Šīmēneša "Meistara Knehta" diskusijai mūs rosinājis raksts portālā ir.lv ar ironisko virsrakstu "LOL nau vērc". Tas ir rakstnieces Ilzes Spergas pieredzes stāsts, pērnruden pirmoreiz kļūstot par Latvijas Universitātes (LU) docētāju, lai pasniegtu kursu "Ievads latgalistikā", un caur traģikomiskiem piemēriem parādot, kur prioritāšu skalā LU vadībai ir humanitārās zinātnes un cik birokrātiska un neieinteresēta var būt sistēma, kas aicina viņu strādāt.

Dienu iepriekš turpat portālā ir.lv bija publicēta LU Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) Latvistikas un baltistikas nodaļas docētāju diskusija ar skumīgo nosaukumu "Kur palikusi jaunā paaudze?", kas no ilggadēju nodaļas pasniedzēju viedokļa skatījās uz to, kāpēc tādi pasniedzēji kā Ilze Sperga un arī vēl jaunākas paaudzes pārstāvji nepaliek darbā šajā fakultātē.

Gaidot jauna LU rektora ievēlēšanu 1. martā, "Meistars Knehts" šoreiz uzaicinājis abus rektora amata kandidātus — Signi Bāliņu un Gundaru Bērziņu — laukuma vienā pusē un trīs humanitāro zinātņu pārstāvjus — dzejnieci Ilzi Spergu, literatūrzinātnieci Māru Gruduli un Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu, kurai drīzumā beigsies noslēdzošais termiņš amatā, — laukuma otrā pusē uz diskusiju par humanitāro zinātņu vietu gan LU ekosistēmā, gan Latvijas sabiedrībā kopumā.

Mūsu uzmanības lokā ir gan mūžsenais jautājums par humanitāro un eksakto zinātņu pretnostatīšanas viltus dilemmu, gan par lietderības pierādīšanu un humanitārajām zinātnēm kā nacionālās drošības pamatu, gan ļoti praktiski finansējuma jautājumi un risinājumi tam, kā celt šo zinātņu prestižu, ko vismaz vārdos apņēmīgi sola abi LU rektora amata kandidāti. Klausāmies arī ilggadējās LU profesores Māras Grudules pieredzes stāstu, kāpēc viņa vairs nestrādā universitātē kā pamatdarbā, un arī visnotaļ skaudrus vērojumus šodienas darbā ar topošajiem skolotājiem, daži no kuriem viņas lekcijās lūdz — mums, lūdzu, stāstiet vieglāk un vienkāršāk, jo mēs būsim TIKAI skolotāji.