Ar jauniem teātra valodas, tēmu un arī vides meklējumiem turpina iepriecināt neatkarīgā teātra trupa „Kvadrifrons”, kas vasaras sezonas sākumā iestudējusi gadalaikam labi piegulošu izrādi „Ērces”, kas „Kvadrifrona” dauzonīgajā garā pievērsīsies ērču encefalīta ienākšanas vēsturei Latvijā.

Neparasta šī izrāde ir ne vien ar galveno varoņu un tēmas izvēli, bet arī ar to, ka „Ērces” tiek pieteikta kā „kukaiņu OPERA” (jā, ērces nav kukaiņi, bet zirnekļveidīgie, un izrādes autori to zina). Turklāt tā notiks brīvā dabā – Rīgas Zooloģiskajā dārzā.

Vēl pirms dodos uz izrādes „Ērces” mēģinājumu, e-pastā saņemu organizatoru padomus, kā sagatavoties izrādei. Skatos video, kur teātra trupas „Kvadrifrons” pazīstamais konferansjē – Vienradzis – aicina izvēlēties gaišu apģērbu, bāzt bikses zeķēs un lietot pretinsektu līdzekli, lai kukaiņu operas apmeklējumā ērces paliktu tikai uz skatuves, nevis pie paša ādas.

Zoodārzā ierodos, kad pilnā sparā rit izrādes mēģinājums. Vieta ir neparasta: meža pļaviņa aiz Tropu mājas, kur ikdienā apmeklētājs nemaz nevar nokļūt.

Pļaviņas ielokā iekārtota neliela skatuve mūziķiem, līdzās uz milzīga, zemē iegrimuša lego klucīša stāv slieku koris, citur mētājas gigantiska banāna miza, bet diriģenta postaments iekārtojies uz nomestas sūkājamās konfektes ar kociņu. Šī ir pasaule no kukaiņu un ērču skatupunkta.

Kā noris teksta, skaņas un attēla sintēze un mijiedarbība apvienības "Orbīta" jaunākajā izstādē  "Grota tālu no jūras" pārrunājam Kultūras rondo studijā. Viesos Artūrs Punte un Vladimirs Svetlovs.

No 7. jūnija līdz 25. augustam mākslas centrā "Zuzeum" būs skatāma izstāde "Grota tālu no jūras", kura apvienos vairākus dažādos laikos tapušus tekstgrupas "Orbīta" darbus – precīzāk jaunas, īpaši izstādei radītas jau iepriekš īstenotu ideju un objektu versijas.

Šo darbu radīšanas impulss bija autoru interese par teksta dabu un teksta pastāvēšanas formām.

"Grota tālu no jūras" aicinās doties meditatīvā pastaigā, dreifēt starp mirgojošām atklāsmēm un noskaņoties uz prom slīdošu, bet sajūtamu vilni. Pārstāvētajās instalācijās sadzīviski un ikdienišķi priekšmeti izmantoti tiem neierastas funkcijas veikšanai – poētiskā vēstījuma nodošanai. Ekspozīcijā iesaistīti arī tādi aktori kā saules gaisma un gaisa pūsma.

Izstādē varēs aplūkot instalāciju, ko "Orbīta" veidojusi Venēcijas laikmetīgās mākslas biennāles Venēcijas satelītizstādei "Ornamentālisms. Latvijas laikmetīgā māksla". Šī būs pirmā reize, kad instalācija tiks eksponēta Latvijā. 

"Orbīta" ir dzejnieku un multimediju mākslinieku apvienība no Latvijas. Tās dalībnieki ir Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs un Sergejs Timofejevs.

Projekts dibināts 1999. gadā. Savā darbībā "Orbīta" balstās teksta, skaņas un attēla sintēzē un mijiedarbībā. Lai arī teksta klātesamība nav obligāts nosacījums, nereti par darbu radīšanas impulsu kalpo pašu autoru dzejas teksti.

Kas notiek, kad tautas deja no skatuves dēļiem pārceļas uz noslēpumainu liepu mežu un koki kļūst par dejas dalībniekiem? Tieši to nolēmis izpētīt tautas deju ansamblis “Katvari”, kas šogad atzīmē iespaidīgo 105. jubileju. Uzvedums “TiešišeiT” notiks 7. un 8. jūnijā pēc tumsas iestāšanās Katvaru muižas parka vēsturiskajā liepu alejā, Katvaru ezera krastā.

Koncertuzveduma idejas autors ir deju ansambļa “Katvari” vadītājs Edžus Arums, un pazīstamas skatuviskās tautas dejas tajā mīsies ar laikmetīgo horeogrāfiju, kuras autori ir Agris Daņiļevičs un Markuss Zmelnigs (Markus Zmölnig) no Austrijas. Uzvedumā piedalīsies ap 200 dejotāji no deju ansambļiem “Katvari” un “Katvaru” studijas “Varavīksne”, kā arī draugi – “Dzirnas”, “Rotaļa”, “Dižbramaņi” un “Jaunība”.

17. gadsimta angļu klasiķa Džona Donna dzeja un apceres „Cilvēks nav sala”. Par Donna personību un vietu pasaules literatūrā Kultūras rondo saruna ar grāmatas sastādītāju un tulkotāju Annu Auziņu un redaktoru Arvi Vigulu. Ierakstā uzklausām dzejnieku Aivaru Eipuru.

Aivars Eipurs Džonam Donnam pievērsies jau labu laiku, mēģinājis viņam tuvoties un uztvert viņa valodu un dzejas formu. Tagad Eipuram ir gandarījums par atdzejoto, kas apkopots izdevumā „ Cilvēks nav sala”.

Apgādā "Neputns" pirmoreiz latviešu valodā izdotas 17. gadsimta angļu klasiķa Džona Donna dzejas un apceres izdevumā "Cilvēks nav sala".

Donns tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem Anglijas un pasaules mīlas dzejniekiem — mūža pirmajā pusē lielākā daļa viņa vārsmu ir laicīgu kaislību iedvesmotas, lai gan arī jaunībā viņš paralēli sievietēm veltītiem dzejoļiem vēršas pie Dieva. Laikam ritot, proporcija nomainās, un reliģiskie motīvi sāk dominēt. Donna dzīvesstāsts palīdz izprast dzejnieka pretrunu pilno, traģisko personību, ko visu mūžu pavada atstumtības un izraidījuma sajūta.

Šis ir pirmais 17. gs. angļu klasiķa Džona Donna izdevums latviešu valodā, iepriekš tulkoti vien daži atsevišķi dzejoļi. Tulkoto darbu izlasi veido divas daļas: pirmajā apkopoti svarīgākie viņa dzejas teksti, bet otrajā - Veltījumi ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi, ko žanriski mēdz apzīmēt kā meditācijas un kas vēstī par Donna saslimšanu tīfa epidēmijas laikā un atkopšanos. Lai arī pamatā Veltījumi ir reliģiski satura teksts, tā mākslinieciskās īpašības ir ietekmējušas Eiropas literatūru, tostarp ir tādu alūziju kā “cilvēks nav [vientuļa] sala” un “kam zvanēs zvans” avots.

Plaša angļu dekolētā fajansa ekspozīcija no Latvijas muzejiem un privātkolekcijām pašlaik skatāma mākslas muzejā „Rīgas Birža”. Izstādei dots nosaukums „Zili baltās pasaules valdzinājums”, taču ekspozīcija atklāj gan krāsu, attēlu daudzveidību uz traukiem, gan liecina par trauku lietošanu Latvijas teritorijā.

Skaistie angļu dekolētā fajansa trauki - šķīvji, krūzes, vāzes, tējas un pusdienu servīzes - apskatāmas mākslas muzeja „Rīgas Birža” Lielajā zālē. Trauki eksponēti gan stiklotos skapjos, vitrīnās, gan izvietoti uz galdiem, tā demonstrējot smalku galda klājumu.

Ar ekspozīciju iepazīstina viena no izstādes veidotājām un iekārtotājām, mākslas zinātniece Ina Līne, atklājot zilo toņu daudzveidību un ar apdedzināšanu saistītu krāsu izvēli.

Izstādes aizsākums bijis 2021.gadā Cēsu muzejā, un priecējusi apmeklētāju lielā interese. Pēc tam transformētā veidā ekspozīcija pārvietota uz Durbes pili Tukumā. Nu angļu dekolētais fajanss skatāms Rīgā un kā norāda otrs izstādes veidotājs, mākslas zinātnieks Dainis Bruģis, „Rīgas Birža” izstāde ir apjomā ievērojami lielāka.

Jaunākās ekspozīcijas pamatā ir Daiņa Bruģa un Agritas Tipānes privātkolekcijas, kuras papildina vairāki simti priekšmetu no 22 Latvijas muzejiem un Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Trauki izgatavoti no fajansa, to noformējumam izmantota dekolēšanas tehnika: dekorēti ar gravīras vai citā grafikas tehnikā pavairotiem un mehāniski uz trauku virsmām pārnestiem attēliem – (dekoliem).  Šī 18.gadsimta nogalē Anglijā iecienītā keramikas rotāšanas tehnoloģija ļāva radīt greznus, vizuāli efektīgus traukus ātrāk un lētāk nekā iepriekš.

7.jūnijā muzejā notiks lekcija "Galda māksla". Par etiķeti pie galda un uzvedības normām runās grāmatu zinātniskā redaktore un uzvedības kultūras speciāliste Ingūna Peniķe.

Bet pati izstāde „Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās. 18.-21.gadsimts” mākslas muzejā „Rīgas Birža” būs skatāma līdz 20.augustam.

Rotko muzejs aizvadītās nedēļas nogalē atklāja vasaras izstāžu sezonu. Šajā izstāžu sezonā skatītājus priecēs brazīliešu izcelsmes Lielbritānijas gleznotājas, tēlnieces un grafiķes Karinas Lambrehtas (Karin Lambrecht) izstāde “Dvēseles gadalaiki”, kur caur dažādām formām atklāsies garīgie meklējumi. Ar tiem sabalsosies pašmāju izstāde “Laika dimensijas”, kuras autore Inese Brants ir viena no Latvijas ievērojamākajām porcelāna meistarēm.

Savukārt Latvijas mākslinieku grupas izstādē “Ak, figūra, ar ko tu vakardien draudzējies?” katrs mākslinieks piedāvās savu interpretāciju par cilvēka figūru un tās simbolisko un komunikatīvo būtību.

Skatītāju uzmanībā nonāks arī viena no Ķīnas vadošajiem abstrakcionistiem Taņ Pina (Tan Ping) spilgtā izstāde “Turpu šurpu: Taņ Pina māksla”.

Visas vasaras sezonas izstādes skatītājiem būs pieejamas līdz 25. augustam.

Mākslinieces Katrīnas Neiburgas pietuvinātais pašnovērtējums, radot emocionālu piesātinājumu un vieglu ironiju jaunākajā izstādē „Sologāmija”. Māksliniece Katrīna Neiburga aicina mūs uz kāzām… šoreiz ar sevi pašu.

Līdz 1. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē skatāma Katrīnas Neiburgas personālizstāde „Sologāmija”. Bet kāds ceļš jānoiet, lai sevi sastaptu tādu, ka gribās precēt un turklāt vēl rādīt to pasaulei, Kultūras rondo jautājam gan māksliniecei Katrīnai Neiburga un izstādes kuratorei Augustei Petrei.

1993. gada decembrī amerikānietes Lindas Beikeres (Linda Baker) radinieki un tuvākie draugi saņēma īpatnēju uzaicinājumu uz kāzām, kurās nebija paredzēta līgavaiņa klātesamība (nonexistent groom). Kāzu ceremonijā, kas norisinājās viņas 40. dzimšanas dienā, 75 viesu un 7 līgavas māsu klātbūtnē Linda salaulājās pati ar sevi, uzsverot, ka tas nav ne skumju vadīts, ne feministisks akts: “Šis ir par labvēlību pašam pret sevi, negaidot, kad to iztēloto labumu tev sniegs kāds cits.”

Pasaules laulību vēsturē Lindas Beikeres kāzas tiek minētas kā viens no pirmajiem sologāmijas gadījumiem mūsdienu sabiedrībā. Šim piemēram 2003. gadā sekojusi arī Dženifera Hoza (Jennifer Hoes), savukārt 2022. gadā plašu rezonansi medijos izraisīja indiešu blogeres Kšamas Bindu (Kshama Bindu) paziņojums par tradicionālu hindu kāzu ceremoniju pašai ar sevi.

No etimoloģiskā viedokļa jēdziens “sologāmija” skaidrojams pavisam konkrēti: laulības (sengrieķu γάμος (gámos)) pašam vai pašai ar sevi (solus), kas konceptuāli saistās ar sevis pieņemšanu, taču neatbalso kādas reliģiskas vai juridiskas kategorijas. Sologāmijas pamatprincipu komplektā var nojaust gan feministiskas perspektīvas manifestāciju, gan narcisma aizmetņus, gan individuālās identitātes pašapliecinājuma rituālus. Vienlaikus sologāmijas vērtība ir atklātība, cieņa un spēja risināt adekvātu dialogu pašam ar savu būtību un vēlmēm.

Personālizstādē, kas pievēršas sologāmijas izpētei un šīs parādības interpretācijām, Katrīna Neiburga caur emocionālu piesātinājumu un vieglu ironiju reflektē sev raksturīgā atvērtumā un personīgās pasaules irdinājumā.

Vairākās video epizodēs autore radījusi pietuvinātu pašnovērojumu dažādās ikdienas situācijās: jūtīgā sarunā vai karstasinīgā strīdā pašai ar sevi, dejā ar mājas objektiem pie mīļākās dziesmas, mīlestības un seksualitātes izpausmēs, pieņemot sevi šeit un tagad. Vai mēs meklējam kādus attaisnojumus pašcieņai? Un ja tos meklējam, tad – kādēļ?

Katrīnas Neiburgas tuvplāna māksla nav atbilde uz citu uzdotajiem jautājumiem, bet gan rezonējošs mudinājums saņemties, pārkāpt neveiklo robežu un beidzot attīstīt dzīvas attiecības katram ar sevi.

Starp plūstošo Lielupi un bangojošo Rīgas jūras līci šobrīd atklājusies ir vēl kāda ūdens tilpne, tādējādi rosinot uzdot jautājumus – kāpēc ūdens, kāpēc atkārtot ūdens tēlu, ūdens jēdzienu patlaban? Kas ir tie konteksti, kuri liek par to runāt patlaban? Uz šiem jautājumiem atbildes lūkojam atrast sarunā ar mākslinieci Barbaru Gaili, kuras personālizstāde „AQUA.ŪDENS” mākslas stacijā Dubulti apskatāma no 7. jūnija.

Barbara Gaile parādīs autortehnikā ar akrilu un pigmentiem uz audekla darinātas gleznas, kā arī zīmējumus, kas ir piesūcināti ar visiem ūdens dotumiem un rada pārsteidzoši ticamas ilūzijas iespaidu.

Pieci teātra mākslinieki vakar, 3. jūnijā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā saņēma Teātra dienas izcilības balvas. Mākslinieka Māra Šustiņa veidotās goda zīmes – ordeņus – saņēma Dita Lūriņa, Aleksandrs Maļikovs, Lauris Dzelzītis, Inese Mičule un Indra Lapšina.

Lilitas Bērziņas balvu saņēma Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Dita Lūriņa par spilgtu darbu pēdējās divās sezonās, bet vienlaikus arī par darbu vadošajās lomās daudzu gadu garumā.

Harija Liepiņa balvu pasniedza diviem aktieriem: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Aleksandram Maļikovam par pārliecinošu, dinamisku un daudzpusīgu sniegumu pēdējo sezonu laikā un Dailes teātra aktierim Laurim Dzelzītim par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā.

Eduarda Smiļģa balvu saņēma Valmieras Drāmas teātra režisore Inese Mičule par nozīmīgu, spilgtu un novatorisku režiju pēdējo sezonu laikā.

Helēnas Tangijevas–Birznieces balva piešķirta Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniecei un Rīgas baletskolas pedagoģei Indrai Lapšinai par izcilu pedagoģisko darbu jauno baleta mākslinieku sagatavošanā.

Pazīstamā Jūrmalas mākslinieka Valda Buša simtgadē tapusi plaša viņa gleznu izstāde „Savienojums”, kas iekārtota Jūrmalas muzeja divos stāvos. Atklājumi būs arī mākslinieka daiļrades pazinējiem, jo daudzi darbi plašākai publikai izstādīti pirmoreiz, izceļot Valda Buša krāsu prieku un motīvu daudzveidību. Izstādē iekļauti arī papildinātās un virtuālās realitātes risinājumi, kas dod iespēju dziļāk iepazīt ražīgā mākslinieka radošo ceļu un neparasto dzīves gājumu.

Jūrmalas muzeja askētiski gaišpelēko fasādi kopš maija beigām rotā spilgts akcents: no košsārta plakāta garāmgājējos noraugās jauna, spēcīga vīrieša seja, kas veidota māksliniekam Valdim Bušam tik raksturīgajos paletes naža triepienos. Tās pamatā ir fotogrāfija ar Valdi Bušu 70.gadu sākumā, kad tapa viņa pirmā personālizstāde, stāsta izstādes kuratore, mākslas zinātniece Inga Bunkše.

Piesātinātās krāsas ir pirmais, kas apņem skatītāju, ienākot Valda Buša izstādē. Gleznu siltums suģestē, īpaši domājot par paša mākslinieka dzīvi: pirms studijām Mākslas akadēmijā Bušs jau bija paguvis karot abās Otrā pasaules kara frontēs, un arī viņa mākslinieka ceļš nebija viegls, turpina Inga Bunkše.

Valdim Bušam ir 46 gadi, kad viņa mākslas darbi pirmo reizi tiek pieņemti izstādē. 1972.gadā seko pirmā personālizstāde, viņu uzņem Mākslinieku savienībā, un drīz pēc tam viņš kļūst par mākslinieku grupas vadītāju Jūrmalā, kur Bušs nodzīvoja 59 gadus.

Darbu atlase Valda Buša simtgades izstādei prasījusi vairākus mēnešus, jo mākslinieka kontā ir ap pieciem tūkstošiem gleznu. Kuratore vēlējusies parādīt ko jaunu, kas agrāk izstādēs nav redzēts. Daudz palīdzējis mākslas zinātnieces Edvardas Šmites veiktā Valda Buša radošā mantojuma izpēte. Lai cik daudz Bušs gleznoja, viņš neatkārtojās, uzsver Inga Bunkše.

Ņemot vērā gleznu un motīvu lielo skaitu, kuratore izvēlējusies interesantu pieeju, kā izstādē parādīt vairāk darbu, nekā to atļauj Jūrmalas muzeja fiziskās sienas. Katrai no izstādes sadaļām izveidots paplašinājums virtuālajā realitātē, ko palīdzējis veidot izstādes scenogrāfs un Vides mākslas katedras vadītājs Mākslas akadēmijā Martins Vizbulis ar saviem studentiem, kuriem viņš māca arī izstāžu iekārtošanu.

Valda Buša simtgades izstādē par interaktivitāti piedomāts īpaši: vērojot gleznas, apmeklētāji savos telefonos varēs noklausīties arī fragmentus no mākslinieka vēstulēm un izbaudīt ne vien viņa krāsainos paletes naža triepienus, bet arī bagāto valodu.

Valda Buša simtgades izstāde „Savienojums” Jūrmalas muzejā Majoros skatāma līdz 14.jūlijam.