Lai arī kā man garšotu saldumi, man traucē saldumu blakusefekti: garastāvokļa un enerģijas svārstības, iekaisuma procesi ķermenī, pumpas, svara maiņa, bet vairāk par visu - tikko uzsāku ēst man neadekvātus saldumu daudzumus, tam kā lavīna seko dažādas citas noraušanās no man veselīga un enerģijas pilna dzīvesveida. Beigās jau nav runa par to, cik saldumu esmu apēdusi, bet gan cik sportošanas esmu nobumbulējusi, cik nakšu kvalitatīva miega sev esmu sabojājusi, cik veselīga ēdiena savā ikdienā esmu izlaidusi, cik reizes esmu zaudējusi savaldību komunikācijā ar bērniem vai vīru un cik prokrastinēšanas "lēkmju" ilgumā esmu iesprūdusi, kas atkožas ar vēl pamatīgāku stresu. 

Tieši tāpēc, ka saldumi man garšo, un es vēlos tos baudīt saprātīgos un veselīgos apjomos, jo tā ir apzināta izvēle, nevis nespēja pateikt NĒ, es uz sarunu aicināju topošo uzturspeciālisti Annu Rozīti, kura kopā ar savu kolēģi Natāliju Korotkovu vada apmācības "Salda dzīve bez cukura". 

Kopš ierakstījām sarunu ar Annu ir pagājušas dažas nedēļas. Mans saldumu patēriņš no sarunas brīža ir kļuvis minimāls - apmēram reizi nedēļā es apēdu kādu brauniju vai saldējumu (nu labi - šeit gan dubultporciju), vai mazu šokolādes gabaliņu. Patīkams blakusefekts - man patīk, ka es to spēju un ka man tas padodas viegli. Teikšu, kā ir, mana ticība saviem spēkiem tāpēc ir pieaugusi. 

Tagad tuvojas mans gada grūtākais posms saldumu sakarā: nolādētais Helovīns (to sapratīs tikai tie, kam ir bērni, kurus tad, kad kaimiņbērni un visa klase rāpjas laukā no mājām, ģērbušies savos kostīmos ar saldumu spainīšiem rokā, nevar nepalaist sirojumā pa apkārtējiem mājokļiem, kur dāsnie kaimiņi ir sarūpējuši gardumus bērnu priekam) un Ziemassvētku mēnesis. 

Es ticu, ka tas, ko Anna šajā sarunā pastāstīja, man palīdzēs ne tikai šobrīd, kad rezultātus jau redzu, bet arī svētku laikā, jo man nav jāatsakās no saldumiem vai jāpaļaujas tikai uz gribasspēku, jo, ja es darītu pa vecam, tad visa mana apņemšanās pajuktu, jūtot vienkāršu nogurumu vai stresu, kam sekotu saldumu prieciņš pēc prieciņa, tad vilšanās sevī un vainas sajūta (arī par to, ka esmu izēdusi krietnu daļu no bērnu Helovīna guvuma) un rezultātā - vēl lielāka saldumu ēšana, lai sevi mierinātu. 

Annas ieteikumi ēdienkartes izveidei un informācija par cukura veidiem ir šajā sarunas lapā. 

SARUNAS PIETURPUNKTI JEB NOTES: 

• 00:04:59 Ko mēs zaudējam, kad ēdam cukuru
• 00:20:19 Saldumu ēšana kā iespēja nejust diskomfort
• 00:24:59 Kūka vai miegs – kā mēs apmānām savas patiesās vajadzības
• 00:28:18 Vainas sajūta kā riņķa dancis
• 00:33:51 Saldumi kā mānīgs problēmu risinājums
• 00:39:07 Apzināta ēšana kā viens no risinājumiem
• 00:44:33 Nevis aizliegumi, bet iedziļināšanās savās sajūtās
• 01:14:45 Ideja saldumu ēšanas alternatīvai
• 01:17:53 Kā cukurs ietekmē mūsu koncentrēšanās spējas