Viena no nākamā gada Eiropas kultūras galvaspilsētām atkal būs pavisam netālu no mums. Pērn tā bija Kauņa Lietuvā, bet nākamgad šajā godā būs Igaunijas otra lielākā pilsēta Tartu. Tieši simt dienas pirms oficiālā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada sākumā “Tartu 2024” oficiāli iepazīstināja pilsētniekus un arī uzaicinātos viesus no kaimiņvalstīm ar galvenajiem nākamā gada plāniem un iecerēm.

Sadzirdēt citu stāstus rosina  izstāde  „Piena dienasgrāmatas. Demence statistikā un stāstos”. Jauno mediju māksliniece, Liepājas Universitātes docente Anna Priedola vēlas pievērst uzmanību sabiedrības novecošanai un demencei.  Izstāde pašlaik skatāma Liepājas koncertzāles „Lielais dzintars” mākslas telpā „Civita Nova”. Sestdien, 21.oktobrī, un 4.novembrī izstādi papildinās demences datu darbnīcas.

Liepājas koncertzāles 1.stāva gaišajā vestibilā uzmanību piesaista objekts – milzīga piena paka, arī vecu cilvēku portreti, vēl telpā ir liels galds, uz kura papīra šķīvjos zīmēti vai rakstīti padomi, kā saglabāt veselību mūža nogalē.  Personiskā pieredze un vectēva saslimšana rosinājusi jauno mediju mākslinieci Annu Priedolu radīt izstādi, kas nedaudz citā formā bija skatāma arī Rīgā, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.

Anna uzskatāmi ar piena produktu palīdzību attēlojusi sausos statistikas datus, kas saistīti ar demenci.

Objektā, kam piena pakas forma, var ieiet iekšā, apsēsties un klausīties pieredzes stāstus, demences pacientu līdzcilvēku – mazmeitas, dēla, vedeklas, sievas – audiodienasgrāmatass, kuras ierunājuši Liepājas teātra aktieri, arī Anna pati.

Tad Anna Priedola norāda uz senioru portretiem datorgrafikā, kas veidoti ar mākslīgā intelekta rīku palīdzību un eksponēti pie vienas no izstāžu sienām.

Vēl ekspozīciju papildina līmlapiņas ar frāzēm, ko tuvinieki izmanto praktiski, lai atgādinātu vai informētu, piemēram: laiks padzerties, izslēdz plīti, šeit ir tavas mājas, tu nevienam neesi parādā.

Tā kā izstāde skatāma koncertzālē, nereti māksliniecei jautājot, kāpēc tik drūmi. Taču, viņasprāt, cilvēki pēc tam piedzīvo skaistu mūzikas terapiju un var veltīt laiku izaicinošāku jautājumu apcerei, kāds ir vecums. Anna Priedola atzīst, ka pašas pieredze mainījās saistībā ar tuva cilvēka saslimšanu, kad neinteresē ne pagātne, ne nākotne, uzmanība liek koncentrēties uz šī brīža novērtēšanu, un tas ir svarīgi jebkurās attiecībās.

Izstāde „Piena dienasgrāmatas. Demence statistikā un stāstos” apskatāma līdz 3.novembrim Liepājā koncertzāles „Lielais dzintars” mākslas telpā.

Pēc koncertu sērijas Nīderlandē Beļģijā mājās atgriezies Latvijas Radio koris, kurš šoruden saņēmis britu žurnāla „Gramophone” gada balvu par ierakstu „John Cage. Choral Works” kategorijā „Labākais kormūzikas albums”. Kultūras rondo studijā kora mākslinieciskais vadītājs un diriģents Sigvards Kļava, kurš joprojām uzskata, ka svarīgākie ir koncerti Latvijā, ārpus Rīgas.

Provokatīvā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krajums “Mana brīnišķīgā apsēstība” izdots latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Līvu Trekteri un kinorežisoru Dāvi Sīmani, kurš intervējis ar Bernardo Bertoluči Romā 2018. gadā, neilgi pirms klasiķa nāves. Interviju arī var izlasīt grāmatā.

Tulkotāja Līva Trektere pārskatījusi ne tikai Bertoluči filmas, bet arī viņa pieminēto kinoklasiķu lentes.

"Tā ir nejaušību virkne," tā par tikšanos ar Bertoluči atklāj Dāvis Sīmanis. "Mēs 2018. gadā gatavojām filmu par Rosellīni ģimeni, es biju viens no šīs filmas scenārija autoriem un kopā ar Uldi Cekulu, pārstāvot Vides filmu studiju, bijām Romā, lai tiktos ar saviem Romas producentiem un Rosellīni ģimeni. Pēkšņi vienu rītu Uldis man saka, ka mums jādodas uz tikšanos ar Bertoluči..."

"Toreiz saruna tā arī nekur neparādījās. Tagad, kad iznāca grāmata, likās unikāla iespēja šo sarunu, kas patiešām, iespējams, bija viena no pašām pēdējām sarunām Bertoluči dzīvē, publicēt," turpina Dāvis Sīmanis. "Mani aicināja uzrakstīt priekšvārdu grāmatai, tā vietā es atšifrēju šo interviju un nedaudz pievienoju ievadvārdus."

Vērtējot grāmatu, Dāvis Sīmanis atzīst, ka Bertoluči ir ļoti bagāta valoda, ko Līva Trektere veiksmīgi spējusi pārcelt, "šo Bertoluči garu".

Līva Trektere vērtē, ka Bertoluči valoda viņai šķitusi ļoti saprotama un pateicīga tulkotājam. Iespējams, to var saistīt ar Bertoluči vēlmi savulaik identificēties ar franču kino un vēlmi izteikties franču valodā, tāpat vairākas viņa filmas ir angļu valodā.

"Līdz ar to viņa valoda jau no pašā sākuma bija starptautiskāka, viņš varbūt neredzēja sevi tik ierobežoti, kā tikai itāļu režisoru, bet kā Eiropas, pasaules režisoru. Tas arī ļoti ietekmē viņa valodu, rakstīšanas stilu," atzīst Līva Trektere.

Turpinot rakstošo kinorežisoru literāro darbu tulkojumu sēriju, Līvas Trekteres tulkojumā klajā nācis Bernardo Bertoluči (1941–2018) eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par režisora filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Uzskatu tīrasinība Bertoluči filmās ir mirāža: savas filmas par darbaļaužu dzīvi un jelkādu taisnīguma neesamību viņš adresē intelektuālajam skatītājam, kurā viņa darbi visbiežāk izraisījuši pretreakciju.

Parmā dzimušā Bertoluči māte Nineta bija skolotāja, bet tēvs Atīlio – dzejnieks, kinokritiķis un pazīstams vēsturnieks. Pusaudža vecumā Bertoluči vēlējies kļūt par dzejnieku: poēziju viņš uzskatījis par augstāko mākslas formu. Paralēli modernās literatūras studijām Romā Bertoluči nonācis kino uzņemšanas laukumā, kļūstot par režisora un literāta Pjēra Paolo Pazolīni asistentu. 21 gada vecumā Bertoluči debitēja kino ar filmu “Kaulainā kūma” (1962); turpmākajos gados viņš uzņēmis tādus kinodarbus kā “Pirms revolūcijas” (1964), pēc Alberto Morāvias romāna tapušo filmu “Konformists” (1970) ar Žanu Luiju Trentiņānu, vēlākos gados īstenojis vērienīgus Holivudas projektus – ar deviņiem “Oskariem” apbalvoto “Pēdējo imperatoru” (1987), “Mazo Budu” (1993) un Kannu kinofestivālā godalgoto “Skaistuma nolaupīšana” (1996).

Grāmatu izdevis apgāds "Aminori".

Nedēļas nogalē noslēgsies desmitais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Sestdien uzzināsim arī visu konkursa programmu laureātus un, protams, labāko pilnmetrāžas filmu žūrijas vērtējumā. Žūrijā šogad būs arī 32 gadus vecā režisore no Afganistānas Šarbanū Sadāta, kuras debijas filma “Vilks un aitas” pirms septiņiem gadiem tika izrādīta Rīgā un saņēma atzinību arī Kannu kinofestivālā.

Varētu domāt, ka Šarbanū nāk no kinomīļu dinastijas, ja reiz tik agri spējusi nokļūt starptautiskā kino apritē. Bet viņas stāsts ir patiešām pārsteidzošs.

Kā jūs kļuvāt par kinorežisori?

Šarbanū Sadāta: Tas notika nejauši! Es nāku no konservatīvas un reliģiozas ģimenes. Mūsu mājās māksla nebija atļauta. Tāpēc es bērnībā neklausījos mūziku un līdz 20 gadu vecumam nebiju bijusi kinoteātrī. Es neskatījos filmas, tikai televīziju. Esmu dzimusi un līdz 11 gadu vecumam dzīvojusi afgāņu bēgļu ģimenē Irānā. Es varēju skatīties televīziju, bet tajā rādīja tikai valsts propagandu. Pēc 2001.gada 11.septembra, kad Afganistānā ienāca ASV karaspēks, mani vecāki nolēma atgriezties mājās. Vairums afgāņu, kas atgriezās no bēgļu gaitām Irānā, Pakistānā vai Eiropā, devās uz galvaspilsētu Kabulu vai citām lielajām pilsētām. Bet mani vecāki nolēma doties uz nelielu ciematu Afganistānas vidienē, nekurienes vidū, no kurienes nāca mans tēvs. Kad tur ieradāmies, man bija sajūta, ka esmu nonākusi simt gadu senā pagātnē. Tur bija septiņas, astoņas kleķa mājiņas kalna pakājē, nebija ne elektrības, ne mobilā telefona signāla. Ja gribēji kādam piezvanīt, vajadzēja pāris stundas kāpt kalnā. Jutos kā ģeogrāfiskā cietumā.

Šarbanū Sadāta stāsta savas ģimenes stāstu un to, kāds bijis viņas ceļš līdz studijām augstskolā. Kino viņa iemīlējusies 2009.gadā.

Cik tas tolaik Afganistānā bija pierasts, ka sieviete studē kino mākslu?

Šarbanū Sadāta: Afgāņu kultūrā mākslas izglītība netiek augstu vērtēta. Protams, pēdējos divus gadus, kopš varu ir pārņēmis Taliban, filmas uzņemšana vispār ir noziegums, bet arī iepriekšējās divās desmitgadēs māksla neskaitījās prestiža. Gandrīz neviens, kurš pabeidza mākslas fakultāti, nevarēja atrast atbilstošu darbu un strādāja citās nozarēs. Gandrīz visi afgāņi grib, lai viņu bērni kļūtu par ārstiem un inženieriem, nevis par kinorežisoriem. Universitātes iestājeksāmenos mākslas fakultātei ir viszemākie punkti. Tāpēc es tur tiku iekšā, jo eksāmenā bija jautājumi no vidusskolas, kurā taču nekad nebiju mācījusies. Tā ka arī vīriešu vidū šīs neskaitās prestižas studijas, daudzi tur studē vienkārši ķeksīša pēc, lai dabūtu augstāko izglītību. Kursā starp 30 studentiem parasti bija viena vai divas sievietes. Es savā gadā biju vienīgā.

Iznākusi Guntara Godiņa sastādīta, atdzejota un tulkota dzejas antoloģija “Sirreālisms igauņu dzejā”. Kultūras rondo tiekamies ar Guntaru Godiņu.

"Grāmata nav veco dzejoļu pārpublicēšana, tie ir jauni atdzejojumi, bet galvenais bija pētījuma darbs. Pētīju, kas ir igauņu sirreālisms, salīdzinot ar klasisko franču vai vācu sirreālismu. Tādā veidā pierādot un rādot, ka būtībā igaunim sirreālā domāšana atrodama jau senajās tautasdziesmās. Princips, kā igauņi veido savu tautasdziesmu, ir aliteratīvais princips," atzīst Guntars Godiņš.

Antoloģiju veido sešu dažādu paaudžu igauņu dzejnieku – Ilmara Lābana, Artura Alliksāra, Andresa Ehina, Jāna Malina, Marko Kompusa un Kristjana Haljaka - dzejoļi, apjomīgs Guntara Godiņa priekšvārda un igauņu dzejnieka un literatūrzinātnieka Haso Krulla esejas par Ilmara Lābana poētiku.

Antoloģiju izdevis apgāds "Neputns".

Bet apjomīgā antoloģija, kādas nav pat pašiem igauņiem, nav vienīgais Guntara Godiņa veikums. Studijā uz galda arī Andrusa Kivirehka romāns "Lidojums uz Mēnesi", ko Guntars Godiņš dēvē par vissirreālistiskāko Kivirehka darbu. Blakus arī Haso Krulla darbs "Metrs un Dēmetra", ko pats autors dēvē par eposu. Guntars Godiņš stāsta, ka šis ir moderns eposs: autors savācis dažādu tautu sāgas un leģendas un izveidojis eposu divās daļās. 

Drīzumā iznāks Janno Peldmā grāmata bērniem par Loti un Ziemassvētkiem.

Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā gaidāms žanra kino autora Aika Karapetjana jaunākās filmas "Bezkaunīgie" pasaules pirmizrādes seanss 17. oktobrī. Tiekamies ar filmas „Bezkaunīgie” radošo komandu – režisoru Aiku Karapetjanu un filmas lomu atveidotājiem – Martu Grasi, Rūtu Liepiņu, Didzi Jonavu un Gregoru Laķi.

Režisora piektais pilnmetrāžas darbs ir simbolu drāma, kas atklāj un šķetina mūsdienu ģimenes attiecību peripetijas. Filmas uzņemšanai bija savi noteikumi: mazbudžeta filma ar četriem varoņiem ierobežotā lokācijā un filmēšanas laikā. Režisors filmai izvēlējies debitantus uz lielā ekrāna – Martu Grasi, Didzi Jonavu, Gregoru Laķi un Rūta Liepiņa.

Filmas scenārija autori ir Aiks Karapetjans un Justīne Kļava. Viņu abu sadarbība turpinās arī teātrī, jo 20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos izrāde "Fēlikss, Anatolijs un Ilona". Filma "Bezkaunīgie" uzņemta pandēmijas laikā Medību pilī Jaunannās Alūksnē.

Atteikums: Tā bija saruna pēc filmas „Bezkaunīgie”’ ar aktieriem Martu Grasi, Rūtu Liepiņu, Didzi Jonavu un Gregoru Laķi, protams, arī ar režisoru Aiku Karapetjanu, kuram pēc dažām dienām pirmizrāde JRT „Fēlikss, Anatolijs un Ilona””, tas tapusi kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu.  Bet filmas „Bezkaunīgie”’ pasaules pirmizrāde šovakar. Filma tiek dēvēta par mistisku psiholoģisku trilleri.

Svētās Helēnas sala, apgaismība, putnu un zvaigžņu skaitīšana somu rakstnieka Olli Jalonena romānā "Debesu lode". Un vēl vismaz četri salīšanas viedi, kā arī starp burtiem un cipariem. Pagājušajā nedēļā Rīgā viesojas un savas grāmatas latviešu izdevuma atvēršanas svētkos piedalījās somu rakstnieks Olli Jalonens, kura romāna “Debesu lode” tulkojumu izdevusi „Valodu māja”. Kultūras rondo tikās ar rakstnieku Olli Jalonenu un viņa darba tulkotāju Maimu Grīnbergu.

Lai arī grāmata iznāca jau vasaras sākumā, dažādu sakritību dēļ, sava darba izdevumu latviešu valodā viņš redz pirmo reizi tieši sarunas laikā Latvijas Radio studijā.

Somu rakstnieka Olli Jalonena (Olli Jalonen) romāns “Debesu lode” vēsta par mazu zēnu Angu, kurš agrā bērnībā kļūst par astronoma un zinātnieka Edmonda Haleja palīgu, un tas viņam paver ceļu uz zinībām. Taču zēns dzīvo 17. gadsimta nogales Svētās Helēnas salā, kas atrodas tik tālu no visiem lēmumpieņemšanas epicentriem un ir pakļauta savām specifiskām problēmām, ka Angus dzīves ceļš izvēršas līkloču pilns: guvis mācības no Dieva un Bībeles, ierauts politisku izrēķināšanos murskulī, zēns dodas labākas dzīves un taisnības meklējumos.

Šajā gandrīz piedzīvojumu romānā lasītājs sastopas ar priekšstatiem par cilvēka vērtību, zinātni, reliģiju, māņticību – tēmām, kas ir aktuālas arī mūsdienās, saduroties ar viltus ziņām, propagandu un sazvērestības teorijām. Lai sarakstītu šo aizraujošo romānu, autors 30 gadus pētīja Svētās Helēnas salu, kā arī ir meistarīgi strādājis ar valodu, padarot to par netiešu, bet nozīmīgu tēlu romānā.

Romāns "Debesu lode" ir diloģijas pirmā daļa, par ko 2018. gadā autors saņēma Somijas visprestižāko literāro apbalvojumu – "Finlandia" balvu, kurai kopumā ticis nominēts sešas reizes.

Baltijas „Holivuda” – tā daži skatītāji izteikušies par specefektiem jaunajā igauņu piedzīvojumu filmā „Ēriks Akmenssirds”, kas Latvijas pirmizrādi piedzīvos 19.oktobrī Rīgas starptautiskajā kinofestivālā, un tās tapšanā piedalījušies arī Latvijas mākslinieki. Tituldziesmu rakstījusi grupa „Prāta vētra”, un nelielā, bet krāšņā pirāta lomā redzams Renārs Kaupers.

„Ēriks Akmenssirds” ir piedzīvojumu filma ģimenei. Tās centrā ir 11 gadus vecais Ēriks, kurš ir pārliecināts, ka viņa sirds ir veidota no akmens.

Kad ģimene pārceļas uz dzīvi mantotajā pilī, atklājas, ka namā dzīvo cita ģimene – tētis ar meitu Mariju, Ērika vienaudzi. Viņa vecāki svešo ģimeni vēlas patriekt un, kā jau klasiskā piedzīvojumu filmā, Ēriks un Marija sākumā nemaz nesatiek. Piedzīvojumi sākas, kad Marija nolemj doties jūrā, lai meklētu pirātu nolaupīto mammu, okeānu pētnieci.

Lielākā filmas daļa ir īsts pirātu gabals. Filmas veidotāji ir kārtīgi izdauzījušies, apspēlējot „Karību jūras pirātu” estētiku un pievienojot stīmpanka elementus. Varbūt atceraties, ka pirms pāris gadiem presē parādījās ziņa, ka Renārs Kaupers filmēšanās dēļ izbalinājis matus. Tā bija šī loma – pavisam neliela, spilgta, un ironiskā kārtā Kaupera varonis gandrīz visu laiku ir cepurē, tāpēc balinātos matus pārsvarā var tikai nojaust.

Īpaši krāšņa loma filmā padevusies pazīstamajam igauņu aktierim Juhanam Ulfsakam, kurš spēlē caurkritušu aktieri. Ne mazāk krāšņs ir arī aktiera Kaspara Znotiņa darbs, dublējot lomu latviski.

Filmas režisors Ilmārs Rāgs no Igaunijas teic, ka, piedzīvojumu daļa filmā ir svarīga, tomēr, viņaprāt, ne galvenā. Stāsta smeldzīgā puse ir meitenes Marijas ceļš uz spēju pieņemt, ka pirātu kuģis patiesībā ir starptelpa starp dzīvo un mirušo pasauli un mamma no tās vairs nevar atgriezties.

Režisors stāsta, ka šī filma savā ziņā ir veltījums mazajam puikam viņā pašā. Bet uz jautājumu, vai šāds kino stāsts varētu būt terapeitisks bērniem laikā, kad pasaulē notiek tik daudz šausmu, viņa atbilde aizkustina: izrādās, viena no filmas kopproducentēm ir Ukraina.

Ukraina un Latvija ir tikai divas no veselām piecām filmas „Ēriks Akmenssirds” kopražotājvalstīm. Studijas „Lokomotīve” producents Roberts Vinovskis atklāj, ka ceļš līdz filmai bijis ļoti garš, tehniski sarežģīts un dārgs.

Filmas tituldziesmu „Alive Again” („Atkal dzīvs”) sarakstījusi grupa „Prāta vētra”, un tā tapusi angļu valodā. Mūziķi stāsta, ka sākotnēji domājuši par dziesmas versiju vairākās valodās, tomēr, domājot par iespējamo filmas starptautisko karjeru, palikuši pie angļu mēles. Vēlreiz Renārs Kaupers.

Filmu „Ēriks Akmenssirds ” Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā rādīs ceturtdien, 19.oktobrī, bet vēlāk to plānots izrādīt Latvijā arī komerckino apritē.

Pirms Pasaules diktāta latviešu valodā saruna ar tā autoru Māri Bērziņu un aktrisi Agnesi Budovsku.