„Kur lai paslēpjās!” – māksliniekam Robertam Stārostam 1954.gadā tas bija izmisuma kliedziens ar izsaukuma, nevis jautājuma zīmi. To par pamatu jaunai izstādei ņēmis mākslas centrs „Zuzeum”, nosaukumā apzināti atstājot gramatisku aplamību – vārds „paslēpjās” rakstīts ar garo „ā”, kā to lietojis arī pats mākslinieks. Izstādē vienkop skatāmi vairāki simti mākslas darbu, kas tapuši padomju okupācijas laikā un uzdod arī šodien aktuālus jautājumus par mākslinieka izvēlēm ārējas nebrīves apstākļos.

Ideja par padomju okupācijas gados tapušai Latvijas mākslai veltītu izstādi, kas aptver piecas desmitgades no 1945. līdz pat 1990.gadam, pieder mākslas centram „Zuzeum”. Izstādes kuratore ir gleznotāja Sandra Krastiņa, ar kuru tiekamies vēl topošajā izstādē.

Izstādi Sandra Krastiņa veidojusi kā māksliniece, nevis mākslas teorētiķe. Aptvert tēmas plašumu palīdzējusi arī pieredze Mākslinieku savienībā divtūkstošo gadu sākumā.

Veidot izstādes scenogrāfiju kuratore uzaicinājusi arhitektu Reini Liepiņu un viņa biroju „Sudraba arhitektūra”, izceļot Liepiņa interesi par vizuālo mākslu. Piedāvājums intriģējis.

Kā izstāstīt veselu laikmetu vienā, kaut lielā izstāžu telpā? Reinis Liepiņš šo jautājumu scenogrāfiski risinājis, veidojot to kā ceļojumu atpakaļ laikā.

Izstādē „Kur lai paslēpjās!” apkopoti vairāk nekā 350 padomju okupācijas gados tapuši Latvijas mākslinieku darbi dažādās tehnikās – no gleznām un grafikām līdz traukiem, ādas albumu vākiem, plakātiem, ideoloģiski pārblīvētiem bērnu žurnāla „Zīlīte” vākiem, un Ezopa valodā veidotiem pasūtījuma darbiem ar tikai zinātājiem nojaušamām atsaucēm uz Latvijas brīvvalsts laika mākslu.

Izstāde „Kur lai paslēpjās” mākslas centrā „Zuzeum” Rīgā būs skatāma no 9.februāra līdz 19.maijam.

No 8. februāra Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs aplūkojama Rotu mākslas biedrības izstāde “Skārien-jūtīgs”, kurā 23 autoru darbi atklāsies attiecībās ar rotu īpašniekiem, parādot dažādu paaudžu un mākslinieku rokrakstu plašo amplitūdu, uzsverot nozares attīstību un pēctecību.

Par izstādi stāsta tās kuratores, Rotu mākslas biedrības mākslinieces Ginta Grūbe un Zane Vilka un izstādes scenogrāfe Ilze Ķēniņa.

Izstādes ideja balstās stāstos par cilvēkiem, viņu izvēlētajām rotām un darbu autoriem. Arī projekta nosaukums raksturo rotas dabu – būt saskarē ar cilvēku. Ekspozīcijā skatāmi mākslinieku oriģinālie jaundarbi, stāsti par katra dizainera radošo pieredzi un brīdi, kad rota satiekas ar īpašnieku.

Scenogrāfe Ilze Ķēniņa parūpējusies par muzeja telpas iespaidīgo un oriģinālo iekārtojumu, kas vilinās ikvienu uz brīdi pazust rotu mākslas pasaules burvībā. Apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja vērot rotas pievilcības maģisko spēku, mūsdienīgu izteiksmes līdzekļu daudzveidību, iepazīt rotu specifiku un dažādo materiālu sinerģiju.

Mākslinieki darinājuši rotas ārstiem, diplomātiem, filologiem, gleznotājiem, pasniedzējiem, studentiem, sev, radiniekiem, kolēģiem. Tāpēc līdztekus autordarbiem ekspozīcijā redzami fotogrāfa Mārtiņa Cīruļa veidotie portreti, kuros atspoguļojas rotu un to valkātāju vizuālais dialogs. Papildus Pēteris Pāss radījis skaņu instalāciju, kas iekļauj rotu tapšanas procesa audio fragmentus, elektroniskās mūzikas elementus un verbāli atklāj rotu nēsātāju domas un emocijas par rotaslietas nozīmi savā ikdienā.

Vērtīga projekta sastāvdaļa ir pašu mākslinieku komentāri izstādes objektiem, sniedzot padziļinātu ieskatu radošajā darbā.

Izstāde būs aplūkojama līdz 21. aprīlim.

Jāzepa Grosvalda dzīve bijusi kā krāšņs ceļojums, taču šoreiz par konkrētiem ģeogrāfiskiem ceļojumiem. Par nozīmīgiem uzskatāms gan brauciens uz Venēciju, gan Spānijas ceļojums, gan Pirmā pasaules kara laikā karagājiens uz Austrumzemēm.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Jāzepa Grosvalda izstādes kuratore Ieva Kalnača un izstādes mākslinieciskā iekārtojuma autore Ieva Stūre iezīmē ceļojumu ģeogrāfiju, iespaidus un kā ceļojumi atspoguļojušies Jāzepa Grosvalda  mākslā.

Jāzepa Grosvalda ceļojumi iesākas bērnībā kopā ar ģimeni, vēlāk divatā ar brāli Oļģerdu, Jāzeps ceļojis arī viens pats. Apceļota Eiropa, arī Skandināvija, vēlāk iepazītas Austrumzemes, arī senās Persijas teritorija.

Jāzepam galvenais ceļojumos bija fiksēt iespaidus, pārliecināta Grosvalda izstādes mākslinieciskā iekārtojuma autore Ieva Stūre.

Kā vienu no būtiskiem ceļojumiem Jāzepa Grosvalda dzīvē Ieva Kalnača  min braucienu uz Venēciju, tur pavadīts vairāk nekā mēnesis.

Pirmā pasaules kara beigu posmā Jāzeps Grosvalds tika komandēts uz Rietumu fronti Francijā, kur nokļuva cauri Skandināvijai un Anglijai, bet 1918.gada sākumā iestājās angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju un Persiju.

Eiropas ceļojumos Jāzepam Grosvaldam bijis svarīgi ne tikai vērot dabu un baudīt vietējo kolorītu, bet arī apmeklēt muzejus.

Latvijas Arhitektu savienība savā simtgades gadā gatavojas organizācijas kongresam februārī? 1924. gada februārī dibinātās organizācijas mērķis – veicināt arhitektūras uzplaukumu Latvijā. Kas mainījies šajos simt gados, kāds ir Arhitektu savienības skats nākotnē un vai jaunajiem arhitektiem tā ir vajadzīga? Kultūras rondo izvtiekamies ar Latvijas Arhitektu savienības valdes priekšsēdētāju Lindu Leitāni, savienības prezidentu Juri Pogu un RISEBA arhitektūras fakultātes dekānu Rūdolfu Daini Šmitu.

Atzīmējot Latvijā vienīgās profesionālās arhitektu organizācijas simtgadi 2024. gadā, norisināsies dažādi Latvijas Arhitektu savienībai veltīti pasākumi, tostarp XXIII kongress. Simtgades jubileja būs iemesls novērtēt biedrības kultūrvēsturisko nozīmi, arhitektu pašorganizēšanās ietekmi uz arhitektūras politiku, kā arī organizācijas darbu ar sabiedrību.

Latvijas pirmā arhitektu profesionālā organizācija „Architektenverein zu Riga” tika nodibināta 1889. gadā Rīgā. Pirms Pirmā pasaules kara tajā bija 96 biedri, arī vairāki latviešu arhitekti. Latvijas Arhitektu biedrība tika nodibināta 1924. gada 2. februārī, pirmais tās priekšsēdis bija Eižens Laube. Mērķis – veicināt arhitektūras uzplaukumu Latvijā. 1926. gadā biedrība no Rīgas pilsētas iznomāja dzīvojamo ēku Torņa ielā 11, t.s. Zviedru vārtus, un pēc arhitekta Aleksandra Trofimova projekta izbūvēja tajā biedrības mītni, kura pēc vairākām pārbūvēm joprojām darbojas kā Arhitektu nams.

Biedrība "Latvijas Arhitektu savienība" (LAS) ir viena no vecākajām nevalstiskajām organizācijām Latvijā, kas apvieno nozares profesionāļus un veicina arhitektūras attīstību Latvijā. LAS statūtos kā galvenie darbības virzieni ir minēti – arhitektu profesionālo interešu aizstāvība, arhitektu sertificēšana, arhitektūras attīstība un popularizēšana, Latvijas arhitektu, ārpus Latvijas dzīvojošo Latvijas arhitektu apvienošana, kā arī kultūrvēsturiskās vides saglabāšana, izkopšana un tālākā attīstībā Latvijā. Lai pilnvērtīgi spētu īstenot šos mērķus un uzdevumus, tiek aicināts ikviens LAS biedrs piedalīties XXIII kongresā, lai veidotu ceļu uz laikmetīgākiem, atvērtākiem, atbildīgākiem un ilgtspējīgākiem nākamajiem simts gadiem.

Latvijas Arhitektu savienības XXIII kongress norisināsies divās sesijās. Pirmā sesija notiks 23. februārī attālināti Zoom platformā. Sesijas laikā tiks izskatīti un apstiprināti LAS statūtu grozījumi. Savukārt otrā sesija norisināsies 16. martā klātienē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kongresā tiks pieņemta turpmākā LAS darbības programma, veikti grozījumi statūtos, pieņemti lēmumi par LAS struktūras izmaiņām, kā arī viens no svarīgākajiem kongresa uzdevumiem būs LAS prezidenta, valdes priekšsēdētāja, padomes, ētikas un revīzijas komisijas vēlēšanas.

Emocijas un komentāri pēc Nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem. Bet studijā ar ekspertiem pārrunājam, kā celt balvas prestižu profesionāļu un skatītāju vidū? Kultūras rondo viesi: režisors, "Lielā Kristapa" ceremonijas režisors Matīss Kaža, kino kritiķe Dārta Ceriņa un režisore, žūrijas komisijas pārstāve Ieva Ozoliņa.

Svētdienas, 4. februāra, vakarā svinīgā ceremonijā sadalītas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Ar balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā godināja Ievu Romanovu. Gada labākās pilnmetrāžas spēlfilmas titulu ieguva režisores Elzas Gaujas lente "Pastkarte no Romas". Visvairāk balvu – kopskaitā četras – saņēma režisora Aika Karapetjana filma "Bezkaunīgie". Savukārt katra pa trīs balvām saņēma animācijas filma "Sirds likums" un daudzsēriju filma "Padomju džinsi".

Svinot nacionālā kino svētkus, noslēdzam „Lielā Kristapa” iedvesmoto ierakstu sēriju, kurā tuvāk iepazinām kino aizkadra profesionāļus. Šodien kārta skaņu meistariem, kas strādā gan filmēšanas laukumā, gan pēcapstrādē. Viņu darba augstākais novērtējums ir – ja jūs to nemaz nepamanāt. Viss vienkārši ir tā, kā tam jābūt. Bet, lai līdz tam tiktu, jāiegulda daudz vairāk darba, nekā no malas varētu šķist.

Tiekamies ar skaņu režisoriem Ernestu Ansonu, Verneru Biteru un Mārtiņu Rozentālu.

Apsēdināt trīs skaņu režisorus pie mikrofoniem nav joka lieta: parasti viņi ir skaņas otrā pusē. Kamēr iesildāmies un regulējam mikrofonus radio studijā, lūdzu visiem trim vienkāršos vārdos pastāstīt – ko tad īsti filmas tapšanā dara skaņas meistari Ernests Ansons, Verners Biters un Mārtiņš Rozentāls?

„Var sākt ar mani, bet darba procesā būtu jāsāk ar Mārtiņu un Verneru, jo viņi ir pirmie, kas saskaras ar skaņu, strādājot filmēšanas laukumā. Es esmu cilvēks, kas strādā studijā un filmas pēcapstrādē,” paskaidro Ernests Ansons. „Šīs profesijas ir dalītas. Varbūt sensenos laikos to darīja viens cilvēks, bet mūsdienās šie darbi ir izteikti nodalīti.”

Laukuma skaņu ierakstu vizuāli visspilgtāk ilustrē garais mikrofona kāts ar garspalvainu „kažociņu” vēja aizturei, ko tautā mēdz dēvēt par „lapsas asti” vai „beigtu kaķi”. To gan parasti nēsā skaņu ieraksta operatora asistents. „Skaņu ieraksta operators ir tas, kurš sēž pie „rakstīkļa” un skatās skaņas līmeņus, kā diriģents vadot filmēšanas laukumu skaņu departamentam,” paskaidro Mārtiņš Rozentāls.

„Mēs to saucam par laukuma skaņu ierakstu – tā var būt gan spēlfilma, gan dokumentālā filma, gan reklāma – viss, kas saistās ar filmēšanas procesu, kurā iesaistīta skaņa,” piebilst Verners Biters. „Mēs arī ierakstām dažādus specefektus – tas arī skaitās pie laukuma skaņas. Tas nozīmē, ka tu atsevišķi no kameras ieraksti, piemēram, kliedzošu pūli vai braucošas mašīnas, putniņus, jūras šalkas… Piemēram, Ernests, sēžot studijā, ir pamanījis, ka šeit vajag ierakstīt mašīnas logu tīrītāju skaņu. Kāpēc to neierakstīja laukumā? Jo laukumā mēs specializējamies uz to, lai pēc iespējas tīrāk ierakstītu dialogu.”

Kvalitatīvs dialogu ieraksts uz laukuma ir svarīgs arī tāpēc, lai aktieriem pēc iespējas mazāk būtu jānāk uz studiju pārrunāt tekstus, kas ir darbietilpīgs un dārgs process. Nav arī viegli atkal iejusties lomā, jo ieskaņošana parasti notiek ilgāku laiku pēc filmēšanas posma. Taču, pēc Ansona novērojumiem, tāpat apmēram 30% vēlāk jāpārraksta studijā: „Tāda ir kino specifika: montāžas režisors parasti montāžas laikā pieņem kādus lēmumus, pamainās domas, pamainās teksti… Bieži vien vajag arī nomainīt emociju.”

Ciklā „Kino profesionālis - darbs aiz kadra”  šodien par grima mākslinieka profesiju un darbu filmēšanas laukumā. Maija Gundare šajā profesijā ir jau krietnu laiku un uzsver, ka „vienmēr jāmācās,  vienmēr ir kaut kas jauns”. Jau no agras bērnības zinājusi, ka vēlas būt grima māksliniece. „Lielā Kristapa” balvai kategorijā labākais grima mākslinieks izvirzīta sešas reizes un trīs reizes balvu saņēmusi.

Grima māksliniece Maija Gundare ir arī starp balvas „Lielais Kristaps 2023”  nominantiem, šoreiz par darbu seriālā „Padomju džinsi”.

Ar lieliem jaunumiem šo gadu sācis Valsts kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” – par tā māksliniecisko partneri kļuvis pieprasītais vācu komponists, diriģents un klarnetists Jērgs Vidmanis (Jörg Widmann). Viņa inaugurācijas koncerti piektdien, 2.februārī, Liepājas koncertzālē „Lielais dzintars” un 3.februārī Lielajā ģildē Rīgā iezīmē jaunu posmu „Sinfoniettas” radošajā dzīvē, no kuras pamazām attālināsies ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē. 

„Sinfonietta Rīga” mēģinājumā Spīķeru koncertzālē viesojos pāris dienas pirms koncerta, kad rit mēģinājums kopā ar solisti Ingu Kalnu. Skan Jērga Vidmaņa „Fūgas māksla” un darbs notiek vāciski, angliski un brīžam arī smieklu valodā.

Kad vēlāk saku Jērgam Vidmanim, ka viņam, šķiet, ir dabas dots talants likt orķestrim smaidīt, viņš par to ļoti priecājas.

„Tas mani ļoti iepriecina! Ir svarīgi, ka spējam muzicēt ar smaidu, jo mēs strādājam smagi un ļoti nopietni. Šis skaņdarbs ir par tādām lielām tēmām kā dzīvība un nāve, bet es no sirds ticu, ka mēs varam sasniegt šos dziļumus, ja muzicējam draudzīgā garā. Gadu gaitā starp mani un „Sinfoniettu Rīga” patiešām ir izveidojusies draudzība, un laikam to var just.”

Vidmanis ar „Sinfonietta Rīga” pirmoreiz muzicēja pirms desmit gadiem. Ar neviltotu aizrautību viņš stāsta arī par citiem latviešu mūziķiem, ar ko spēlējis ārpus Latvijas – diriģentiem Marisu Jansonu, Andri Nelsonu, vijolnieci Vinetu Sareiku, kas pirmatskaņoja viņa septīto stīgu kvartetu. Latvijas mūzikas tradīcijas ir leģendāras visā pasaulē, viņš uzsver.

Jērgs Vidmanis nākamos trīs gadus piekritis būt par „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko partneri. Līdzīga sadarbība viņam pašlaik ir arī ar Ziemeļvācijas Radio filharmonisko orķestri Hanoverē un Minhenes kamerorķestri dzimtajā Vācijā. Kādēļ „Sinfonietta Rīga” viņu uzrunāja šādai ilgstošai sadarbībai, telefonsarunā jautāju orķestra mākslinieciskajam vadītājam Normundam Šnē.

„Māksliniekus, kas šodien nosaka muzikālā procesa gaitu pasaulē un kuriem seko līdzi visas pasaules muzikālā sabiedrība, nav nemaz tik viegli uzaicināt pie mums ciemos tādā prognozējamā veidā, jo viņu grafiks ir ārkārtīgi saspringts. Ja runājam par Jērgu Vidmanu, viņš tiešām ir cilvēks, kurš, kā viņš pats saka, nedzīvo normālu dzīvi. Viņš ļoti daudz uzstājas gan kā klarnetists, gan kā diriģents, un papildus tam viņš ļoti daudz komponē. Faktiski tas ir tas, ko viņš redz kā savu galveno misiju šobrīd. Tāpēc viņa ierašanās Rīgā līdz šim vienmēr bijusi atkarīga no brīviem brīžiem. Mēs ļoti vēlējāmies padarīt šo mūsu sadarbību mazliet prognozējamāku – gan laika ziņā, gan veidojot ciešākas un konkrētākas vadlīnijas mūsu sadarbībai. Interesanti, ka orķestris nobalsoja par viņu kā par nākamo māksliniecisko vadītāju pēc manis, kas būs aktuāli pēc apmēram diviem gadiem. Viņš diemžēl nepiekrita šim variantam, jo ir ļoti aizņemts un grib saglabāt zināmu radošo brīvību. Bet tad mēs viņam piedāvājām šādu variantu, kas būtu mazāk saistīts ar plānošanas lietām, ar ko ir jānodarbojas orķestra mākslinieciskajam vadītājam, bet mazliet vairāk radošās brīvības mazliet prognozējamākā sadarbības modelī. Tam viņš ļoti laipni atsaucās. Un te nu mēs esam!”

Tuvākajos trīs gados Jērgs Vidmanis ar „Sinfonietta Rīga” veidos vismaz trīs programmas gadā, kurās gan diriģēs, gan spēlēs klarneti, repertuārā apvienojot laikmetīgo un tradicionālo mūziku. Bet Normunds Šnē pēc diviem gadiem plāno atvadīties no orķestra mākslinieciskā vadītāja amata.

No 5. februāra Latvijas Radio raidījumā Labu nakti" divas nedēļas skanēs jauns cikls, kurā pasakas skanēs jauno mākslinieku – Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studentu, topošo aktieru un režisoru izpildījumā. Viņiem aktiermākslas gudrības mācījusi Zane Daudziņa. Nu pienācis brīdis parādīt sev un citiem, kas apgūts.

Par Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbību ar Radioteātri, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar akadēmijas asociēto profesori, runas pedagoģi Zani Daudziņu.

Māris Āboliņš kino industrijā ir kopš 2007.gada, strādājis pie vairāk nekā 50 - 60 filmām un seriāliem. Viņa panākumus un izaugsmi profesijā iespējams  raksturot ar diviem vārdiem - uzņēmība un čaklums. Pats sevi dēvē par datorgrafikas veterānu. Māra iecienītākais kino žanrs  ir vēsturiskās filmas.