Kultūras rondo

Viena no daudzajām diskusijām tikko aizvadītajā sarunu festivālā „Lampa” bija veltīta kultūras saistībai ar pilsonisko līdzdalību. Arī pētījumi liecina, ka profesionālā māksla var veicināt empātiju, savstarpējo sapratni un spēju apzināties savu lomu sabiedrībā. Vai mākslinieki par to domā apzināti un kā šo mākslas vērtību iedzīvināt izglītības vidē? Par to saruna Kultūras rondo.

Vai mākslas darbs ir arī īsceļš uz sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem skolā? Kultūras norises, izglītība un pilsoniskā līdzdalība. Tāpēc sarunā vairāk par praktiskām kultūras norisēm skolās un to, ko piedāvā jauna programma "Latvijas skolas somā". Sarunājas un iepazīstina māksliniece Eva Vēvere, kura darbojas ar sabiedriskiem projektiem kultūras, veselības, integrācijas jomā, ir pieredze Latvijas Laikmetīgās mākslas centra projektos "Mākslinieks ir klātesošs", programmas "Latvijas skolas soma" vadītāja Aija Tūna un Izglītības attīstības centra programmu autore un lektore, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāja Ingūna Irbīte.

Ir kāds koncerts, kur īpaša vieta ir čellam un pie tam ļoti daudziem čelliem, jo tas būs ne tikai čellu tikai koncertus, bet arī čellu salidojums un dažādu paaudžu čellistu salidojums. 1. augustā Dzintaru koncertzālē skatītājus sagaida viens no šīs vasaras iespaidīgākajiem muzikālajiem notikumiem – "Melo-M Mega orķestra koncerts", kurā uz vienas skatuves muzicēs 130 čellisti no visas Latvijas. 

Kā izaudzināt jaunus mūziķus, kurus interesē kāds konkrēts instruments? Čellam ir paveicies gan ar festivālu "Čello Cēsis", gan čellu lielkoncertu. Tiekamies ar ar čellistu un komponistu Kārli Auzānu un jauno čellistu Robertu Kalniņu.

Zīmējums varētu būt visvienkāršākais un vissarežģītākais vizuālās mākslas veids. Mācību uzdevums, stāsts, vēstījuma un brīva telpa domāšanai. Par zīmējumu kā daudzveidīgu mediju ar bagātu tradīciju un atvērtu telpu domāšanai vēstīs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstāde „Iemiesotā doma”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem – kuratori Maiju Kurševu, kā arī māksliniecēm Daci Džeriņu un Luīzi Rukšāni. 

No 18. jūlija līdz 8. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē norisināsies vērienīga zīmējumu izstāde “Iemiesotā doma”. Tas būs Latvijā pirmais šāda mēroga tieši zīmējumam veltītais pārskats, kas atklās šī medija daudzveidību un vēsturisko attīstību Latvijā no 18. līdz 21. gadsimtam.

Zīmējums ir izpausmes forma un mākslinieka domāšanas instruments, kas vizualizē individuālu pasaules redzējumu. Izstādes mērķis ir izgaismot zīmēšanas un domāšanas attiecības, uzlūkojot zīmēšanu kā pašpietiekamu mākslas līdzekli un specifisku domāšanas veidu, akcentējot zīmējuma spēju paust un raisīt pārdzīvojumu un ļaujot skatītājam pietuvoties mākslinieka radošajam procesam.

Ekspozīcijā iekļauti autori no dažādām paaudzēm, kuru praksē zīmējumam ir būtiska loma: sākot ar Johanu Kristofu Broci, latviešu mākslas klasiķiem un laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un noslēdzot ar 20. gadsimta 90. gados dzimušajiem māksliniekiem, kā arī ietverot trimdu un diasporu – kopā 94 personības ar vairāk nekā 300 darbiem.

Savukārt no 25. jūlija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma izstāde “Laikmetīgais zīmējums: Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram”. Izrādās, ka ir kāds darbs, kas saista abas šīs izstādes. Tas būs Vijas Celmiņas zīmējums no Pompidū mākslas centra kolekcijas, kas uz Rīgu atceļojis kopā ar Pompidū centra ekspozīciju, bet aplūkojams būs izstādē "iemiesotā doma".

24. jūlijā jau 22. reizi tiks pasniegta starptautiskā Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Par bagātīgo piedāvājumu un arī pēdējā laika vētrām bērnu literatūrā Kultūras rondo saruna ar grāmatu apskatnieci Aiju Bremšmiti un Baltvilka balvas starptautisko laureāti tulkotāju Jolantu Pētersoni.

Balvu izkliedēšanās pa kalendāru ir ļoti veselīga. Tāpat kā teātra balva ik gadus tiek pasniegta noteiktā datumā – Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā 23. novembrī, tāpat Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā – dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā – 24. jūlijā. Arī šogad. Un šodien arī sākas lasītāju balsojums portālā LSM.lv.

Nominanti zināmi un arī daži laureāti. Par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti tika atzīta norvēģu rakstniece Marija Parra par grāmatu "Mēs ar Tūru" ("Liels un mazs", 2025) un tās tulkotāja Jolanta Pētersone, kura ir bijusi ļoti ražīga un tulkojusi arī no zviedru un citām valodām vērtīgus literāros darbus.

Runājam arī par to, kas īsti ir bērnu literatūrā un kā pret to izturēties, jo, kā raksta Aija Bremšmite, „morālā panika aptuveni pirms nedēļas pārņēma lasošo un arī nelasošo sabiedrības daļu un kā vaininieki bija divi Ivara Šteinberga dzejas krājuma "Ams, ams, ams!" dzejoļi.”

Fotogrāfa Reiņa Hofmaņa skats uz Latvijas austrumu robežu, uz ainavu un cilvēku ikdienu tajā redzams personālizstādē “Pierobeža”. Fotogrāfijās no vienas puses - redzamā fiziskā ainava ar žogu un militāro infrastruktūru, no otras - nemateriālais slānis ar cilvēku stāstiem un atmiņām. Līdzās fotogrāfijām fiksēti arī nelieli citāti no sarunām ar sastaptajiem cilvēkiem. 

Reiņa Hofmaņa personālizstāde “Pierobeža” ISSP Galerijā būs skatāma līdz 3.septembrim.

Šovasar pie lasītājiem nonākusi grāmata „Hipiji Latvijā. 20. gs. 60.-90. gadi”, un tā ir pirmā reize, kad plašākā pētījumā apkopotas atmiņas, intervijas, fotogrāfijas un stāsti par Latvijas hipiju kustību. Par grāmatu, hipijiem un padomju varas kontroli saruna ar grāmatas autori Līvu Zolneroviču un pētnieku, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta sociologu Jāni Daugavieti Kultūras rondo.

Pēc sešu gadu pārtraukuma Latvijas folkloras pētnieki atkal devušies zinātniskajā ekspedīcijā. Šoreiz uz Nautrēnu kultūrtelpu Latgalē, kas pērn rudenī tika iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Šovakar, 10. jūlijā, ar pasākumu Nautrēnu kultūras namā noslēgsies šīs nedēļas ekspedīcija, kurā 20 pētnieki dokumentēja vietējo iedzīvotāju stāstus par dzīvi, kultūras mantojumu, valodu, kultūrtelpas sajūtu, drošību un citiem būtiskiem jautājumiem. Savāktie materiāli nu papildinās Latvijas Folkloras krātuvi un palīdzēs saglabāt un stiprināt gan Nautrēnu, gan citas Latvijas kultūrtelpas un to kopienas.

Lai aprunātos ar ekspedīcijas vadītāju un Latvijas Folkloras krātuves pētnieku Sandi Laimi, Latviešu folkloras krātuves vadītāju Ritu Zaru un Latvijas Kultūras akadēmijas profesori Rūtu Muktupāvelu, uz Nautrēniem bija devusies Guna Zvīdre.

Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā šonedēļ zinātniskajā ekspedīcijā rosās Latvijas Folkloras krātuves, Latvijas Kultūras akadēmijas, RTU Rēzeknes akadēmijas, Rīgas Stradiņa universitātes un latgaliešu kultūras kustības “Volūda” pētnieki. Sadalījušies desmit divu cilvēku grupās, viņi apbraukā vietējos iedzīvotājus un audio, video un fotomateriālos dokumentē Nautrēnu kultūrtelpu. Kā uzsver pētnieki, kultūrtelpa nav vieta, bet cilvēki. Un jāatzīst, Nautrēnu pagasts tiešām ir bagāts ar spilgtām personībām. Piemēram, netālu no Rogovkas, Zaļmuižā, bijušajā muižas ēkā dzīvo un rosās metālmākslinieks Jānis Ļubka.

Par to, ko mūsdienās vēl iespējams atrast folkloras ekspedīcijās, jautāju Latvijas Folkloras krātuves pētniekam Sandim Laimem.

Sandis Laime: „Skaidrs ka neviena ekspedīcija nevar nodokumentēt pilnīgi visu, lai gan mēs jau esam kā Latviešu folkloras krātuve šajā vietā vismaz jau trešo reizi ekspedīcijā. Viena ir bijusi 1950. gados, otra - 1980. gados. Un tagad mēs esam šeit. Bet pirmo reizi mēs esam, koncentrējoties tikai uz Nautrēnu kultūrtelpu, un mūsu ir daudz, mēs esam gandrīz 20 pētnieki no piecām dažādām institūcijām, iestādēm un arī NVO. Arī fokuss ir mainījies, jo mēs neinteresējamies tikai par folkloras tekstiem, kas bija kādreiz ekspedīciju mērķis. Mūs interesē konteksts un ļoti dažādi konteksti šobrīd.”

Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Rūta Muktupāvela stāsta, ka viņu darba fokuss šoreiz ir kulturvēsturiskā mantojuma saglabāšana tā militāra apdraudējuma gadījumā.

Rūta Muktupāvela: „Tieši Latvijas Kultūras akadēmijas interese ir drošības konteksts, kā vietējā kopiena, šajā gadījumā Nautrēnu kultūrtelpas pārstāvji, redz, kas ir tā viņu kultūrtelpa, kādas vērtības, gan materiālas, gan nemateriālas šeit ir, kādā veidā tās viņi glābtu, vai tas vispār ir nepieciešams, kāda ir iedzīvotāju loma, nevalstiskā sektora loma, līderpersonību loma. Visus šos jautājumus mēs risinām savu uzdevumu ietvaros, un tas ir tas jaunais - gan jauna situācija, gan jauna komponente, kad tiešām, mainoties situācijai, mainās pētniecība, mainās uzdevumi, un mēs esam pietiekami labi, lai spētu uz to reaģēt.

Jebkurā gadījumā kultūras mantojums, tajā skaitā arī folklora un tradīcijas, un viss pārējais, kas ir tik ļoti svarīgs, ka tas nav sastindzis un tikai uz pagātni vērsts fenomens, ka tas dzīvo līdzās katrai situācijai, tajā skaitā arī ģeopolitiskajai situācijai, jo īpaši paturot prātā unikālo Nautrēnu kultūrtelpas situāciju, ka tā ir pierobeža.

Un tieši mēģinām izrunāt, kā valsts var palīdzēt, kā pašvaldība var palīdzēt, kā katrs no mums varam palīdzēt saglabāt šo kultūras mantojumu, un sadalīt atbildību, un būt līdzatbildīgiem. Saprast valsts līmenī, cik nozīmīga ir katra valsts iedzīvotāja iesaiste visos šajos procesos, tieši nodrošinot ilgtspējību, noturību tieši pierobežā.”

LFK vadītāja Rita Zara stāsta, ka sarunas ar cilvēkiem aizņem krietni vairāk laika, nekā sākumā varētu šķist. Klausīšanās un prasme uzturēt sarunu, ir viena no būtiskākajām pētnieciskā darba sadaļām, jo tieši tā izdodas iegūt vērtīgākos stāstus un liecības.

Rita Zara: „Ievadā saku, aprunāsimies tikai 40 min., bet patiesībā aiziet divas stundas. Daudzi ir brīnišķīgi runātāji, visiem paldies, cilvēkiem ir fantastiskas zināšanas.”

Kā piebilst profesore Rūta Muktupāvela, tad tieši plašais jomu un fokusu spektrs šoreiz veido ekspedīcijas unikalitāti.

Pirms divdesmit gadiem viņš radīja kamerorķestri, kādu šodien, visticamāk, nebūtu iespējams radīt. Un 20 gadu garumā kopā ar „Sinfonietta Rīga” mērķtiecīgi pārkāpa robežas un paplašināja klausītāju muzikālo panorāmu, kā to iepriekš bija darījis ar "Rīgas kamermūziķiem" un Rīgas festivāla orķestri. Šajā pavasarī Normunds Šnē savu amatu atstāja. Tomēr viņa profesionālais kalendārs joprojām ir pilns. Kultūras rondo studijā – obojists, „Sinfonietta Rīga” bijušais mākslinieciskais vadītājs, tagad orķestra Goda diriģents Normunds Šnē.

Saruna no mūzikas un diriģēšanas un politikas vadības līdzībām līdz sēņošanai un radioamatierismam.

Par ieceri atvadīties no paša dibinātā Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” kapteiņa posteņa diriģents Normunds Šnē paziņoja jau pirms vairāk nekā diviem gadiem, ļaujot ar šo domu aprast gan mūziķiem, gan „Sinfoniettas” uzticīgajai publikai. Jaunajā sezonā orķestra māksliniecisko vadību pārņems Latvijā jau sen iepazītais igauņu diriģents Olari Eltss, bet Normunds Šnē negrasās vadīt pensiju dīvānā pie televizora. Viņš turpinās gan diriģēt, gan darboties otrā sev mīļajā amatā kā producents un skaņu inženieris.

Pēdējā sezona kopā ar „Sinfonietta Rīga” Normundam Šnē precīzi raksturo orķestra izcilo „maiņveiža” spēju, ko Šnē ar mūziķiem izkopis no pirmās dienas – no pirmatskaņojumiem līdz operas un džeza saplūsmei, no senās mūzikas līdz laikmetīgās mūzikas meistardarbiem, kādus var īstenot „tikai vienreiz mūžā”, kā Pjēra Bulēza „Reponse” pērn "Lielajā dzintarā".

Ar Normundu Šnē tikāmies neilgi pēc kāda pavisam īpaša koncerta, kur viņš jau bija klausītājos kā Goda diriģents – „Sinfonietta Rīga” uzstāšanās Naukšēnos, vietā, kur pirms 20 gadiem orķestris sniedza savu pašu pirmo koncertu.

Māra Rozenberga: Jau savulaik esat intervijās teicis, ka vadīt orķestri - tas nozīmē strādāt bez brīvdienām. Tagad jums mazliet varbūt kādas brīvdienas būs? Kam jums tagad atliks vairāk laika?

Normunds Šnē: Noteikti vairāk laika atliks saviem bērniem un ģimenei noteikti. Man mājās ir šis tas iecerēts, kas ir jāizdara, visus šos gadus ir nolikts stūrītī. Bet man joprojām ir daudz aizpildītas nedēļas manā kalendārā gan ar ierakstiem, kuru, es ceru, būs vairāk, un ir jau faktiski vairāki projekti. Tas ir pietiekami nopietni, un tas prasa diezgan daudz arī laika, visa pēcapstrāde un tamlīdzīgi. Ko darīt būs, un neizskatās, ka es varēšu tagad iet mežā lasīt sēnes. Kaut gan tieši vakar [pirms sarunas ieraksta dienas] to izdarīju, bet konstatēju, ka kāds jau ir pasteidzies pirms manis laukos pastaigāt pa manu mežiņu. Bet man nav žēl. Protams, arī kaut kāds laiks mazliet pārdomām un hobijam - radio.

Es speciāli cenšos neko neplānot, jo, kā mana nelielā pieredze tomēr rāda, ka tās lietas un darbi, ja kādam tas nepieciešams, atnāk paši. Es nekad neesmu ar savu pašreklāmu milzīgi nodarbojies.

(..)

Māra Rozenberga: Es reizēm domāju par diriģenta profesiju kā par ārkārtīgi grūtu augsta līmeņa menedžera darbu. Jums visu laiku ir jāatrodas publikas priekšā, jums ir ļoti ātri jāspēj pieņemt labus lēmumus un vēl jāspēj netikt izsvilptam. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, un ko jūs no savas diriģentu pieredzes varētu ieteikt tiem cilvēkiem, kuri šobrīd pošas vadīt valsti?

Normunds Šnē: Būt patiesiem un nemēģināt darīt to, ko jūs nevarat darīt. Ne katrs var būt diriģents, un es pieņemu, ka ne katrs var vadīt valsti. Es pats esmu bijis orķestra mūziķis, un esmu sajutis uz savas ādas, cik tas ir ārkārtīgi mokoši, ka diriģēt mēģina persona, kura faktiski to īsti nevar, kurai nav nepieciešamās dotības ne kā mūziķim, kuram nav nepieciešamās harizmas, kuram nav nepieciešamās prasmes izskaidrot savu viedokli, panākt, kas vēl svarīgāk, lai orķestris jums seko. Es domāju, ka tas pats ir pilnīgi jebkurā sfērā. Un ar valsti, man liekas, ir vēl trakāk, jo tā "kompānija", ko jūs vadiet, valsts, tā ir tik ārkārtīgi raibu personību kopums, ka tas faktiski stāv pāri tam, kas ir nepieciešams manā profesijā. Jums jāsaprot, ka jūs nekad labs nebūsiet visiem. Bet jums ir tomēr jāmēģina atrast veids, kā panākt savu, kā realizēt savas idejas. Un tas, pirmkārt, nozīmē, ka jums ir jābūt savām idejām, kuras ir interesantas ne tikai jums pašam, nevis kuras piepildīs jūsu kabatu, bet kuras kaut kādā veidā padarīs jūsu darbu par nozīmīgu. Un tas ir pats svarīgākais. Orķestra priekšā atrodoties, šī nepārtrauktā uzmanība ir norma. Jūs esat priekšā 34, kā mūsu gadījumā, jeb 90 kā liela simfoniskā orķestra gadījumā, personībām, kuram katram savs viedoklis gan par jums, gan par to, ko mēs spēlējam, gan par to, kā tas būtu jāspēlē, gan par to, kā būtu jāizskatās orķestra ikdienai, pilnīgi par jebko.

--

Līdz ar jauno, 21. koncertsezonu, kas ar koncertu LU Lielajā aulā aizsāksies 2. oktobrī, par Valsts kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko vadītāju kļūs igauņu diriģents Olari Eltss. „Sinfoniettu” viņš diriģējis jau vairākkārt, bet divtūkstošo gadu sākumā bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs. Kopš 2020. gada Olari Eltss ir Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents.

Jau vairāk nekā 15 gadus Latviju par savām mājām sauc nīderlandiešu mākslinieks Pēters Jansens, kurš šoruden atzīmēs 70. jubileju. Viņš mitinās Ērgļu pusē, un kā pats atzīst, vienmēr ir izbaudījis laiku vienatnē, bet dzīve Latvijā vientuļnieka garu ir tikai pastiprinājusi. Tomēr ne sliktā nozīmē: dabas klātbūtne sniedzot visu, kas vajadzīgs. Daba ir klātesoša arī Jansena radošajā darbā. Un šobrīd Cēsu izstāžu namā aplūkojama Pētera Jansena personālizstāde “Wasteland”, kuras nosaukums vēsta par pamesto zemi, kuras vietā nāk kas cits, tostarp arī augi.

Cēsu izstāžu namā šobrīd aplūkojama mākslinieces Ivetas Šmites "Meža dihotomija", bet tai paralēli dabas motīvi atklājas arī nīderlandiešu izcelsmes mākslinieka Pētera Jansena izstādē - viņa pētniecības centrā ir gan daba, gan industriālais iespaids uz to, kā arī spēja ieraudzīt šo mijiedarbību ar pozitīvu skatu, jo tieši tāds ir arī pats mākslinieks. Dienā, kad tiekamies Cēsu izstāžu namā, sirmais mākslinieks smaidīdams sagaida un aizrunājāmies par viņu piedzīvojumiem laivu braucienā, kā arī to, kā veidojās saikne ar Latviju.

Pētera Jansena personālizstāde “Wasteland”, kā arī Ivetas Šmites "Meža dihotomija" Cēsu izstāžu namā apskatāma līdz 9. augustam.

--

Iesakām mazliet saspicēt ausis, klausoties sižetu, jo lai gan Pēters Jansens latviski runā pavisam tekoši, viņa šarmantais holandiešu akcents ausij prasa nelielu pieskaņošanos.

Raidījuma uzmanības centrā  vārdi, nosaukumi un to loma mūsu kolektīvās atmiņas veidošanā. Domāt par to Kultūras rondo rosināja iniciatīva portālā „manabalss.lv”, kas aicina pārsaukt Uzvaras parku Rīgā par Saules parku. Ko darīt ar nosaukumiem, kas vēlāku vēstures pavērsienu dēļ kļūst pretrunīgi? Vai un kādos gadījumos tie būtu maināmi, kam par to būtu jālemj un kā līdz ar nosaukuma maiņu neaizslaucīt arī daļu no mūsu nebūt ne vienkāršās vēstures? Par to šodien runājam ar ar diviem vēstures un kolektīvās atmiņas pētniekiem – Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošo pētnieci Vitu Zelči un LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Kasparu Zelli.

--

Sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" norit parakstu vākšana, lai Uzvaras parku Rīgā pārdēvētu citā nosaukumā.

"Uzvaras parks pēc lielajām pārvērtībām ir pilnībā mainījis savu enerģiju, jēgu un auditoriju, ir tikai dabiski, ka arī nosaukumam vajadzētu atspoguļot šo jauno, gaišo realitāti. Šeit pulcējas bērni, ģimenes, sportot gribētāji, notiek muzikāli pasākumi, tiek svinēti saulgrieži, tāpēc nosaukums "Saules parks" lieliski piestāvētu atjaunotajam parkam," uzskata iniciatīvas iesniedzēja Jolanta Stricka.

Šī ideja gan pagaidām savākusi tikai 178 no diviem tūkstošiem nepieciešamo parakstu, lai tā būtu jāizskata Rīgas pašvaldībai.