Kamēr ārā vēl ir zaļa un vēl zaļāka vasara, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) 19. augustā durvis vērs izstāde pašiem mazākajiem apmeklētājiem no trim līdz deviņiem gadiem ar tieši tādu nosaukumu: “Zaļš un vēl zaļāks”. Turpinot iepriekšējo gadu iecienītās izstādes bērniem, šoreiz muzejs aicina caur mākslas prizmu palūkoties uz dabas bagātību un trauslumu cilvēka ietekmes priekšā.

Ko maina muzeju pārdefinējums? Kāda ir mūsu muzejnieku prakse un kādi ir secinājumi pēc Baltijas muzeoloģijas vasaras skolas?

Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā nedēļas garumā pievērsās muzeju eksistencei nākotnē, debatēja par izaicinājumiem muzeju darbībā. Azvadītajā nedēļā, no 7. līdz 12.augustam, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika 19. Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola.

Tās ietvaros trīsdesmit pieci Baltijas valstu muzeju profesionāļi klausījās lekcijas, piedalījās semināros un diskusijās, kā arī apmeklēja muzejus un kultūras mantojuma objektus Latgalē un Sēlijā.

Kultūras rondo atziņas no Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, bet studijā par aizvadīto pasākumu stāsta Baltijas muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja Una Sedleniece, Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, direktores vietniece zinātniskajā darbā Liene Rokpelne, Jūrmalas muzeja vadītājs Ernests Sviklis un Icom Latvijas valdes locekle, Žaņa Lipkes memoriāla pētniece Maija Meijere-Oša.

Kā šīs skolas iespējas vērtē kaimiņvalstu, Lietuvas un Igaunijas,  muzeju speciālisti, kādas problēmas un kādus izaicinājumus muzeju darbā tie saredz savās valstīs un kā iezīmē muzeju nākotnes perspektīvas, atklāj Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte (Rūta Kačkutė) un Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītāju Martins Andrellers (Martin Andreller).

.

Kā atrast labāko teātra vadītāju Latvijā? Mums nav vienas pareizās atbildes, tāpēc turpinām sarunāties par radošumu, pārvaldības formām un komunikāciju, kā arī paturēsim prātā vārdu "teātris".

Kultūras rondo diskutē komisijas priekšsēdētāja, Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone, Teātra padomes priekšsēdētāja, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Zane Kreicberga, Ģertrūdes ielas teātra līdzdibinātāja un producente Maija Pavlova un režisors un scenogrāfs, bijušais Nacionāla teātra galvenais mākslinieks Reinis Suhanovs.

Ierakstos uzklausām Valmieras teātra valdes locekli Evitu Ašeradenu, Leļļu teātra valdes locekli Mārtiņu Eihi un Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta pārstāvi Andri Grafu.

Par vadības maiņu Nacionālā teātrī teju visi, kas gribēja, jau ir izteikušies. Varat palasīt gan medijos, gan sociālajos tīklos, gan Viestura Kairiša, gan Alvja Hermaņa, gan Zanes Radzobes un Margaritas Ziedas viedokļus. Gan vēl daudzus citus. Tajā pašā laikā daudzi teātra procesos iesaistītie ir piesardzīgi un galu galā negrib izteikties par teātra vadības un labas pārvaldības jautājumiem.

Tā kā Nacionālā teātra valdes locekļa konkursa komisijas priekšsēdētāja, Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone bija atvaļinājumā, tieši tāpēc šī saruna notiek tagad, klātesot Dacei Vilsonei.

Vēlamies, lai šī saruna būtu nevis par personālijām, kurām, protams, ir ļoti svarīga loma šādos radošos un sarežģītos mehānismos, kā teātris. Galu galā arī Smiļģis esot gribējis, lai teātris beidzas ar viņu… Bet par nākotni, par to, kāds būtu labākais teātra modelis Latvijā, vai tā ir valsts kapitālsabiedrība; vai vienmēr jābūt tandēmam direktors un mākslinieciskais vadītājs; ko var vai nevar atrast konkursos ik pa pieciem gadiem; kā tiek izvērtēta teātra darbība?

Pašlaik jaunais Nacionālā teātra valdes loceklis Māris Vītols ir stājies amatā, Elmāra Seņkova mākslinieciskā komanda šīs darba attiecības ir beigusi. Nacionālajā teātrī notiek darbs pie „Spēlēju, dancoju!” iestudējuma.

Sācies kā vienas vasaras projekts par godu Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai, laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls “Re Rīga!” šovasar notiks jau vienpadsmito reizi. Gadu gaitā tas laipni un pacietīgi pieradinājis publiku pie iepriekš mazāk pazīstamas cirka valodas, izejot ārpus telpām un aizsniedzot arī tos, kuri paši uz cirku nenāktu. Šogad festivāla “Re Rīga!” epicentrs būs Vērmanes dārzā un tā apkaimē, bet pirmo reizi vairākas izrādes notiks arī atjaunotajā Rīgas cirka arēnā.

Māra Rozenberga tikās ar festivāla veidotājiem un pirmās izrādes autoru – argentīniešu klaunu ar latviešu saknēm.

Interneta žurnāls "Satori.lv" ir Latvijā vecākais interneta kultūras portāls, kurš dibināts 2003.gadā. Par pieredzi un pagrieziena punktiem portāla attīstībā, un pašreizējām vērtībām, Kultūras rondo pārrunājam ar interneta žurnāla veidotājiem.  

Domājam par to, kas mainījies, kas nācis klāt un kas vēl varētu būt 20 gadu pastāvēšanas laikā. Jaunas idejas, teksti, publicistika, arī "Satori" nometnes un festivāls. Studijā publiciste, tulkotāja un "Satori.lv" redakcijas locekle Santa Remere, "Satori.lv" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners un Interneta žurnāla "Satori.lv" redaktors Andrejs Vīksna.

Interneta žurnāls "Satori" 18.augustā Dailes teātra vasaras dārzā atzīmēs savu 20. dzimšanas dienu ar vienas dienas festivālu un plašu bezmaksas kultūras programmu. Festivāla plašajā bezmaksas programmā notiks lasījumi, koncerti, darbnīcas un vērtīgas sarunas. To apmeklēt aicināts ikviens.

"Mēs esam kā nelielas skrūvītes šajā  pasaules politiskajā situācijā, taču arī mēs ko varam," par savu sūtību pierobežā saka paši mākslinieki.

Aizvadītās nedēļas garumā projekta "Collective Community Movement" ietvaros Latvijas pierobežā – Piedrujā un Indrā – notika ekspedīcija "MĒS – Mūsu Ēras Stāsti".

Ekspedīcijas dalībnieki – mākslinieki, žurnālisti, režisori pievērsās pierobežas iedzīvotāju stāstiem par draudzību, kas pārvar šķēršļus, un pierobežas identitātei, pētot pierobežas sociālo un politisko klimatu kopumā, apzinot tā iekšējās kulturālās, valodiskās un epistēmiskās robežas.

Kā viens no šīs ekspedīcijas  pēdējiem pasākumiem bija pierobežā – mākslinieces Gundegas Evelones vadītā “Vēstuļu vīšanas darbnīca”, kurā līdz ar ekspedīcijas dalībniekiem tika aicināti piedalīties arī vietējie iedzīvotāji, kopā uzrakstot vai uzzīmējot īpašas formas vēstuli.

Viss uzrakstītais, uzzīmētais un izveidotais tika ievīts kopējā vēstuļu vijumā ar nosaukumu - "Robežu NAV. Politisku un intīmu vēstuļvijumu pludināšana uz Latvijas-Baltkrievijas robežas", kas performatīvā akcijā tika  nodots Daugavas pretējam krastam – Baltkrievijas pusei.

Kāds vēstījums tika iekļauts šajā vēstuļu simboliskajā vijumā,  kādi secinājumi par ekspedīcijā pieredzēto pašiem māksliniekiem un kāda bija galvenā šīs ekspedīcijas ideja, par to ierakstā no Baltkrievijas pierobežas Indrā un Piedrujā.

Latvijas mākslinieku ekspedīcija Baltkrievijas pierobežā notiek jau ne pirmo gadu. Māksliniekus interesē, kā dzīvo cilvēki pierobežā, ko tie jūt, ko domā, kā uztver notiekošo pasaulē un aiz robežas, kas tiem ir pavisam blakus.

„Pirmo gadu bijām Indrā, tad Piedrujā un tagad atkal esam bāzēti Piedrujā.  Mēs šo ekspedīciju organizējam jau trešo gadu, katru reizi citā ietvarā. Iepriekš mēs to darījām Integrācijas projekta ietvaros, šogad tas notiek festivāla Survival Kit 14  ietvarā. Vienmēr mērķis ir viens – apzināt, kas notiek mūsu pierobežā un tagad, pēdējos gadus  Krievijas Ukrainas kara kontekstā, šis jautājums ir īpaši aktualizējies,” Ssāsta mākslas kuratore un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese. „Mums gribas saprast, kā cilvēki reaģē uz notikumiem pasaulē, uz tādām turbulencēm, kas lielā mērā skar arī mūs. Un šī gada festivāla Survival Kit tēma „Attāluma draudzības” ietiecas arī mūsu ekspedīcijā.Mums gribas saprast, kādas ir šīs attāluma draudzības vai nedraudzības  vai kādas ir šīs pārrautās saites starp piemēram Piedrujas vai Indras iedzīvotajiem un Baltkrieviju – Druju otrā Daugavas pusē. Kas tagad tur notiek, šī  situācija ir mainījusies tieši kara dēļ. Mēs mēģinām tagad izsekot tos pavedienus, kā mēs uz to varam paskatīties.”

Šis skatījums primāri notiek caur šo ekspedīciju, tieši tiekoties un runājoties ar dzīvojošajiem pierobežā, stāsta Solvita Krese, runājot arī par atklāsmēm, kas piedzīvotas šajās tikšanās reizēs.

Šai  pārrobežu performatīvajai  akcijai Piedrujā būs turpinājums.  Ekspedīcijas rezultāti tiks apkopoti un publicēti laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 14" laikā, kas notiks Rīgā, Vidzemes tirgū, no 7. septembra līdz 8. oktobrim.

Ar filmu “Jaunais kinoteātris "Paradiso"” kinoteātris “Splendid Palace” iziet savas simtās jubilejas finiša taisnē. Par notikumiem, kas kinoteātrī gaidāmi jaunajā sezonā, Kultūras rondo izvaicājam “Splendid Palace” māksliniecisko vadītāju Dairu Āboliņu.

“Jaunais kinoteātris "Paradiso"” (Nuovo Cinema Paradiso) ir režisora Džuzepes Tornatores (Giuseppe Tornatore) dzīvi apliecinoša oda mīlestībai, draudzībai, nostalģijai un kino. Filma lieliski atspoguļo veco kinoteātru nostaļģiju un šarmu. Bet saruna arī par to, kāds ir mūsdienu kinoteātra šarms spožums un arī posts.

"Šis ir brīdis, kad godināt pašu kinoteātri, ka ir bijis iespējams saglabāt šī kinoteātra arhitektūru, iekšējo un arī ārējo. Godināt cilvēkus, kas to radīja, - arhitektus, arī kinoteātra īpašnieku Vasiliju Jemeļjanovu, kuram bija traģisks liktenis tieši dēļ viņa spējas radīt kinoteātri. Pasaulē nav daudz kinoteātru, ne tikai tāpēc, ka mums ir viens no visskaistākajiem Rietumeiropā un Austrumeiropā, tāpēc, ka pasaule nav daudz kinoteātru, kuriem izdevies saglabāt kino radīšanu simts gadu garumā," atzīst Daira Āboliņa.

"Mēs zinām, kas simts gadu laikā ir noticis Latvijas vēsturē, arī pasaules vēsturē. R bijuši kari, ir bijušas barikādes (..), ir bijis viskautkas, bet kinoteātris vienmēr ir rādījis filmas."

Filma “Jaunais kinoteātris "Paradiso"”  ir brīnišķīgs stāsts par kāda zēna neizmērojamo mīlestību pret kino. Jaunais Salvatore (Salvatore Cascio) atklāj ideālu bēgšanu no dzīves savā kara plosītajā Sicīlijas ciematā - kinoteātrī "Paradiso". Tur viņš sastop kinomehāniķi Alfredo (Philippe Noiret), kas zēnu burtiski apbur ar mirgojošajiem attēliem un starp abiem veidojas īsta un patiesa draudzība. Pienāk diena, kad Salvatorem jāpamet dzimtais ciems un jāīsteno sapnis veidot pašam savas filmas. Pēc trīsdesmit gadiem viņš saņem ziņu, kas aicina atgriezties mājās…

Daira Āboliņa min, ka kopš tās radīšanas 1988. gadā filma biju visu laiku labāko filmu listē.

Ar šo seansu, godinot un apliecinot bezgalīgo kino mīlestību un kinoteātra bagāto vēsturi, “Splendid Palace” atklāj savu 100. jubilejas sezonu. “Jaunais kinoteātris “Paradiso”” ir ceļojums atpakaļ laikā, atgriežoties pie kino mākslas pamatvērtībām, kad kino bija kas vairāk nekā tikai filmas, tas bija veids, kā saliedēt un iedvesmot cilvēkus, dot viņiem iespēju atklāt pasauli caur aizrautību un emocijām, ko sniedz māksla. Filma lieliski atspoguļo veco kinoteātru nostaļģiju un šarmu.

Filmas seanss paredzēts 24. augustā plkst. 18.30.

Savukārt 30. augustā pirmizrāde igauņu režisora Elmo Nūganena filmai "Aptiekārs Melhiors", kurā piedalās arī vairāki Latvijas aktieri.

Klīst runas, ka viņa skatuves enerģija aizrauj dejā pat rāmo Latvijas publiku koncertos ar sēdvietām. Amerikāņu trompetists Bonijs Fīldss (Boney Fields) šejienes blūza un fanka mūzikas gardēžiem jau ir pazīstams: viņš koncertējis Bites blūza klubā, pirms dažiem gadiem izdancinājis Liepājas publiku, bet tagad dodas plašākā tūrē pa Latviju. Interesanti, ka viņš ceļo nevis pats ar savu grupu, bet saspēlējas ar vietējiem blūzmeņiem.

LNSO vasarnīcas programma Latgales vēstniecībā "Gors" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, gatavojoties jaunajai sezonai. Kultūras rondo studijā iztaujājam LNSO direktori Indru Lūkinu un orķestra diriģentu Jāni Stafecki.

Muzykys festivals saimei i draugim “LNSO vasarnīca” ceturto reizi atgriežas pilsētā Latgales sirdī – Rēzeknē – un 19. un 20. augustā piepildīs Latgales vēstniecības GORS viesmīlīgās telpas ar čalām, kņadu un galvenais – mūziku.

Kaut kas tiks gan lielākiem, gan mazākiem, gan simfoniskās, gan kamermūzikas mīļotājiem. Ģimenes tiek acinātas GORA gaiteņos sastapt Apburto princesi, jauniešus – no malas pavērot dzīvi sociālajos tīklos laikmetīgās dejas izrādē ar Riharda Zaļupes mūziku; akadēmiskās mūzikas gardēžiem un entuziastiem šogad tiek piedāvāts Štrauss, Stravinskis, Šūmanis, Brāmss un daudzi citi. Festivālā ciemosies ekstravagantais Londonas pianists Džeimss Šerloks, pie klavierēm būs iespēja redzēt arī LNSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski.

Latvijas Mākslinieku savienības galerijā Rīgā 10. augustā atklās gleznotājas Sabīnes Verneres personālizstādi „Aklā zona”. Tas ir neparasts kopdarbs, kurā jaunās mākslinieces darbi „sarunājas” ar izciliem vecmeistaru darbiem no Mākslinieku savienības bagātīgā krājuma.

Tā ir saruna par to, ko nozīmē būt māksliniekam dažādos laikmetos, un arī cieņpilns reveranss iepriekšējām paaudzēm, kas veidojušas pamatu šodienas māksliniekiem.

Latvijas Mākslinieku savienības nams Daugavmalā, kas pirms 70 gadiem tika celts speciāli mākslinieku vajadzībām, pašlaik ir "Rail Baltica" ka būvdarbu liecinieks. Trokšņainā āra vide spēji kontrastē ar rāmo mieru iekštelpās, kur teju uz katras sienas ir kāds no Mākslinieku savienības vairāk nekā 160000 lielās kolekcijas darbiem. Tieši tajā balstās mākslinieces Sabīnes Verneres jaunās izstādes iecere.

Mākslinieku savienības pirmā stāva galerijā, kuras lielie logi veras uz Daugavu, smaržo pēc lineļļas. Cauri zālei izvijas tumšbrūnas koka konstrukcijas, kas atgādina gaisā levitējošus ziņojumu dēļus vai izlocītus rāmjus. Uz tiem satiekas Sabīnes Verneres gleznojumi un kanoniski Borisa Bērziņa, Līgas Purmales, Maijas Tabakas un citu mākslinieku darbi no Mākslinieku savienības krājuma.

Mākslinieku savienības kolekcijas darbi veido pusi no izstādes, otra ir pašas Verneres interesantie tušas gleznojumi uz papīra. Gan deviņus metrus gari, kas izlokas cauri visai zālei, gan pavisam miniatūri darbi smagos marmora rāmjos.

Kādēļ šāda darbu saspēle? Sabīne Vernera atklāj, ka Latvijas Mākslinieku savienības bagātīgā kolekcija viņai ir mīļa jau kopš Rozentāla mākslas vidusskolas laikiem, kad jaunieši mācību ietvaros nācis šeit kopēt darbus.

"Pēc daudziem gadiem, kad atgriezos no studijām ārzemēs, kaut kā sajutu vilkmi aktualizēt sev šo krājumu. Un daudz domāju par to. Mēs, protams, domājam arī visi mākslinieki par to, kas ir Mākslinieku savienība, ko tas mums nozīmē. Mākslinieks jau patiesībā ir tāda vientulīga profesija - sēdēt vienam pašam darbnīcā un strādāt ir lielākā daļa no darba. Un tad mēs ar draugiem un kolēģiem runājam par mākslas vides, kopības sajūtu, un šī māja jau ir tas, kas to ir iemiesojis ilgstoši," atzīst Sabīne Vernere. "Es arī saprotu, ka tas, kas es esmu, visa mana skola un pieredze ir būvēta uz šiem pamatiem. Visi šie mākslinieki, krājums, ēka - tie visi ir mans pamats, un, protams, tādā brīdī, ka esmu tāds jauns profesionālis, es sāku uzdot arī sev jautājumus par savu vietu tajā vidē un par to, kas ir bijis, par vēsturi, kā vēsture ietekmē šodienu, kurā man ir jāizvēlas savs ceļš, lēmumi un kā es jūtos."

Pie šīm pārdomām Sabīne Vernera atgriezusies atkal un atkal sarunās ar draugiem un domubiedriem, kas veido arī šīs izstādes radošo komandu. Tā ir mākslas vēsturniece, Megija Mīlberga, mākslinieks un producents Aleksejs Beļeckis un dzejnieks un publicists Henriks Eliass Zēgners. Viņa pārstāvji šodienas 20 - 30 gadnieku paaudzi. Kādēļ viņiem ir interesanti veidot izstādi tieši Mākslinieku savienības telpās, kas nereti jaunajiem saistās vairāk ar pagātnē nekā ar mūsdienām, stāsta Henriks Eliass Zēgners un Aleksejs Beļeckis.

Lai gan Sabīnes Verneres pašas darbi veido nozīmīgu izstādes daļu, saruna galvenokārt rit tieši par šo saspēli starp viņas mākslas vecmeistariem. Doma par Mākslinieku savienības bagātīgo krājumu, kas pelnījis vairāk uzmanības arī šodienas jauno mākslinieku vidū, iedvesmojusi arī izstādes nosaukumu "Aklā zona".