Dodamies unikālā ekspedīcijā pieredzējuša gida pavadībā uz vienu no četriem Latvijas dabas rezervātiem – Krustkalnu rezervātu Madonas novadā. Pļavas, meži, kalni un nogāzēs, mazi avotiņi un paslēpušies ezeri mežu biezoknī – daba šajā teritorijā ir paslēpta cilvēka skatienam un saimniekošanai.

Ikdienā apmeklējums rezervātā iespējams tikai stingri noteiktās vietās, un pārējo teritoriju var aplūkot vien Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka vadītā pastaigā. Tādā devāmies arī mēs, un iepazīstināsim plašāk ar redzēto.

Dabas aizsardzības pārvalde no maija līdz oktobrim rīko piecus pārgājienus rezervāta teritorijā, kuros interesenti var piedalīties, savlaicīgi piesakoties. Šādas pastaigas notikušas arī agrāk, un mūsu gids šoreiz ir Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģiona sektora vadītājs Guntis Akmentiņš.

Kad esam veiksmīgi satikušies, Guntis pievienojas Latvijas Radio automobilī līdzās mūsu šoferim Aināram un mums ar kolēģi Paulu Gulbinsku, un tālāk dodamies kopīgā ceļā. Vispirms nonākam vietā, kur apmeklētāji vēl drīkst brīvi uzturēties bez saskaņojuma - šeit atrodams informatīvs stends, kas iepazīstina ar Krustkalnu īpašo floru un faunu, šeit ir skatu tornis, un arī divi ozoli – viens resnāks, bet otrs – pavisam jaunulis. Pa ceļam Guntis stāsta par Madonas-Trepes vaļņa reljefu, kas veido rezervātu un uz kura atrodamies. Tā absolūtais augstums ir 150 metri virs jūras līmeņa, bet augstākais punkts – 164 metri – ir vietā, kur slejas pilskalni, un tur mēs vēl pastaigas laikā nonāksim.

Raidījuma iesākumā par kādām pēdām, kuras var atrast ne tikai rezervātos.

Šaurs solis un aromātiskas ceļa zīmes - tās ir dažas no pazīmēm, pēc kā var noteikt dzīvnieku pēdas bezsniega apstākļos, ja skatāmies uz briežu, alņu, āpšu vai jenotsuņu takām. Kādas smaržas, spalvu kušķīši un pēdu minums liecina par meža dzīvnieku klātbūtni, par to stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, zoologs Vilnis Skuja.

Dzīvnieki parasti tā haotiski pa mežu nestaigā – tās ir konkrēti iemītas takas, lai pēc iespējas ātrāk, taisnāk, drošāk tie nonāktu no punkta A līdz  punktam B, piemēram no guļas vietas līdz barošanās vietai. Tā, runājot par dažādu meža dzīvnieku takām, stāsta Dabas Aizsardzības pārvaldes  vecākais eksperts, zoologs Vilnis  Skuja.

Protams, ziemā sniegotā zemē var labi saskatīt, kur lielām vēža spīlēm līdzīgi ir aļņa nagu nospiedumi, kur sirdsveida pēdas liecina, ka te gājusi stirna, vai mazas pēdiņas ar gariem nagiem liek domāt par vāveres gaitām. Taču arī bezsniega laikā ir vairāki orientieri, pēc kuriem var noteikt, saskatīt vai saost,  kādi dzīvnieki ir pārvietojušies pa meža takām.