Piejūras klimats

Kopš studentu nemieriem Francijā, kas 1968. gadā satricināja arī kino pasauli, apritējuši 50 gadi.

Tālab uz sarunu par šo nemieru atslēgas figūru - Parīzes sinematēkas vadītāju, sinefilu, kaislīgu filmu saglabāšanas aizstāvi Anrī Langluā, par sinematēkas lomu tolaik un tagad, kā arī par drīzumā gaidāmo dokumentālās filmas "Mūris" pirmizrādi aicinām Rīgas Kino muzeja vadītāju Zani Balčus un Latvijas Nacionālās filmu skolas asociēto profesoru un kino režisoru Dāvi Sīmani. Dokumentālā filma "Mūris" ir viņa visjaunākais veikums.

Šoreiz “Piejūras klimatā” – par aktuālo kino, divām brīnišķīgām filmām – Šona Beikera “Floridas projektu” un Gretas Gervigas “Lady Bird: Laiks lidot”. Un arī par to, kā kinoteātris “Splendid Palace” pošas sagaidīt 95. jubileju.

Šona Beikera filma “Floridas projekts” ir  reizē smieklīgs un smeldzīgs bērnības stāsts. Tā noteikti nav filma bērniem. Tās režisors Šons Beikers nāk no amerikāņu neatkarīgā kino scēnas, savas iepriekšējo filmu “Tangerine”/ “Manderīns”  filmēšanai viņš, piemēram, izmantoja IPhone, un filma guva panākumus Sandensas kinofestivālā.

“Man patīk dažādām marginālām grupām piešķirt konkrētu cilvēku vaibstus,” skaidro režisors Šons Beikers, un tas viņam padodas lieliski – organiski un bez moralizēšanas vai vērtējuma. Režisors atklāj, ka ideju filmai piespēlējis viņa scenārija līdzautors Kriss Bergošs. "Man vienmēr ļoti patikuši “Mazie palaidņi” – gan filma, gan komiksi. Tie ir stāstiņi par bērniem Lielās depresijas laikā. Šie bērni dzīvo nabadzībā, bet viņos ir bērnības enerģija un līksme, un stāsti tiek pasniegti ar humoru. Mēs ar Krisu sapratām, ka varam uztaisīt mūsdienu “Mazos palaidņus”. Iedvesmai skatījāmies arī daudz  filmu par bērniem un bērnību."

Filma “Lady Bird. Laiks lidot” ir Gretas Gervigas debija režijā. Tas ir autobiogrāfisks darbs – filmas darbība risinās Gretas Gervigas dzimtajā pilsētā Sakramento, un galvenās varones Kristīnes atveidotāja Šērša Ronana neapšaubāmi ir režisores "alter ego".

“Lady Bird” ir godīga, pašironiska un neizskaistināta sievietes tēla reprezentācija uz ekrāna, kuru veidojusi sieviete.

“Filmēšanas laikā iemācījos saprast, ka es to varu darīt, ka es varu režisēt," atzīst Greta Gerviga. "Daļēji var teikt, ka režiju apguvu, esot filmēšanas laukumā kā aktrise, mācījos no dažādiem režisoriem,  operatoriem; biju laimīga, ka viņi man palīdzēja saprast, kā viņi liek gaismas, kā – mikrofonus."

Filma “Lady Bird” ir ne tikai pieaugšanas stāsts, bet stāsts arī par mātes un meitas attiecībām –mīlošām; un vienlaikus komplicētām – pilnām ar savstarpēju cīņu un kritiku.

Visbeidzot, vēl viens kino notikums – šonedēļ senākais kinoteātris Baltijā "Splendid Palace" sāka savu ceļu uz 95. jubilejas svinībām decembrī, kuru tradicionāli atzīmē ar kādas skaistas filmas īpašu kinoseansu. Šogad tā  būs Čārlija Čaplina 1928. gadā uzņemtā mēmā kino zelta klasika – filmas “Cirks”  restaurētā kopija uz lielā kino ekrāna.

Bet tas vēl nav viss – Čaplina filmai īpaši rakstītu oriģinālmūziku, papildinātu ar improvizācijas elementiem, kino seansa laikā izpildīs tapers – pianists Vestards Šimkus.

Šoreiz raidījumā – atskaņas no 23. Viļņas starptautiskā kino festivāla "Kino pavasaris".

Tā kontekstā runājam par laikmetīgo Baltkrievijas un skandalozo Pēterburgas kino, kā arī par taizemiešu režisora un mākslinieka Apičatponga Vīrasetakula izstādi “Gaismas ēnas”.

Nebūs lieki atgādināt, ka Viļņas starptautiskais kino festivāls ir ne lielākais un arī ne senākais, bet noteikti ambiciozākais un straujāk augošais Baltijas kinofestivāls gan. Tas notiek ik gadu marta beigās, pulcējot vairāk nekā 100 000 skatītāju. Šogad tas tika rīkots jau 11 Lietuvas pilsētās. 112 pilnmetrāžas filmas, 56 īsfilmas, 12 Lietuvas filmu pirmizrādes. Tāda ir festivāla bilance, un viena no filmām - Giedres Beinorjūtes “Elpa marmorā” - tapusi kopprodukcijā ar Latvijas studiju "Mistrus Media".

Tikko notikusi pirmizrāde vēl vienai jaunai latviešu filmai – mūsu dokumentālā kino klasiķa Ivara Selecka filmai "Turpinājums", kas tapusi Simtgades filmu programmā un no šodienas gaida savus skatītājus kinoteātros.

Daži saka, ka šī ir Meistara 32. filma, bet viņš bezrūpīgi attrauc, ka savas filmas jau vairs neskaitot…

Filma “Turpinājums” gada laikā izseko 5 bērniem – filmas sākumā viņi sāk savas skolas gaitas pirmajā klasē, filmas beigās – saņem liecības un ir kļuvuši par vienu gadu vecāki. "Turpinājums" ir skaists, labs un kvalitatīvi izveidots kino. Aiz ārēji vienkāršā, skaidri un eleganti izstāstītā un emocionālā kino stāsta slēpjas ļoti ilgs, rūpīgi saplānots un sagatavots darbs. Tas ir stāsts ne tikai par viņiem pieciem – par Aneti, Zani, Anastasiju, Gļebu un Kārli – bet par to, kāda šobrīd ir mūsu Latvija.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="160696" layoutid="0" layout="" static=""}

Filmas varone Anastasija

Filmas veidotājiem – studijai Mistrus Media ir iecere, ka ik pēc 5 vai 7 gadiem autori atgriezīsies pie saviem mazajiem varoņiem un filmēs “Turpinājuma” turpinājumu.

Idejas dzimšana

Filmas producents  Gints Grūbe atzīst, ka ideja filmēt vairākus Latvijas bērnus ilgākā laika posmā radusies, noskatoties vācu režisora Vinfrīda Junges filmu "Golcovas bērni".

Tas ir dokumentāls darbs, kas tapis laika posmā no 1961. līdz 2007. gadam. 16 sērijās Junge izsekojis vienas klases 18 skolēniem, viņu likteņiem un caur tiem – pārmaiņām Vācijā un Eiropā, Berlīnes mūra nojaukšanu un Vācijas atkalapvienošanos ieskaitot.

Veidot filmas, kurās daudzu gadu garumā vai turpinājumos tiek sekots vieniem un tiem pašiem varoņiem, ir nopietns izaicinājums galvenokārt jau producēšanas un finansēšanas aspektu dēļ, bet – tādas nav retums, un rezultāts parasti ir ieguldīto pūļu un laika vērts – arī tāpēc, ka izdodas filmas lentā notvert dimensiju, kura kino, īpaši spēles kino, nereti iztrūkst – laiku.

Kā vienu no spēcīgākajiem “ilgspēlējošiem projektiem” bez jau pieminētajiem “Golcovas bērniem” jāmin Ričarda Linkleitera Belrlīnes festivāla "Sudraba lāci" saņēmušais darbs “Boyhood” jeb “Zēna gadi” - spēlfilma, kas filmēta 12 gadus, un filmas galvenais varonis skatītāju acu priekšā vārda tiešā nozīmē izaug no zēna par jaunekli, bet viņa vecāki, kurus spēlē Patrīcija Arkete un Ītans Hauks, tieši tāpat mūsu acu priekšā noveco…

Arī Latvijas kino vēsturē ir atrodamas filmas turpinājumos – lai atceramies "Vai viegli būt jaunam" triloģiju ik pēc 10 gadiem, ik desmitgadē saīsinot filmas nosaukumu: "Vai viegli būt" un "Vai viegli", un tā paša Ivara Selecka divus filmas "Šķērsiela" turpinājumus. Tagad tapis "Turpinājums", kuram jau iecerēts turpinājums.

Stāsts par normāliem cilvēkiem

“Ceram, ka filmas bērni būs paaudze, kas savas dzīves varētu nodzīvot vienā politiskā iekārtā. Ja paanalizējam mūsu vecāku paaudzi, tad neviens nav nodzīvojis visu dzīvi vienā politiskajā valstī. Jo vienmēr dažādi okupācijas režīmi ir mainījuši likteņus. Ja  mūsu bērni nodzīvos “garlaicīgā” un pārtikušā valstī Latvija, tas būs filmas labākais attīstības scenārijs no dzīves viedokļa," par filmas idejas formēšanos stāsta studijas Mistrus Media producents Gints Grūbe.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="160613" layoutid="0" layout="" static=""}

Ivars Seleckis un mazā Anete

Viņš arī atklāj, ka sākumā filmas ideja bija plašāka: "Filmā daudz vairāk parādījās bērnu vecāki, tad parādījās skolotāji, līdz kādā brīdī es sapratu, ka bērni ir pašpietiekami. Spēlfilmās bērni parasti ir slikti aktieri, bet filmas materiālā bērni ir ļoti īsti, neko nespēlē. 

Vecāki grib, lai bērni spēlē kādas sociālas lomas, un arī skolotāji grib to pašu - lai viņi spēlē sociālas lomas. Mēs vienkārši trāpījām tādā periodā, kurā viņi vēl nemāk spēlēt. Redzēs, kas būs pēc 10 gadiem. Mums gribējās uztaisīt filmu par normāliem cilvēkiem.

Man ir apnikuši marginālie cilvēkstāsti par dīvaiņiem, ko tagad katrs students taisa, domādams, ka dokumentālajam kino ir jābūt tādam.”

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="160707" layoutid="0" layout="" static=""}

Neviena tukša kadra

Jā, filmā “Turpinājums” nav nekā skandaloza, nekā šokējoša, bet filmas veidotāji pratuši šo normālo cilvēku normālās dzīves – notikumus un rituālus, kurus izdzīvojis katrs no mums, pacelt citā, augstāka vispārinājuma līmenī, un reizē izvairīties no patētikas, palikt silta un intīma vēstījuma rāmjos. Tur liels nopelns arī operatoru darbam.

Filma ir ne tikai skaista – filmā nav neviena tukša kadra, kurš ielikts tāpat vien, lai savienotu montāžas vietas vai  aizpildītu ekrāna laiku. Katrs filmā iemontētais kadrs ir piepildīts, katrs ar savu uzdevumu un emociju.

Viss būtiskais filmā tiek pateikts caur vizualitāti, nevis vārdiem, un tā ir īsta kino pazīme.

Lai fiksētu bērnus nozīmīgajos pietrpunktos – pirmā un pēdējā skolas dienā, strādāja liela operatoru grupa, katram tika detalizēti saplānoti uzdevumi. Filmas galvenais operators ir Valdis Celmiņš, un filmas producenti ar gudru ziņu vienā grupā apvienoja paaudzes – vecmeistaru Selecki un vienu no spēcīgākajiem jaunās paaudzes operatoriem.

“Ivars ir ļoti, ļoti mērķtiecīgs, zināmā mērā - pat spītīgs. Viņš ar daudzām un dažādām metodēm iet savā virzienā," uzsver Valdis Celmiņš.

"Un pavisam noteikti pamazām es no viņa iemācījos to, kas ir viņa filmu lielā vērtība – lietas nesarežģīt, un parādīt tās brīdī, kad tās ir tā vērtas, lai parādītu, turklāt parādītu vienkārši. Tā man šķiet lielākā vērtība. Ceru, ka tas arī būs redzams uz ekrāna."

Aktieru izvēle

Ļoti interesants  ir arī stāsts, kā tika atlasīti filmas 5 varoņi. To meklēšana sākās jau 2015. gada pavasarī, filmēšanas grupa braukāja pa Latviju, lūkojoties pēc bērniem, kuri 2016. gada 1. septembrī uzsāks skolas gaitas.

Varoņu atlasei tika piesaistīta sociālantropoloģe Dace Dzenovska, jo ar bērnu starpniecību vajadzēja aptvert visu Latvijas dažādo spektru – filmā ir lauku bērni un pilsētas bērni, ir krievi un latvieši, viņi ir no dažādiem reģioniem, no dažādām ģimenēm, arī tādām, kur vecāki strādā ārzemēs. 

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="160705" layoutid="0" layout="" static=""}

Diskusijas par varoņu atlases kritērijiem bijušas ļoti sparīgas, un ne visi bērni, kur filmēti, ir arī filmas gala versijā. Par bērnu meklēšanas procesu stāsta filmas producente Antra Gaile: "Filmai piesaistījām sociālantropoloģi Daci Dzenovsku, kura mums palīdzēja definēt kritērijus, pēc kuriem izvēlēties bērnus, izdomāja tēmas, ko runāt ar mazajiem, iezīmēt telpu, nošķīrumu starp laukiem, pilsētu, reģioniem.

Bija svarīgi iezīmēt bērnu izpratni par to, kur viņi dzīvo, kas viņiem ir Latvija. Daži pazina ārzemes, jo viņu sociālajā vidē cilvēki bija braukuši uz Angliju strādāt, emigrējuši, citiem bija pieredze atvaļinājums Itālijā, bet lauku bērni viņi pat nebija bijuši Rīgā.

Bija svarīgi mūsdienu Latvijas raksturlielumi, ko mēs gribētu parādīt - mazās lauku skolas, mazās klases; lielpilsētu lielās klases, tas, ka Latvijā dzīvo blakus divas nacionālās kopienas - latviešu un krievu. Gribējām, lai mums ir krievvalodīgi bērni filmā, nekādā gadījumā nevēlējāmies no tā izvairīties. 

Līdz ar to arī diskusijas, kā izvēlamies varoņus, bija ļoti spraigas.

Dace Dzenovska ar savu skatu no malas mēģināja mūs virzīt objektīvā skatījumā uz Latviju."

Režisora viedoklis

Preses konferencē, kas notiek dažas dienas pirms pirmizrādes, mūsu kino grands Ivars Seleckis izskatās relaksēts un gandarīts, ne miņas no pirmizrādes stresa, trīs gadu darba spriedzes noguruma un tikko izslimotā plaušu karsoņa. Rūdīts profesionālis.

Pat uz žurnālistu identisko jautājumu – sakiet, Meistar, vai bija grūti/atšķirīgi strādāt ar bērniem? – viņš sagatavojis dažādus atbilžu variantus. "Piejūras klimatam" tika šāds: "Tiklīdz sapratām, ka viņi ir tādi paši pieaugušie, tika ļoti mazi, atšķirība samazinājās.

Atšķīrās viņu risinājumi dažādās situācijās, jo viņiem nav mūsu pieredzes.

Viņu dzīve ir tikpat sarežģīta kā mūsējā – no viņu skata punkta. Tā ir paaudze, kas jau formējas. Mazām meitenēm patīk aprunāt vīra izvēli. Tā ir tāda pati pilnvērtīga sabiedrība, tikai mazāka.”

Ivaram Seleckis savulaik filmā “Apcirkņi” pirmajam izdevies nofilmēt dzērvju deju. Dzērves kliedz arī filmā “Turpinājums”. To var uztvert kā sagadīšanos, es to uztveru kā skaistu metaforu. Kā turpinājumu.

Par saviem filmas bērniem režisors saka – viņiem priekšā ir ļoti interesanta un sarežģīta dzīve. Mums, kino skatītājiem – laba un aizkustinoša filma.

Par šī raidījuma tēmu it kā ilgi jādomā nebija – 5. martā Losandželosā svinīgā ceremonijā 90. reizi tika izdalīti Oskari – ASV Kino akadēmijas balvas. Tātad – arī “Piejūras klimatā” jāparunā par Oskariem... Taču raidījums ir ne tikai par tiem.

Par sava veida zīmolu pamazām Latvijā sāk kļūt termins "simtgades filma" – izrādās, ka Latvijas skatītājs ir noilgojies pēc Latvijas kino. Otro nedēļu uz ekrāniem "Paradīze 89" – filma, pēc kuras noskatīšanās varēsiet vai nu atsaukt atmiņā mūsu valsts neatkarības atgūšanas laika sajūtas vai pārrunāt tās ar saviem bērniem, kuriem filma, iespējams, kļūs par pirmo vizuālo un emocionālo tā laika liecību.

Un pavisam drīz – 22. martā – pirmizrāde mūsu dokumentālā kino klasiķa Ivara Selecka lentei "Turpinājums".

"Visu ko savā dzīvē esmu filmējis, bet bērnus filmēju pirmo reizi," saka režisors Ivars Seleckis.

Atskatāmies uz neseno 68. Berlīnes starptautisko kino festivālu un tajā apbalvotajām filmām, kā arī ieklausāmies kino zinātnieces Elīnas Reiteres komentārā par lēnā kino fenomenu un tā nozīmīgākajiem režisoriem.

Lai radītu iespaidu par festivāla  apjomu - daži skaitļi. 11 dienu laikā uz turpat vai 400 Berlināles programmā iekļautajām filmām tika nopirkti aptuveni 330 000 biļešu, turklāt festivālu apmeklēja arī vairāk kā 21 000 kino profesionāļu no 130 valstīm, no tiem 250 viesi pārstāvēja programmas filmas un tikās ar skatītājiem. 30 gadu jubileju šogad svinēja Berlināles ietvaros notiekošais Eiropas filmu tirgus, ar 534 dažādu kino studiju, institūtu un izplatītāju stendiem.

Visu šo kino neprātu atklāja amerikāņu kino režisora Vesa Andersona animācija “Suņu sala”, kur raibā, uz kādas Japānas salas dzīvojošā suņu kolektīva lomas ierunājis zvaigžņots aktieru sastāvs: Bils Murejs, Edvards Nortons, Džefs Goldblūms, Līvs Šrēbers, Grēta Gērviga, Skārleta Johansone, Tilda Svintone un citi.

Vienu no šīm balsīm klausāmies fragmentā no festivāla apbalvošanas ceremonijas, kad uz skatuves pēc Vesam Andersonam piešķirtās balvas - Sudraba lāča - par labāko režiju kāpa Bils Murejs...

Bez Vesa Andersona “Suņu salas” par kritiķu favorīti bija kļuvusi arī krievu režisora Alekseja Germana jaunākā filma "Dovlatovs", kas saņēma balvu par labāko mākslinieka un kostīmu mākslinieka darbu. Pieverot acis uz dažādām vēsturiskām neprecizitātēm un īstenības piemērošanu skaista stāsta labā, “Dovlatovs” ir šarmantākā no tām šī gada Berlīnes filmām, kas mazliet romantizēti atskatās uz divdesmitā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="158729" layoutid="0" layout="" static=""}

Protams, ne visas Berlīnes filmas slīgst nostaļģijā.  Zelta lāci saņēma rumāņu režisores Adinjas Pintilijes dokumentālā drāma Touch me not, drosmīgs un atklāts pētījums par cilvēkiem, kuriem viņu seksualitāte un intimitāte ir izaicinājums, tāpat kā šī filma būs izaicinājums skatītājiem.

Touch me not komanda, saņemot balvu, pateicās žūrijai par lēmumu, uzsverot, cik būtiska mūsdienās ir kaut arī retā, tomār iespēja eksperimentēt, un veidot savādāku kino.

Pie savādāka kino droši pieskaitāma arī vācu režisora Filipa Grēninga 173 minūšu garā, satricinošā un vienlaikus izteikti poētiskā kino eseja “Manu brāli sauc Roberts un viņš ir stulbenis”, kuras scenāriju Grēnings veidojis kopā ar šveiciešu aktrisi Sabīni Timoteo, ko iepazinām kā galvenās lomas atveidotāju Viestura Kairiša filmā “Melānijas hronika”.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="158709" layoutid="0" layout="" static=""}

Filma “Manu brāli sauc Roberts un viņš ir stulbenis” ir režisora jaunākā filma, un te mūzikai ir izšķiroša, pat traģēdijas priekšvēstneša loma. Filmas galvenā varone, gaišmataina meitene ar eņģeļa skatienu, nešķiras no sava pleijera, kurā skan Serža Gensbūra 1963. gadā sarakstītais hits La Javanaise. Interesanti, ka šogad šo šansonu dzirdam jau otrajā filmā (pirmā bija Giljermo del Toro “Ūdens forma”)...

Lai gan 173 minūtes nerūdītam kinoskatītājam var šķist ekstrēms filmas garums, režisors Lavs Diazs Berlīnes kinoskatītājus lutināja ar vēl neparastāku kino pieredzi - četru stundu garu melnbaltu eposu, no režisora puses dēvētu arī par filipīniešu rokoperu - "Velna gadalaiks". Tas ir melnbaltā estētikā veidots, eksotisks un neparasts kino piedzīvojums, kurš netieši aktualizē arī diskusiju par kino attīstības virzieniem, kā arī mudina pārskatīt kino skatīšanās paradumus mūsdienās. Viņa filmas - sešu, astoņu, deviņu stundu garas,  tiek izrādītas kino festivālos, un iegūst arī balvas. Pērn viņa 8 stundu garā A Lullaby to the Sorrowful Mystery Berlīnē saņēma Alfrēda Bauera balvu kā filma, kas paver jaunas perspektīvas.

Kino zinātniece Elīna Reitere par Lavu Diazu un lēno kino

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="158708" layoutid="0" layout="" static=""}

"Lavs Diazs ir filipīniešu kinorežisors, viens no šobrīd kino kritiķu vidē vishaipotākajiem režisoriem, jo viņam ir ļoti īpašs rokraksts," stāsta Elīna. "Līdzko kāds piemin viņa vārdu un runā par viņa filmām, uzreiz min arī viņa filmu garumu. Tās ir filmas, kas ilgst, piemēram, astoņas stundas.

Šogad bija vien tāda "īsfilma" - tikai četras stundas gara...

Taču garums, protams, vienlaikus stāsta par filmas būtisko vēstījumu - tās ir filmas, kuras vērojot, skatītājam jābūt pacietīgam.

Režisora veikums pieder tā sauktajam lēnajam kino, ko ievērojamais angļu kinožurnāls Sight and Sound, runājot par pirmo 21. gadsimta kino desmitgadi, nodēvēja par vissvarīgāko mūsdienu kino tendenci.

Filmās, kur stāstījums attīstās lēnām, parasti tiek izmantoti gari statiski plāni; tajās nav filmai ierasto varoņu, ar kuriem skatītājs varētu identificēties. Šai sakarībā tiek minēti ļoti daudzi režisori, kuri strādā atšķirīgi - tur ir gan Bela Tars, gan Lavs Diazs, tas pats Freds Kelemans, kurš uzņēmis arī vienu filmu Rīgā ar Latvijas komandu. Ir arī Gass van Sants."

Ja mūsu skatītājiem būtu jāiesaka trīs lēnā kino filmas, lai rastos kaut neliela izpratne par to, kas ir šis lēnais kino, Elīna uzsver: "Varbūt sāksim ar skumjo - neticu, ka tā vienkārši, ieejot Rīgas kinoteātrī, mēs šādas filmas atradīsim afišās. Ja nu vienīgi kāds kinofestivāls var atvest šādu programmu. No zināmiem vārdiem tas būtu jau minētais Bela Tārs; man šķiet, "Turīnas zirgs" ir rādīts Rīgā. Taču drīzāk var runāt par tiem, kas ir lēnā kino priekšteči - Andreju Tarkovski, Mikelandželo Antonioni, Endiju Vorholu. Tas būtu virziens, kurā meklēt."

Pašai Elīnai vismīļākā šķiet Tsai Miņļaņa (Tsai Ming-liang) filma Good Bye Dragon Inn, ko latviski varētu tulkot kā “Atvadas no pūķu viesnīcas”,  kas ir filma par pēdējo seansu vienā kinoteātrī, kuru pēc tam arī aizslēdz.

Lūk, pazīstamā dāņu izcelsmes amerikāņu aktiera Vigo Mortensena sarakstītais skaņdarbs kādam skaistam lēnā kino notikumam - argentīniešu režisora Lisandro Alonso filmai Jauja. Šī filma ar Mortensenu titullomā 2014. gada Kannu kinofestivālā saņēma starptautiskās kinokritiķu asociācijas Fipresci balvu.

"Piejūras klimats" ir un paliek piejūras klimats visur Baltijā – arī Igaunijā, kas 24. februārī oficiāli iesoļo sava valstiskuma simtgadē. Tāpēc šis kino raidījuma “Piejūras klimats” laidiens – par igauņu kino un igauņu režisoriem.

Pavisam nesen preses relīze lepni vēstīja ziņu, ka pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas spēlfilmu ražošana Latvijā sasniegusi savulaik leģendārās Rīgas Kinostudijas apjomus – šogad uz ekrāniem nonāks vismaz astoņas spēlfilmas. Igauņu kino, šķiet atkal pussolīti mums priekšā – filmu ražošanas budžets par pāris miljoniem eiro lielāks, un pēdējos gados pirmizrādes piedzīvo vismaz desmit spēlfilmas gadā. Igauņu spēlfilmas saņēmušas apbalvojumus Kannu un Venēcijas festivālos, izkārpījušās līdz European Film Awards un Oskaru nominācijām, un vienā filmā igauņi pašu Žannu Moro paspēja nofilmēt.

Runāsim par Igaunijas kino svaigākajiem sasniegumiem  – par filmu, kuru Igaunijas kinoprofesionāļi šogad bija izvēlējušies kā savas valsts pieteikumu ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars” kategorijā "Labākā ārzemju filma”.  Tā ir Rainera Sarneta (Rainer Sarnet) režisētā lenta "Novembris" pēc rakstnieka Andrusa Kivirehka romāna “Rijkuris jeb Novembris”.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="158129" layoutid="0" layout="" static=""}

Filma "Novembris"

Savukārt 2016.gada gada Igaunijas pieteikums "Oskariem" bija režisores Kadri Keusāres (Kadri Kõusaar) filma "Māte", ārzemju presē dēvēta arī par igauņu “Fargo”. Filma ir mazbudžeta darbs, kas balstās kolorītā dramaturģijā un raksturos, darbība pārsvarā notiek vienā mājā un vienā istabā, kur dažādi ļautiņi nāk apciemot neskaidros apstākļos sašautu puisi Lauri. Šo vizīšu laikā mēs ļoti maz uzzinām par Lauri, bet ļoti daudz – par viņa apciemotājiem.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="158125" layoutid="0" layout="" static=""}

Filma "Māte"

Arī gauņiem ir sava “Melānijas hronika” jeb filma par deportācijām. Režisora Marti Heldes (Martti Helde) In the Crosswind jeb "Krustvējos" tapa pāris gadus pirms “Melānijas” – 2014. gadā, un kļuva par vienu no savdabīgākajām un estētiski radikālākajām filmām.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="158127" layoutid="0" layout="" static=""}

Filma "Krustvējos"

Latvijā slavenākais mūsdienu igauņu režisors noteikti ir Jāks Kilmi (Jaak Kilmi). "Ātrie igauņu puiši" ir viena no komerciāli veiksmīgākajām Igaunijas filmām 2017. gadā – tās auditorija bija 85 000 skatītāju, kas filmai nodrošināja ceturtās skatītākās filmas statusu. 

Vairāk un plašāk - raidījumā!

Šodien raidījumā "Piejūras klimats" svinam Lietuvas neatkarības dienu, apskatot tās kino aktualitātes, kā arī ielūkojoties Lietuvas kino pirmsākumos, kas aizsākās jau pirms teju 110 gadiem.

Tās noteikti ir arī Latvijas kino svinības, jo aizvien vairāk filmu tiek veidotas, mūsu valstīm sadarbojoties. Piemēram, lietuviešu režisora Ignas Miškinis filma "Karaļu maiņa" tapusi sadarbībā ar latviešu kino producēšanas kompāniju Film Angels Productions, turklāt talantīgais latviešu ģitārists Edgars Rubenis par mūziku šai filmai saņēma Lietuvas kino balvu "Sudraba dzērve" kā labākais komponists.

Lietuvas kino pirmsākumi meklējami teju pirms 110 gadiem - 1909. gadā, kad Antans Račiūns un Vladislavs Starēvičs uzņēma savas pirmās dabas skatu īsfilmas. Starēvičs radījis vienu no savdabīgākajām un aizraujošākajām lapaspusēm ne tikai Lietuvas, bet arī visas pasaules kino jeb precīzāk - animācijas vēsturē: kā savu filmu varoņus viņš izmantoja dažādus kukaiņus, turklāt pirmā no šī filmām, Lucanus cervus (latīniski- briežvaboles) tapa jau 1910. gadā.

Lai gan 1911. gadā animators pārcēlās uz Maskavu, bet vēlāk - uz Parīzi, lietuvieši Starēviču uzskata par savu lielo meistaru, un 2008. gadā tapa viņam veltīta dokumentālā filma “Kukaiņu dresētājs”. Tajā iekļauti hroniku kadri ar Starēviču un viņa lellēm - kukaiņiem, citreiz arī lielākiem zvēriem, kā arī intervija ar brāļiem Kvejiem - unikālām kino personībām, kas savulaik izjutuši teju apbrīnu, pētot Starēviča darba metodes - spēju animēt līdz pat 65 lellēm vienlaikus, neveicot nekādus pierakstus.

Lietuvas simtgades kino programma šogad sākās ar plašu kino retrospektīvu Parīzes sinematēkā, ar divu starptautiski visatpazīstamāko lietuviešu kino režisoru - Jona Meka un Šarūna Barta filmu izlasēm priekšgalā.

Jons Meks, nereti saukts par amerikāņu avangarda kino krusttēvu, 95 gadu vecumā joprojām saglabājis apbrīnojamu vienkāršību un vieglu humoru. Piemēram, uz žurnālista lūgumu pastāstīt par atšķirīgo viņa uzskatos par kino un viņa kino veidošanas manierē, atbildot šādi: “Tur nav nekā savādāka, manas filmas nav atšķirīgas, man grūti runāt vispārināti...

Ar ko lai sāk? Tie, kuri taisa kino - mēs, kas taisām kino - mēs visi lietojam kameras, un mēs visi filmējam īsto dzīvi, vai arī inscenējam dažādas ainas - kā Holivudā.

Tas, ko vēlos pateikt - tur nav nekā tāda, jebkurš bērns mūsdienās var uzfilmēt, vai drīzāk, ierakstīt, jo mums visiem kabatās ir viena vai divas kameras, un jebkurš prot ar tām apieties, tādēļ  runājot vispārīgi, tur nav nekā tāda īpaša. Jums ir kamera, jūs nospiežat slēdzi, un aiziet.”

Jona Meka filmas kļuvušas par avangarda kino klasiku, regulāri tiek izrādītas kā kino festivālos un kinoklubos, tā mākslas izstādēs, tostarp Venēcijas mākslas biennālē 2005. gadā, kā daļa no Lietuvas ekspozīcijas. Veidojot filmas, viņš sadarbojies ar Endiju Vorholu, Alanu Gīnsbergu, Joko Ono, Džonu Lenonu, Salvadoru Dalī, kā arī tautieti Džordžu Mačunu.

Meka darbi, tāpat kā viņš pats, ceļojuši arī uz Latviju - 2012. gadā 2Annu kinofestivāla ietvaros zvērinātu sinefilu pulciņš varēja vērot Jona Meka filmu programmu Film Noir. Programmā bija iekļauta īsfilmu programma, sākot no 1964. gada “Balvas pasniegšanas Endijam Vorholam” līdz 90. gadu sākumā tapušajai "Zefiro Torna jeb ainas no Džordža Mačuna dzīves”, kā arī viņa kino opusu "Valdens" - 180 minūšu garu atmiņu kolāžu. Tikai divus gadus vēlāk, 2014. gadā, arī pats režisors viesojās Latvijā, Cēsu mākslas festivālā, kur arīdzan tika demonstrētas viņa filmas. 

Bez autorkino un kino avangarda Sinematēkā tiek izrādīta arī Lietuvas kino klasika, toskait vairākas Arūna Žebrjūna filmas: 1969. gada filma bērniem “Skaistule” un psihedēliskais mūzikls “Velna līgava” (1974), kurā saskatāmas atsauces kā uz Čīles kulta režisora Hodorovska, tā arī čehu jaunā viļņa estētiku.

Šķiet neticami, ka Padomju Lietuvā uz kino ekrāniem varēja iznākt un milzu popularitāti iemantot rokmūzikls, kas iesākas ar kritušo eņģeļu mīlas orģijām krūmājā...

Gan pateicoties aktīvajam kopprodukciju procesam, gan arī festivāliem, ne viena vien franču Sinematēkai radītās izlases filma savulaik izrādīta arī Rīgā. Kā vienu no tām jāizceļ 2015. gada “Sangalies vasara” - sapņains, juteklisks, laikmetīgā kino valodā veidots meiteņu mīlasstāsts.

Vienā no galvenajām lomām - Aiste Diržūte, kuru nupat redzējām arī latviešu filmā “Nameja gredzens” (viņa atveidoja Nameja līgavu Laudu). “Sangailes vasaras” režisore Alante Kavaite jau vairākus gadu desmitus mīt Francijā, un “Sangailes vasara” pēc ilgāka pārtraukuma ir viņas pirmā dzimtenē uzņemtā filma. Šai filmai mūziku rakstījis slavenā franču elektroniskās mūzikas dueta Air dalībnieks Žans Benuā Dunkels.

Kā vienu no interesantākajiem un starptautiski atzītākajiem Lietuvas kino režisoriem noteikti jāatzīmē režisors Kristjons Vildžūns, kura 2006. gada filma “Es esmu tu” bija nominēta Kannu kinofestivāla balvai, un tika izrādīta arī Rīgā, Kinoforuma “Arsenāls” Baltijas konkursa ietvaros.

Vildžūns savas filmas veido nesteidzīgi; kopš viņa debijas kino 2002. gadā “Senekas diena“ 2016. gadā bija tikai ceturtā.

Vildžūns ir ne tikai kinorežisors - 80. un 90. gados viņš bija Lietuvā ārkārtīgi populārās muzikālās apvienības Šiaurės Kryptis vokālists, un filmā “Senekas diena” atdzimšanu piedzīvo arī grupas mūzika, turklāt agrāk neierakstītas, tikai koncertos skanējušas dziesmas, kas tapušas laikā no 1986. līdz 1989. gadam. Vildžūns pats gan saka - mēs esam kino grupa, kas nekad nedzīvos.

Šoreiz raidījumā - par dažām labām filmām, kas skatāmas Rīgas kinoteātros. Uzreiz jāpiebilst – par divarpus no tām, jo labu filmu Rīgas kinoteātros šobrīd patiešām ir krietni vien vairāk...

Kas tam par iemeslu – publika kļuvusi izglītotāka un prasīgāka, izplatītāju misijas apziņa pāraugusi finansiālās intereses vai vienkārši martā gaidāmā Oskaru sadalīšanas brīža tuvums – to grūti pateikt, bet jāpiekrīt kaut kur sociālajos tīklos dzirdētajai nopūtai, ka šobrīd vairāk laika aizņem izvēlēšanās, kuru filmu skatīties, nekā pati filmas skatīšanās.

Šajā grūtajā izvēles brīdī mums palīdz Kristīne Želve un "Piejūras klimats", plašāk pastāstot par trim brīnišķīgām kinolentēm.

Pirmkārt, par britu un īru pankroka adepta Martina Makdonas filmu "Trīs paziņojumi pie Ebingas, Misūri štatā", kuras kontā jau 4 "Zelta globusi" un 7 Oskaru nominācijas.

 

 

Otrkārt, par austrāliešu režisora Krēga Gilespī filmu "Es, Tonja", kuras kontā viens "Zelta globuss" un 3 Oskaru nominācijas...

 

Treškārt, par 13 Oskaru pretendenti – Giljermo del Toro "Ūdens formu", par kuru jau vēstīja Sonora Broka...

Šonedēļ raidījums "Piejūras klimats" veltīts kinorežisora Aivara Freimaņa piemiņai. Studijā viesojas žurnāla "Kinoraksti" galvenā redaktore Kristīne Matīsa un VFS films producents Uldis Cekulis.

"Viena paaudze aiziet. Jauna nāk vietā." To mums vēsta diktora balss Aivara Freimaņa 1963. gada filmā "Krasts". Un patiesi - šobrīd esam liecinieki tās paaudzes aiziešanai, kas savulaik, 60. gadu Latvijā, izvēlējās kino veidot savādāk, nesekojot vispārpieņemtajiem padomju dokumentālā kino principiem.

Viens no "Rīgas stila" jeb Rīgas poētiskā dokumentālā kino režisoriem bija arī Aivars Freimanis, kura filmas "Krasts"(1963), "Gada reportāža" (1965) un "Kuldīgas freskas" (1966) minamas starp nozīmīgākajiem virziena paraugiem.

Savukārt 70. gados tapušās filmas - "Ābols upē" (1974), kura iekļauta arī Latvijas kultūras kanonā, 1977. gada filma "Puika", kas veidota pēc Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas", kā arī 1989. gada "Dzīvīte" - veidojušas sava veida dzīvo kultūratmiņu arī jaunākām paaudzēm.

Režisors, no kura šonedēļ atvadāmies, ir atstājis mums ne tikai savas filmas un kurzemnieka humora caurstrāvotos stāstus, apkopotus vairākās grāmatās - viņš ir arī viens no varoņiem Kristīnes Briedes topošajā filmā "Laika tilti", kuras pirmizrāde plānota aprīļa vidū. Par to plašāk stāsta portāla "Kinoraksti" galvenā redaktore Kristīne Matīsa un kino producents Uldis Cekulis, kura vadītajā studijā VFS films top "Laika tilti".

Pilnu sarunas versiju klausieties šeit...

 

 

Raidījums tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.