“Es atceros retās reizes, kad tētis man uzrakstīja vēstuli, es vienmēr ļoti priecājos un gaidīju vēl. Tētis teica, ka viņš varētu kādreiz atbraukt ciemos pie mums uz Sibīriju. Viņš tā arī nekad neatbrauca. Man tas sāpēja. Joprojām sāp,“ rubrikā “Dzīvei nav melnraksta“ stāsta Alise Vaivare.