Es zinu, kā ir negribēt iet uz skolu. Baidīties satikt vienaudžus, kuri sāpinās – aiz muguras sačukstēsies, izteiks aizskarošas piezīmes vai demonstratīvi atteiksies sēdēt blakus… Pirms gandrīz divdesmit gadiem es izlūdzos vecākiem atļauju mainīt mācību iestādi. Bet Latvijas skolās arī tagad ir tūkstošiem bērnu, kurus izsmej un izstumj…

Pandēmija mobinga problēmu nav atrisinājusi. Tikai atlikusi uz vēlāku laiku un devusi auglīgu vidi, kur attīstīties kibermobingam. Kāpēc mūsu skolu vide ir tik nežēlīga un kā to mainīt?

“Par to, ka es nebiju tik kruts laikam. Man nebija visi tie jaunākie telefoni, jaunākās tehnoloģijas, es ar podziņu telefonu kādu laiku lielu staigāju,” stāsta Kaspars.

90. gados trešās klases skolēns par podziņu telefonu pat sapņot nevarēja, bet šobrīd tas var kļūt par vienaudžu apsmiešanas iemeslu. Kasparam tagad ir sešpadsmit gadu, uz radiomāju atnācis mammas pamudināts, cerot, ka sāpīgā pamatskolas pieredze palīdzēs citiem un varbūt kāds ieklausīsies. Tomēr par piedzīvoto runāt ir grūti. Sarunas laikā Kaspars ar rokām ir stingri iekrampējies savas jakas piedurknēs, acu skatiens vēršas grīdā…

Kaspars un viņa mamma Dace ir pārliecināti, ka par notiekošo zināja gan pamatskolas “Rīdze” mācībspēki, gan vadība.

Kad jūtu, ka paliek smagi atcerēties pāridarījumus, parunājam par ko citu. Piemēram, riteņbraukšanu. Kasparam patīk braukt ar velosipēdu, viņš pat piedalījies sacensībās.

Ar laiku Kaspars vairs nespēja saņemties, lai no rīta dotos uz skolu. Mamma pieņēma lēmumu par labu mājmācībai. Septīto, astoto un devīto klasi Kaspars pabeidza attālināti, tagad mācās citā skolā, kur jūtas, kā pats saka, normāli. Kaspars iestājies tautas deju kolektīvā, un viņam tas patīk, jo viņš saka “tur cilvēki ir labi”.

Latvijā katrs trešais skolēns cieš no mobinga. Skarbo realitāti pērnā gada nogalē spilgti izgaismoja attīstīto valstu kluba OECD veiktais starptautiskais izglītības pētījums PISA. Starp OECD un Eiropas Savienības dalībvalstīm esam pēdējie. Pētījuma vadītājs Latvijā Andris Kangro saka - nevaram attaisnoties ar to, ka bērni, iespējams, nezina, kas ir mobings un atzīmējuši jebkuru konfliktu skolā.

Reaģējot uz OECD pētījumu, Veselības ministrija izveidojusi darba grupu „Ņirgāšanās izplatības mazināšanai izglītības iestādēs”. Tajā pārstāvētas arī Izglītības un zinātnes un Labklājības ministrijas. Pirmās tikšanās laikā speciālisti vienojušies izpētīt citu valstu pieredzi un tad lemt vai adaptēt jau esošu programmu vai radīt ko inovatīvu.

Koronavīrusa pandēmijas dēļ darba grupa iepauzēta, pagaidām speciālisti vienojušies vienīgi par to, ka pretņirgāšanās programma ir jāpadara obligāta, lai tā tiktu ieviesta katrā izglītības iestādē. Jo prakse rāda, ka valstīs, kur šādas programmas ir, ņirgāšanās rādītāji izdevies samazināt līdz pat 80 procentiem. Skolas kā atslēgas posmu mobinga novēršanā min arī Kaspars.