Piejūras klimats

Šogad aprīlī apaļas jubilejas svin divas filmas, kuras dažādu iemeslu dēļ ir ierakstījušas sevi kino vēsturē. 1930. gada 1. aprīlī pirmizrādi piedzīvoja austriešu izcelsmes režisora Jozefa fon Šternberga “Zilais eņģelis”, kas bija pirmā vācu pilnmetrāžas skaņas filma un padarīja aktrisi Marlēnu Dītrihu par starptautisku zvaigzni. 

Toties 1970. gada 10. aprīlī iznāca Džona Votersa melnā komēdija “Maniaks aiz maniaka”, kas bija šī režisora pirmā pilnmetrāžas skaņas filma, un, par spīti šokējošajām ainām, šobrīd ir restaurēta un ietverta “The Criterion Collection” sastāvā.

Par to, kā Jozefs fon Šternbergs kļuva par “Marlēnas Dītrihas režisoru”, kā aktrise iesaistījās Otrajā Pasaules karā un to, kāpēc Džona Votersa filmas pirmizrādē raudāja mācītājs, stāsta Marta Elīna Martinsone.

Vairāk šeit!

Visupirms atskatāmies uz B kategorijas ekscentrisko seksa komēdiju fenomenu pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, svinot 50 gadu jubileju Roda Amato filmai Pussycat, Pussycat, I Love You.

Bet raidījuma viesi ir kinorežisore Signe Birkova un kinooperators Dāvids Smiltiņš, kuri stāsta par savu topošo filmu "Uguns aplis".

Tikko pasniegtas 70. Starptautiskā Berlīnes kinofestivāla jeb Berlināles balvas - zelta, sudraba un citi lāči.

Par spīti tam, ka palikusi bez viena no centrālajiem Potsdamas laukuma kinoteātriem, bez ātrās ēdināšanas restorānu virknes blakus esošajā tirdzniecības centrā “Arkaden”, kura rekonstrukciju šogad ļoti sāpīgi uztvēra izsalkušie un steidzīgie festivāla viesi, turklāt pašā vīrusu sezonas plaukumā, Berlināle šogad atstāja visai sparīga un jauneklīga septiņdesmitgadnieka iespaidu...

Festivāla jubilejas gads bijis zīmīgs ne tikai ar retrospekciju, kurā iekļauti aizgājušo gadu laureāti, bet arī ar vadības maiņu: ilggadējo festivāla direktoru Dīteru Kosliku šogad aizstāja direktoru duets - agrākā "German films" aģentūras vadītāja Mariete Risenbeka un radošais direktors Karlo Šatrians, kurš iepriekšējos sešus gadus veidoja Lokarno festivāla programmu.

Tuvāk aplūkojam Iļjas Hržanovska filmu “DAU.Nataša”, Kristiana Pecolda “Undīni”, Kristi Puju “Malmkrogu” un Ivana Ostrahovska “Kalpotājus”.

Vairāk un plašāk šeit!

Noslēgusies režisora Dāvja Sīmaņa jaunās spēlfilmas “Gads pirms kara” uzņemšana, un šis vēsturiskais trilleris, kas seko leģendārā anarhista Pētera Māldera traģikomiskajam un sirreālajam ceļojumam īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma, Latvijas kinoteātros gaidāms nākamā gada sākumā.

Filmas māksliniece ir Kristīne Jurjāne , kura kopā ar Dāvi Sīmani un operatoru Andreju Rudzīti jau strādājusi pie filmām “Pelnu sanatorija” (2016) un “Tēvs Nakts” (2018).

11. janvārī Krāslavā pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša jaunākā filma “Pilsēta pie upes” (“Piļsāta pi upis”), kas tapusi pēc Gunara Janovska romāna ar tādu pašu nosaukumu motīviem.

Stāsta galvenais varonis Ansis (jeb Hanss) ir daiļkrāsotājs, kurš piecu gadu periodā piedzīvo trīs varu maiņu Latvijas teritorijā. Caur Anša individuālo pieredzi skatītāji ierauga sarežģītu vēstures posmu, kas izstāstīts traģikomiskā veidā. Filmas darbība notiek Latgalē un tajā dzirdama arī latgaliešu valoda.

Filmas operators ir Gints Bērziņš, galvenajās lomās - Dāvis Suhareckis, Gundars Āboliņš, Agnese Cīrule un Brigita Cmuntova, bet filmas māksliniece ir Ieva Jurjāne. 

“Pilsēta pie upes” runā par neērtām un arī sāpīgām tēmām - kolaboracionismu, antisemītismu un to, cik neparedzami cilvēki rīkojas ekstrēmos apstākļos. Kā šādā situācijā rīkotos mēs? Cik liela ir mākslinieka atbildība pret sabiedrību un vai māksla ir vai nav atdalāma no politikas? Par šiem un citiem ar filmu saistītiem jautājumiem stāsta filmas režisors un scenārija autors Viesturs Kairišs, aktrise Agnese Cīrule un filmas producents Guntis Trekteris.

Kādas ir pirmās atsauksmes pēc pirmizrādes Krāslavā? "Mūs uzņēma labi – par to šaubu nav," atzīst režisors.

"Bija fantastiski sākt ar Latgali, filmu parādot tieši tur – bija ļoti nozīmīgi gan mums pašiem, gan latgaliešiem.

Daudzi skatījās un skaitīja, cik filmā paši redzami, jo no vietējiem bija daudz cilvēku, kas piedalījās filmēšanā. Un tas viņiem bija ļoti svarīgi."

"Tie bija cilvēki, kuri piedalījās filmā – daudzie epizodisko lomu tēlotāji un masu skatu dalībnieki, taču pirmizrādē arī bija daudz vietējo cilvēku, kas tieši ar filmu nebija saistīti, taču domāju, ka

filma viņus uzrunāja emocionāli ļoti spēcīgi, un atsauksmes mums par lielu prieku bija tiešām labas," atzīmē producents Guntis Trekteris.

"Arī man jāpiekrīt – bija ļoti svarīgi, ka pirmizrāde notiek tieši Latgalē. Nezinu, vai filma ir tieši par to – domāju, ka īsti nē, bet valodai, vietai un cilvēkiem, kas iesaistījās, ir nozīme. Bija prieks, ka arī es varēju tur būt," saka aktrise Agnese Cīrule.

Uz jautājumu, cik daudz no Gunāra Janovska romāna palicis scenārija beigu versijā, Kairišs neslēpj, ka filma un romāns ir absolūti dažādas lietas: "Romāns ir iesākuma punkts, iemesls darboties ar tēmu, taču filma ir krietni savādāka. Filma ir pēc šī stāsta motīviem, un tā tam arī jābūt –

šajā gadījumā filma nedrīkstēja būt ekranizācija, šis nebija tas gadījums. Ekranizācijas vispār mani nekad arī kā skatītāju nav interesējušas, jo kino valoda ir unikāla, tāpēc filma jārada no jauna.

Bet esmu ļoti pateicīgs iespējai gan lasīt romānu "Pilsēta pie upes", gan vispār pieslēgties Gunāra Janovska pasaulei un domāšanai. Daudz ko no viņa izlasīju, tai skaitā par Pārdaugavu, par emigrāciju. Viņā ir tā nostalģiskā stīga, kas raksturīga cilvēkam, kuram atņemta dzimtene – un šī īpašība viņu nekad nepameta: viņa dzīve bija atmiņu vērsumā, nevis vērsumā uz priekšu. Mana dzīve savukārt ir vērsumā uz priekšu, un par filmu varu pateikt to, ka gribu jau no tās tikt vaļā, lai tā man vairs netraucē dzīvot tālāk... Taču Janovskim piemīt tā kolosālā īpašība, ka viņš runā viegli, viņa valoda ir viegla. Man,  cilvēkam ar smagnējāku valodu, tā bija laba satikšanās.

Jo es arī gribu būt viegls, jautrs, trallinošs – nu, kā mūsu aktrise Agnese Cīrule, tāds pa pļavu lēkājošs, nebēdnīgs zaķītis. Tāda ir mana vēlme pārvērsties."

Agnese Cīrule stāsta, ka pirms filmēšanās gluži apzināti Janovska romānu nav lasījusi – lai neietekmētos. "Apzināti to nelasīju, jo tieši tā – uzskatu, ka tas jauc galvu. Tagad, pēc filmas pirmizrādes, varētu šo grāmatu beidzot izlasīt. Taču pēc pieredzes  teātrī, vienmēr tā bijis – gala materiāls ir kaut kas pavisam cits, un grāmatas nes citu informāciju. Zinot par daudz, grūti koncentrēties uz kādu vienu konkrētu brīdi, vai arī jādomā, kāpēc tas un tas nenospēlējas. Šoreiz pilnībā paļāvos uz scenāriju."

Agnese prāto, ka viņas atveidotā varone Naiga vēlas vienkārši labi dzīvot. Būt laimīga, būt mīlēta. Kā jebkurš cilvēks. "Tas, kā viņa to sasniedz, ir cita lieta. Domāju, viņai nav nekādu dzinuļu – ja nu vienīgi dzinulis ir viņas jaunība un ticība tam, ka nevajag būt, kā ir, arī nevēlēšanās pieņemt apstākļus, kādi viņai tajā brīdī ir apkārt."

Viesturs Kairišs minējis, ka māksla nevar būt atrauta no politikas. "Manuprāt, tāda ir mākslas daba – ne jau tā, ka sižetiski jābūt kādam politiskajam "topikam". Kaut vai šādā nozīmē:

ja izšķiries par mākslu, tas jau ir politisks vēstījums, bet, ja izšķiries par kasi, tas nav politisks vēstījums.

Nesaku, ka mākslai jābūt politiskai. (..) Saistībā ar sankcijām pret Krieviju šai tēmai pieskaramies ļoti daudz. Kaut kādi mūziķi brauc uz Krimu uzstāties, sakot, ka "tā ir tikai māksla, tā ir TIKAI mūzika". Tas ir nepieņemams vēstījums!

Tāpat kā Viļānos – kad notiek vēlēšanas, redzu plakātiņu ar dažiem estrādes māksliniekiem, kuri piedalās "Saskaņas" vizītēs, un viņi to noteikti dara par labu naudu, jo "tā ir tikai māksla". Viņi jau nenodarbojas ar politiku. Tas ir tik šausmīgi!

Vēstījums ir diezgan skaidrs. Vai, piemēram, Putina režīmam lojālie mākslinieki saka - "mēs jau nodarbojamies tikai ar mākslu, mēs nenodarbosimies ar režīma kritiku". Un to saka tāpēc, ka tiek subsidēti no šī paša Putina, lai nodarbotos ar "nepolitisko mākslu", kas cilvēkiem aizmālē smadzenes, kamēr viņi mirst badā, dzīvo necilvēcīgos apstākļos un vispār nezina, ka viņiem ir arī tiesības brīvi izteikties un saņemt brīvu informāciju. Viņiem jāpārtiek no surogāta, kas it kā ir ar politiku nesaistīta māksla. Tāpēc šobrīd tas vēstījums ir ļoti aktuāls. No otras puses – lai katrs dara, kā grib.

Uzskatu, ka man ir tiesības darīt, kā es gribu, un tāpat uzskatu arī par citiem – lai viņi taisa mākslu, kas ir "atrauta" no politikas. Visticamāk, uz mani tai nebūs nekāda iespaida."

"Ir vērtīgi noskatīties filmu "Pilsēta pie upes" un saprast, ka ir jādomā. Jādomā par konkrētajiem politiskajiem apstākļiem, kuros cilvēkiem bija jāizdzīvo, jāpieņem lēmumi, bieži vien – nepareizi. Bet arī šodien ir tā, ka jādomā – kas notiek valstī, kas notiek politikā? Nevajadzētu tā vienkārši sekot skaļākajai, populistiskākajai balsij – vajadzētu padomāt un izsvērt, kas tad ir tie spēki, kas šeit, Latvijā, darbojas – kaut vai vietējā politikā: ar kuriem mums ir pa ceļam, bet ar kuriem nav. Domāju, cilvēkiem ir jādomā."

Kā īsti ir aktierim, kurš tiek nostādīts situācijā, kurā nav izvēles, kur un ko spēlēt? "Tā ir diezgan bieži," piekrīt Agnese Cīrule.

"Personīgu iemeslu dēļ esmu ļoti tālu no politikas, un neuzskatu, ka tas ir mans uzdevums – sludināt vienu vai otru patiesību. Taču mans uzdevums kā cilvēkam, kurš ir mākslā – likt par kaut ko domāt.

Un to varu darīt gandrīz no jebkura viedokļa, neviens tēls nav atrauts no manis."

Šī gada pirmais raidījums veltīts britu režisora Toma Hūpera (“Karaļa runa”, “Nožēlojamie”) kino versijai par Endrū Loida-Vēbera mūziklu “Kaķi”.

Šis Tomasa Stērnza Eliota dzejā balstītais mūzikls astoņdesmitajos gados kļuva par vienu no lielākajām Brodvejas sensācijām. “Kaķi” joprojām ir ceturtais visilgāk spēlētais mūzikls Brodvejas vēsturē. 

16. decembrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Toma Hūpera ekranizācija, kas līdzās jaunajiem “Zvaigžņu kariem” bija viens no pagājušā gada nogales gaidītākajiem kino notikumiem.

Taču gaidīto panākumu vietā studija Universal Pictures ir piedzīvojusi smagu izgāšanos - pagaidām filma starptautiskajā tirgū nav atpelnījusi pat pusi no tās budžeta.

Kādas ir ārzemju kritiķu un vietējo skatītāju domas par “Kaķiem” un kāpēc šis ambiciozais projekts neuzrunāja pat vislielākos mūziklu fanus? Kādi ir izaicinājumi, ar kuriem jārēķinās, ekranizējot iemīļotu skatuves mūziklu? Raidījums centīsies rast atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, kā arī iepazīstinās klausītājus ar leģendārā mūzikla vēsturi. Stāsta Marta Elīna Martinsone.

8. janvārī kinoteātrī Splendid palace tiks atklāts jau piecpadsmitais kino lektorijs "Tas, ko tu nedrīksti nezināt".

Šogad lektorija tēma ir "Varas spēles", un tas tiks atklāts ar grieķu režisora Kostas Gavras (Costa Gavra) 1969. gada filmu "Z", kura tika nominēta "Oskara" balvai gan kā labākā ārzemju filma, gan kā gada labākā filma.

Kino lektorijs norisināsies līdz 18. martam un piedāvās skatītājiem filmas, kuras analizē indivīda, ideoloģiju un varas attiecības. Viens no kino lektorija īpašajiem seansiem būs Rolanda Kalniņa 1966. gada filmas "Akmens un šķembas" ("Es visu atceros, Ričard!") atjaunotās versijas pirmizrāde.

Par kino lektorija programmu, misiju, kā arī ideoloģijas un kino sarežģītās attiecībām raidījumā stāsta Rīgas kino muzeja kuratore Agnese Logina, kura ir atlasījusi šī gada programmu.

Pirms astoņdesmit gadiem Atlantā tika svinēta pirmizrāde filmai, kas joprojām ieņem ļoti nozīmīgu vietu kino vēsturē.

"Vējiem līdzi", teju četras stundas garais pilsoņu kara eposs uz Amerikas Dienvidu sabiedrības fona, saņēma astoņas "Oskara" balvas, no tām viena pirmoreiz Amerikas kinoakadēmijas vēsturē tika pasniegta afroamerikāņu aktrisei, kas tolaik pat nedrīkstēja oficiāli ierasties uz ceremoniju. Toties starp pirmizrādes viesiem esot pamanījies nokļūt tolaik vēl desmitgadīgais korists Martins Luters Kings.

Klārks Geibls un Vivjena Lī Reta Batlera un Skārletas O’Hāras lomās joprojām minami kā viens no spilgtākajiem un sprādzienbīstamākajiem ekrāna duetiem, savukārt Skārletas frāze “Par to es domāšu rīt” bieži tiek citēta, pat nezinot tās izcelsmi.

Par tiesībām romānu ekranizēt producents Deivids O. Selzniks samaksāja Margarētai Mičelai 50 tūkstošus dolāru, gala rezultātā filmas budžets sasniedza četrus miljonus, kas bija tam laikam ļoti iespaidīga summa, ikonisko epizodi ar degošo Atlantu filmēja ar 27 kamerām, no kurām 7 bija vienīgās tolaik pieejamās Technicolor. Tika pieaicināts leģendārais kostīmu mākslinieks Volters Plankets, un tapa 2500 kostīmi sieviešu personāžiem vien.

Pirms pirmizrādes Atlantā gar ielu malām, kas veda uz kinoteātri, vairāk nekā 200 000 cilvēku bija sapulcējušies, gaidot ierodamies viesus limuzīnos. Šī statistika tikai nedaudz spēj ieskicēt to apmēru un iespaidu, kāds piemita “Vējiem līdzi”.

Raidījuma gaitā dzirdēsiet fragmentus no Amerikas kinoakadēmijas balvai nominētā filmas skaņu celiņa - tā autors ir Makss Šteiners.

Savukārt studijā viesojas kino kritiķe Zane Dzene, kuras plašās zināšanas par filmas tapšanas niansēm un kaislībām uzņemšanas laukumā ļauj iegūt pilnasinīgāku iespaidu par vērienīgāko 1939. gada notikumu kino. Trāpīgs komentārs arī no kinokritiķes Ditas Rietumas.

Vairāk šeit!

Atskatāmies uz Eiropas Kinoakadēmijas 32. apbalvošanas ceremoniju, kas Berlīnē pulcēja visu Eiropas kino ziedu, kino veidotājus, akadēmijas biedrus, kuri balsoja par balvām.

Līdztekus aktuālā kino kategorijām tika pasniegta arīdzan balva par mūža ieguldījumu vācu kino režisoram, scenāristam, aktierim Verneram Hercogam, kā arī balva par ieguldījumu pasaules kino franču aktrisei Žiljetai Binošai.

Līdztekus aktuālā kino kategorijām tika pasniegta arīdzan balva par mūža ieguldījumu vācu kino režisoram, scenāristam, aktierim Verneram Hercogam, kā arī balva par ieguldījumu pasaules kino franču aktrisei Žiljetai Binošai. Lūk, fragments no viņas pateicības runas: “Pasaulei šobrīd neklājas labi, mēs visi to zinām. Mēs atrodamies dziļā krīzē. Tomēr škiet, ka māksla kļūst aizvien svarīgāka.

Redzot visu šo apbalvošanu, es aizdomājos, vai ir īstais brīdis balvām tagad, kad pasaule grimst lejup, dodas strupceļā. Manuprāt, mums jābūt patiesākiem, mīlošākiem, jāspēj ieklausīties, un jāatver mūsu sirdis un ausis.

Četrpadsmit gadu vecumā es skatījos izrādi, ko bija iestudējis Pīters Bruks, beigās mēs visi cēlāmies kājās, un applaudējām. Prieks, ko es sajutu sirdī, bija tik liels, ka nolēmu- es arī vēlos sniegt šādu prieku citiem. Manuprāt, mākslai ir jāspēj dot, jāspēj dalīties, un atrast kaut ko jaunu, atrast jaunas pasaules.”

Kinoakadēmijas ceremonijā triumfēja grieķu izcelsmes režisora, Jorga Lantima filma “Favorīte” - tumšs, neērts un neatvairāmi valdzinošs galma dzīves uzšķērdums ar Olīviju Kolmani titullomā.

Uz sarunu par Kinoakadēmiju un ne tikai studijā aicināta kino zinātniece, Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma un kino kritiķe Zane Dzene. Mūsu garo un aizraujošo sarunu nebija iespējams ietilpināt vienā raidījumā, tādēļ Zanes stāstīto par filmu “Vējiem līdzi”, kas 15. decembrī svin 80 gadu jubileju kopš pirmizrādes Atlantā, 1939. gadā, dzirdēsim jau nākamajā raidījumā.

Mārtina Skorsēzes izteikumi žurnālā Esquire, kā arī izvērstākais viedokļraksts The New York Times, kurā viņš pauž kritiku pret Marvel filmām, izraisīja īstus viedokļu karus kino pasaulē. Skorsēze salīdzināja Marvel filmas ar atrakciju parkiem un norādīja uz to veidotāju nespēju riskēt. 

Tajā pašā laikā šīs filmas piesaista milzīgu skatītāju daudzumu, un arī nesen piedzīvotais Toda Filipsa filmas "Džokers" triumfs Venēcijas kino festivālā liek domāt par to, ka supervaroņi un komiksi vairs nav tikai kino, kas domāts bērniem un pusaudžiem.

Par to, vai komiksu filmas apdraud to, kā mēs uztveram kino un samazina skatītāju skaitu neatkarīgiem un eksperimentāliem projektiem, raidījumā sarunājas "Kino Kults" un "Spektrs" pārstāvji Sergejs Timoņins un Sergejs Musatovs.