Vai šobrīd ir iespējams skatīties kino, lasīt “Rīgas Laiku”, iet uz koncertiem un izrādēm, aizrauties ar seriāliem, mierīgi elpot, kad Ukrainā notiek tas, kas notiek?

Gints Grūbe: Līdzīgs ir jautājums, par ko taisīt kino. Līdzīgi bija, kad sākās Covid-19 pandēmija: tad jebkuras dokumentālo filmu tēmas, kuras tika tajā brīdī piedāvātas, likās ļoti neaktuālas. Tādas, ar kurām nevar sasniegt nekādu auditoriju. Un tas pats ir arī šobrīd. Mani vienmēr ir interesējis current affairs dokumentālā kino žanrs, kurš ir ļoti sarežģīts, kuram ļoti maz ķeras klāt, jo tur ir gan pētnieciskā žurnālistika, kurai paiet ilgs laiks, tur ir liels darbs ar arhīviem, ar avotiem… Šis ir žanrs, kurš, manuprāt, šobrīd būs ļoti pieprasīts, jo mēs meklējām atbildes. Mēs meklējam atbildi, vai tas, kas notiek, ir tāpēc, ka Padomju Savienība vēl aizvien turpina sabrukt, tāpēc, ka nav nomainījušās paaudzes, vai tur ir meklējami cēloņi arī Rietumu sabiedrībā, tai politiskajā kultūrā, kura izveidojās pēc Otrā pasaules kara. 1968. gada paaudze bija ļoti pacifistiski noskaņota un vērsās pret saviem vecākiem, kuri piedalījās Otrajā pasaules karā… Tur ir daudzi pētnieciska rakstura aspekti, uz kuriem kino ir meklējis atbildes. Bet tā fiziskā sajūta un garīgā sajūta šobrīd ir tāda, kā es jau kādā intervijā nesen teicu: ka mēs visi, vismaz es, man liekas, šobrīd jūtamies kā tas onkulītis 80. gadu beigās pie Brīvības pieminekļa ar radioaparātu pie auss.  Jo liekas, ka ir jādzird, ka kaut kur būs apslēpta tā lielā patiesība – kādā no daudzajiem ziņu kanāliem vai rakstiem, vai analīzēm. Tādus kā mani, kurš savu žurnālista karjeru sāka 1991. gadā augusta puča laikā,  šodien notiekošais atsvieda atpakaļ tajā pašā sajūtā, kādā veidā viss notika toreiz.

Mans jautājums bija arī par to, vai ir iespējams sadzīvot ar savu normalitāti, ar to, ka gribas joprojām turpināt normālu cilvēcisku dzīvi arī šobrīd, nevis dzīvot vainas apziņā, ka tu nespēj pietiekoši palīdzēt ar to savu ziedojumu, ar vienas paciņas aiznešanu.

Es nezinu, man liekas, ka šobrīd mēs neviens par tādu normalitāti nedomājam. Es saprotu, ka kaut kāds idiotiskais optimisms liek cerēt, ka tas viss beigsies pēc dienas, pēc nedēļas vai divām, bet ir jāsaprot, ka tie procesi tomēr būs ilgtermiņa. Laikam kā jebkurš vecāks šobrīd domāju par pasauli, kurā dzīvo un dzīvos mani bērni.

Sarunas turpinājumu klausies raidieraksta “Kultūrdeva” 20. laidienā!

Par podkāstu

Podkāstu “Kultūrdeva” ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija. Podkāsts jeb raidieraksts iznāk divreiz mēnesī, un tajā ik pārnedēļu Henrieta Verhoustinska kopā ar kādu kultūras nozares entuziastu, kultūras cilvēkiem, “Kultūrdevas” skatītāju sarunājas par aktuālajiem kultūras tematiem. Raidierakstā iespējams arī ieklausīties raidījuma spilgtākajos mirkļos un rast jaunus iespaidus par norisēm kultūrā skatītāju acīm.