Piejūras klimats

Jaunais gads solās būt kinematogrāfiski piepildīts jau no pirmajām tā dienām – 9. janvārī ar Duglasa Sērka 1955. gada filmu “Viss, ko debesis atļauj” un Ditas Rietumas lekciju sāksies kinolektorija “Tas, ko tu nedrīksti nezināt” četrpadsmitā sezona.

Rīgas Kino muzeja un kinoteātra “Splendid Palace” rīkotais kinolektorijs pirmajos trīs gada mēnešos jau tradicionāli piedāvās sešas filmas no kino vēstures. Katru no šiem seansiem ievadīs cits lektors – to vidū gan kino zinātnieki un kritiķi, gan režisori un vēsturnieki.

Ko īsti mēs nedrīkstam nezināt šoreiz?

"Mēs nedrīkstam nezināt to, ka Eiropā ir daudz brīnišķīgu klasiķu, par kuru veikumu un iluzoro lidojumu mēs ļoti maz ko zinām,” pauž kino kritiķe Daira Āboliņa, kura būs viena no lektorēm.

Šoreiz lektorija vadmotīvs – ilūzija par ilūziju.

"Viss sākās ar to, ka gribējām rādīt filmas par vilšanos, par izaugšanu no vilšanās un sajūtu, ka kaut kas nav tā, kā biji gaidījis, stāsta projekta vadītāja un kuratore Agnese Logina.

"Šajā gadījumā ilūzijas saistītas ar sajūtu, ka esi daļa no sabiedrības, un vienā brīdī tu saproti, ka rāmis, kurā sabiedrība tevi mēģina ielikt, tev krietni kļuvis par mazu. Tā ir tēma, kas jo sevišķi spilgti parādās pirmajā filmā – Duglasa Sērka brīnišķīgajā melodrāmā "Viss, ko debesis atļauj”. Tā vēsta par atraitni, kura pēc vīra nāves mēģina atgriezties sabiedrībā, bet pēkšņi izrādās, ka viņai ir cits statuss…”

***

7. decembra raidījumu "Piejūras klimats" pilnā apjomā aicinām klausīties šeit!

Tik piesātinātais Baltijas kino festivālu rudens noslēdzās nupat, 2. decembrī, kad jau 22. Tallinas “Melno nakšu” izskaņu ar skaļu kopkaucienu pavadīja festivāla brīvprātīgie palīgi vilku maskās.

Mūsu ziemeļu kaimiņš - Tallinas starptautiskais kino festivāls, kurš ik gadu izrāda aptuveni 250 pilnmetrāžas un 300 īsfilmas,  visplašāk reģionā pārstāv Tuvo un Tālo  austrumu kā arī Latīņamerikas valstu kino. Filmas no šīm, mums visai attālajām kino teritorijām saņēmušas arī  lielāko starptautiskā konkursa žūrijas atzinību - labākā filma “Klejojošā meitene” (Wandering Girl) ir Kolumbijas un Francijas kopprodukcija, savukārt labākais režisors - Jangs Vū-Jins (Jang Woo-Jin) un labākā aktrise Seo Jong-Hva (Seo Young-hwa) pārstāv Dienvidkoreju ar filmu “Ziemas nakts”.

Skatītāju un Ekumeniskās žūrijas balvu saņēma poļu režisora Adriāna Paneka filma “Vilkacis”, kas, žūrijasprāt, ir “satricinošs žanra paraugs, kur vēstījums un medijs ir vienlīdz svarīgi, filma, kas nekādi necentās manipulēt ar skatītāju, neskatoties uz sāpīgo un politiski jūtīgo tēmu. “Vilkacis” attēlo cilvēku dabu ekstrēmās situācijās, kur latīņu teiciens “ cilvēks cilvēkam vilks” vairs nav spēkā, un kur to aizstāj lēnprātība, mīlestība un piedošana ienaidniekam”.

Jaunais gads solās būt kinematogrāfiski piepildīts jau no pirmajām tā dienām – 9. janvārī ar Duglasa Sērka 1955. gada filmu “Viss, ko debesis atļauj” un Ditas Rietumas lekciju sāksies kinolektorija "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" četrpadsmitā sezona.

Rīgas Kino muzeja un kinoteātra “Splendid Palace” rīkotais kinolektorijs pirmajos trīs gada mēnešos jau tradicionāli piedāvās sešas filmas no kino vēstures. Katru no šiem seansiem ievadīs cits lektors – to vidū gan kino zinātnieki un kritiķi, gan režisori un vēsturnieki.

Ko īsti mēs nedrīkstam nezināt šoreiz? Par to "Piejūras klimatam" stāsta projekta vadītāja un kuratore Agnese Logina un viena no lektorēm - kinokritiķe Daira Āboliņa.

Pavisam drīz – 15. decembrī – tiks pasniegtas gadskārtējās Eiropas Kinoakadēmijas balvas jeb European film Awards.

Tāpēc "Piejūras klimatā" runājam par šīs balvas vēsturi un arī par tām nominētajām filmām, kuras šobrīd ir – vai ļoti drīz būs – skatāmas Latvijas kinoteātros: Pāvela Pavļikovska "Aukstais karš" un Mateo Garones "Dogmens".

Eiropas kinoakadēmijas EFA balva tiks pasniegta 31 reizi un apbalvošanas ceremonija šogad  norisināsies Seviļā, Spānijā. Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas tradīcija ir ka vienu gadu balva tiek pasniegta tās “sēdeklī”, proti, Berlīnē un ik pārgadus – kādā no Eiropas Savienības pilsētām. 2014.gadā šis notikums notika arī Rīgā, mūsu Operas namā un domāju, ka daudziem mūsu kinoinstudrijas pārstāvjiem tas bija ļoti spilgts mirklis, redzēt šo ceremoniju tuvplānā un arī tās aizkulises.

Eiropas Kinoakadēmija tika dibināta 1988. gadā kā sava veida Eiropas izcilāko kinomākslinieku atbilde ASV kinoakadēmijai, “Oskariem” un amerikāņu kino dominancei kinoteātros.

Pirmais Eiropas kinoakadēmijas prezidents bija neviens cits kā Ingmars Bergmans. Šobrīd EFA prezidents ir režisors Vims Venderss,  valdes priekšsēdētāja – Agneška Holanda un akadēmija apvieno ap 3500 Eiropas kinoprofesionāļus, arī, protams no Latvijas. Viens no pirmajiem balvas saņēmējiem bija poļu režisors Kšištovs Kešļovskis, kurš pateicības runā teicis: "Es ceru, ka Polija ir daļa no Eiropas."

"Aukstais karš"

Šogad uz Eiropas kinoakadēmijas balvu pārliecinoši pretendē cits poļu režisors – Pāvels Pavļikovskis ar savu jaunāko filmu “Aukstais karš”, kura arī nominēta “Oskaram” kā labākā ārzemju filma un kuru no 7. decembra varēsim skatīt Rīgas kinoteātros.

Starp citu, savu pirmo Eiropas kinoakadēmijas balvu par filmu “Ida” Pavļikovskis saņēma toreiz Rīgā, uz mūsu Opernama skatuves no aktrises Līvas Ulmanes rokām.

Lai gan kino un televīzijas  industrijā 1957. gadā dzimušais Pavļikovskis strādāja jau labu laiku un viņa darbi bija novērtēti arī ar prestižām balvām – tomēr “Ida”, filma kas atnesa viņam pasaules slavu,  bija pirmā ar kuru viņs kā režisors  atgriezās Polijā – veidojot filmu ļoti polisku, ļoti austrumeiropisku un ļoti universālu reizē.

Līdzīgi ir ar viņa jauno darbu “Aukstais karš” - tas ir izteikts  Austrumeiropas, Polijas stāsts un vienlaikus – mīlestības stāsts, melodrāma, kā saka pats Pavļikovskis, saprotas jebkur pasaulē. Arī “Aukstais karš” pretendē gan uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu, gan “Oskaru” kā labākā ārzemju filma.

Pāvels Pavļikovskis: "Jā, dīvaini, sākot rakstīt filmas scenāriju, es domāju, ka tas būs kamerstāsts par dieviem cilvēkiem, bet pamazām tas izauga par episku vēstures un laikmeta atainojumu.

Sākumā producenti un finansētāji lasīja scenāriju un priecājās – o, cik labi, tikai pāris tēlu, nu divi, trīs, nu labi – četri…un tad parādījās Austrumberlīne, Parīze… tā ka tas ir intīms neliels stāsts ar pasaules mērogu.

Jūs sakāt, ka filma ir veltījums jūsu vecākiem. Jā, savā ziņā tā ir, lai gan viņu realitātes attēlojums filmā būtu daudz garlaicīgāks, daudz ilgāks un daudz sarežģītāks. Es vienkārši paņēmu viņus kā tēlus, iedevu varoņiem viņu vārdus – es teiktu, ka filmas stāsts, viņu sarežģītās attiecības, krīzes, valstu un partneru mainīšana, atgriešanās vienam pie otra – tas viss ir manu vecāku stāsta iespaidots, bet filmas pārim ir sava dzīve, kas, protams, pilnībā neatbilst īstenībai. Tā ir melodrāma ar reālistiskām detaļām.

Es negribēju taisīt tradicionālu biopiku, kurā viss tiek loģiski izskaidrots, viena aina izaug no iepriekšējās, ir daudz dialogu, kas izskaidro varoņu motīvus – tas man šķiet tāds miris kino.

Es uzņēmu tādu filmu, kādu pats gribētu redzēt, veidojot vizuāli un emocionāli izteiksmīgas ainas un cerot, ka publika sapratīs, pati aizpildīs nepateikto informāciju – bet nebiju simtprocentīgi drošs, tāpēc, redzot publikas reakcijas tagad, varu būt laimīgs."

Eiropas kinoakadēmijas balvai nominēti arī abi “Aukstā kara” galveno lomu tēlotājo – Joanna Kuliga un Tomašs Kots.

Joanna Kuliga bija redzamā arī filmā “ Ida”  kā epizodiskas lomas atveidotāja – restorāna dziedātāja, un rakstot “Aukstā kara” scenāriju, Pavļikovskis esot domājis par viņu.

"Es cerēju atrast mūziķi, kurš patiešām prot virtuozi spēlēt klavieres, tas vienmēr ir sarežģīti – kombinēt  mūziķa un aktiera kvalitātes vienā tēlā. Tomašs bija lielisks, viņam piemita arī lomai nepieciešamā āriene. Ar abiem bija kopējas kino proves, abi ir spēcīgi raksturi, abi galīgi nav aktieri kas dara visu lomas vārdā, viņi vispirms ir jāpārliecina,  abi ir jūtīgas dvēleles – tas prasīja laiku un darbu, lai rastos ķīmija; tas bija process – viss jau ir process, jūs zināt. Filmas sagatavošana – kastings, lokācijas, prasīja aptuveni gadu," stāsta Pavļikovskis.

"Dogmens"

Vēl viena Eiropas kinoakadēmijas apbalvojumam nominēta filma, kura šobrīd ir skatāma Latvijas kinoteātros un par kuru es gribētu pastāstīt, ir itāļu režisora Matteo Garones filma “Dogmens”.

Ar ko šī filma ir īpaša? Pirmkārt, filma savā dekonstruē mafija un kriminālās vides filmu žanru, kas parasti tiek stāstīts no pilnīgi cita skata punkta un ar ar citiem akcentiem, ir jau izveidojies pat tāds kā žanra kanons, kādām epizodēm, tēliem, pat dialogiem un mūzikai jābūt klasikā mafijas stāstā. Vienuvārduskaot, klišejas.

Pirmkārt, “Dogmens” tiek stāstīts no ciema mafijas pamuļķa un mazā cilvēka skatpunkta.

Otrkārt, filma ir attīrīta gan no visām žanra klišejām, gan romantikas un cēluma, kāds nereti tiek izmatots šādos stāstos – filmas darbība risinās brutālā un primitīvā  pasaulē, kurā ciema lokālās mafijas grupiņas pasaules skatījums tiek pretnostatīts suņu pasaulei – tā ir vide, kurā strādā filmas varonis un kurā viņš neapšaubāmi jūtas labāk nekā cilvēku pasaulē.

Treškārt, “Dogmens”  ir lielisks kino valodas spēka paraugs, tajā, gluži kā Pavļikovska filmās, nav daudz dialogu, pļāpāšanas, skaidrošanas skatītājam ar teksta palīdzību, režisors strādā ar kinematogrāfiskiem vizuāliem līdzekļiem.

Un gluži tāpat kā Pavļikovska filma – un vispār  – labas filmas – tā ir reizē ļoti lokāla, ļoti itāliska un reizē universāla, saprotama jebkur pasaulē. Filma bija iekļauta 71. Kannu kinofestivāla konkursa programmā. “Palmas zars” par labāko vīrieša lomu un īpašs “Palmas zars” tika arī suņu ansamblim.

Eiropas kinoakadēmijas balvas tiks pasniegtas 15. decembrī, balvu pasniegšanas ceremonijai varēsim sekot līdzi arī tiešraidē Eiropas Kinoakadēmijas EFA  interneta vietnē, bet filmas skatīties Rīgas kinoteātros.

27. novembrī ar Aleksandra Rusteiķa 1930. gada filmu “Lāčplēsis” tiks atklāts 23. Rīgas Starptautiskais Īsfilmu festivāls 2ANNAS, kas visu triju Baltijas valstu simtgadē akcentējis pilsonisko tēmu.

Festivālu atklās kinokoncerts, kurā skanēs kinoteātra “Palladium” bijušā orķestra vadītāja Leibovica rakstītā filmas oriģinālmūzika, 20. gadsimta pirmās puses kormūzika, mūsdienu Latvijas komponistu radīti skaņdarbi un jaunā komponista Alekseja Peguševa speciāli šim uzvedumam radītās miniatūras Latvijas Radio kora un komponista un kontrabasista Kristapa Pētersona izpildījumā.

Rīgas Starptautiskais Īsfilmu festivāls 2ANNAS  šogad norisināsies no 26. novembra līdz 2. decembrim, un par godu visu trīs Baltijas valstu simtgadei 2ANNAS fokusējas uz pilsoņu tēmu, pievēršoties tautu tradīcijām un nacionālisma atdzimšanai pasaulē, kā arī aplūkojot pilsonības un nacionālos jautājumus ar viegli ironisku skatu.

Par to visu uz sarunu aicinām Laimu Graždanoviču un Ingu Pērkoni.

15. novembrī pirmizrādi piedzīvojusi vēl viena jauna Simtgades filma - animācijas pilnmetrāžas kinolente "Saule brauca debesīs", kuru veidojusi mūsu animācijas klasiķe Roze Stiebra, kolēģu vidū mīļi saukta par Rozīti.

Filmai ir krāšņs attēls (māksliniece Ilze Vītoliņa), asprātīgi un dzīvelīgi tēli, kurus ieskaņojuši Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Ainārs Ančevskis, Zane un Vilis Daudziņi, Dita Lūriņa, kā arī daudz suģestīvas un enerģētiskas mūzikas – to pēc tautasdziesmu motīviem radījis un mūsdienīgās skaņās kopā ar folkgrupu "Jauno Jāņu orķestris" ietērpis Juris Kaukulis.

Rozes Stiebras dzīvesbiedrs, animācijas vecmeistars Ansis Bērziņš saskaitījis, ka "Saule brauca debesīs" esot Rozītes 66. filma. Pati māksliniece atzīst – kaut pieredze dara savu, tik un tā pirms pirmizrādes uztraukums esot gan. "Pieredze nomierina...

Taču īpašs satraukums, kas allaž ir nemainīgs – tas ir pirms filmas pirmās noskatīšanās, kad esi salicis visu kopā un filmu pirmo reizi noskaties ar vēl dažiem cilvēkiem. Tajā brīdī tu nezini – būs vai nebūs.

Tikai pēc pirmās skatīšanās redzi – vai tas, ko gadiem ilgi esi mēģinājis tajā ielikt, strādā vai nestrādā.”

Ar tautas dziesmu pamatā Roze Stiebra veidojusi vairākas filmas, taču pirmo reizi izveidota tik ļoti plaša pilnmetrāžas kinolente, turklāt filmas stāstījumu lielā mērā veido arī dziesmas.

Vaicāta, kā izvēlējusies radošo komandu, režisore neslēpj: "Diezgan ilgi bija jādomā – pārliku visus iespējamos variantus. Daži rādītāji bija nepārprotami – vajadzēja mākslinieku, kas jau būtu strādājis pie animācijas. Laiks bija īss, un Ilze Vītoliņa ir augstas klases profesionāle.

Bet Juris vienkārši ir ļoti labs komponists!

Tolaik viņš jau bija sācis rakstīt dziesmas ar tautas dziesmu tekstiem, un tas viņam izdevās īpaši labi – gan pašas dziesmas, gan interesantās aranžijas. Dziesmiņās, kuras viņš izvēlējās, bija mistika un dziļa pievilcība – man ļoti iepatikās. Tiklīdz dzirdēju viņa disku "Kālabad", likās – tas būtu labākais, kas vajadzīgs. Jurim konkurentu nebija…”

Tikām pats Juris Kaukulis atzīst – tas bijis jauna ceļa sākums viņam pašam. "Līdz tam ar tautasdziesmām biju iepazinies tuvāk, bet šī pieredze bija tik dzirksteļojoša! Guvu ne tikai jaunu muzikālu pieredzi, bet, skatoties uz tēliem un runājot ar Rozi, ļoti daudz kas izmainījās manos priekšstatos. Kopā sadarbojāmies veselu gadu – bieži braucu ciemos pie Rozes uz studiju, sarunās pavadījām ļoti ilgu laiku. Man tika atraisītas rokas un fantāzija – nebija robežu, kam jābūt. Pareizāk sakot, tā robeža bija ceļš – scenārijs, ko bija uzzīmējusi Roze: tas mums visiem kopā bija jānoiet.

Un tik interesanti: Roze teica, lai nesteidzos ar pēdējo dziesmu – tā pati atnāks. Un tā arī notika!

Mana pieredze vispār ir tāda, ka cilvēkam vajag pateikt īstos vārdus – lai viņš kādā brīdī nepārsteidzas."

Kādi ir tie īstie vārdi, kā runāt ar komponistu, ja pats neesi mūziķis? „To nevar atstāstīt,” nopūšas Roze Stiebra. „Tas ir process, kurā iekļāvāmies, un mums kaut kā labi saskanēja! Juris māk ļoti labi uzklausīt – viņš izliekas, ka visu dzird pirmo reizi, un man jau arī ir interesanti stāstīt,” sirsnīgi pasmejas režisore. "Tas ir tik svarīgi – ja māk uzklausīt, ko tu stāsti. Un tālāk jau faktiski mums palīdzēja Kosmoss…”

"Patiešām – sešdesmit sešas filmas ir diezgan traks skaitlis, bet tāda sadarbība ar komponistu, kāda bija ar Juri pie šīs filmas – tāda man bija pirmoreiz,” gandarīta atzīstas Roze Stiebra.

"Komponistam jau parasti nekad nav bijis laika nākt un runāties. Viņš savu uzraksta, un ar to arī sadarbība beidzas. Šoreiz bija savādāk – ar Juri pa šo laiku kļuvām draugi, pārrunājām filmas saturu, jēgu. Tas ir diezgan svarīgi, ja ir kāds, ar ko vari pārrunāt. Tādā ziņā Juris bija ne tikai komponists, bet klātesošs grupas cilvēks.”

"Man ļoti, ļoti patīk filmas tēli un dzirkstošā atmosfēra visas filmas garumā – un man ļoti patīk ziedi… Ziedi un debesis ir visu filmas laiku. Ja tev šķiet, ka tēli ir pārāk intensīvi, vari atslēgties un skatīties uz debesīm,” sajūsmu par filmu neslēpj Juris Kaukulis.

Un kādi būtu abu mākslinieku ceļavārdi filmai?

Roze Stiebra: "Tā gribētos, lai filma patīk bērniem – ceru, ka tā būs...”

Juris Kaukulis: "Filmas pirmizrādei izvēlēts ļoti labs laiks – ir pats tumšākais laiks, saulīte devusies tālu projām. Filma ir par sauli, gaismu, ko gaidām.

Lai kas notiks, saule uzlēks un siltums būs pār mums. Noskatoties filmu, jūs to sajutīsiet. Filma visu laiku dzirksteļo!

Tas ir tieši tas, kas vajadzīgsšajā laikā. Un filma, protams, ir mūsu dāvana Latvijai dzimšanas dienā.”

Tikko kā pirmizrādi piedzīvojusi Ginta Grūbes filma “Lustrum”. Tās aprakstā skaidrots: lustrācija jeb lustrum bija viens no valsts pārvaldes principiem Romas impērijā, kas noteica, ka, mainoties valsts pārvaldei, iepriekšējās varas pārstāvji ceremoniāli atzīstas visos grēkos un zvēr uzticību jaunajai varai. 

Ginta Grūbes jaunākā filma pievēršas Valsts Drošības Komitejas darbības metodēm astoņdesmitajos gados un deviņdesmito gadu sākumā, intervējot gan režīma funkcionārus (piemēram, LPSR Valsts Drošības Komitejas priekšsēdētāju Edmundu Johansonu), gan savervētos Latvijas inteliģences pārstāvjus, gan tos, kuri atteicās sadarboties, gan arī no čekas represijām cietušos.

 

Lustrum drīzāk veidota kā sistēmu un tās tehnoloģiju atmaskojoša, nevis bijušos aģentus apsūdzoša filma.

“Kino kā terapijas daļa attiecībā uz tām pagātnes traumām, ko šie cilvēki ir piedzīvojuši attiecībās ar Valsts drošības komiteju," – tā filmu raksturo Lustrum režisors Gints Grūbe.

 

Gints neslēpj – ar domu par filmas uzņemšanu viņš dzīvo jau kopš 1991. gada augusta, kad sācis strādāt laikrakstā Atmoda. "Tas bija mans pirmais darba mēnesis... Notika augusta pučs un daži apņēmīgi cilvēki ieņēma VDK ēku, atrada kartotēku ar vairāk nekā 60 000 vārdiem, bet pēc tam vairāk nekā 27 gadus šis jautājums tika stumdīts vienā un vai otrā virzienā.

Bet, jo ilgāk šādus jautājumus risina un neatrisina, jo lielāka iespējamība, ka tie kļūst par kultūras artefaktu dokumetālā kino formātā.

Sapratu, ka tas ir stāsts, kas cilvēkus vēl aizvien interesē – tātad kas līdz galam nav izrunāts."

Režisors stāsta, ka sākotnēji viņam nav bijis pārliecības, ka Saeima un vēsturnieku komisija nonāks pie lēmuma šos arhīvus atvērt. "Skepse, balstoties pieredzē, bija liela. Nolēmu, ka jāvēro process, paralēli no kino veidotāju puses iniciējot pašiem savu lustrācijas procesu attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri mūs uzrunāja vai par kuriem zinājām – viņi tiešā vai netiešā veidā viņi ir saistīti ar atrašanos kartotēkā.

Pārliecinājāmies, ka lielākā daļa no cilvēkiem, kuriem bijusi pieredze un attiecības ar VDK, par šiem jautājumiem ir domājuši un gribējuši par tiem runāt – tāpēc nekādi piespiedu mehānismi nebija jāpielieto.

Tā drīzāk bija kino kā terapijas daļa attiecībā uz traumām, ko šie cilvēki piedzīvojuši attiecībās ar drošības komiteju,” teic režisors un prāto, ka tas savā ziņā apliecinājis viņa pārliecību, ka kino var kļūt par aktuālas sarunas ierosinātāju vai turpinātāju.

Vaicāts, kā spējis panākt filmas varoņu uzticēšanos, viņš uzsver: "Ir svarīgi saprast jebkura cilvēka situāciju. Manuprāt, saruna kā forma notiek tikai tad, ja cilvēkam ļauj pašam par sevi radīt priekšstatu, kādu viņš vēlas radīt, un tad skatīties, kas aiz šiem priekšstatiem stāv un kāpēc viņš izvēlas tādus vai citādus vārdus.

Salīdzinājumā ar citiem medijiem, kino lielā priekšrocība ir tāda, ka te sāk runāt arī citi aspekti, kas televīzijas formātā, piemēram, tiktu izgriezti – pauzes, pārteikšanās, žesti, skatieni, izbrīns.

Man šķiet, tas ir kas ļoti terapeitisks, kam cilvēki būtu bijuši gatavi iziet cauri – ļoti žēl, ka tikai tagad par to sākām runāt.”

Grūbe arī stāsta, ka pirmā saruna notikusi ar Latvijas Universitātes rektoru Ivaru Lāci. "Kaut arī filmas montāžas galaversijā tās nav, tā lika saprast kontekstu – kādā veidā VDK mēģināja cilvēkus turēt īsā saitītē. (..) Liela daļa no aktivitātēm, kas no cilvēkiem tika prasītas, bija formālas – lai tikai viņi atrastos šajā sistēmā. Un tas ir jautājums, ko ļoti būtiski saprast tieši šobrīd: kad decembra sākumā čekas maisi tiks publicēti, bez šī konteksta par to, kā šī sistēma funkcionēja, tas būs dzeltena rakstura vēstījums, kas varētu nodarīt vairāk kaitējuma nekā labuma. Filmai vajadzētu kalpot daļu kā daļai no lustrācijas – tas ļauj saprast,  kas bija sabiedrība, no kuras bēgām, bet kuras radītās sekas ļāva izveidot pašiem savu valsti 1991. gadā.”

Kāds ir paša Ginta Grūbes kā režisora redzējums – kāda būtu ideālā sabiedrības reakcija pēc filmas noskatīšanās? "Ja mēs patiešām iedziļinātos šo cilvēku stāstos – kādēļ viņus vervēja, kāpēc viņi piekrita vai nepiekrita, mēģināt saprast, nevis a priori nosodīt, saukt par čekistiem. Mēs runājām arī ar bijušajiem VDK virsniekiem – daži piekrita anonīmai sarunai, daži nepiekrita nekādai. Taču tie, kuri piekrita, pierāda to, ka viņi ir gatavi ne tikai runāt – viņi ir gatavi būtiskam pieaugšanas procesam attiecībā uz to, ko saucam par nācijas pieaugšanas procesu – tāpēc šos cilvēkus augstu vērtēju.”

Jautāts, kādi ir filmas plāni pēc pirmizrādes, Grūbe uzsver, ka šobrīd primāri tā tiks rādīta visā Latvijā, tāpat kā daudzas simtgades filmas.

"Tas, ko šobrīd iniciējam – lai gan Rīgā, gan reģionos turpinātos saruna. Jo tēmas, ko esam ieskicējuši jeb uzaruši, ir daudzas un dažādas: tas ir stāsts par Kultūras sakaru komiteju, par kultūras un inteliģences sadarbību ar VDK.

Tas ir arī stāsts par baznīcas attiecībām ar VDK, par Atmodu, pārbaudot sazvērestības teoriju, vai mūsu Atmodas procesus sagatavoja vai nesagatavoja VDK un vai Atmoda vispār nebija tās projekts.

Tās ir plašas diskusijas, ar kurām vēlamies iziet reģionos. Cēsīs būs saruna ar filmas varoņiem Jāni Rukšānu un Jāni Rokpelni. Kopumā tās būs dažādas sarunas, lai saprastu kontekstu.

Runājot ar jaunajiem cilvēkiem, saprotu, ka viņiem šis laiks un problemātika ir izteikta abstrakcija – viņiem nav tiešās pieredzes, ko nozīmē LPSR, ko nozīmē totalitāras valsts drošības sistēma.

Tas ir tāds skaidrojošs uzdevums, kas nepieciešams, lai saprastu, kas notika.”

Lidija Lasmane-Doroņina, filmas uzņemšanas laikā izstaigājot Stūra māju, savu vairākkārtējo ieslodzījumu vietu, par čekas kartotēkas publiskošanu saka tā: “Kā patiesību zemē iemīt nav iespējams, tāpat ir arī ar visu šo kartīšu padarīšanu. Tas nav lielāks noziegums kā klusēšana par to. Mēs daudz labāk varētu saprast sistēmu, viņa būtu caurskatāmāka, jo tai sistēmai vajadzēja visus cilvēkus nolikt uz ceļiem.”

"Es cenšos neskatīties krievu kino, jo nevēlos tikt uzlūkota tā kontekstā" - tik tieša savos izteikumos ir režisore Natālija Meščaņinova, kuras filma “Pasaules sirds” nupat ieguva Rīgas Starptautiskā kino festivāla galveno balvu.

Lai gan sākotnēji režisore bija iecerējusi veidot filmu par ekoteroristiem, rezultātā esam nonākuši gluži pretējā teritorijā - “Pasaules sirds” galvenais varonis ir nomaļas medību suņu audzētavas veterinārārsts, kurš meklē vietu, kur justos iederīgs: savas mājas, savu ģimeni - patvērumu jeb pasaules sirdi.

Intervijā Kristīnei Simsonei režisore Meščaņinova, kas vairāk pazīstama kā dokumentālā kino veidotāja, ieskicē savu īpašo paņēmienu filmas personāžu izveidē, kurš tāpat ir dziļi balstīts dokumentālā kino veides tehnikās.

"Iepazīstu savu iespējamo filmas varoņu vidi, pavadu tajā zināmu laiku, kā arī mēdzu lūgt Marinas Razbežkinas dokumentālā kino studijas audzēkņiem palīdzību izpētes procesā," atklāj režisore. "Pāris reizes mēs izmantojām paņēmienu, kad kāds dokumentālā kino režisors pieslēdzas scenārija izstrādes procesam, dodoties izbraukumos uz plānoto filmas varoņu vidi, un safilmējot diezgan daudz materiāla, kurš dod mums zināmu īstenības sajūtu. Tādējādi mēs iegūstam lielu apjomu dažādu sīku detaļu, kuras paši nekad neiedomātos, nepazīstot šos apstākļus."

Tāpat viņai ļoti interesanti sķiet visu scenārija tapšanas laiku iesaistīties reālās dzīves procesos. "Piemēram, rakstot scenāriju Borisa Hļebņikova filmai “Aritmija”, gadu tusējām kopā ar ārstiem, un rezultātā filmas personāžu raksturi, tai skaitā arī filmas galvenā varoņa tēls, tika būvēti, apvienojot šo mediķu personību iezīmes - to, kā viņi runā, kā reaģē, ar kādu pārliecību rīkojas. Kad visa šī informācija iegūta, uzsūkta tādā tīri jutekliskā, nevis žurnālistikas līmenī, tad jau šos tipāžus var ierakstīt scenārijā.”

Šonedēļ raidījumā "Piejūras klimats" runājam par pagājušo un gaidāmo: par Rīgas Starptautiskā kino festivāla galvenās balvas ieguvēju - filmu “Pasaules sirds”, kā arī režisora Ginta Grūbes nupat kā pirmizrādīto filmu “Lustrum”.

Visupirms - saruna ar filmas "Pasaules sirds" režisori Natāliju Meščaņinovu, kura nevēlas tikt uzlūkota krievu kino kontekstā,

Pēc tam uzklausām arī Gintu Grūbi - par "Lustrāciju" kā nākamo soli nācijas vai sabiedrības pieaugšanas procesā.

“Piejūras klimata” centrālā figūra šoreiz režisors Ingmars Bergmans – šī gada simtgadnieks, viens no 20. gadsimta lielo kinoģēniju zvaigznāja, kino valodas inovators līdzās Andrejam Tarkovskim, Mikelandželo Antonioni, Žanam Likam Godāram…Tikko Starptautiskajā kinofestivālā Riga Iff  bija skatāma Ingmaram Bergmanam veltīta programma – viņa filmu retrospektīva, dokumentālā filma “Bergmana sala” un Bergmana pētnieka Stīga Bjorkmana lekcija par izcilo režisoru.

Raidījumā – fragmenti no Brorkmana lekcijas Rīgā, Bergmana balss no dokumentālās filmas “Bergmana sala”, kā arī runājam par mūziku, kas skanējusi Ingmara Bergamana filmās un kuru nereti ieskaņojusi viena no viņa dzīvesbiedrēm – igauņu izcelsmes pianiste Kēbi Lareteja.

Šoreiz runājam par Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF piedāvājumu, īpaši fokusējotos uz sieviešu režisētām filmām (Giedres Beinorjūtes "Elpu marmorā" un Lilianas Kavāni "Nakts portjē"), kā arī kino klasiķa, simtgadnieka Ingmara Bergmana retrospektīvu.