Piejūras klimats

Šonedēļ Rīga kļuvusi par vēl vienu kino bagātāka. Kaņepes kultūras centra mazā un omulīgā kinozāle tikusi pie jauna vārda un jaunas identitātes - pārdzimstot jau kā "Kino Augusts".

Pārmaiņas ir cieši saistītas ar Kino foruma "Arsenāls" tēva, leģendārās personības, fantasmagoriju, triku un feeriju meistara Augusta Sukuta vārdu. Tādēļ arī atklāšanas vakarā viesus gaidīja dažādi piedzīvojumi Augusta garā, un ielūguma teksts skanēja gluži kā "Arsenāla" Mārstaļu ielas jumta istabiņās tapis:

"Tamadas malks, astotais mēnesis var sākties arī pirmajā aprīlī. Ritmiska tumsa un pazīstama taka. Viesi kļūst par diriģentiem, haoss vedīs uz trepēm, nebūs mirklis, bet stundas vilkme. Uzticies ­ - Apogejs rādīs ceļu!"

"Piejūras klimata" viesi - "Kino Augusts" idejas autors Dāvis Kaņepe un kinoteātra programmas kurators Makss Liko.

No 21. marta Latvijas kinoteātros skatāma lietuviešu filma “Pelni sniegā”, kas tapusi pēc Rūtas Šepetis bestsellera “Starp pelēkiem toņiem” motīviem. 

Filma, ko veidojis lietuviešu izcelsmes amerikāņu producents un režisors Mariuss Markevičs, ir viens no vērienīgākajiem projektiem Lietuvas kino vēsturē. Starptautiska aktieru komanda, “Oskara” balvai nominētā komponista Volkera Bertelmana mūzika, kā arī jau vairāk kā 250 000 skatītāju.

“Pelni sniegā” stāsta par jaunu, topošu mākslinieci Līnu, kuras sapņus par nākotni pārtrauc Staļina režīma deportācijas. Viņa nonāk baisos apstākļos un ir spiesta cīnīties par savu izdzīvošanu. 

Taču šī filma rada vēl citus jautājumus - kādēļ Holivuda, kurai tā patīk veidot kino par Otrā pasaules kara laiku, padomju režīma nodarījumus atveido tik reti?

Meklējot neviennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu, atskatāmies uz trauksmainu periodu Holivudas vēsturē - pagājušā gadsimta četrdesmitajiem un piecdesmitajiem gadiem, kad tika uzsāktas plašas komunistu “raganu medības”.

Kas ir t.s. “Holivudas desmitnieks” un vai viņi tiešām bija drosmīgi antikonstitucionālas izmeklēšanas pretnieki, vai arī komistu spiegi?

Par šiem un citiem vēsturiskiem notikumiem filmas “Pelni sniegā” kontekstā stāsta Marta Elīna Martinsone.

Tikko pirmizrādi piedzīvojusi Alises Zariņas pilnmetrāžas debijas filma "Blakus".

Vaicāta, kā nonākusi līdz domai par savu pirmo garo filmu, režisore atklāj: "Bija daži elementi, kurus vēlējāmies izpētīt. Man tas bija gan ceļa elements, gan indie jeb daudzrunāšanas elements. Turklāt ļoti gribējās arī akcentēt sievietes tēlu kā centrālo.

Pašā sākumā gan bija doma taisīt smieklīgu stāstu par šķiršanos, bet to es atmetu jau pie trešā teikuma, jo sapratu, ka nav smieklīgi..."

 

"Blakus" ir mikrobudžeta filma. Cik ļoti šāds ierobežots budžets ietekmējis filmas veidošanu? "Pirmkārt, filmēšanas rādiusam bija jābūt tuvu Rīgai," stāsta Alise un neslēpj:

"Man bija sapnis braukt daudz tālāk, daudz vairāk skatīties pa logu. Mazais budžets raisīja citādu domāšanu, jo tā sajūta jau visu laiku bija pakausī, ka viss jādara maksimāli taupīgi – ne jau tikai sliktā nozīmē.

Lielā mērā rezultāts veidojās tieši no šī apstākļa. Var jau būt, ka arī dabiskums, kas redzams filmā, ir no tā, ka katru ainu nevarējām filmēt vairāk par trim reizēm, bija jāiet tālāk. Tas ļoti būtiski ietekmējis filmas iezīmes – gan pozitīvās, gan negatīvās. Dabiskums, arī entuziasms izpaužas citā formā, ja zini, ka šis ir ļoti maziņš projektiņš: cik ieguldīsi, tik “iznāks ārā”. Bija arī zināma radošā brīvība, jo man neviens nevienā brīdī neteica, ka mums kaut kā vai kaut ko nevajadzētu darīt. Bet visādi citādi – īstās izvēles tika izdarītas diezgan brīvi."

Filmas darbība notiek mūsdienās mūsdienu Latvijā. Tās varoņi ir jauni cilvēki, un recenzijās jaunā kinolente tiek dēvēta gan par t.s. ceļa filmu, gan romantisku komēdiju, un šī it kā vienkāršā kombinācija latviešu kino sastopama visai reti. Kādu žanru īsti pārstāv "Blakus", un kāda žanra mums pietrūkst latviešu kino? "Viens ir indie, jo būtu jocīgi Latvijas vidē lietot vārdu "neatkarīgais kino". Ar indie saprotam tās mazās amerikāņu filmiņas, kas tiek sūtītas uz neatkarīgajiem festivāliem un ir alternatīva lielajam kino, bet Latvijā gluži tā nav.

Otrs žanrs – dramēdija. Šis vārds mūs visus vēl varētu nedaudz mulsināt, bet tas ir drāmas un komēdijas apvienojums.

Tie būtu divi žanri, ko es minētu. Viegli nepareizais, tomēr saprotamais un cilvēciski vienkāršais kino ir salīdzinoši neaiztikta lieta Latvijas vidē. Es, protams, uzreiz atvainojos filmai, kuru noteikti aizmirsu šajā brīdī..."

Filmā līdzās abiem galvenajiem varoņiem ir vēl vesela virkne kolorītu personāžu. Vai scenārija tapšanas gaitā filmas radošajai komandai bija kādi prototipi šiem tēliem? "Dažiem bija, daži radās kā prototipi paši sev," smaida Alise.

"Gata varonim teicu, lai viņš domā par Dāvi Kaņepi – piedod, Dāvi!

Man ir sajūta, ka mums centrālie varoņi nav kariķēti, savukārt visi pārējie papildu tēli ir – viņi iemieso kaut kādus tēlus, simbolus."

 

Alise Zariņa ne tikai veido kino, bet arī raksta par to. Vai, veidojot filmu, viņa par to domājusi arī no kritiķes pozīcijām? Proti, vai režisora-kritiķa pieeja filmēšanai atšķiras no režisora-nekritiķa?

"Manī nav pārliecības, ka esmu briesmīgi ģeniāla un visam, ko daru, man ir milzīga vīzija...

Diezgan racionāli domāju par to, ko darīt. Varbūt kritiķis manī nedaudz traucē ar to skeptisko, cinisko attieksmi, bet no otras puses –

vienīgais cilvēks, kurš varētu par šo filmu uzrakstīt patiesi iznīcinošu kritiku, pats ir šo filmu uztaisījis," sirsnīgi smejas Alise.

Jau kopš filmas pirmizrādes tā saņēmusi atzinīgas atsauksmes. "Tas nāk kā pārsteigums. Man bija bail, ka mēs paliksim pa vidu: šķita – mēs neejam tādā izteikti jampadracīgas komēdijas stilā un neveidojam arī nopietnu, daudzslāņainu, dziļu kino.

Galvenais uzstādījums bija vieglums, bet man bija bail, ka tas aizķersies pa vidu – vieniem filma būs par drūmīgu, citiem – par vieglu, virspusēju.

Tās tiešām bija manas lielākās bailes, bet jau par pirmajām atsauksmēm biju patīkami pārsteigta un iepriecināta."

 

Kādi ir Alises Zariņa lielākie izaicinājumi kino? "Sākt! Tieši tā! Jo tas prasa ārkārtīgi lielu uzņēmību – spert pirmos soļus. Kino ir komandas darbs, un

uz laukuma reizēm attapos – ak, Dievs, šī ir mana maziņā ideja, un tagad šie simt cilvēki tagad darīs visu, lai īstenotu lietu, kas man ienāca prātā, mazgājoties dušā... Tas ir pilnīgi traki!

Bet, kad sāc to projektu izstrādāt un veidot, tas kļūst dzīvs, iesaistās cilvēki. Bet sākumā ir ārkārtīgi grūti."

1909. gada 28. februārī Amerikā pirmoreiz tika svinēta Nacionālā sieviešu diena, ko organizēja Amerikas sociālistiskā partija.

1910. gada augustā Kopenhāgenā Starptautiskās sociālistiskās sieviešu konferences ietvaros, amerikāņu sociālistu iedvesmotas, vācu aktīvistes Luīze Cīca un Klāra Cetkina ierosināja ik gadu atzīmēt Starptautisko sieviešu dienu, kuras galvenais mērķis būtu aktualizēt dzimumu līdztiesības, kā arī sieviešu balstiesības vēlēšanās. 1914. gadā Vācijā pirmoreiz Starptautiskā sieviešu diena notika 8. martā, dienā, kad to svinam joprojām.

Šogad mums ir iespēja šo dienu atzīmēt patiesi kinematogrāfiski: "Kino Bize" no 8. līdz 10. martam notiks F-Rated filmu dienas, kuru ietvaros tiks izrādītas sieviešu režisoru filmas, sākot no animācijas līdz dokumentālajām un spēlfilmām.

Programmā redzēsim arī nesen kā pirmizrādīto Alises Zariņas filmu “Blakus”.

Savukārt filmu dienu atklāšanā - Nīnas Peilijas animācijas filma "Sedermazohisms", animēts popūrijs par tradicionālajām Pashas svētku svinībām, kurās tiek lasīts Seders – stāsts par to, kā izraēlieši atbrīvojās no Ēģiptes verdzības, tomēr filmas virstēma ir cilvēces pirmās dievības – Lielās Mātes stāsts.

Sieviešu dienas noskaņās uz sarunu aicinām filmas "Blakus" režisori Alisi Zariņu, kā arī F-Rated filmu dienu veidotājas Ievu Langi un Ievu Viesi-Viguli.

Aizvadīts Berlīnes starptautiskais kinofestivāls, kurš šogad norisinājās jau 69. reizi.

Berlinālei šis gads ir kā robežškirtne, jo direktora amatā jau 18 gadus esošo Dīteru Kosliku jau drīzumā nomainīs spējīgu un talantīgu profesionāļu duets -bijušais Lokarno radošais direktors Karlo Šatrians, kura pārziņā būs festivāla programma, kā arī Mariete Risenbeka, German films direktore, kura rūpēsies par festivāla menedžmentu.

Interesanti, ka pats Kosliks savulaik teicis, ka direktora amatā nevienam nevajadzētu būt ilgāk par desmit gadu periodu, jo gluži vienkārši izveidojas pārāk cieša draudzība ar filmu veidotājiem.

Šobrīd, kad pašam Koslikam aiz muguras teju divdesmit gadu kā direktoram, noteikti iespējams apgalvot, ka nākamā Berlināle būs pavisam citāda.

Mariete Risenbeka 2016. gadā bija Rīgas starptautiskā kino festivāla žūrijā.

Toreiz žūrija paviesojās Rīgas Kino muzejā, uz sarunu par kino un festivāliem, ko vēl joprojām varat izlasīt Kino Rakstu portālā.

Gaidāmās Berlināles vadības noskaņās šķiet ļoti iederīgi citēt Marietes teikto diskusijā: “Katram festivāla direktoram ir atšķirīga motivācija un iemesli, kādēļ viņš izrāda to vai citu filmu.

Nav neviena festivāla direktora, kurš varētu izrādīt tikai tās filmas, kuras ir ļoti vēlējies.

Dažreiz, piemēram, Lokarno festivāla veidotāji saka - o, šī ir ģeniāla filma, labākā, ko esmu redzējis pēdējos gados! Bet tad kāda cita festivāla pārstāvji, patiesi atzītu festivālu programmu veidotāji, kuri strādā A klases festivālos, par to pašu filmu saka – tas ir īsts mēsls,... Tā ir noticis vairākkārt, tādēļ tas vienmēr ir zināmā mērā saistīts ar tevi pašu, ar to, kam tu tici. Tādēļ esi, un tava programma būs.”

Berlināle, vadošais publikas kino festivāls Eiropā ar 400 filmu programmu un teju pusmiljonu skatītājiem, piedāvā plašas iespējas filmu klāsta daudzveidības ziņā.

Eiropas autorkino, vidējie un tālie austrumi, šobrīd tik aktuālais pamatiedzīvotāju kino atsevišķā progammā Berlinale Native ar filmām no Klusā Okeāna salām, dažādas retrospektīvas- tomēr lielāko mediju uzmanību piesaista galvenais festivāla konkurss, kura ietvaros tiek pasniegti Zelta un sudraba lāči.

Galveno balvu - Zelta lāci - žūrija franču aktrises Žiljetas Binošas vadībā piešķīra izraēļu režisora Nadava Lapida filmai “Sinonīmi”, savukārt Sudraba lācis jeb lielā žūrijas balva nonāca pie franču režisora Fransuā Ozona par filmu “Dieva žēlastība”, kurā kadra estētika pilnībā pakārtota tēmas nozīmīgumam un stāsta vajadzībām.

Filmas sižeta pamatā ir patiesi notikumi- svēto tēvu Bernāru Preinā 2016. gadā apsūdzēja par teju 70 mazu zēnu seksuālu izmantošanu. Ozons filmā akcentē arī seksuālo varmāku piesegšanu, ar ko ilgstoši nodarbojusies baznīca arī Preinā gadījumā- vēl šī gada janvārī nebija beidzies tiesas process pret kardinālu Filipu Barbarānu.  Filmas varoņi - dažāda vecuma un ģimenes stāvokļa vīrieši, kas savulaik kļuva par Bernāra Preinā upuriem, izveido organizāciju, kuras mērķis bija vēstīt sabiedrībai par notiekošo Preinā vadītajās skautu nometnēs. Šis solis – šokējošās bērnības pieredzes publiskošana gan prasa no viņiem daudz- vīriešus joprojām vajā vainas un kauna apziņa. Interesanti, ka viedokļi par konkursa filmām dalās izteikti ģeogrāfiski- itāļu kritiķis Ozona filmai piešķīris iznīcinošu vērtējumu, savukārt britu mediji raksta slavinošas atsauksmes.

Fransuā Ozons, saņemot balvu, nespēja slēpt aizkustinājumu: “Esmu šeit, Berlīnē, lai saņemtu balvu par tēmu, kas ir ļoti tuva manai sirdij - bērnu aizsardzību. Par filmu, kas cenšas pārtraukt klusēšanu par seksuālo vardarbību ietekmīgu organizāciju paspārnē.

Es nezinu, vai kino ir pa spēkam mainīt pasauli, bet esmu drošs, ka kino var palīdzēt mums to labāk izprast.

Es vēlos dalīties šajā balvā ar trīs vīriešiem, kas mani iedvesmoja- ar garīdznieka - pedofila upuriem. Aleksandr, Fransuā un Pjēr Emanuel - jūs esat mani varoņi! Parasti es šobrīd pateiktos filmēšanas grupai, žūrijai, un Dīteram Koslikam. Bet šajā īpašajā gadījumā atļaujiet man vienkārši pateikties Dievam.”

Norvēģu filmas "Ārā, zogot zirgus" operators Rasmus Vidbeks saņēma balvu par izciliem mākslinieciskiem sasniegumiem.

Vidbeka un filmas režisora Hansa Petera Mūlana iespaidīgā profesionālā pieredze šeit rezultējusies it kā klasiskā vēsturiskajā drāmā, kuras spēks slēpjas tieši skrupulozajā, ar apbrīnojamu rūpību veidotajā filmas vizuālajā tēlā, detaļās. Pēc norvēģu autora Pera Petersona daudzkārt apbalvotā romāna motīviem veidotās filmas darbība norisinās divos laikos- pēckara Norvēģijā un mūsdienās, un atbilstoši  šim laika dalījumam, atšķiras arī kolorīts- galvenā varoņa, ko atveido slavenais zviedru aktieris Stellans Skāršgārds, bērnības atmiņās mirdz koša saule, un visa realitāte šķiet tik koša, kā pēc lietus. Savukārt mūsdienās krāsu vairs tikpat kā nav, kadrs kā izbalējusi fotogrāfija tikai attāli atgādina to, kā bijis iepriekš.  Skāršgārda varonim, kurš tikai nesen atgriezies bērnības ciematā, ikkatrs sīkums – pat sala nokostās nātres pie mājas- atgādina senos notikumus- traģisku negadījumu, kad viens no kaimiņu bērniem nejauši nošāva ar bisi savu dvīņu brāli, izraisot virkni neatgriezenisku  pārmaiņu vairāku ģimeņu likteņos.

Saņemot balvu, Rasmus Vidbeks pateicās režisoram, pieminot arī neparasto paņēmienu, kāds tika lietots, attīstot filmas vizuālo koncepciju: “Ainavas spēlē nozīmīgu lomu Hansa Petera Mūlana filmā "Ārā, zogot zirgus".

No pirmās dienas, kad mēs satikāmies filmēšanas laukumā, mēs runājām par to, kā filmēt šīs ainavas tā, lai tās kļūtu arī par varoņu iekšējām ainavām. Par abstraktām un dvēseliskām, gluži kā atmiņām.

Un jūs turpinājāt pieprasīt no manis šos īpašos kadrus. Paldies par jūsu uzticēšanos savai intuīcijai, un paldies par uzticēšanos man.”

Pavisam cits kino uz Berlīni atceļojis no Kanādas. Denī Kotē izaicināja festivāla publiku, šausmu kino elementus integrējot izteikti mietpilsoniskas pilsētiņas ar mazliet vairāk kā divsimts iedzīvotājiem, realitātē. Kotē stāsta, ka filmas “Spoku pilsētas antoloģija” ierosme nāk no grāmatas ar analoģisku nosaukumu, kuras struktūra gan bijusi tik fragmentēta, un teksts - poētisks, ka tikai pieci līdz desmit procenti no teksta nonākuši scenārijā.

Šī, iespējams, varētu būt latviešu skatītājam visorganiskāk uztveramā filma - blāvie ziemas skati, savrupie pilsētiņas iedzīvotāji un izteikti askētiskā viņu komunikācija šķiet tik pazīstama.

Filmas sižets ir ģeniāli vienkāršs: pēc traģiskas autoavārijas taisnā ceļa posmā pilsētā sāk ierasties bijušie tās iedzīvotāji - tie, kuri jau miruši... Šī situācija satrauc vietējos iedzīvotājus, un īpaši mēres kundzi, kurai ļoti rūp iedzīvotāju skaita saglabāšana.

Absurdā dzīvo un mirušo iedzīvotāju līdzāspastāvēšana ir situācija, kuru katrs cenšas risināt savādāk, pat paceļoties gaisā virs apsnigušajiem laukiem - iedomātajā drošības telpā.

Tomēr “Spoku pilsētas antoloģija” nav žanra kino, mirušo un dzīvo pasaules šķiet vienlīdz reālas, savukārt režisora izvēle filmēt uz 16 mm kino lentes vērtusi filmas kadru līdzīgu hronikai.

"Filma tika uzņemta uz 16 mm kinoletnes tādēļ, ka to ierosināja mans operators, sakot - paskaties, šis senārijs ir par izzušanu, par vietu nekurienē, te viss ir tik netīrs, filmēšana notiks ziemā. Tas viss ļoti saskan ar 16 mm kino estētiku. Vēlāk mēs arī netīrīsim putekļus no filmu lentes, nelabosim defektus, un tas ļoti nāks par labu filmas atmosfērai.

Un es teicu - jā, tā ir lieliska ideja!

Es neesmu no tiem režisoriem, kas uzskata, ka jāfilmē tikai uz kino lentes, un jāskatās kino tikai uz lielā ekrāna. Tomēr, ja jums rodas izdevība filmēt uz kino lentes, tas ļoti nāk par labu filmēšanas laukumā valdošajai gaisotnei- cilvēki sāk ar daudz lielāku cieņu izturēties pret filmēšanas procesu, viņiem ir sajūta, ka, filmējot filmu uz filmu lentes, tiek radīta vēsture. Tādēļ izvēle par labu 16 mm kino lentei bija viens no labākajiem maniem lēmumiem šajā projektā."

Panorāmas programmas viens no atklājumiem - Džoannas Hogas “Suvenīrs”, kas jau janvārī izpelnījās skatītāju atzinību Sandensas kino festivālā. Daļēji autobiogrāfiskās filmas centrā ir jauna sieviete, filmu skolas studente Džūlija, kuras dzīvoklī vienmēr mutuļo dzīvība: te regulāri sanāk viņas draugi, lai smēķētu, iedzertu un skaļi un no sirds apmainītos ar viedokļiem par literatūru, kino, mūziku, un, galu galā, dzīvi.

Džūlijas ikdiena ir bezrūpīga - kad aptrūkstas naudas tēriņiem, palīgos ierodas viņas dāsnā māmiņa, teju atpazīstamā Tilda Svintone izteikti konservatīvā, bet traki šarmantā veidolā - ar lietus lakatiņu uz sirmajiem matiem, rūtainā kostīmā un košos gumijas zābakos, turklāt ar jaunu naktslampu rokās, jo Džūlijas tipiskajā studentu dzīvoklī esot par maz gaismas.

Pavisam nejauši un negaidīti Džūlija iepazīstas ar ārkārtīgi elegantu un izsmalcinātu aristokrātu Entoniju. Viņi ir visnesaderīgākais, pāris uz pasaules un tomēr vislaimīgākais, ja vien ne Entonija narkotiku atkarība.

Džūlijas lomā mēs redzam Tildas Svintones meitu, Onoru Svintoni-Bērnu, kuras aktiertēlojums ir tik dabisks un nepiespiests, it kā būtu ticis apgūts jau no mazotnes.

Lai arī gan Onora, gan viņas pasaulslavenā māmiņa intervijās apgalvo, ka aktrises karjera viņu nevilina un jau drīzumā Onoru gaida neirozinātnes studijas Kembridžā, režisore tikmēr jau plāno “Suvenīra” turpinājuma filmēšanu, kur galvenajā lomā atkal redzēsim Onoru Svintoni Bērnu.

Saprotami, ka gan uz sarkanā paklāja, gan preses konferencēs īpašu uzmanību mediji velta tieši Tildai Svintonei, un pieminēšanas vērts ir viņas viedoklis par aktiermeistarību: “Es nevaru saprast, kādēļ tas šķiet neparasts darba stils - jo tas ir tik ļoti rezultatīvs.

Runājot kā vienai no tiem cilvēkiem vai dzīvniekiem, kas atrodas šajā kinoterārijā, mēs te esam katrs par sevi, katrs ar savām domām un reakcijām.

Mūs nesaista kaut kādi vārdi, uzrakstīti uz lapas, kas kādā konkrētā laikā būtu jāizpilda. Mēs esam pilnīgi brīvi. Un, ja prātā ienāk kāda doma vai darbība, to drīkst pateikt vai izdarīt. Tas ir patiesi autentiski.”

Berlināles speciālbalvu - Zelta kameru - saņēma leģendārā kino režisore Anjēze Varda, kuras filma “Anjēze par Vardu” tika izrādīta īpašajā ārpus konkursa seansā.

Deviņdesmitgadīgā režisore filmā atskatās uz savu kino mūžu, sniedzot dažādiem filmveides paņēmieniem izvērstus un visnotaļ izklaidējošus komentārus, kas, iespējams, kādam jaunam skatītājam pavērs durvis uz maģisko Anjēzes pasauli: “Vienmēr ir patīkami saņemt balvu, lai gan esmu pāris jau saņēmusi. Tā vienmēr ir atzinība manam darbam, turklāt pasniegta no visas sirds, es to zinu.

Tāpat, es domāju, ka saņēmu šo balvu, jo esmu vāja - man nākas cīnīties ar savu nelielo slinkumu, savu patmīlību.

Un visu šo iemeslu dēļ es jūtos ļoti aizkustināta un laimīga būt šeit, kopā ar jums, un saņemt šo balvu no cilvēkiem, kuri pret mani ir bijuši tik jauki. Paldies jums visiem. “

“Suns, vārdā nauda” - tā sauc īru fotogrāfa un rezisora Šīmusa Mērfija dokumentālo filmu, kas būtībā ir viņa un britu mūziķes un dziesmu autores P.J. Hārvijas kopdarbs. Projekts aizsākās kā viņu kopējs ceļojums uz Kosovu, Afganistānu un Vašingtonu, Šīmuss filmēja, P.J. Hārvija ceļojumu iespaidā radīja dziesmu tekstus - “Cerību komūna”, “Aizsardzības ministrija” un citas, kas vēlāk pārtapa albumā The Hope Six Demolition Project. Filmas ietvaros redzam arī dažus no tēliem, kas minēti dziesmās - piemēram, “Atslēgu saišķis” veltīts kādai salīkušai sieviņai, kas ik dienas apstaigā savu ciematu Kosovā, lai pārbaudītu, vai pamestajās mājās viss ir kārtībā.

Projekta otrā daļa norisinājās jau Londonā, kur pavisam īpašos apstākļos notika šī albuma ieraksts - perfomance. Mūziķi ieraksta laikā atradās stikla istabā, kurai no visām četrām pusēm varēja piekļūt skatītāji. Šī nav tikai ceļojuma dienasgrāmata vai koncertfilma, tas ir audiovizuāls piedzīvojums, kurā kino un mūzikas rašanās brīnums ir cieši blakus, nepārtrauktā mijiedarbībā.

Lai gan tālu no klasiskas mūzikas dokumentālās filmas, “Suns, vārdā nauda”, iespējams, ir visintīmākais mūziķes portrets, kādu varam vēlēties.

Šogad Aivara Freimaņa (1936–2018) filmai par Krišjāņa Barona mūžu “Dzīvīte” – 30. dzimšanas diena. Pats Freimanis “Dzīvīti” nodēvējis par brīvu improvizāciju “inscenēti dokumentālā freimaniskā stilā”.

“Piejūras klimata” studijā viesojas filmas “Dzīvīte” kostīmu māksliniece Skaidra Deksne un filmas operators inscenētājs Valdis Eglītis, kuri dalās atmiņās gan par filmas uzņemšanu, kas sakrita ar Trešās atmodas laiku Latvijā un sasaucās ar filmas stāstu, gan par režisora Aivara Freimaņa personību, darba stilu un režisora rokrakstu.

Operators Valdis Eglītis no sava arhīva uz raidījuma ierakstu atnesa līdz šim neredzētas Māra Jansona fotogrāfijas no filmas tapšanas – tajās mēs redzam Ditu Krenbergu, Veltu Līni, Leonīdu Grabovski, Valdemāru Zandbergu, Pēteri Lūci, Aivaru Freimani un filmas grupu “Dzīvītes” uzņemšanas laikā.

Pirmizrādi piedzīvojusi studijas "Atom Art" animācijas filma “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, tālab LR3 raidījumā "Piejūras klimats" tiekamies ar filmas mākslinieci Elīnu Brasliņu un režisoru Edmundu Jansonu, kurš neslēpj: "Ļoti jocīga tā sajūta, ka filma gatava... Ir, protams, gandarījums, labas atsauksmes, bet vienlaikus arī jādomā  - vai tas izdarīts par visiem tūkstoš procentiem? Droši vien, ka nē, varēja labāk. Bet tādas domas droši vien ir vienmēr - ka vajadzēja uztaisīt perfekto, ideālo filmu."

Vaicāts, ka radusies ideja Luīzes Pastores grāmatu pārvērst animētā piedzīvojumā, Jansons atklāj: :Kā jau vienmēr dzīvē gadās, ir apstākļu virkne, kas sakrīt noteiktā kārtībā, jo tāda zibenīga lēmuma – taisīsim tagad pilnmetrāžas filmu – nebija,” stāsta filmas režisors Edmunds. "Bijām iepazinušies ar grāmatu, tā likās ļoti laba, bet kaut kā tobrīd nešķita saistoši taisīt pilnmetrāžas filmu. Bet tad paralēli Līga Gaisa rakstīja scenāriju, dramatizējot šo grāmatu ar domu, ka tā varētu gan spēlfilma, gan animācijas filma, vēl tā diezgan nekonkrēti meklējot atbilstošu formu.

Un tad nāca trešais apstāklis – bija simtgades konkurss, bija pieejams finansējums un varēja mēģināt startēt ar šo projektu kā ideju. Tad vienā mirklī likās – jā, kāpēc gan ne? Varētu pamēģināt.”

Režisors arī stāsta, ka jau pirmsākumos tā bijusi iecerēta kā pilnmetrāžas filma: "Jau sākumā bija grūti iztēloties, ka tā varētu būt īsfilma. Arī Līga to rakstīja kā pilnmetrāžas filmas scenāriju."

Kādi ir lielākie izaicinājumi, strādājot pie pilnmetrāžas filmas? "Laikam jau mokošākais ir maldīšanās periods, kamēr īsti nezini, kāda tā filma varētu būt, kā attīstīties,” prāto Edmunds Jansons.

Elīnai Brasliņai šī bijusi pirmā pieredze animācijā. Kurā posmā beidzas mākslinieka, un kurā sākas animatora pienākumi? Visu laiku klātesošs bijis mākslinieka darbs – saskaņā ar scenārija attīstību un filmas stila meklēšanu, samērojot to visu ar tehniskajām iespējām. „Tad nāca tēlu dizains, foni, stāsts dinamiski attīstījās. Laikam jau Jēkabs bija pirmais, kas radās. Jo viņš mums visur bija vajadzīgs,” stāsta māksliniece.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="188105" layoutid="0" layout="" static=""}

Vai bijis arī kāds tēls, kurš piedzīvojis nozīmīgas transformācijas jeb no kura vajadzēja atteikties vispār? "Tīri sižetiski un arī filmas konstrukcijas dēļ mēs atteicāmies no vienas jaukas auklītes.

Ērgli diezgan ilgi veidojām, viņš sākumā bija ļoti spēcīgs, līdz saspiedās pavisam maziņš," atklāj režisors.

Interesanti, ka tēliem, mājām, skatuves ainām ir reāli prototipi dzīvē. "Varbūt mazāka kā varētu šķist dzīvē, taču Mimī mājas pagalma ieeja ir konkrēta māja Maskavas 137. Reāls ir arī Maskavas dārzs, baznīca, Centrāltirgus, tunelis zem Salu tilta gan mazliet pārveidots. Ir arī Rīgas modes. Pietura pretī Jēkaba mājai. Bet kopumā radījām stilizētu vidi – mums ir gandrīz tikai koka arhitektūra, ļoti maz mašīnu ielās. Tas darbs būtu bijis ļoti sarežģīts, ja katrā ainā gribētu precīzi reproducēt kaut kādu Maskačkas vietu, vairāk centāmies uzburt sajūtu,” skaidro Elīna Brasliņa.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="188104" layoutid="0" layout="" static=""}

Kāda ir pašu veidotāju saistība ar Maskačku? Kā redzam filmā, šis rajons parādīts ar ārkārtīgi lielu mīlestību. "Esmu studējis Kultūras akadēmijā un pavadījis kādu laiku Ludzas ielā. Taču mums nebija nolūka īpaši romantizēt šo pilsētas daļu, darbojās kāds cits aspekts. Savā ziņā Jēkabs dodas ne tikai no pilsētas centra uz Maskačku, bet no mūsdienām uz pagātni; to siltumu vairāk ienes vēlme atgriezties bērnības sajūtās,” teic Jansons.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="188107" layoutid="0" layout="" static=""}

Filmā Jēkabs un viņa sabiedrotie aizrautīgi cīnās par Maskavas priekšpilsētas vēsturiskās apbūves saglabāšanu. Vai tas saskan arī ar filmas veidotāju redzējumu par Rīgas priekšpilsētām – kurā virzienā tām vajadzētu attīstīties? "Man liekas, ne jau tikai priekšpilsētās – arī centrā vienkārši paliek skumji, ejot garām vēsturiskajām, skaistajām ēkām, kas brūk kopā, jo īpašniekiem, iespējams, nav līdzekļu, lai tās atjaunotu – tas nav rentabli, vieglāk uzcelt jaunu Skanstes virsotni,” prāto Elīna Brasliņa. "Redzu, kā mainās vieta, kur dzīvoju bērnībā.

Tā bija Krišjāņa Valdemāra iela pie Rīgas Dizaina mākslas vidusskolas: tur bija hipodroms ar zirgiem, mazdārziņi, un tā bija tāda mana bērnības sajūta – ka tuvu centram var dabūt lauku sajūtu. Tagad tur sāk veidoties mini Manhetena.

No vienas puses – stilīgi, bet no otras puses ir sajūta, ka kaut kas mainās un ne vienmēr skaidrs, vai tas ir uz labu."

Edmunds Jansons uzskata, ka droši vien šī pozīcija jaušama arī filmā - saglabāt: "Neesmu pret moderno arhitektūru un attīstību, bet droši vien jāizvērtē konkrētā situācija. Beidzamajā montāžā sapratu – un tas nebija ne grāmatā, ne scenārijā – , kas mani pašu visvairāk šeit aizkustina un interesē. Tā ir Jēkaba ticēšana savām īpašajām spējām.

Man pašam bērnībā tā bijis, ka ticu kaut kādām savām it kā īpašajām spējām. Mēs visi bērnībā mēģinām pateikt, ka esam īpaši, tāpēc arī tāds Harijs Poters "rullē", jo ir īpašs puisītis.

Mēs visi gribam būt ļoti īpaši, gribam, lai mums ir šīs spējas. Ticība tam, ka varam ietekmēt procesus.”

Jaunais gads jau ieskrējies, un ātrumu tas uzņēmis arī kinopasaulē. Tiesa, Holivudā jaunais gads oficiāli sāksies pēc "Oskaru" ceremonijas 24. februārī, taču kas jaunajā gadā notiek tepat Eiropā un Latvijā? Par to Latvijas Radio 3 "Klasika" pārraidē "Piejūras klimats" vēsta kinokritiķe un "Splendid Palace" kuratore Daira Āboliņa.

"Cilvēki arvien mazāk saprot, kas ir kino kritiķis – daļēji arī tāpēc, ka latviešu valodai ir tāda specifika, ka kritiķis – tas noteikti ir kāds, kurš ir dusmīgs, jo uzreiz atrod visas sliktās vietas filmās, bet tā nav taisnība," sirsnīgi smejas Daira Āboliņa un atzīmē: "Tāpēc kurators izklausās noslēpumaināk un arī tā maigāk, labsirdīgāk. Tas ir cilvēks, kurš kinoteātrī atbild par to, kā filmas, kuras rāda uz ekrāna, ir piemērotas konkrētam festivālam vai kinoteātrim. Tātad kurators ir cilvēks, kurš veido kinoteātra māksliniecisko ainavu. Man gan arī jāatzīst, ka tas nav tāds izteikti individuāls darbs – lielā mērā tas saistīts ar pašu kino industriju.

Nav tā, ka es atnāku, piesitu kāju, skaļi kliedzu...

Lai gan dažreiz, protams, sanervozējos par to, ka citiem nepatīk tādas filmas kā man."

Savu ampluā Āboliņa uzskata par privilēģiju un arī pienākumu – pēc iespējas agrāk noskatīties filmas, saprast, kas pasaulē notiek, ko gaida skatītāji, kā veidosies kino gads. "Un tad savus kolēģus kinoteātrī un arī "Rīgas namos" cenšos pārliecināt, ka šī ir tā filma, kura noteikti patiks mūsu publikai, ka šī ir tā filma, kuru varbūt vairāk vajadzētu piedāvāt senioru publikai.

Jo mums ir brīnišķīga tradīcija – senioru seansi, kuros arī vajag īpašu repertuāru, un mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pievilt šos cilvēkus, kuri reizi mēnesī otrdienās atnāk uz kinoteātri un gaida, ka viņiem tiks parādīts labākais, kas pašlaik aktuāls.

Tāpat tas attiecas uz citām programmas sadaļām, kurās vajag atrast pareizajai mērķauditorijai pareizo piedāvājumu."

Viss sākas Eiropā

Jautāta, kādi ir plānošanas knifi un cik daudz kurators var atļauties repertuārā izpaust savu gaumi, Daira Āboliņa atklāj: "Laimīgā kārtā man ļoti patīk Eiropas kino.

Man vispār šķiet, ka viss sākas tieši Eiropā! Pēc tam Amerika ātri paņem spožākos talantus un tos adaptē – Holivudas un vispār Amerikas kino attīstās caur to, ka talantus viņi visbiežāk atrod Eiropā.

Ļoti retos gadījumos gan man nosāp sirds, ka ir maz cilvēku, kuriem patīk labākā Eiropas filma. Piemēram, japāņu filma "Zaglēni" ir brīnišķīga, un, kaut arī nav Eiropas filma, tā uzvarēja Eiropas kinofestivālā. Šo filmu Rīgā vispirms izrādīja kinofestivāls, un šie seansi bija ļoti labi apmeklēti, bet ar to arī publikas interese lielā mērā apsīka.

Taču principā esmu ļoti priviliģētā situācijā – lielā mērā man pašai patīk tādas Eiropas filmas, kāds patīk arī lielākajai daļai "Splendid Palace" auditorijas.

Kopš sadarbojos ar šo kinoteātri, un tie ir nu jau vairāk nekā pieci gadi, izdevies publiku pamazām, taču arvien vairāk un vairāk iemīlināt šāda veida filmās. Pierādīt, ka redzēt labākās Eiropas filmas ir prestiža lieta, tomēr ir iespējams!

Latvijā cilvēki vairāk uzticas savējiem, un savējie var būt gan tuvinieki, gan arī cilvēki, kuru viedoklis tiek respektēts.

Lietuvā un Igaunijā šādas filmas izrādīt ir daudz vieglāk, arī auditorija šīm filmām tur ir daudz lielāka. Pirmkārt, viņiem ir daudz lielāks tas saucamais "arthouse" jeb kinoteātru tīkls. Arī Cēsis šobrīd mēģina veidot šādu filmu izlasi un pieradināt skatītājus pie tā, ka Eiropas filmas, īpaši autorfilmas, ir aizraujošas.

Principā viss mainās uz labo pusi, bet lēni – un es pat zinu, kāpēc...

Tāpēc, ka mums diezgan ilgu laiku nav bijis mērķtiecīga, spēcīga kinofestivāla, kas cilvēkus audzina. Pārtraukums pēc "Arsenāla" bijis ilgs, un Rīgas Starptautiskais kino festivāls ir vēl tādā kā ieskrējiena posmā. Redzam, ka cilvēki sāk pulcēties un akceptēt. Bet, ja bijis pārrāvums, cilvēkiem nav bijis kur iemācīties saprast. Tā ir kultūrizglītības lieta."

Dumpis, Grēviņš, Timroti un citi

29. janvārī "Splendid Palace” aizsācis jaunu ciklu - "AVIS kino vakari" / "Desmit izcili ceļojumi".

"Tā ietvaros tiks izrādītas kopumā 10 filmas viena žanra ietvaros: pirmajā vakarā izrādījām Deivida Linča filmu "Mežonīgie sirdī" – tā ir 1990. gada filma, Kannu hīts, savveida skandāls," atklāj Āboliņa. "Domājam par to, kā cilvēkiem vieglāk palīdzēt iejusties žanrā un saprast, kas tur ir par trikiem, kāpēc filmas tā sauc un ko tās prasa no aktiera, no režisora. Tāpēc mums ir izdomāta formula, ka viens ir gatavs komentēt žanru un specifiku – tas ir kritiķis, un viņam līdzās – vai nu režisors vai kāds cits cilvēks, kuru saucam par līdzbraucēju.

Man paveicās – biju kopā ar Uldi Dumpi, kurš daudzās filmās braucis ar auto un močiem, arī ar traktoru. Tā nu divatā mēģinām cilvēkus iekārdināt šajā žanrā…

Man ļoti patīk amizantais apzīmējums – ceļa filmas, jo šo jēdzienu galvenokārt saista ar amerikāņu kino. Man patīk to salīdzināt ar vesternu, kurā nav zirgu, jo, lūk, ir sākusies auto ēra. Vesternam arī ir savi spēles noteikumi – tur obligāti ir forši, temperamentīgi vīrieši, kuri gatavi uz aktīvu rīcību, tur noteikti ir sievietes, kuras ir arī ļoti šarmantas, ir mīlas stāsts un piedzīvojums, kura laikā šie cilvēki veic kādu zināmu ceļa attālumu.

Ceļa filmas arī dalās dažādos atšķirīgos žanros, bet ir divi galējie punkti: klasiskās ceļa filmas, kas saistītas ar kriminālu sižetu – bankas aplaupīšanu, slepkavībām, slikto zagļu noķeršanu un nogalināšanu, vai – gluži otrādi – bandīti ķer kādu ļoti jauku cilvēku, piemēram, Nikolasu Keidžu čūskādas žaketē...

Otra puse ir tā saucamās 'quest' filmas, kas arī ir meklējumi - ceļojumi savā fantāzijā, sevis meklējumos, kuros iekļauts psiholoģiskais elements un arī sapņi. Deivids Linčs ir viens no tiem, kurš vienas filmas ietvaros spēj savienot kriminālo intrigu ar sevis satikšanas vai nesatikšanas, meklēšanas ceļu, mīlas stāstu un radīt ļoti spraigu, diskutablu, biedējošu un vienlaicīgi sentimentālu filmu.

Viena no tādām ceļa filmām būs "Blūza brāļi", un šo filmu pie skatītājiem pavadīs Toms Grēviņš un Ralfs Eilands, un viņiem būs, par ko parunāt par to, ko nozīmē koncerttūres. Un tad būs filma "Lietus cilvēks" ar Tomu Krūzu un Dastinu Hofmanu, un šo stāstu ievadīs brāļi Pauls un Ģirts Timroti, kuri aizrāvušies ne tikai ar kino, bet arī ar auto. Tādā garā mēs turpināsim līdz nākošā gada decembrim.

Prognozes Eiropai un Latvijai

"Kas šogad mūs sagaida Eiropā, es vēl neuzdrošinātos teikt, jo Berlīnes kinofestivāls tiks atklāts 7. februārī, un tad mēs redzēsim, kādas ir jaunās vēsmas," uzsver kinokritiķe.

"Šobrīd pasaule vēl noslēdz rēķinus ar 2018. gadu. 2019. gads pasaulei lielā mērā ir noslēpums. Jā, mēs zinām, ka būs Ozona jaunā filma, varam redzēt uzvārdus, kas sāk parādīties – tiem, kas ar to nodarbojas profesionāli, tas ir profesionālais adrenalīns: būs vai nebūs liela filma, būs vai nebūs notikums. Varam nojaust, ka tuvojas jaunie Eiropas notikumi. Pēc divām nedēļām būs apmēram skaidrs, uz kuru pusi Eiropa un pasaule dodas," uzskata kinokritiķe.

"Tas, ko mēs varam prognozēt, ir Latvijas kino gads, bet arī tikai filmu pirmizrāžu nozīmē, jo veiksmi prognozēt nav iespējams.

Nav iespējams zināt, vai filma "Jelgava 94" kļūs par jauniešu un viņu vecāku hitu. Tas ir noslēpums.

Tuvākajos pāris mēnešos mēs piedzīvosim divas, manuprāt, spilgtas pirmizrādes – animācijas filmu "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" un Jāņa Ābeles filmu "Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala". Līdz šim tā bija skatāma tikai Rīgas Starptautiskā kino festivāla konkursa programmā, bet nu filma tiks parādīta plašākai publikai. Redzēsim, vai patiks.

4. februārī būs ļoti neparasts notikums – Jaunā Rīgas teātra aktrises, nu jau arī diplomētās kinorežisores Elitas Kļaviņas dokumentālās filmas "Zarjana Horobraja" pirmizrāde. Būs Gata Šmita filma "1906", kas ir pēdējā filma simtgades programmā. Vēl Alises Zariņas filmas pirmizrāde, un filma "Kondoru kalve", kuras galvenais varonis ir Miķelis Fišers – dokumentāls piedzīvojums par to, kā šis mākslinieks brauca ārpus Latvijas meklēt pats sevi, savu identitāti.

Latviešu kino šobrīd novāc augļus pacēlumam, ko izraisīja simtgades filmu programma un papildus lielais naudas piešķīrums filmām.

Arī tam, ka cilvēki apliecināja, ka viņus interesē filmas. Viņiem varbūt ne vienmēr patīk tas, ko viņiem rāda, bet viņiem tas interesē tik ļoti, ka viņi ir ar mieru aiziet pārliecināties, vai viņiem tas patīk vai ne."

Šogad 30 gadu jubileju atzīmē Aivara Freimaņa leģendārā filma “Dzīvīte”.

Pats režisors gan diemžēl pērn devās mūžībā, taču viņa atstātais kino mantojums nudien ir izcils. 1989. gadā izveidotā “Dzīvīte” pieder pie viņa nepelnīti līdz galam nenovērtētajām un šobrīd pat diezgan aizmirstajām filmām.

Formāli “Dzīvīte” ir biogrāfiska filma par Krišjāni Baronu, mūsu Dainu tēvu, taču tā izveidota abolūti unikālā kino valodā, apvienojot dokumentālā kino elementus ar spēles kino, izmantojot animāciju, spēlējoties ar dažādiem laikiem un žanriem. Filma daudzkārt pāraug tikai Barontēva biogrāfiju – tā kļūst par plašu ceļojumu Latvijas vēsturē un kultūrā, ieskicējot arī daudzu citu Latvijai nozīmīgu kultūras personības, viņu likteņus un mūsu valsts vēsturiskos notikumus.

Pats Freimanis “Dzīvītes” stilistiku nodēvējis par brīvu improvizāciju par Krišjāņa Barona dzīvi “inscenēti dokumetālā freimaniskā stilā”. 

Filma uz ekrāniem iznāca 1990. gadā, jau Atmodas laikā un ierakstījās tā noskaņās – Krišjānis Barons filmā nav tikai sirms Dūdieviņš vai Barona piemineklis uz pjedestāla, bet dzīvs cilvēks ar savām pretrunām, un par Latvijas vēsturi un likteni tiek runāts jau ārpus padomju laikos pieņemtā naratīva.

Sekojot Krišjāņa Barona dzīves gaitām,  filmēšana notika skaistās un vēsturiskās Latvijas vietās – Ēdoles muižā, Nogales pilī, Īvandes ūdensdzirnavās,  filmēšanas grupa devās arī uz Pēterburgu, tobrīd vēl Ļeņingradu, arī Tartu un Maskavu. Filmā gan Krišjāni Baronu, gan viņa sievu Dārtu Baroni atveido aktieru dubultpāri  – jaunībā Leonīds Grabovskis un Indra Briķe, mūža nogalē - Valdemārs Zandbergs un Velta Līne.

Arī Freimanis, tāpat kā šodien pieminētā Rorvahere, epizodiskās lomās filmējis gan aktierus, gan neaktierus – gan specifiskus tipāžus, gan sava laika spilgtas personības.

Filmā mēs varam ieraudzīt dzejnieku Aivaru Neibartu, fotogrāfu Pēteri Korsaku, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas skolnieci Kristīni Līpiņu, bet barona Stankēviča mūzikas skolotāju, ar kuru Krišjāni saista arī romantiskas jūtas, atveido jaunā, skaistā un talantīgā flautiste Dita Krenberga, kura tobrīd jau bija nofilmējusies Arvīda Krieva filmā “Ievas paradīzes dārzs”.

Filmas skaņu celiņš tiešām ir daudzveidīgs un bagāts, kā tāds latviešu tautumeitas vaiņags vai seģenes raksts – pamīšus ar Mārtiņa Brauna filmai radītajām, enerģētiski piesātinātajām muzikālajām tēmām skan "Skandinieki", "Grodi", "Gudenieku sievas".

Filma saņēma "Lielo Kristapu", apbalvoti tika arī filmas režisors Aivars Freimanis, māksliniece Ieva Romanova, operators Valdis Eglītis, kostīmu mākslinieces Skaidra Deksne un Sandra Sila, grima mākslinieks Jānis Rība un arī komponists Mārtiņš Brauns un aktrise Indra Briķe.

Filmu bez maksas iespējams noskatīties vietnē filmas.lv!

4. janvāra pārraidi "Piejūras klimats" pilnā apjomā aicinām klausīties šeit:

Šoreiz – par vienu no 2018. gada pārsteidzošākajām un apbalvotākajām filmām, filmu-brīnumu – itāļu režisores Alises Rorvaheres “Laimīgais Lācars” un latviešu kino klasiku – filmu “Dzīvīte”, kuru 1989.gadā uzņēma pagājušā gadā mūžībā aizgājušais režisors Aivars Freimanis un kurai šogad – 30 gadu jubileja!

 

Itāļu režisores Alises Rorvaheres filmas “Laimīgais Lācars” pēdējos seansus vēl var paspēt noķert kinoteātrī Splendid Palace. Šo filmu noteikti nevajadzētu palaist garām, un ne tikai tāpēc, ka tā ir viena no visvairāk apbalvotajām un nozīmīgākajām pagājušā gada Eiropas filmām.

“Laimīgais Lācars” ir vienkārši brīnums!

Pārsteidzošs un neticams ir gan filmas stāsts, gan vizualitāte un kino valoda. Seansa laikā nepamet kino brīnuma sajūta.

Filmas stāsts ir kā no avīžu sensāciju slejas. Filmā saplūst dokumentālais, kas tverts ar grodu, sulīgu īstenības garšu, un pārlaicīgais, sakrālais, brīnumainas, kuram skatītāji notic, bet kas nebeidz pārsteigt.

Filmas galvenais varonis ar biblisko un simbolisko vārdu – Lācars – ir īpašs varonis. Bezgala labsirdīgs un reizē naivs un lētticīgs, vienmēr gatavs nesavtīgi palīzēt, un tāpēc bieži vien tiek izmantots. Tādus tautas valodā mēdz dēvēt par “Dieva dotiem cilvēciņiem”.

Filmas savdabīgo attēlo nosaka arī tas, ka tā mūsdienām neraksturīgi filmēta uz 16 mm kinolentas.

Filmas režisore un scenārija autore, trīsdesmi sešus gadus vecā Alise Rorvahere studējusi literatūru un scenāriju rakstīšanas mākslu Turīnas universitāte. Viņas vecāki – mamma itāliete un tēvs vācietis – bija bitenieki. Māsa Alba Rorvahere ir aktrise, kura arī filmējusies “Laimīgajā Lācarā”. Viņas bērnības pieredze un motīvi atraduši vietu Alises Rorvaheres iepriekšējā filmā “Brīnumi”, kura 2014. gadā saņēma Grand Prix Kannu kinofestivālā. “Laimīgais Lācars” ir viņas trešā pilnmetrāžas spēlfilma.

Alise Rorvahere par filmu “Laimīgais Lācars”: “Filma “Laimīgais Lācars” radās vienkārši, gandrīz kā augs.

Es pat vienu laiku to saucu par “pelējuma sēni”, cik ātri viss notika…

Lai gan, lai augs tiktu virs zemes, pagāja zināms laiks. Filma tiešām ir kā augs – trausla un dzīvelīga vienlaikus. Kā bērns, kurš jau ir ieņemts un nevar nepiedzimt.

Es meklēju materiālu, kurā savienotos gan pagātne, gan mūsdienas. Un lai pagātne būtu interesanta arī ārpus sava laika, jo mēs dzīvojam kontinuitātē, cikliskajā laikā. Tā vismaz bija Itālijā līdz kādiem 80 tajiem gadiem.

Un tad pēkšņi tā tika iesviesta citā laika skaitīšanas sistēmā. Tas vairs nebija cikliskais, bet lineārais laiks. Tajā brīdī viss mainījās. Es domāju – vismaz ārēji, cilvēka būtība jau ļoti nemainījās.

Vēlējos par šīm pārmaiņām un arī pagātni runāt bez nostaļģijas. Jo pagātne – tā nav kāda neaizsniedzama vieta, kurā mēs vēlētos atgriezties, bet pagātne, kura joprojām ietekmē mūsu tagadni un kuru mēs joprojām varam vērst par savu nākotni.

Filmas stāsts nevarētu tikt izstāstīts bez Lācara stāsta. Lācars – tas ir daļa no mums katra, mūsu cilvēcīgā, līdzjūtīgā, humānā daļa.

Tā ir katrā no mums, mēs tikai ne vienmēr esam spējīgi to izrādīt. Nespējam būt vienkārši un nevainīgi, un negribam, lai mūs uzskatītu par muļķīšiem."

Filmā “Laimīgais Lācars” filmējušie gan profesionāli aktieri, gan tā sauktie “tipāži”, īsti itāļu zemnieki,  kopumā 54 personas, kuras režisorei labpatīkas saukt par “aktieriem -debitantiem”, jo viņai nepatīk apzīmējums “neprofesionāls” – tie  filmai piedod absolūti autentisku un dokumentālu sajūtu. Vairāki kritiķi pat minējuši, ka “Laimīgais Lācars” atsauc atmiņā cita dižā itāļa – Pjēra Paolo Pazolīni kinematogrāfu.