā ir savs labums arī. (Smejas)

Savas grāmatas ievadā jūs minat, ka kino aktieris nav nodalāms no kino kā aparāta un ka kino aktiera sniegumu nevar analizēt, atdalot no filmas kā kopuma. Taču reizēm recenzijās tiek uzteikti aktierdarbi arī vājās filmās. Vai tas vispār ir iespējams?

Tā var būt, jā. Tas nozīmē to, ka režisors varbūt ir spējis šo aktiera darbu parādīt vai organizēt augstā līmenī, bet neko citu nav spējis. Bet varbūt tas [ir] aktieris –

tā arī, starp citu, var būt, ka dažkārt aktieri, sniedzot tādu ļoti spilgtu priekšnesumu, noēd to visu pārējo. Un tad, protams, mēs varam runāt par režijas problēmām attiecībā uz visu pārējo, bet ne uz aktieri.

Bet vispār ir dīvainas tās balvas – piemēram, par labāko aktierdarbu, ko parasti visi visvairāk gaida un pārrunā un aprunā. Īstenībā tāpat mēs varētu sniegt balvas arī par skaistāko koku filmā un tā, jo principā tie elementi visi ir vienlīdz svarīgi. Protams, ka te vairāk aktieris iegulda iegulda kā persona kaut ko, koks to droši vien nevar izdarīt, bet faktiski tie elementi tiek apstrādāti vienādā mērā.

Tā kā aktiera darbs nav nodalāms no režijas, vai jūsuprāt slikta režija var labu aktieri padarīt par sliktu aktieri?

Pilnīgi noteikti, un tas arī ļoti bieži ir redzams, ka tiešām labi aktieri vai nu vienkārši darbojas paši savas izpratnes robežās un nekādi netiek virzīti, vai arī tā pārējā telpa kaut kā pazūd aiz viņiem. Var, protams, jā.

Principā, ja mēs runājam par aktierdarbu kino, tad mēs pirmkārt runājam par režiju. Pārspīlēts, protams, ir tas salīdzinājums ar koku, jo ir pietiekami daudz filmu un piemēru vēsturē, kur aktierim tā skatuve uz ekrāna tiek dota jau apzināti plaša. Piemēram, [Čārlijs] Čaplins, kurš gan pats bija savu filmu režisors, un tad vairums ainu viņam ir būvētas tā, lai viņš varētu pilnā mērā [izpausties], tās ir viņam visnotaļ pakārtotas. Bet tā arī ir tā režija, kurā viņš var izpausties ar visu savu ķermeni, ar katru savu kustību.

Bet to var darīt arī kā Larss fon Trīrs – rādīt pavisam citādi. Jo, ja, piemēram, kamera filmē nejauši, tad, lai kā aktieris pūlētos, viņš var palikt ārpus kadra vispār. (Smejas)

Kad ir redzama tikai viņa auss, piemēram. Kā Trīrs to savos piemēros kādreiz ir rādījis saistībā ar filmu “Tā visa priekšnieks” ["Direktøren for det hele", 2006].

Pilnu interviju lasiet LSM!

8. maija raidījumu "Piejūras klimats" pilnā apjomā aicinām klausīties šeit!

Atskatāmies uz 4. maija Latvijas filmu maratonu, kas norisinājās tiešsaistē: tā ietvaros pirmizrādi piedzīvoja Aijas Bley dokumentālā filma "Mēs gribējām izmainīt pasauli" un Ingas Pērkones grāmatas "Ekrāna skatuve" atvēršana.

Šogad jau par tradīciju kļuvušais 4. maija Latvijas filmu maratons ārkārtas situācijas dēļ tika pārcelts uz interneta vidi. Portālā filmas.lv bija pieejami deviņi kino seansi, kuros bija iespējams bez maksas noskatīties jaunākās un arī labākās pašmāju filmas. Nacionālais Kino centrs šādu maratonu rīko jau kopš 2005. gada, un šogad tiešsaistē to skatījušies 8600 cilvēku 63 pasaules valstīs. Maratona populārā filma bijusi Jāņa Ābeles “Jelgava 94”.

Taču neierastais maratona norises veids nenozīmē, ka tā ietvaros nebija iespējams piedzīvot gan filmas pirmizrādi, gan Latvijas kino veltītas grāmatas atvēršanu. Aijas Bley dokumentālā filma “Mēs gribējām izmainīt pasauli” savu ceļu pie skatītājiem ir uzsākusi neierastā veidā, taču, kā liecina atsauksmes sociālajos tīklos un arī pirmās recenzijas, tā savus skatītājus ir atradusi un turpina atrast. “Mēs gribējām izmainīt pasauli” stāsta par Latvijas underground mūzikas leģendu - grupu “Inokentijs Mārpls”, bet ne tikai. Filmas trīs galvenie varoņi ir grupas “Inokentijs Mārpls” dalībnieki Raimonds Lagimovs saukts arī par Dambi, Ivo Stankevičs jeb Skrips un mūzikas apskatnieks Uldis Rudaks.

Sarunā ar Ilzi Auzāni žurnālā “Kultūras Diena” Aija Bley stāsta: “Man gribējās izveidot stāstu par savu piecdesmitgadnieku paaudzi, un es meklēju varoņus, kas varētu asociēties ar šo tēmu. Uzrunāju Dambi, Skripu un Rudaku, kuri piekrita manam uzaicinājumam. Ar laiku šis projekts transformējās, jo pievienotā vērtība ir tajā, ka viņi ir mūziķi. Inokentijs Mārpls ir mūžīgās jaunības simbols, jo mākslinieku daiļrade joprojām ir aktuāla.”

Sazinoties ar vienu no filmas varoņiem - Uldi Rudaku, uz jautājumu, kādi ir viņa iespaidi pēc filmas noskatīšanās, Uldis e-pastā atraksta: “Ja spētu distancēties no tā, ka pats esmu tajā filmā, tad teiktu, ka laba sanākusi. Laikmeta liecība par dīvaiņiem, kas dzīvojuši 20.gadsimta beigās un 21.gs. sākumā.

Neatļaušos būt arī tik iedomīgs, lai uzskatītu, ka ar savu klātbūtni man šo filmu ir izdevies sabojāt vēl kāda acīs, izņemot savās, jo pats sev jau no malas katrs kaut nedaudz vairāk pēc pamuļķīša izskatās, nekā citiem. Tā tam ir jābūt. Pats galvenais, ka mēs tajā filmā esam gana īsti.

Dažas epizodes inscenētas, bet šie inscenējumi ir tādi, kuriem identiski ir notikuši vai vismaz varētu notikt arī reālajā dzīvē, ņemot vērā mūsu raksturus, jau paveiktos "varoņdarbus", laikmetu, vidi ap mums un bailēm, ja tādas vispār ir, bet nav. Es to saucu par veselīgu pofigismu, bet Dambis diez vai šādam terminam piekristu.

Izlikšanās par kaut ko tur nav, pat varbūt pietrūkst, lai būtu jautrāk, bet tas prasītu lieku piepūli, un tādu no mums filmēšanas process neprasīja. Visvieglāk ir nemelot. Vismaz man. Jā, bija daži dusmu momenti, kad viss izbesīja, bet tādi jau visur gadās - pat katrā ģimenē.

Kopumā ar rezultātu esmu apmierināts, jo zinu, ka arī pašam kaut ko dokumentējot tekstos varbūt nav izdevies simtprocentīgi viss varoņiem pa prātam, tāpēc zinu, ka arī režisoram var būt savs skatījums, un tāpēc līdz pirmizrādei filmu neskatījos, lai saglabātos intriga, jo daļa safilmētā jau pazudusi no atmiņas, nemaz nerunājot par tām daļām, ko vispār neatceros, ko filmā var arī diezgan labi redzēt, bet tāds nu es esmu un man nav, ko slēpt.”

Filma par nelielu samaksu ir pieejama vimeo kontā pēc pieprasījuma jeb “on demand” - vienkārši vietnes vimeo meklētājā ierakstot “Mēs gribējām izmainīt pasauli”.

***

Otrs lielākais 4. maija filmu maratona notikums bija mākslas zinātņu doktores un kino pētnieces Ingas Pērkones jaunās grāmatas “Ekrāna skatuve: Par aktiermākslu Latvijas kino” atvēršanas svētki, kas arī notika tiešsaistē. Sarunā ar Martu Elīnu Martinsoni Inga Pērkone stāsta par aktierdarbu Latvijas kino, par aktiera autorību filmas ietvaros un to, kādi tēli pietrūkst pašmāju kino.

Šopavasar svinam britu režisora Maikla Pauela satricinošās filmas "Toms lūriķis" 60. gadskārtu – tā provocē salīdzināt kinooperatora aci ar nāvējošu ieroci. Tikām vēl nebijis eksperiments latviešu kino ir pati jaunākā Lailas Pakalniņas filma "Spogulī", kuras pirmizrāde vēl tikai gaidāma – šeit kamerai piešķirts mobilā tālruņa jeb spoguļa skatpunkts. Savukārt agrārā konstruktīvisma paraugs latviešu kino ir viņas filma "Pirmais tilts", kas šajās dienās piedzīvojusi tiešsaistes pirmizrādi festivālā "Visions du Réel".

Filma "Toms lūriķis" vēsta par kādu vīrieti – kinoamatieri un operatora asistentu Marku Bēmu, kurš ir pārņemts ar nepieciešamību fiksēt ar savu rokas kameru dažādas viņu satraucošas un uzbudinošas ainas.

Marku vajā traumatiskas atmiņas par bērnību, kad viņa tēvs, ievērojams psihoterapeits, mēdza praktizēt visai neētiskus eksperimentus – negaidīti modināt mazo dēlēnu, lai uzfilmētu viņa baiļu reakcijas.

Bailes, šausmas ir emocijas, kas pēc tam fascinējušas Marku visu dzīvi. Viņš ir izstrādājis īpaši izsmalcinātu, kinematogrāfisku veidu, kā nogalināt savus upurus, skaistas sievietes. Šis inovatīvais un šausminošais ierocis ir teju saplūdis ar viņa, kinooperatora skatienu. "Toms lūriķis" iegājis tautas valodā kā apzīmējums skopofilijai jeb vuārismam – procesiem, kuros bauda tiek gūta, kādu slepus novērojot, uzlūkojot kā iekāres objektu. Britu kino teorētiķe Lora Malveja uzskatīja, ka šī kāre, ziņkāre redzēt ir kino valdzinājuma pamatā – ka tas ir seksuāls instinkts, kas koncentrēts skatienā (ja runājam par periodu, kad kino noteicošais bija "male gaze" jeb vīrieša skatiens).

Sonora Broka: Filma "Spoglī" tapusi selfiju stilistikā. Kamera šeit it kā aizstāj mobilo tālruni jeb spoguli, kurā veras varoņi, un skatītāji savā ziņā kļūst par kameras aci. Vai mēs, kas atradīsimies kameras otrajā pusē, atsaucoties uz Maikla Pauela filmu, arī nekļūsim savā ziņā par tādiem kā novērotājiem, par Tomijiem lūriķiem?

Laila Pakalniņa: Nebiju iedomājies šādu pavērsienu... Jā un nē. Tad jau mēs visi esam lūriķi, lietojot "Instagram" un "Facebook", jo mēs tur redzam tik daudz selfiju... Neskatoties uz to, ka šķietami tā ir cilvēka saruna pašam ar sevi, selfijs tomēr domāts citu patērēšanai. Tā, manuprāt, ir atšķirība no lūriķa.

Kino vienmēr bijis cieši saistīts ar skatienu jeb redzējumu. Kā tas veidojas tavās filmās – vai tas ir operatora vai režisora skatiens? Vai arī – kopdarbs?

Vienkāršāk laikam būtu pateikt, ka tas ir kopdarbs, bet tas, protams, ir daudz komplicētāk. Kā tas notiek aktierfilmās, ir vieglāk izskaidrot. Jo uzrakstu to, ko redzu – faktiski jau rakstu kadrējumu. Ir ļoti viegli uzzīmēt kadrējumu pēc tā, kā pierakstu kadru jau scenārijā, un nākošais posms ir, ka mēs tam ejam cauri ar operatoru, kurš vēl pieliek klāt savu redzējumu. Laukumā, protams, ir korekcijas.

Bet dokumentālajā kino nosacījums ir tāds, ka jāstrādā ar operatoru, par kuru esmu pārliecināta – viņš redz tāpat kā es un vēl mazliet labāk.

Kā tas ir – strādāt kopā, pārliecinājos, kad Rīgā meklējām filmēšanas vietas filmai "Karote". Vispirms ar Gintu izbraukājām vietas, kur apmēram varētu braukt un filmēt. Nostājāmies kādā vietā Vecdaugavā, kaut kur pie sliedēm, un Gints fotografēja tieši tādā formātā, kā mums tas kadrs varētu izskatīties filmā. Kādā brīdī es viņam saku – uztaisi vienu, kur tā māja ir pa vidu, bet tas koks – tur, un viņš man saka – hallo, es jau nupat tieši to uztaisīju...

Pilnu intervijas tekstu lasiet šeit!