„Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.” Šādiem vārdiem nevainīguma prezumpcija ir iestrādāta mūsu valsts pamatlikumā. Bet kā nevainīguma prezumpcija ietekmē žurnālistiku un sabiedrības tiesības zināt – īpaši, ja noziegumi saistās ar sabiedrībā nozīmīgām personām – amatpersonām vai politiķiem? To skaidrojam Mediju anatomijā.

Medijiem nereti nākas ziņot gan par gluži ikdienišķiem, gan smagiem un īpaši smagiem noziegumiem. Tā var būt  vardarbība un var būt arī korupcija, un daudzos gadījumos šie notikumi ir sabiedrībai nozīmīgi. Bet cik daudz žurnālists drīkst atklāt un kā stāstīt, lai ievērotu nevainīguma prezumpcijas principus? Un vienlaikus, lai sabiedrībai svarīga informācija nepaliktu aizkadrā. Par to diskutējam ar Latvijas Mediju ētikas padomes pārstāvi, emeritēto Latvijas Universitātes profesori Skaidrīti Lasmani un Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridisko padomnieci Lauru Lapiņu.