Piejūras klimats

Šonedēļ lielākais kino pasaules notikums nenoliedzami bija Amerikas kino akadēmijas balvai - "Oskaram" - nominēto filmu izziņošana, kur ar 13 nominācijām visus apsteidza izcilā fantasta, meksikāņu režisora Giljermo del Toro "Ūdens forma".

Vēl nupat, 7. janvārī, del Toro saņēma Zelta globusu kā labākais režisors, un uz viņa balvu plauktiņa jau kopš septembra gozējas arī cildenais Zelta lauva - Venēcijas kinofestivāla balva labākajai filmai.

Par Giljermo del Toro tad arī šoreiz parunājam: gan ieklausāmies viņa teiktajā, gan ielūkojamies viņa filmas pasaulē, kur vissvarīgākā loma piešķirta dažādiem nezvēriem, mīļi sauktiem arī par radījumiem.

 

Kā saka pats režisors, “Ūdens forma” ir pasaka pieaugušajiem. Filmas darbība norisinās 1962. gadā - aukstā kara laikā ASV, slēgtā valdības laboratorijā, kur apkopēja Elaiza nejauši atklāj neparastu būtni - superslepena eksperimenta objektu. Arī pati Elaiza ir neparasta - viņa ar pasauli sazinās tikai zīmju valodā, un uz kakla slēpj dīvainas rētas - tādus kā skrāpējumus, kā švīkas. Giljermo ir apbrīnojami ticis galā ar īpaši sarežģītu uzdevumu - abi viņa filmas galvenie varoņi filmas gaitā neizrunā ne vārda, bet tas nenieka nenodara pāri notikumu attīstībai, kas te pārsteidzoši, te komiski vai pat traģiski savērpjas ap sievietes un neizsakāmi krāšņās, mistiskās ūdens radības mīlas stāstam.

 

 

Giljermo del Toro ir īpašas attiecības ar nezvēru filmām. Par to viņš stāsta sarunā ar Džimiju Kimmelu: "Tas sākās, kad man bija seši gadi. Katru svētdienu mēs gājām uz baznīcu, bet pēc tam skatījāmies kino.

Sešu gadu vecumā noskatījos filmu "Melnās lagūnas nezvērs". Biju pārliecināts, ka filma beigsies labi, ka nezvēram viss būs labi, bet viņi to beigās nogalina. Un es teicu, ka to izlabošu. Bija jāpaiet 46 gadiem, līdz es to paveicu!

Šī filma man patīk vislabāk no visām, ko jebkad esmu uzņēmis. Manuprāt, tā ir pati labākā. To bija sarežģīti filmēt. Un tad tā piedzīvoja pirmizrādi Venēcijas filmu festivālā, ieguva galveno balvu, un es raudāju kā tāda Miss Pasaule, izņemot to, ka man ir citi apkārtmēri - 200 - 200 - 200."

 

Del Toro ir pārliecināts, ka jau no pirmā seansa pirmās minūtes kinozālē pēc publikas noskaņojuma var saprast filmas likteni. Vai nu tā ir izdevusies, vai nē. Turklāt viņš arī uzsver: "Veiksme un neveiksme dzīvo blakus durvīs, un uz viņu namdurvīm nav plāksnītes ar vārdu”.

9. decembra vakarā Berlīnē nosaukti Eiropas Kinoakadēmijas balvas (European Film Awards) ieguvēji. Par aizvadītā gada Eiropas labāko filmu atzīta zviedru režisora Rubena Estlunda filma "Kvadrāts", kas ar galveno balvu – "Zelta palmas zaru" – godalgota arī Kannu kinofestivālā.

Eiropas Kinoakadēmija ir sabiedriska organizācija ar 40 biedriem un mērķi vienot Eiropas kino telpu, kuru veido daudzu valstu kino industrijas, bet par labākajām Eiropas filmām un kinoprofesionāļiem 22 kategorijās balso vairāk nekā 3200 Eiropas Kinoakadēmijas biedru, ieskaitot 14 Latvijas pārstāvjus.

Sonora Broka par pieredzēto Berlīnē aicināja stāstīt Nacionālā kino centra vadītāju, kino kritiķi Ditu Rietumu un kinoproducentu Gintu Grūbi.

Šīsnedēļas raidījumā - ieskats Tallinas kino festivāla "Melnās naktis" interesantākajos notikumos.

Ar savu bērnības pieredzi, kas vērsta filmā "Vasaras bērni", dalās islandiešu kino režisore Gudruna Ragnarsdotira. Festivāla "Melnās naktis" jaunums šogad - programma "Dumpinieki ar iemeslu", kurā arī latviešu filma Riga. Take One ar Elitu Kļaviņu, Ivetu Poli un Elīnu Vasku galvenajās lomās. Atzinīgus vārdus Zigfrīda filmai velta vadošā Krievijas kino teorijas un kritikas izdevuma Isskustvo kino kino kritiķe Zāra Abdulajeva.

Līdztekus pirmizrādēm uz "Melno nakšu" kinoekrāniem - arī Venēcijas Zelta lauvas ieguvēja, meksikāņu režisora Giljermo del Toro pasaku filma pieaugušajiem "Ūdens forma", kuras skaņu celiņa autors ir viens no izcilākajiem mūsdienu kino mūzikas komponistiem - Aleksandrs Deplā.

Sākam pamazām iesildīties balvu sezonai, un šajā raidījumā fokusējamies uz franču kino klasiķes Anjēzes Vardas brīnišķīgo runu, saņemot Amerikas Kinoakadēmijas ģildes Goda balvu un uzdejojot ar Andželīnu Džoliju.

Sākoties decembrim, mūsu mainīgais Baltijas piejūras klimats ir atnesis ziemeļu vēju, slapju sniegu un agru tumsu. Izbaudīsim to, jo filmu skatīšanai un domāšanai par tām tas ir pateicīgs laiks.

Turklāt vēl arī tuvojas gada beigas, un tas izsenis nozīmē to, ka tūliņ, tūliņ sāksies dažādu kultūras jomu balvu pasniegšanas ceremoniju laiks, kas tradicionāli ilgst līdz nākamā gada martam. Par kino jomas balvām runājat – Latvijas nacionālais filmu festivāls “Lielais Kristaps” ir noslēdzies, pēc sevis atstājot prāvu latviešu filmu birumu tīri labi apmeklētās kinozālēs, kas, patiesību sakot, varbūt arī ir labākais apbalvojums filmu veidotājiem.

Nākamā kino balvu ceremonija gaidāma Berlīnē – European Film Awards jeb Eiropas Kinoakadēmijas balvas tiks pasniegtas jau 9.decembrī.

Varbūt atceraties, ka 2014. gadā, kad Eiropas kultūras galvaspilsēta bija Rīga, Eiropas Kinoakadēmijas statuetes tika pasniegtas uz mūsu Baltā nama skatuves? Un balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā saņēma franču kino leģenda – režisore Anjēze Varda. Lūk, uz viņu šajā "Piejūras klimata" laidienā, kā mēdz teikt, fokusējamies.

Pavisam nesen, novembra sākumā, Amerikas Kinoakadēmijas ģilde svinīgās vakariņās pasniedza savas īpašās goda balvas un atzinības.

Goda balva, kas tiek pasniegta par izcilību visa mūža garumā un spilgtu ieguldījumu kino mākslā, šogad nonāk Anjēzes Varda rokās, un, izskatās, ka  franču kino granddāma pamanījās apburt Holivudas akadēmiķus ne tikai ar savu kino mākslu, bet arī šarmanto un dzīvesgudro pateicības runu, un to šajā pārraidē klausāmies un izbaudām arī mēs.

Bet vispirms – Anjēzes Vardas balvu ar runām pieteica divas mūsdienu Holivudas kino dīvas – Džesika Častina un Andželīna Džoliija, kura emocionālā uzrunā pateicās savai franču kolēģei. Un, patiesību sakot, arī ļoti precīzi un būtiski iepazīstina mūs ar Anjēzi Vardu.

Andželīnas Džolijas uzruna

"Būt māksliniekam nozīmē būt aizdomīgam pret “birkām”, piedodiet. Un seko viena no visvairāk lietotajām – viņa tika nodēvēta par franču kino jaunā viļņa vecmāmiņu – kad viņai bija 30 gadu. Tagad viņai vajadzēt pabolīt acis – un es pieļauju, ka tieši to viņa arī šobrīd dara. Savas režisores karjeras laikā viņa skatītājam ir rādījusi ikdienas dzīves skaistumu un diženumu. Ne episkas lielformāta gleznas ar kauju ainām, bet mūsu laikabiedru pašcieņu un varonību.

Viņas filmās ir cīņas, atmiņas un vērtība. Viņai nekad neienāktu prātā sev piedēvēt īpašu statusu – bet mēs šodien godinām viņu, jo pienākas viņai īpašs statuss.

Savu pirmo filmu viņa uzņēma 1954.gadā, pirms 63 gadiem, kad kino vēl bija jauna māksla. Viņai bija 25 gadi, nekādas kino izglītības, viņa nekad nebija ne uzrakstījusi, ne  lasījusi kādu scenāriju. Viņa bija nolēmusi uzņemt tikai vienu filmu. Un lūk, te nu viņa ir šodien – joprojām pioniere, joprojām uzņem brīnišķīgas filmas, ar tādu pat dziļumu un oriģinalitāti, kā toreiz, kad pirmo reizi paņēma rokās kinokameru.

Sieviete–režisore. Vēl viena “birka”, kurai viņa pretotos. Jo pirmām kārtām viņa, protams, ir māksliniece, radoša persona, gaišs prāts un meklējošs gars. Viņa neveido filmas, kādas neviena sieviete nav veidojusi. Viņa veido tādas filmas, kādas neviens nav veidojis.

Taču taisnība ir arī tā, ka savā laikā viņa bija viena no retajām režisorēm sievietēm pasaulē. Un mēs visi zinām, ko tas nozīmē – strādāt zonā, kur tev nav kam sekot. Pārvarēt skepsi, aizspriedumus, satikties ar visām strādājošas mātes problēmām…vienuvārdusakot, ar visām šim līdztiesības lietām, par brīvību būt māksliniecei un darīt savu darbu, par kuru sievietes mākslinieces ir cīnījušās un cīnās, un par kurām viņa, iespējams, nekad nav sapņojusi.

Džesiku un Andželīnu pati Anjēze Varda savā runā, labdabīgi pajokojot, mirkli vēlāk nodēvēs par saviem “feministiskajiem sargeņģeļiem” – skaists un ietilpīgs apzīmējums, ko mierīgi varētu izmantot sieviešu "standupiem".

Un lūk, 89 gadus vecā režisore kāpa  uz skatuves, savā pateicības runā demonstrējot izcilu humora izjūtu, dzīvesgudrību un to, ko Milans Kundera dēvēja par “esības nepanesamo vieglumu”.

Anjēzes Vardas uzruna

"Esmu nedaudz samulsusi un ļoti priecīga dzirdēt visu šos skaistos vārdus par sevi.  Tas ir patīkami, man jāatzīst. Un to visu es dzirdu Oskarzemes vidū! Esmu ļoti pateicīga visām četrām jaunajām, gudrajām, inteliģentajām sievietēm, kuras šodien izteicās par mani. Bet man ir arī jautājums – vai šajā zālē patiešām nav neviena vīrieša, kurš būtu gribējis izteikties par mani?!"

Savā pateicības runā Varda uzsvēra, ka Kinoakadēmijas ģildes apbalvojumu uztver ne tikai kā atzinību savam dzīves darbam vairāk nekā 60 gadu garumā, bet arī visam franču kinematogrāfam, pateicās gan Kannu festivāla direktoram – lai gan tieši šajā festivālā neviena viņas filma nav apbalvota līdz pat 2010 gadam; viņa pateicās arī Francijas kino institūciju amatpersonām kino, īpaši uzsverot viņu ieguldījumu nacionālā kino un jauno režisoru atbalstīšanā – un tas starp citu, ir nopietni, mēs pat iedomāties nevaram, cik nopietni – Francijas Kino likums ir atsevišķa tēma, tas ir apjomīgs dokuments, kurā ļoti detalizēti atrunāta arī nacionālā kino prioritēšana un aizsardzība tās pašas Holivudas, kura šobrīd novērtē franču nacionālā kino dārgumu.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="150355" layoutid="0" layout="" static=""}

Anjēze Varda jaunībā

Viņa pateicās arī saviem bērniem, kas arī ir saistīti ar kino nozari, un diviem mazbērniem, kurus mīlīgi koķeti nodēvēja par “diviem ķirsīšiem uz tortes”.

"Un kā gan es varētu aizmirst pieminēt Žaku Demī, manu mīļo Žaku, kurš bija šeit 1965. gadā, nominēts par filmu “Šerbūras lietussargi”?"

Īpaši aizkustinoši izskanēja Anjēzes Vardas pateicības vārdi vīram, režisoram Žakam Demī, kurš pirms gandrīz 30 gadiem mira no AIDS. Žakam Demī, viņa dzīvei, daiļradei un abu piepildītajām, taču ne vienkāršajām attiecībām Anjēze Varda veltījusi dokumentālo filmu "Žaks no Nantes”.

Anjēze Varda atgādināja arī, ka Demī slavenākā filma “Šerbūras lietussargi” ar jauniņo Katrīnu Denēvu galvenajā lomā 1965. gadā bija nominēta 5 Oskariem, tostarp par Mišela Legrāna filmai komponēto mūziku.

"Atļaušos teikt, ka esmu mīlēta un novērtēta, jo centos strādāt tā, lai nokļūtu pie kino būtības. Katrai  savai filmai es meklēju citu struktūru – pirmajā filmā “Le Point Court” – dubultais vēstījums. “Kleo no 5– 7”  – darbība reālajā laikā. “Vagabond” jeb “Klaidone “ – 13 saistītas un nesaistītas kāda ceļojuma epizodes. “Džeina B” – kā portrets, kurā katra epizode ir puzle ar iztrūkstošiem gabaliņiem. Esmu veidojusi filmas gan ar aktieriem, gan neaktieriem, līdz atgriezusies pie pieticības skolas – dokumentālā kino. – kā “Vārpu lasītāji un es”.

Bet man ir jāatzīst, ka man bijis grūti piesaistīt finansējumu filmām. Mans filmas nekad nav pelnījušas, es neesmu banku spējīga, tomēr esmu saņēmusi daudzas balvas, un tas ir vairāk nekā nekas.

Un tagad arī tādas balvas kā goda, pagodinājuma, atzinības balvas – piemēram, Kannu Zelta Palmas zaru. (..) Kļūstot vecākai, var zaudēt vēlmi un vajadzību strādāt un radīt (īpaši vēl saņemot balvas par mūža ieguldījumu)... Bet šeit, Kino Mekā Holivudā, esmu saņēmusi labāko no balvām – Ģildes biedru apbalvojumu.

Man vēl kaut kas jāpasaka…kādu dienu es pamodos nakts vidū no domām par savu runu. Un es kļuvu nervoza, svaidījos pa gultu, līdz piepeši nezināmu iemeslu dēļ es sāku vairs nejust savu ķermeņa svaru uz gultas matrača, man likās, ka es dejoju. Šovakar man ir līdzīga sajūta. Šis ir svarīgs pasākums, organizēts, lai godinātu laureātus, pilna zāle ar kino spīdekļiem, te stāvēja divas zvaigznes, Andželīna un Džesika kā mani feministiskie sargeņģeļi, liels pasākums, svarīgs un nozīmīgs.

Bet starp svarīgumu un vieglumu es izvēlos vieglumu.

Un es jūtu, ka šovakar es vēlos dejot – dejot  Kino deju!"

Un šajā brīdī godājamā franču kino klasiķe pameta runu teikšanas pulti, iznāca skatuves proscēnijā un, izpletusi savu puķaino plecu lakatu kā spārnus, laidās dejā. Un daiļā dīva Andželīna Džolija, tērpusies bēšā dizainera tērpā ar mirguļošiem zelta un sudraba izšuvumiem, viņai piebiedrojās! Un bija cienījama un līdzvērtīga partnere!

Abu dāmu Kino deja ir populārs Yotube klikšķu video, to noteikti varat uzmeklēt pēc atslēgas vārdiem “Andželina Džolija dejo ar Vardu”;  bet pēc tam noklausīties gan Anjēzes Vardas, gan Andželinas Džolijas un Džesikas Čatinas runas pilnā garumā – tajās ir daudz vielas pārdomām gan par kino profesiju, gan feminisma jeb sievietes profesionālās dzīves aspektiem; gan gluži vienkārši – vērtīga kino vēstures faktoloģija. Un galu galā – tās gluži vienkārši ir skaistas, tāds gaumīgs mācību video kā jēgpilni aizpildīt tās minūtes, kurās tev uz skatuves dots liels mikrofons, tēlaini izsakoties.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="150342" layoutid="0" layout="" static=""}

Raidījuma noslēgumā vēl divas svarīgas lietas. Pirmā: vairākas kino akadēmijai nominētās filmas šobrīd ir skatāmas Rīgā – piemēram, zviedra Rubena Ostlunda “Kvadrāts”, filma, kura mūsdienīgi, asprātīgi un smalki runā par “mūsu laikabiedru – krīzes skarto eiropieti”, teiksim tā. Un arī Aleksandra Zvjaginceva skaudrā un spēcīgā lenta “Nemīlestība”. Bet no 1. decembra Splendid Palace austriešu izcilā režisora, kuram savukārt pieder filma ar nosaukumu “Mīlestība” – Mihaela Hānekes jaunākā filma “Laimīgas beigas”, kuras zvaigznes Izabella Ipēra un Žans Luijs Trentiņjans nominēti Eiropas Kinoakadēmijas balvām.

Otrā svarīgā ziņa – balvas pasniegšana notiks 9. decembrī, un tā tiek strīmota European Film Awards mājas lapā. Lūdzu skatieties, varbūt mums būs par ko parunāt.

Bet tikmēr jau arī Sonora būs atgriezusies no Tallinas Melno nakšu kino festivāla un apbērs mūs ar karstām Igauņzemes kino aktualitātēm, un tad jau būs klāt Ziemassvētki, un pavisam drīz - arī Oskari…Stop! Te arī atvadīsimies.

Pārraides tapšanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Šonedēļ "Piejūras klimata" uzmanības centrā - ļoti savdabīga filma, kura pavisam nesen saņēma Lielo Kristapu gan kā labākā īsmetrāžas dokumentālā filma, gan arī par labāko skaņu celiņu.

Fragmentus no šī skaņu celiņa klausāmies arī pārraides gaitā – gan tādēļ, ka radio formātā filmu paskatīties mēs, protams, nevaram, gan arī tādēļ, ka filmas ļoti oriģinālās un drosmīgās formas dēļ fragmentus no tās paskatīties nemaz īsti nav iespējams – 35 minūtes garā dokumentālā filma ir jāskatās vienā elpā vilcienā, jo tā ir uzņemta vienā nepārtrauktā kadrā.

Jau nojautāt, ka runa šoreiz būs par režisora Andreja Verhoustinska filmu “Lidija”. Filmas varone – leģendārā un apbrīnas vērtā Lidija Doroņina-Lasmane, un visas 35 filmas minūtes mēs klausāmies viņas dzīves stāstā un sekojam līdzi emociju maiņām viņas sejas vaibstos. Vienā nepārtrauktā kadrā.

Lidijas kundze iebilst, ja viņu sauc par varoni vai disidenti, bet nenoliedzams ir fakts, ka pretpadomju darbības dēļ viņa 3 reizes savā mūžā ir arestēta, pabijusi gan čekā, gan cietumos, gan padomju nometnēs...

Lidijas Doroņinas-Lasmanes skaudrais dzīvesstāsts, caur kuru precīzi var izstāstīt arī mūsu valsts vēsturi, komplektā ar viņas gaišo, atvērto un pašcieņas pilno personību uzrunā daudzus – viņa ir gan filmēta, gan intervēta.

Raidījumā  visupirms saruna ar režisoru Andreju Verhoustinski, kurš citstarp nevairās atzīt: "Es jau sen gribēju izveidot filmu par Lidiju Lasmani-Doroņinu, visu laiku nevarēju sadūšoties. Un tad man radās šī doma, kas bija un ir riskanta, jo – kā tas būs, nevarēja zināt neviens. Arī Lidijai tas bija liels pārsteigums. Neviens mēs nezinājām, kā tas būs."

Un tad - saruna ar pašu Lidiju, kura gan pati saka, ka visu par filmu jau pateikusi. Bet vienā vārdā – viņa atkal ir ļoti priecīga!

"Nezinu, kas būs tālāk, bet mēs ejam līdz galam." Ansis Epners

Raidījuma "Piejūras klimats" pirmais laidiens – veltījums kinorežisoram Ansim Epneram (1937-2003). Gan tāpēc, ka 26. oktobrī tika svinēta viņa 80. dzimšanas diena (ar izstādi Kino muzejā un konferenci), gan tāpēc, ka tieši pirms 25 gadiem, pateicoties Ansim Epneram, Latvijas Kultūras akadēmijā tika dibināts pirmais kinorežisoru kurss Latvijas vēsturē, kurā mācījusies arī Kristīne Želve...

Ansim Epneram bija ļoti daudz teicienu, kas pamazām folklorizējas. "Katram režisoram ir savs kods." Vai arī: "Režisora gēns ir, vai arī tā nav. Tāpat kā muzikālā dzirde." Bet pats galvenais, ko viņš allaž atkārtojis saviem studentiem - ka režisoram ir jāmeklē tēls.

Šie un daudzi citi spilgti izteicieni izskanēja konferencē Latvijas Kultūras akadēmijā, kur visas dienas garumā tika runāts par Ansi un viņa filmām. Runāja gan kolēģi un audzēkņi, gan tagadējie studenti - audiovizuāļi. Daži atmiņu un pārdomu fragmenti no Anša pedagoģiskā darba turpinātājiem LKA - uzklausām profesori un kinozinātnieci Ingu Pērkoni, mākslas zinātņu doktoru Dāvi Sīmani un topošo kinokritiķi Ievu Augstkalnu.

Dāvis citstarp atzīmē: "Ansis ir novators daudzās nozīmēs - jau agri savā karjerā nav baidījies no dažāda veida intertekstuālām starpžanru izspēlēm, eksperimentiem ar kino formu, tēlainas kinovalodas meklējumiem, kā rezultātā viņa filmas lielā mērā atšķiras no kopējās filmu plūsmas kino vēsturē."

"Šo filmu taisām pēc zobena shēmas, šo - pēc sirds kardiogrammas." (Ansis Epners)

Ansis Epners krietni atšķīrās no t.s. Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas, ko precīzi formulē kinozinātnieks Agris Redovičs: "Viņš gribēja būt citāds.

Lai nav tās čammāšanās, kas latviešiem raksturīga. Nedomāju, ka viņš bija baigais filozofs.

Viņš bija no tiem, kuriem bija daudzpusīgas intereses - tāpat kā renesansē, kad bija daudz cilvēku ar milzīgu erudīciju, bet tikai retais taisīja dziļas iegrimes. Ansim vairāk bija raksturīgs plašums."

Taču ne jau tikai dokumentālais kino viņu interesēja. Iecere par filmu "Būris" un tās tapšana aizņēma vairākus gadu desmitus. Mākslinieks un režisors Viktors Jansons atceras laikus, kad strādāja kopā ar Ansi pie filmas pēc Alberta Bela romāna "Būris" scenārija. "Zīmīga bija viņa īpatnējā enerģētika, daba, kas savienoja absolūtu reakciju uz jebko. Viņš atradās starp ļoti talantīgiem kolēģiem - lai varētu izdzīvot, šajā sabiedrībā valdīja izdzīvošanas princips. Vai nu tevi nokodīs, vai tu nokodīsi."

Visos jubilejas pasākumos klātesoša bija viņa gimene - sieva Alda, kura Latvijas Radio reiz veidojusi raidījumu par kino skolēniem, meita - brīnišķīgā mūziķe - Dagnija Tuča, un dēls Kristaps Epners, kurš Anša jubilejas laikā pārskata plašo arhīvu. "Daudzus gadus man kremta situācija, ka arhīvs palika tāds, kāds bija, Ansim aizejot..."

Un vēl. Tieši Anša 80. dzimšanas dienas vakarā tika atklāta Latvijas Nacionālā filmu skola. Vēl viens viņa sapnis īstenojies!