Neesmu daudz ceļojusi, bet par visu redzēto uzreiz veidoju darbu, tā saka tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere, kurai šogad par mūža ieguldījumu piešķirta Purvīša balva. Par Rembrantu un brāli Raimondu, atmiņām par kara gadiem un visām saglabātajā Radio kāpēcīšu vēstulēm saruna ar mākslinieci Laikmeta krustpunktā.

Raidījums skan sestdienas pusdienlaikā, bet sarunas ieraksts šoreiz notiek brīdī, kad aiz logiem jau ir satumsis. Raidījuma viešņa saka, ka viņai tieši nakts stundas ir tās rosīgākās, arī man patīk strādāt diennakts tumšajā laikā, tāpēc nu nolēmām, ka abi būsim kā naktsputni un tiksimies, kad saule jau ir norietējusi.

Viesojamies pie tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres, kuras radošais darbs vairāk nekā pusgadsimta garumā šogad novērtēts ar Purvīša balvu par mūža ieguldījumu mākslā. Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce nesen radio teica šādus vārdus: "Dzīvē viņai nav gājis viegli, bet savus darbus Edīte Pauls-Vīgnere ir radījusi ar milzīgu skaistuma izjūtu, lielu vitalitāti un spēku."

Radošums, krāsu skaistums, ir pirmais, ko var pamanīt mākslinieces mājās slieksni.

Purvīša balvu par mūža ieguldījumu saņēmušas vien Džemma Skulme un Maija Tabaka, tagad jūs saņemsiet. Kādas bija sajūtas, kad uzzinājāt par to?

Edīte Pauls-Vīgnere: Bija ļoti interesanta situācija. Man no rīta 10 zvana, man nekad tik agri nezvana, ko visi zina, ka nav. Es saku: Kāpēc tu mani traucē. Domāju, ka zvana draudzene, bet izrādās tā bija direktore Māra Lāce. Vai! Man bija jāatvainojas. Es biju nepatīkamā situācijā. Teicu: Kāpēc man, tā taču ir domāta, likās, ka ... Purvītis ir dzimis tajā laikā, bija tēlniecība, glezniecība, grafika, tās ir pamatlietas. Tagad tekstilmākslai, tas man bija ļoti liels pārsteigums. Domāju, ka tur ir kāda kļūda notikusi. Māra Lāce mierināja - kāpēc gan ne.

(..) Man likās, ka man nav piemērota, ka domāta kādam gleznotājam vai tēlniekam. Tikai ne manā nozarē. 

Ir patīkami, ka novērtē, tomēr Purvītis manī ir iegājis kā milzīga personība. Tas ir mums simbols, kā lietuviešiem Čurļonis. Kad bija Francijā izstāde, viņš tik lieliski izskatījās, tik savdabīgi. Tagad - man, par ko? Tas man bija ļoti neparasti. 

Pieredzējusi Otro pasaules karu un atminas atgadījumu ar brāli, kurš gandrīz pazaudējis pirkstu puiku nebēdnību dēļ. Atminas kara raisītās šausmas un zaudējumus. Atceras, kā viņu mājā ievācās "atbrīvotāji" un Paulu ģimenei ar viņiem bija jāsadzīvo. Gājis raibi.

Kara sākumā Edīte Pauls-Vīgnere radīja darbu "Gaisma. Tumsa. Asinis". Bet ar Ukrainu saistās atmiņas no jaunības, kad kopā ar draudzeni ar stopiem devās uz Ukrainu.

Edīte Pauls-Vīgnere: Sagaidīja milzīgie kukurūzas lauki, kukurūza milzīgā augstumā. Mūs uzaicināja mājās. Esmu vērotāja, skatos, kur aug puķes uz loga, zināju, ka tur ir kārtība. Iekšā tur četri spilveni ar mežģīnēm. Mums iedod šķēres, lai ejam griežam vīnogas un ēdam, cik gribam. Pirmo reizi ēdu kukurūzas maizi. Tā ātri sakalst, bet ļoti garšīga. (..) Ukraina spoža manā atmiņā, tāpēc es ļoti pārdzīvoju, kas tur notiek. Kā viņi labību varēs, jo viņi tik daudz palīdz. Čakla tauta, skaista tauta. Tie cilvēki aiziet, un domāju, kā to var visu pārdzīvot. 

(..)

Maz esmu redzējusi no pasaules, bet ja ko esmu redzējusi, tad uzreiz uztaisu darbu. Bija par Vāciju, bija par Čehoslovākiju, par Maskavu, Ķīnu. Uzreiz iemūžinu. Man uzreiz viss redzētais iedarbojas. Ja es būtu apbraukājusi pasauli, man par katru valsti būtu radīts darbs.

(..)

Ir daudz atmiņu. Bet kā tas ir, ka saskaries ar tādu posmu, kurā tu nevari vairs. Varētu vēl daudz ko darīt, ir tik daudz ideju, bet to vairāk nevari. Tas ir ļoti sāpīgi. Ja pietrūktu, ja nespētu domāt, nespētu radīt, tad pieņemtu. Bet tev vēl skaidrs prāts, vēl jūsmo, varu par citu kolēģu darbiem jūsmot. Man ārkārtīgi patīk renesanses laiks, varbūt senčos esmu pilī dzīvojusi. Skatos tos portretus un domāju, cik mākslinieks daudz laba izdara attēlojot. Ko mēs iesāktu bez tekstilmākslās. Pavērojiet, visa vēsture balstās uz apģērbu. Gleznotājs arī katru mežģīni ir izstrādājis, katru rotaslietu. Sevišķi to redz renesanses laikā. Tas ir paliekoši. Man viens Rembranta portrets ir vērtīgāks par Mikelandželo griestiem.

Bet šodien diemžēl naids ir ņēmis virsroku un cilvēce negrib mierā dzīvot un tas ir bēdīgi. (..) Vienmēr jau ir cerība, bet ar cerību ir bīstami, vai nu cerība ir mierinājums, vai tikai muļķa mierinājums. Tā ir sarežģīta lieta, mēs neko nevaram prognozēt. (..) Kāpēc cilvēks tā rīkojas, vai tā jābūt? Uz to nav atbildes.