Latvijas Universitātes (LU) Skaitliskās modelēšanas institūtā izstrādāta īpaša “Drošās telpas sistēma”, ar kuru iespējams noteikt un samazināt vīrusu infekcijas risku iekštelpās. Sistēma automātiski uztver un analizē dažādus parametrus vidē un, balstoties uz skaitlisko modeļu sistēmu, aprēķina vīrusu infekcijas risku. Tas tad savukārt palīdz pieņemt lēmumus epidemioloģisko risku novēršanai. Kā šādu sistēmu iespējams radīt, kā tā darbojas un kur ikdienā tā varētu palīdzēt, skaidrojam sarunā ar Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošo pētnieku Andri Jakoviču un šī paša institūta pētnieku Jevgeņiju Teličko, ar kuriem mēs tiekamies Latvijas Universitātes Zinātnes mājā.

Drošās telpas sistēma sākotnēji izstrādāta, lai cīnītos ar Covid-19 izplatību, taču var tikt izmantota arī citu vīrusu infekciju izplatības kontrolei, kā arī pielietota ēku sistēmu vadības optimizācijai, paaugstinot energoefektivitāti un adaptīvi vadot ventilācijas sistēmu darbību.

"Tas ir izteikti multidisciplinārs, jo satiekas dažādas jomas," iepazīstina Andris Jakovičs. "Vīrusu kā tādu ieraudzīt un saskaitīt telpā mēs ar šo sistēmu nevaram, bet mēs varam netiešos mērījumos un izmantojot matemātisko modelēšanu, prognozēt, paredzēt, kā potenciāli inficēta persona, būdama telpā kopā ar citiem, var šo infekciju nodot tālāk, jo infekcijas nodošana ir būtiski atkarīga no apstākļiem, kādi veidojas telpā."

Izstrādātā sistēma var būt lietderīga dažādās vietās - slimnīcās, birojos, publiskās vietās, kur pulcējas daudz cilvēku, arī dzīvojamajās mājās.

"Lielākā efektivitāte ir tur, kur dažādi cilvēki uzturas, kur infekcijas riski var būt lieli," norāda Andris Jakovičs.

Bet kā ar datu aizsardzību, ja tiek veikts telpas monitorings, video novērošana.

"Mūsu gadījumā ir viena priekšrocība, ka mēs nekur neglabājam ne attēlus, no kuriem tiek saskaitīti cilvēki, ne arī ierakstām skaņu. Mērķis ir virzīties, ka šis elektroniskais sistēmas modulis uzreiz no sākotnējās informācijas izvelk ārā mums vajadzīgo parametru. Tas ir vienīgais, kas tiek pārsūtīts tīklā un glabāts datubāzē. Attēli un skaņu ieraksti kā tādi datu bāzē netiek uzglabāti," skaidro Andris Jakovičs.

Jā, trenējot sistēmu, pētnieki izmantoja attēlu virknes un skaņu ierakstus.

"Mērķis ir ka sistēma kā melnā kaste, no kuras neviens nevar dabūt ārā privāto informāciju, kurš cilvēks tur bija, kā viņu sauc, kā izskatījās, kurš klepoja...," atzīst Andris Jakovičs. "Jebkurā gadījumā brīdinām, ka šajās telpās, kur izmēģinājuma režīmā darbina sistēmu, veic video novērošanu, lai arī pēc būtības tā netiek veikta."

Par sistēmas darbību cilvēki paši var pārliecināties, ja gadās viesoties Latvijas Universitātes Zinātnes mājā auditorijā, kur atrodas drošās telpas sistēma. Tāpat var lejuplādēt lietotni, lai pārliecinātos par telpas rādītājiem.

Kāpēc mēs šķaudām?

Senajā Grieķijā uzskatīja, ka šķaudīšana ir zīme no dieviem. Piemēru var atrast eposā par Odiseju. Viņa sieva Penelope, gadiem ilgi gaidot mājas vīru un mēģinot atkauties no preciniekiem, padzirdējusi, ka vīrs varētu būt dzīvs, saka šiem preciniekiem, ka Odisejs, ja viņš atgrieztos, un viņu abu dēls Tēlemahs tiem atriebtos. Pēc Pēnelopes runas Tēlemahs nošķaudās un Pēnelope priecīga teic, ka tā ir dievu zīme.

Drošie vien no šī ir nācis teiciens, kas sastopams daudzviet un arī mūsu kultūrā, ka cilvēkam nošķaudoties, mēs sakām – „Taisnība!”. It kā šķavas apliecinātu iepriekš teiktā patiesību. Katrā ziņā taisnība ir tā, ka degunā ir iekļuvis kāds traucēklis un mūsu ķermenis, mēģinot atbrīvoties no tā, to veic ar šķaudīšanu.

Cik lielā mērā mēs varam kontrolēt šķavas, par kādiem traucēkļiem tās liecina un kāpēc mēs nešķaudām miegā, stāsta otorinolaringologs Dins Sumerags.

Šķavas ir organisma dabiska aizsargreakcija un kairinātājiem. Ja nāk šķaudiens, neaizturam to, bet lietojam kabatas lakatiņu vai, ja tā nav pie rokas, tad vismaz aizliekam mutei priekšā elkoni, lai kaut cik pasargātu apkārtējos no savām šķavām.

Interesants ir fakts, ka cilvēks miegā nešķauda, jo tie nervi, kas atbild par šķaudīšanu, netiek miegā stimulēti. Kaut gan Dins Sumerags izteic varbūtību par tiešu mehānisku kairināšanu, kas arī guļošam cilvēkam varētu izraisīt šķavas.