Tā nav nekāda savas cilvēkjaudas apzināšanās, ja vairāmies no sarunām par nāvi. Nāves tēma ir nepatīkama, bet daudz nepatīkamāka ir nāve apstākļos, no kuriem varam sevi pasargāt, it īpaši, ja saprotam, ka nāve ir neizbēgama. Tāpēc liksim malā savas bailes no nāves un runāsim par to, lai uzlabotu kvalitāti ne tikai savas un savu mīļo dzīves pēdējam nogrieznim, bet arī - UZLABOTU SAVAS DZĪVOŠANAS KVALITĀTI.

Es miršu, tu mirsi, manējie mirs, tavējie mirs. Un, nē, es te nepiesaucu nelaimi ne sev, ne tev. Es arī negūstu nekādu prieku šos vārdus rakstot. Es runāju par neizbēgamiem faktiem, kuri notiks. Vēl mūsu dzīves laikā notiks. Jautājums nav par to, vai es un tu, manējie un tavējie mirsim, bet gan kāda būs mūsu dzīves kvalitāte, kad katrs no mums mirs. Un es pilnībā piekrītu epizodes varonei (un šeit es tiešām domāju: Varonei, ar lielo burtu) Ilzei Neimanei-Nešporai, ka mūsu attieksme pret nāvi, parāda mūsu attieksmi pret dzīvi. Man patīk doma, ka, uzlabojot savu attieksmi pret nāvi, mēs uzlabojam savu dzīvi.

Īsumā par Ilzi Neimani-Nešpori. Uzņēmēja, kurai rūp cilvēku dzīves kvalitāte arī tajā laikā, kad cilvēki mirst. Viņai rūp, lai cilvēki mirst cilvēcīgāk, sakarīgākos dzīves nogales apstākļos, lai vai kādā vecumā nāve viņus pārsteigtu. Lai pret viņiem izturas kā pret cilvēkiem. Lai viņiem, arī mirstot, ir iespēja pēc iespējas ilgāk piedzīvot prieka mirkļus un saņemt vajadzīgo atbalstu. Ilze ir sabiedriskā labuma organizācijas Hospiss LV valdes priekšsēdētāja un, manuprāt, dara dēmoniski grūtu darbu, cīnoties ar sistēmu, kurā mirstoši cilvēki un viņu tuvie piedzīvo šoku, bezspēcību, sāpes, no kurām vismaz daļēji viņus (mūs) ir iespējams pasargāt, sakārtojot šo sistēmu. Ilze ir arī saņēmusi Latvijas lepnums gada balvu par daudz jo daudzu maltīšu sagādes organizēšanu mediķiem vājprātīgās pandēmijas situācijas laikā.

Es, kā neizbēgami reiz mirstoša, tevi, kā neizbēgami reiz mirstošu, aicinu, noklausies, kas Ilzei stāstāms par to, ko varam darīt, lai mūsu pašu un mūsu mīļo miršana, kas neizbēgami pienāks, ir cilvēcīgāka, bez nevajadzīgām ciešanām, ko varam sev un savējiem aiztaupīt, kamēr to varam.

Ā, jā, šajā sarunā arī par brīvprātīgo darbu, kas ir ceļš uz dzīvi ar lielāku piepildījuma sajūtu. Zinu no pieredzes un rekomendēju izmēģināt katram, kas to vēl nav darījis, lai cilvēks sevi neapzagtu.

Mīļo cilvēk, ja tu izlasīji tik tālu - paldies tev, ka esi drosmīgs un atbildīgs cilvēks, kuram nāve nav tabu tēma, bet dzīves sastāvdaļa, ko ir iespējams ietekmēt.

Vairāk informācijas sarunas lapā.

SARUNAS PIETURPUNKTI:

• 3:17 Par kādiem nopelniem Ilze saņēma Latvijas Lepnuma balvu
• 11.03 Sistēmas un dzīves bilance
• 18:21 Kurš notikums bija pa iemeslu meklēt garīgo ceļu
• 30:21 Kādi ieguvumi ir ceļojot vienam
• 36:48 No mājdzemdību scenārija līdz nomiršanas scenārijam
• 40:13 Kāda saistība ir cilvēka pašizaugsmei ar kalpošanu citiem
• 47:23 Cik nežēlīga ir nedziedināmu slimnieku aprūpe Latvijā
• 56:06 Kā pasaulē darbojas Hospiss sistēma
• 1:06:51 Ilzes Neimanes-Nešporas vīzija par Hospiss ieviešanu Latvijā
• 1:36:24 Kā izskatās brīvprātīgo darbs Hospiss citās valstīs
• 1:40:38 Iedizainēt savu un savu tuvinieku aiziešanu
• 1:46:02 Ko cilvēkā spēj izmainīt brīvprātīgā darbs; kur Latvijā var kļūt par brīvprātīgo
• 1:55:41 Ko katrs cilvēks var darīt, lai palīdzētu Hospiss kustībai Latvijā