Piejūras klimats

Šogad 5. novembrī režisorei Kirai Muratovai (1934-2018) būtu apritējuši 85 gadi.

Viņas pirmās filmas “Īsās tikšanās” (1967) un “Ilgās atvadas” (1971) padomju cenzūras dēļ nonāca aizliegto filmu plauktā, un Muratova Odesas kinostudijā strādāja gan kā apkopēja, gan uzturēja studijas muzeju, saglabājot cerību atkal režisēt kino.

Viņas cerība piepildījās, un 1986. gadā abas filmas ne tikai tika izceltas no plauktiem, bet režisorei arī tika dota iespēja izvēlēties, ko filmēt. Viena no filmām, ko viņa izvēlējās, bija “Astēniskais sindroms”, ko padomju režīms atkal vēlējās aizliegt, bet tās panākumi 1990. gada Berlīnes kinofestivālā nodrošināja filmas un tās režisores panākumus gan starptautiskā, gan vietējā līmenī.

Kira Muratova ir viena no atpazīstamākajām un neparastākajām sievietēm režisorēm, kuras neparastais skatījums uz pasauli un nepārspējamā interese par cilvēkiem, ir padarījusi viņu par kulta figūru kino vēsturē.

Par Kiras Muratovas kino, kā arī to, kādu viņu atceras Renāta Ļitvinova - viņas skolniece un kolēģe - šonedēļ raidījumā “Piejūras klimats” stāsta Marta Elīna Martinsone.

"Lielajā Kristapā" līdzās nominēto filmu skatēm ierasti tiek svinētas arī jaunāko latviešu filmu pirmizrādes, un tieši tā tas bija arī šogad. Divas no tām – 17 minūšu garo mātes un dēla dialogu "Afigenna", kā arī stāstu par trīs bērnu un viņu mammu dzīvi "Meikots Īrijā" – veidojis dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris, kurš nu jau dzīvo savas visjaunākās filmas "Valkātāji" pirmizrādes gaidās.

Kā īsti radās filma "Afigenna" – vai tas bija plānots projekts, vai radās spontāni, satiekoties ar filmas varoņiem? "Pats, pats sākums šim projektam ir mana jaunākā filma "Valkātājs", kuru pierobežā filmēju jau ļoti ilgi – tur ir tāda vieta kā Šķaune. Reiz pie veikala tur filmējām, un pienāca kāda sieviete, kura vēlējās, lai nofilmējam viņas dēlu – kā viņš skaita dzejolīšus. Domāju – labi, tas jau novērojošajā dokumentālajā kino ir liels pluss, ja cilvēks pats grib ar tevi sadarboties. Tā nu stundas laikā nofilmējām filmas "Afigenna" pamatu," atceras Ivars Zviedris.

"Piejūras klimata" klausītāji noteikti zinās filmu "Par 10 minūtēm vecāks", kas nofilmēta vienā kadrā. "Te bija tas pats joks, ka bija viens materiāls. Operatoram Haraldam teicu – neko nedari, atstāj tā, kā ir, lai viņi paši tur visu izrunā.

Jo dramaturģija jau bija tieši sarunā: jo viņi sāka ar to, ka jānoskaita dzejolītis par to, ka saule acīs spīd, bet viss beidzas ar to, ka – re, kur pāri ielai ir bāriņtiesa, ej! Es tev neesmu laba mamma... Un pa vidu visa puikas dzīve tika izstāstīta – kur tēvs, kur vecmāmiņa.

Iemontējot vēl kādus piefilmējumus vai mēģinot filmu padarīt kinematogrāfiskāku, iznāktu tikai tāds čiks, jo saruna pati par sevi ir tik spēcīga. Ko tur montēt..."

Tajā pašā laikā sākuma saruna papildināta ar epizodēm mājā. "Protams, negribējām panākt to, ka mamma strīdas un šķiet, ka viņi abi ir baigie briesmoņi. Tur sliktā nav tikai mamma – arī puika riebīgs paliek. Pats atceros no savas bērnības, jo ar vecmāmiņu man bijis līdzīgi: mēs viens otru ļoti mīlējām, bet, kad uznāca niķi, bija tā, kā bija... Tāpēc nekādā ziņā negribējām, lai šie varoņi paliktu uz tādas negatīvās nots. Gan sākumā, gan beigās jau var redzēt, ka viņi viens otru ļoti mīl un katram tā mīlestība ir tāda, kāda nu tā ir."

Savukārt filmas "Meikots Īrijā" priekšvēsture saistīta ar Zviedra filmu "Bēgums", kas tapa 2009. gadā. "Tāpēc nebiju pirmo reizi ar pīpi uz jumta – "Bēgumu" filmēju no 2006. gada, un tas bija laiks, kad tikko bijām iestājušies Eiropas Savienībā.

Atceros, vienā gadā, šķiet, tika izpirkts ap 300 000 RyanAir aviobiļešu. Ārprātīgi daudz... Un tad man kā dokumentālistam ieslēdzās gandrīz vai misijas apziņa…

Cilvēki arī lidoja uz priekšu un atpakaļ, veda cigaretes un citu ko, bet tie, kuri aizbrauca un palika, tur ir iesakņojušies. Viņiem piedzimuši bērni, kas tagad filmā arī redzami. Pagājušajā gadā uzrakstīju viņu feisbuka lapā, lai piesakās, kurš grib filmēties. Pieteicās kādi 300 gribētāji. Ar operatoru Haraldu Ozolu pērn arī lielu daļu apbraukājām, un rezultātā izkristalizējās filmā redzamie trīs galvenie varoņi un viņu mammas. Filmā man būtiskas šķiet divas lietas – tur ir stāsts par identitāti, kas uzdurta uz tāda kā Īrijas iesmiņa...

Jo tā ir jocīga paaudze – ar vecmāmiņu sarunājoties, mamma bieži strādā par tulku. Tā ir paaudze, kas zudusi Latvijai – varbūt arī vēl nav zudusi, bet balansē uz zināmas robežas."

Vairāk šeit!

Tikko kā pasniegtas 2019. gada Nacionālās kino balvas, kopskaitā 24 "Lielie Kristapi", un kā labākā scenārija autore balvu ieguvusi viena no "Piejūras klimata" veidotājām - Marta Elīna Martinsone. Viņa "Lielā Kristapa" statueti izpelnījusies kopā ar Alisi Zariņu, strādājot pie filmas "Blakus"! Sveicam no sirds!

Bet šīsreizes raidījumā iezīmējam pāris aizvadīto Lībekas Ziemeļvalstu filmu dienu akcentus, kā arī runājam par diviem latviešu kino jaunumiem - Ivara Zviedra filmām "Afigenna" un "Meikots Īrijā".

***

Lībekas Ziemeļvalstu filmu dienas ir kino notikums ar senu pagātni - šoruden tās norisinājās jau 61. reizi. Sonora Broka turp devusies ar īpašu interesi par kino klasikas programmu, tomēr arī aktuālais kino sagādājis vairākus patīkamus jaunatklājumus.

Apbalvošanas ceremonijā triumfēja islandiešu režisora Hlinura Palmasona filma "Balta, balta diena", par kuru "Piejūras klimatā" ja esam runājuši iepriekš.

Savukārt Lībekas bērnu un jauniešu filmu programmas žūrija īpaši atzīmēja Ginta Zilbaloža pilnmetrāžas animācijas filmu "Projām", kas nupat kā saņēmusi arī "Lielo Kristapu" kā labākā animācijas filma.

Līdztekus kino seansiem īpašā programmā tiek izrādīti TV seriāli, atsevišķas sērijas vai arī to izlase.

No zviedru režisora Lūkasa Mudisona veidotā divpadsmitdaļīgā seriāla "Gesta" bija skatāmas 1., 5., 6. un 8. sērija, kuru gana asprātīgie starptitri īsumā vēstīja iepriekš notikušo. Mudisons, attālinoties no viņa filmām raksturīgā skarbā skatījuma uz dažādām Zviedrijas sabiedrības problēmām, šoreiz uzlūko tās ar aizrautīgu sarkasmu. Bērnu psihoterapeits Gesta, ambīciju un ideālisma pārpilns, pārceļas no Stokholmas uz provinci, cerībā darīt pasauli labāku. Viņš ir draugs visiem, palīgs, atbalsts, un mierinājums. Tomēr sīriešu bēglis, kas mīt vienā no viņa mežmalas būdiņas istabiņām, rokeris tēvs, kuru pametusi draudzene, kāda paciente, kuru piemeklē krasas garastāvokļa svārstības, draugs mūziķis, kuru piemeklējusi radošā krīze, un visbeidzot māte māksliniece, kas arīdzan ievācas pie Gestas, būs īsts spriedzes tests viņa pacietības un tolerances robežām. Komiskajam seriālam, kura forma un vēstījums ir izteikti laikmetīgi un noteikti ierindojami autorkino lauciņā, piemīt aizrautība un vieglums, kā arī spēja uzreiz iekarot skatītāju sirdis.

Retrospektīvas programmā šogad īpašs uzsvars tika likts uz spiegu un slepeno aģentu tēmu Ziemeļeiropas kino laikposmā no 1913. līdz 2012. gadam. Lai gan Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālā filma "Spiegs, kurš mans tēvs", tika izrādīta ārpus šīs programmas, Latvija tajā tomēr tika pārstāvēta - ar Aloiza Brenča 1967. gada filmu "Kad lietus un vēji sitas logā". Savukārt no igauņu kino izvēlēta bija 1959. gada Igora Jeļcova filma "Nelūgtie viesi", ideoloģijai paklausīgs kino par Valsts drošības komiteju, kura nepagurstoši rūpējas par Padomju pilsoņu un robežas drošību, izsekojot un visbeidzot varonīgi sagūstot no Zviedrijas iesūtītos igauņus, pretpadomju aģentus.

Kinematogrāfisks atklājums bija plaši starptautiski pazīstamā jaunā norvēģu režisora Joahima Trīra vectēva, džeza mūziķa, avangarda mākslinieka un drosmīga kino eksperimentētāja Ērika Lēšena 1972. gada filma "Protests". Filmas centrā ir kāda filmēšanas grupa, kas uzņem drāmu par slepenām savienībām un politiskām slepkavībām. Filmas priekšplānā gan izvirzās ne jau sižets, bet precīzi uztvertais laikmeta gars, filmas plūdums, sasaistē ar tajā skanošo džezu, pārspīlētā spiegu filmu estētika, un pati uzņemšanas grupa, kas ik pēc mirkļa nepiespiesti kadrā pārgrupējas jaunai epizodei. Lēšenu šai filmai bija iedvesmojis franču jaunā viļņa režisors Žans Liks Godārs, tomēr

Lēšens savos filmveides paņēmienos iet vēl tālāk - filmas "Protests" piecus ruļļus var rādīt jebkādā secībā, šādi iegūstot 125 stāsta versijas.

***

Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" blakus nominēto filmu skatēm ierasti svin arī jaunāko latviešu fimu pirmizrādes. Divas no tām – septiņpadsmit minūšu garo mātes un dēla dialogu "Afigenna", kā arī stāstu par trīs bērnu un viņu mammu dzīvi "Meikots Īrijā" veidojis dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris, tādēļ aicinājām viņu uz sarunu...

8. novembrī pirmizrādi piedzīvo ilgi gaidītā Dzintara Dreiberga filma “Dvēseļu putenis”, kas balstīta tāda paša nosaukuma Aleksandra Grīna romānā.

Stāsts par sešpadsmitgadīgo Artūru Vanagu vēsta par latviešu strēlniekiem un tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri palīdzēja Latvijai iegūt neatkarību. Filmas scenārijs ir tapis sadarbībā ar Borisu Fruminu.

Nesen noslēdzies Nacionālā Kino centra konkurss projektiem, kas stiprina nacionālo identitāti, un arī “Dvēseļu puteņa” sakarā raisījušās diskusijas par to, kas ir patriotisks kino, kā arī, vai kino būtu jāuzņemas šāda identitāti veidojoša funkcija.

Par to, kas ir latviskā identitāte kino, kādi izaicinājumi ir jāpārvar, veidojot tik plaša mēroga projektu un to, kas ir svarīgākais, atveidojot vēsturiskus notikumus, studijā stāsta filmas režisors Dzintars Dreibergs un operators Valdis Celmiņš.

17. oktobrī atklātais Starptautiskais kinofestivāls Riga IFF un tā programma – šajā "Piejūras klimata" laidienā!

Kristīne Želve studijā sarunājas ar festivāla radošo direktori Sonoru Broku un kino teorētiķi, festivāla programmas In Tehno Veritas kuratoru Viktoru Freibergu, kura grāmata “Kinomāna slimības vēsture” tiks atvērta festivāla laikā.

Šogad festivālā Riga IFF, kas norisināsies līdz 27. oktobrim, tiks izrādītas 148 filmas 11 tematiskajās programmās. Sarunas laikā Viktors Freibergs sīkāk iepazīstina ar sevis kūrēto programmu In Tehno Veritas, kuras fokusā – kino un tehnoloģijas – futūristiskas vīzijas, kosmiskas fantāzijas un distopiski murgi dažādu kino klasiķu redzējumā.

Atsaucoties uz programmas klasiku, Stenlija Kubrika ikonisko filmu "2001: Kosmosa odiseja", raidījumā skan Riharda Štrausa simfoniskās poēmas "Tā runāja Zaratustra" ievads, ar kuru savu sezonu šogad atklāja arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.

Savukārt Sonora Broka iepazīstina ar festivāla kopplānu – festivāla uzstādījumu un galvenajām programmām, tostarp festivāla asi – starptautisko konkursa skati.

"Riga IFF ar savu piedāvājumu šobrīd ir ieņēmis to vietu, kāda kādreiz bija kinoforumam Arsenāls,” – tā Viktors Freibergs par Riga IFF programmu.

8. maijā pirmizrādi piedzīvoja Kaspara Rogas debijas dokumentālā filma “Meklējot Mr. Kauliņu”. Tas ir stāsts par baņķieri Guntaru Kļaviņu - iesauktu par “Kauliņu”.

Pēc deviņdesmito gadu banku kraha Kauliņš aizbēg no Latvijas, atstājot gan savu ģimeni, gan savu labāko draugu - Kasparu Rogu - neziņā. Pēc kāda laika abi draugi kontaktu ir atjaunoši, un Kaspars devies pie Kauliņa ciemoties Āfrikā, kur viņa draugs ir aizrāvies ar jaunu kaislību - dimantu meklēšanu. Tai pat laikā Kļaviņš Latvijā ir atstājis milzīgu daudzumu neatbildētu jautājumu.

Kas ir šis Misters Kauliņš? Cik lielā mērā pašam dokumentētājam ir atļauts iesaistīties stāsta virzīšanā? Un kādi bija filmēšanas grupas piedzīvojumi Sjerraleonē? Par šiem un vēl citiem jautājumiem Latvijas Radio 3 “Klasika” viļņos stāsta filmas “Meklējot Mr. Kauliņu” režisors Kaspars Roga un skaņu režisors Mārtiņš Rozentāls.

Jau sen "Piejūras klimata" plānos tika iecerēts raidījums par film noir - kino virzienu, kas, radies un attīstījies pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, iedvesmo kino veidotājus vēl joprojām.

Tā vizuālās, kā arī sižetiskās references saskatāmas gan slavenu autorkino režisoru darbos, gan plaštraumes filmās par supervaroņiem.

Pirms 75 gadiem pirmizrādi piedzīvoja austroungārijā dzimušā, bet vēlāk uz Ameriku emigrējušā režisora Bilija Vaildera filma "Dubultā apdrošināšana", film noir kvintesence, savukārt pirms sešdesmit gadiem - viena no visu laiku populārākajām komēdijām, kurā arīdzan ievijas pa kādai film noir līnijai - "Džezā tikai meitenes".

Uz sarunu par film noir un vienu no dižākajiem tā režisoriem aicinām Nacionālā kino centra vadītāju, kino kritiķi un grāmatas "Film noir. No pagātnes līdz mūsdienām autori Ditu Rietumu.

29. aprīlī kinoteātrī Splendid Palace notika Grieķijas, Latvijas un Francijas kopprodukcijas filmas “Klusa upe” pirmizrādes īpašais seanss ar radošo grupu.

Grieķu režisora Angelosa Francisa filma stāsta par jaunu grieķu pāri - Annu un Petrosu - kuri ir uzsākuši dzīvi Sibīrijā. Petrosu nomoka problēmas darbā, kā arī izrādās, ka Anna ir stāvoklī. Tā kā pāri jau kādu laiku nomoka intimitātes trūkums, Petross sāk Annu turēt aizdomās par krāpšanu. Tikmēr Anna satuvinās ar vietējo, fanātiski reliģisko kopienu, kura viņas bērnu uztver kā Dieva dāvātu brīnumu. 

Viens no filmas producentiem ir Tasse Film, un filmā līdzās grieķu aktieriem Andreasam Konstantinū un Katjai Gulioni redzami arī daudzi Latvijas aktieri - Indra Burkovska, Ivars Puga, Kaspars Znotiņš, Leonīds Lencs un citi. Filma “Klusa upe” saņēmusi arī 9 Grieķijas nacionālās kino balvas “IRIS” nominācijas - kā labākā otrā plāna aktrise ir nominēta Indra Burkovska, bet kā labākā māksliniece - Laura Dišlere. 

Par to, kā tapa šis projekts, par ko tieši stāsta filma “Klusa upe” un kāda bija šī kopdarba pieredze, intervijā Martai Elīnai Martinsonei stāsta Tasse Film producente Aija Bērziņa un aktieris Kaspars Znotiņš.

Pavasaris uzņēmis pilnus apgriezienus, un jau sesto gadu pirmās siltās dienas varam sagaidīt ar dokumentālajam un antropoloģiskajam kino veltīto Rīgas Pasaules filmu festivālu.

Retāka, neparastāka un skaistāka kino medniekiem jau labi zināmais Elizabetes ielas kinoteātris "Kino Bize" ir atvēris jaunas durvis uz pagalmu, un savās viesmīlīgajās telpās no 25. Līdz 28. aprīlim uzņems ne tikai festivāla skatītājus, bet arī dažādus starptautiskus viesus un lektorus.

Pasaules filmu festivālā šogad redzēsim filmas ar spēcīgu un personīgu autora klātbūtni. Tās būs filmas par citādību, zaudējumu, jaunu prasmju un pieredzes iegūšanu -

pētot Sibīrijas ņencu ziemeļbriežu ganu ikdienu, sagaidot ģimenē piedzimstam bērnu vai piedaloties labas nāves rituālos Indijas pilsētā Varanasi.

Festivālu nupat kā atklāja pasaulslavena lietuviešu izcelsmes amerikāņu eksperimentālā kino režisora Jona Meka viena kadra filma "Pastaiga", kuras laikā viņš lēnā solī dodas pa Ņujorkas bulvāriem un sānieliņām, atminoties gan īstus, gan izdomātus notikumus.

"Piejūras klimata" studijā ar pavisam īstiem stāstiem par vēl gaidāmo Rīgas Pasaules kino festivālā viesojas tā producente Ieva Lange un "Kino Bize" saimnieks Māris Prombergs.

Un tad arī pāris ieteikumu programmas izvēlē no Rīgas Pasaules Filmu festivāla programmas kuratora Daniela Alena. Vaicāts, kādi bijuši atlases kritēriji, izvēloties filmas, viņš atklāj: "Mūs interesēja autobiogrāfisks kino, tāds, kas vēsta pirmajā personā, kur filmas veidotājs kaut kādā ziņā ir arī filmas personāžs. Filmas, kas kaut ko atklāj par to veidotājiem. Ļoti daudzas no filmām, ko saņēmām, bija izteikti personiskas filmas. Stāsti, ko tās atklāja, bija gluži kā privāti noslēpumi, situācijas, kuras filmu veidotāji centās atrisināt, vai tikt ar tām galā. Filma tad kļūst par rīku, vai veidu, kā izpētīt šīs dažādās problēmas.

Mūsu atlasītās filmas it kā atver dažādus logus uz to, kā cilvēki dzīvo, ar ko viņi nodarbojas, un kā viņi sevi uztver, kā attiecas pret citiem.

Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas kino debitantu atbalstam ir palīdzējušas tapt jau vairākām filmām - Jāņa Ābeles mīlasstāstam “7 miljardi gadu pirms pasaules gala”, Kristiana Riekstiņa šausmu filmai “Eva” un Alises Zariņas ceļa filmai “Blakus”. Šī gada nogalē gaidāmas vēl divas pirmizrādes režisoriem, kuri vēlas sevi pieteikt kino industrijā ar savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu. 

Viena no pēdējām “mirkobudžeta filmām” ir Kārļa Lesiņa drāma "Izmisums", kas stāsta par frīlanseri Gati, kura atgriešanās bērnības mājās, kļūst par smagu psiholoģisku cīņu ar sevi un savu pagātni. Toties pirmā no “debijas pilnmetrāžas spēlfilmu” programmas filmām ir Reiņa Kalviņa kriminālstāsts "Maiņa", kas seko līdzi vienas nakts notikumiem taksista Mareka dzīvē, iepazīstot Rīgas kriminogēnās vides aizkulises. 

Abu filmu atšķirīgais budžets uzdod jautājumu - kā top debijas filmas un kādi ir izaicinājumi, ar kuriem filmēšanas procesā jāsastopas gan režisoriem, gan producentiem. Un kāda ir ideālā debijas filma?

Par šiem un citiem jautājumiem ar filmas “Izmisums” režisoru Kārli Lesiņu un filmas “Maiņa” producentu Gintu Grūbi sarunājas Marta Elīna Martinsone.