Stāsta teātra kritiķe, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Kitija Balcare

Par ekodrāmas darbiem ir uzskatāmas tās lugas, kurās nozīmīga loma ir atvēlēta dažādiem vides problēmjautājumiem. Piemēram, klimata pārmaiņām, mežiem un to izciršanas tematikai, sugu daudzveidības sarukumam, ūdens, gaisa, zemes piesārņojumam un citiem ar vidi saistītiem jautājumiem.

Lai arī daudzi ekodramaturģiskie darbi pasaulē top tieši pēdējās desmitgadēs, tomēr ekodramaturģijai tās “vecvecāki” ir atrodami senākā pasaules un arī Latvijas dramaturģijas vēsturē.

Pasaulē par ekodramaturģijas “vectētiņu” teātra zinātnieki dēvē Latvijā labi zināmo norvēģu dramaturgu Henriku Ibsenu (Henrik Ibsen). Un iemesls tam ir viņa 1882. gadā uzrakstītā luga “Tautas ienaidnieks” (En Folkefiende), kas savu aktualitāti, laikam ejot, ir tikai stiprinājusi. Lugā dakteris Tomass Stokmanis atklāj, ka kūrortpilsētas ūdeņi ir bīstami cilvēka veselībai, un nonāk ētiskas dilemmas priekšā. Ekoloģiskais konflikts lugā iet roku rokā ar sociālo konfliktu.

Par radniecīgu šim Ibsena darbam Latvijā varam uzskatīt pašmāju dramaturga Rūdolfa Blaumaņa lugu “Indrāni”. Lai arī Blaumanis to uzrakstījis 1904. gadā, tā vēl aizvien ir dažādu paaudžu režisoru redzeslokā.

Drāmā saduras paaudžu viedokļi par saimniekošanu, izraisot konfliktu par ekonomisku motīvu ietekmē pieņemtu lēmumu Indrānu māju apkaimē nocirst ošus, mainot apkaimes ainavu. 

Ekodramaturģiskas un arī ekofeministiskas līnijas atrodamas arī Aspazijas lugās, kur savijas mītiskais ar fizisko. Piemēram, savā tā arī nepabeigtajā lugā “Ragana” (1895), kas tapusi teju desmit gadus pirms Blaumaņa “Indrāniem” un īsi pēc Ibsena “Tautas ienaidnieka”, Aspazija bija iecerējusi tās darbību no sendienām pārcelt uz 20. gadsimtu, lai tēlotu tā laika cilvēka cīņu ar dabu, vēršot uzmanību uz purvāju nosusināšanu. Ja šī doma nepaliktu tikai Aspazijas piezīmēs, tad Latvijas dramaturģijas vēsturē mums būtu pamats runāt par ekodramaturģijas “vecmāmiņu”.

Ekodramaturģijā bieži klātesošs ir jautājums par dažādām paaudzēm un to skatījumu uz vides problēmām. Spilgts piemērs tam ir britu dramaturga Dankana Makmillana (Duncan Macmillan) luga “Plaušas” (Lungs, 2011).

Tās centrā ir jauns pāris, kurš diskutē par to, cik atbildīgi vai bezatbildīgi ir laist pasaulē bērnu klimata krīzes priekšvakarā. Lugu Latvijā kā izrādi “Elpa” (2020) iestudēja režisors Dmitrijs Petrenko – Dailes teātra Lielajā zālē tukšajā skatuves “mutē” bez papildu scenogrāfijas eksistenciālo dialogu izspēlēja vien divi aktieru pāri. Iedvesmojoties no Makmillana lugas, savu versiju kā kustību teātra izrādi bez vārdiem “Plaušas” (2022) veidoja režisore Inese Mičule brīvdabas iestudējumā Gaujas stāvkrastā Valmierā.

Aktīvi ekodramaturģijas laukā darbojas Jānis Balodis, Krista Burāne, Linda Rudene. Mūsdienās ekodramaturģijas radīšanā teātra praktiķi bieži izmanto koprades pieeju. Dramaturģiskais materiāls top sadarbībā ar citu jomu pārstāvjiem – kopā ar dabaszinātniekiem, vēsturniekiem, žurnālistiem, folkloristiem, kopienu pārstāvjiem, nereti iesaistot viņus arī iestudējumos kā performantus.

Ekodramaturģija ne tikai izceļ vides problēmjautājumus, bet arī aicina paraudzīties uz pasauli tā, lai cilvēks nebūtu tās centrā, un piedāvā no ierastajiem atšķirīgus cilvēka un dabas līdzāspastāvēšanas veidus.

Ekodramaturģija tiecas atteikties no dabas un kultūras pretstatījuma, ļaujot uzlūkot pasauli no vides taisnīguma skatupunkta.

Kopš 2015. gada vienlaikus ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu konferenci (UN Climate Change Conference) norisinās arī globāla dramaturgu iniciatīva “Teātra rīcība klimata pārmaiņām” (Climate Change Theatre Action). Piecdesmit profesionāli dramaturgi, kas pārstāv visus apdzīvotos kontinentus, katrs rada īsas lugas par kādu no klimata krīzes aspektiem un īsteno to lasījumus vai iestudējumus vienlaikus ar samita norisi paralēli lēmumpieņēmēju diskusijām par klimata mērķiem. Savukārt ekodramaturģijas mērķis ir pamodināt gan sabiedrībā, gan lēmumpieņēmējos nereti snaudošo ekoloģisko apziņu un atbildību par vidi.